Ar gargabalnieka sindromu
Oficiāls dokuments vēsta, ka saskaņā ar Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita un Ordeņu kapitula lēmumu par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā sporta žurnālistam Dainim Caunem piešķirts augstākais Latvijas valsts apbalvojums — Triju Zvaigžņu ordenis. Pamatojums šādam pagodinājumam meklējams daudz ilgākā laika posmā par viņa 15 gadiem žurnāla Sports galvenā redaktora amatā.
No gandrīz pusgadsimta žurnālistikā lielāko laika daļu Dainis Caune strādājis medijos un amatos, kuriem ar sportu nav bijis liela sakara. Spilgtākais no tiem droši vien bijis 17 gadu periods žurnālā Liesma, pēdējos septiņus no tiem pildot galvenā redaktora pienākumus. Vadīts žurnāls Viesis, TV raidījums Galva. Pils. Sēta, strādāts Spogulī, Dienā, NRA, veidojot pielikumu Mēs… Bet sports arī visu šo laiku bijis blakus — gan paša aktivitātēs, gan rakstos. Daiņa Caunes rēķinā vismaz kā līdzautoram, bet visbiežāk arī kā sastādītājam un redaktoram ir gandrīz 20 grāmatu par olimpiskajām spēlēm un sportu. Viņš bijis akreditēts septiņās ziemas un piecās vasaras olimpiskajās spēlēs. Tā nu Sports intervē žurnāla Sports galveno redaktoru Daini Cauni.
— Kas tev ir paša uzrakstīts raksts?
— Pagātne. Viss ir izdarīts, un tur vairs neko nevar labot. Iespējams, tāpat jūtas aktieris pēc nospēlētas izrādes. Dīvaini, bet es ļoti ātri uzrakstīto aizmirstu. Varbūt man vienkārši slikta atmiņa? Gadās, ka nejauši uzduros kādam pagājušajā gadsimtā rakstītam tekstam par man tuvu tēmu un brīnos, kas to te tik skaisti uzrakstījis? Izrādās — es pats!
— Ja jau tik ātri aizmirsti, tad nekādas atbildības?!
— Otrādi. Atbildība ir milzīga. Bet tikai līdz publicēšanas brīdim. Manī izpaužas tipisks Dvīņu raksturs. Varu šaubīties par katru teikumu un faktu. Agrāk, kad nebija datoru, kas rakstu ļauj sākt no jebkuras vietas, un teksts uz rakstāmmašīnas bija jāsāk ar reālu pirmo teikumu, to domādams varēju mocīties dienām ilgi. Ieraugot baltu lapu, man vemt gribējās. Jo jebkuru teikumu var uzrakstīt vēl labāk. Pirmos 20 gadus rakstīšana vispār bija elles mokas.
— Tagad vairs nav?
— Nu… tagad ir sasniegta zināma profesionalitāte, kas pat reizēm ļauj iekļauties termiņos.
— Tātad, lai iemācītos rakstīt ātri, vajadzīgs ilgs laiks?
— Esmu ievērojis, ka ir divu tipu žurnālisti. Vieni uzreiz raksta ātri, bez aizķeršanās, bet parasti neveikli un kļūdaini. Otri jau ar pirmo rakstu grib pretendēt uz gada balvu literatūrā, lai gan viņu pūles lielākoties tikai kaitina redaktorus, jo tām kopā ar samežģītiem un reizumis arī skaistiem teikumiem parasti seko nespēja pildīt solījumus. Paradoksāli, bet pēc zināma laika abu tipu iesācēji žurnālistikā var kļūt par vienādi lieliem meistariem, ja vien pirmajiem ir labi redaktori, un otrie nekļūst par alkoholiķiem.
— Tev tas draudējis?!
— Kādu laiku varbūt… Katrā ziņā esmu bijis blakus vairākiem, kas tādējādi savu talantu noslīcinājuši. Daži pat visu dzīvi.
— Kā tiki no tām rakstīšanas elles mocībām vaļā?
— Ar gadiem un zināmā mērā, pateicoties Eduardam Pāvulam. Šķiet, savā 50 gadu jubilejas intervijā viņš atklāja, ka meistarības atslēga ir prasme būt atbrīvotam. Viņš ilgi esot kāpis uz skatuves, sasprindzinot visus spēkus, lai nu beidzot nospēlētu vislabāko izrādi. Bet atklājies — spēkus vajag atbrīvot, lai tiem ir vaļa izpausties, tādējādi radot vēl labāku rezultātu. Bet arī šo atbrīvotību, kurai tomēr jābūt mazliet kontrolētai, nav nemaz tik viegli apgūt.
Iespējams, palīdzēja arī pienākumi. Kopš 1987. gada, sākot ar žurnālu Liesma, kādu ceturtdaļgadsimtu ar nelielu pārtraukumu vairākiem izdevumiem esmu bijis galvenais redaktors un, disciplinējot citus, nācās disciplinēties pašam. Godīgi jāatzīst, ka kādreiz esmu spējis rakstīt interesantāk. Teikumu radīšana elles mocībās tomēr bijusi tā vērta. Tagad gan arī tas nav nekāds vieglais darbs.
— Tad kāpēc izvēlējies šo grūto darbu!?
— Tāpēc, ka tas ir aizraujošs un interesants. Turklāt padomju laikos, par sportu rakstot, žurnālistam nenācās daudz melot. Tā arī bija vienīgā sfēra, kurā latvieši varēja sevi parādīt pasaules mērogā. Tiesa, iespējas bija ļoti ierobežotas un nelielas, bet tomēr bija.
MILITĀRAIS KALIBRS TUMŠOS MEŽOS
— Žurnālistikā esi gandrīz pusgadsimtu. Kā tā mainījusies?
— Ievērojami, jo mainījusies pati informatīvā telpa, tās kanālu daudzums un raksturs. Tagadējais sociālo tīklu totālo izvirdumu laikmets lielā mērā degradē žurnālistiku. Bet katrs, kas prot rakstīt, nav rakstnieks! Tajā pašā laikā, lai drukātais medijs spētu pastāvēt, tas jāpiepilda ar ļoti kvalitatīvu žurnālistiku vai arī Latvijas gadījumā — nedabiski dzeltenu saturu.
Mums ir mākslas, teātra, kino, literatūras kritika, bet diemžēl žurnālistikas kritikas nav. Vienīgais, ko tagad cenšas vērtēt, ir informācija vai dezinformācija.
— Pats žurnālistos nemaz neesi studējis…
— Nē. Trenējos biatlonā un studēju toreizējā Fiziskās kultūras institūtā, ko tagad sauc par Sporta pedagoģijas akadēmiju, kaut gan skaidri zināju, ka mani nesaista ne trenera, ne skolotāja darbs. Cītīgi prātoju, ko īsti vēlos darīt. Biju un joprojām esmu diezgan liels literatūras cienītājs, tas laikam pamudināja pamēģināt spēkus žurnālistikā. Tolaik Sportā par biatlonu un distanču slēpošanu rakstīja eksriteņbraucējs Uldis Skujenieks. Liekas 1970. gada ziemas beigās sezonas noslēguma ballē Pļaviņu kultūras namā, kad visi jau bijām iesiluši un kļuvuši drosmīgāki, saņēmos un uzrunāju Skujenieku, piedāvājot uzrakstīt par kādām sacensībām, kuras viņš pats ar savu klātbūtni nepagodinās. Uldis bija itin priecīgs par šādu negaidītu ārštata autoru, kas redakcijai bija itin nepieciešami, ko es, protams, nezināju.
Par čempionu gan paspēju kļūt – tagad jau aizmirstā un pavisam eksotiskā pistoļbiatlonā. Starp citu, tālaika biatlons risinājās tumšos mežos un bez skatītāju tribīnēm. Šāvām ar militāriem kaujas kalibriem (7,62 mm, vēlāk — 6,5 mm) atbilstošām biatlona šautenēm trīs reizes garākā 150 m distancē. Pēc oficiālajiem noteikumiem šautuvēm bija nepieciešami milzīgi aizsargvaļņi. Bija tikai divas disciplīnas — 20 km un 4×7,5 km stafete, kuras reizumis papildināja patruļslēpojums. Televīzijas tiešraidēs biatlonu rādīja labi ja reizi četros gados, kad notika olimpiskās spēles. Toties sacensības, sākot ar Vecgada balvu Gaiziņā, kas notika ap aizliegtajiem Ziemassvētkiem, risinājās vai katrā nedēļas nogalē. Biatlonu kultivēja četrās sporta biedrībās — Dinamo, Daugavā, Vārpā, ASK. Biedrību atklātie čempionāti vien — tas jau bija vesels mēnesis… Ja savu maču nebija, visi biatlonisti ar prieku startēja distančnieku sacensībās, lai viņiem ierādītu viņu vietu, protams, aiz sevis. Tā nu es kādu laiku rakstīju par sacensībām, kurās pats piedalījos. Tolaik nebija pieņemts lielīties ar sevi. Tāpēc, ja labāko skaitā izdevās iekļūt pašam, parakstījos ar pseidonīmu. Tā par biatlonu Sportā septiņdesmito gadu sākumā cītīgi rakstīja kāds… Ēriks Kleptons, redaktoram pat nenojaušot, ko šis vārds nozīmē tālaika garmataino un hipiju paaudzei. Vēlāk šiem pseidonīmiem pievienojās jau mazāk pretenciozie Dainis Marts un Jēkabs Pļāvējs, kaut gan pļaušana manas jaunības paaudzes žargonā nebūt nenozīmēja darbību ar izkapti.
— Beigt arī tajos laikos elitāro Rīgas 1. vidusskolu un doties studēt uz Fizkultūras institūtu nav visai tradicionāls gājiens!
— Prātoju par arhitektūru. Bet zīmēšanas kursu vietā, trenera pierunāts, devos uz kārtējo treniņnometni, un vasaras beigās bija skaidrs, ka Rīgas Politehniskajā institūtā konkursu varu arī neizturēt. Tas savukārt nozīmētu neizbēgamu dienestu armijā. Vienīgais glābiņš bija māja ar diskobolu korē. Starp citu, arī Fizkultūras institūtā konkurss bija pamatīgs — kādi deviņi pretendenti uz vienu vietu. Atšķirībā no šodienas, lai tam vispār pielaistu, bija nepieciešama visai augsta kvalifikācija savā sporta veidā. Pēc testiem peldēšanā un vieglatlētikas pamatdisciplīnās no lodes grūšanas un augstlēkšanas līdz, šķiet, 3000 m skrējienam grūtākie iestājeksāmeni bija ķīmijā un fizikā, kas man kā 1. ģimnāzijas absolventam raizes nesagādāja.
Un tad pēdējais — sacerējums. Nākamajā dienā visus reflektantus sasauca institūta foajē, un eksāmenu komisijas priekšsēdētāja mūs nokaunināja par ļoti sliktiem rezultātiem. Esot tikai viens piecnieks, pārējie trijnieki, absolūtais vairākums — izkrituši. Pēc tam šī pati kundze sāka izsaukt tos, kas eksāmenu izturējuši, lai laimīgajiem izdalītu ieskaišu lapiņas. Mans vārds neatskanēja, un pasaule apkārt lēnām sāka grīļoties. Kad pūlis paklīda, devos pie pasniedzējas un jautāju, vai tiešām esmu izkritis? Viņa cietā balsī pārprasīja: “Lapiņu saņēmāt? Nē?! Nu tad eksāmens nav nokārtots.”
Devos uz izeju un ausīs dunēja krievu armijas kirzas zābaku klaudzoņa pret foajē akmens flīžu grīdu. Gandrīz pie pašām durvīm mani sasniedza pasniedzējas sauciens: “Atvainojiet, kāds jūsu uzvārds?.. Ā, tad jūs esat tas vienīgais, kam piecnieks. Jūsu lapiņu biju nolikusi atsevišķi.”
PIETIEKAMI DIĒTISKS PIŽIKS
— Kā tu nonāci sportā? Ģimenes ietekme, labs sporta skolotājs?
— Tu runā šodienas kategorijās. Skolā sāku iet 1958. gadā, un pirmā bija Krodzinieku četrgadīgā pamatskola Lēdmanes pagastā, otrajā klasē jau mācījos Saikavā, tagadējā Kalna skolā, no trešās — Ļaudonas vidusskolā. Vecāki ar plašu loku, no Kokneses sākot, atgriezās mātes dzimtas mājā. Tagad prātoju, ka, iespējams, tādējādi viņi cerēja izvairīties no Sibīrijas, jo neviens jau nezināja, ka izsūtīšanu vairāk nebūs, un 40 hektāru saimniecība boļševikiem bija pietiekams arguments. Bet varbūt vainojams bija vectēva nešpetnais raksturs. Arī Ļaudonā mācoties, vēl pāris gadus dzīvojām citās mājās — Kalnāju Eglājos — kilometrus piecus no ciema. Tad nu katru rītu šos piecus kilometrus kājām uz skolu, pēcpusdienā — tikpat atpakaļ. Tagad teiktu — 12 izturības treniņi nedēļā — tolaik skolā bija jāiet arī sestdienās. Ziemas gan tika pārlaistas skolas internātā.
Paldies skolotājam Uldim Dzērvem, kas fizkultūras stundās mums visiem iemācīja slēpot, bet pārējais sports bija pašu puiku pašdarbība. Pēc stundām laidām uz Dimpena kalnu vai vēl tālāko Velna gravu lielajā silā. Tur tika būvēti tramplīni un laboti pasaules rekordi. Pašiem to nezinot, nodarbojāmies ar ziemeļu divcīņu, pievienojot tagad modernās iedzīšanas elementus noslēgumā, jo kā likums pēdējā lēcienu sērijā kāds tika piemānīts un pārējo nesagaidīts uzrāpjamies stāvajā kalnā. Tad nu tam nabadziņam nācās slēpot, cik spēka, pakaļ draugiem kilometrus trīs cauri biezajam mežam, kurš, strauji grimstot vakara tumsā, nemaz vairs neizskatījās draudzīgs. Ļoti ietekmīga motivācija ātruma treniņiem!
— Tad kāpēc tu pameti šo sapņu zemi?
— Puikas dzīve laukos, kas tagad atmiņās ir tik pasakaini burvīga, toreiz tomēr lielākoties likās apnicīgi vienmuļa. Rīga šķita kā izraušanās iespēja. Neatceros, kā, bet manās rokās nonāca kādā avīzē publicēts sludinājums, kas aicināja pieteikties konkursam mācībām Rīgas 1. vidusskolas 9. klasē ar fizikas un matemātikas novirzienu. Par sekmēm šajos priekšmetos nesūrojos, vecākiem izdevās iestāstīt, ka fizika un matemātika ir mans dzīves sapnis, Rīgā bija arī tante ar dzīvokli, un iestājeksāmenus patiešām izdevās izturēt. Tā 15 gadu vecumā sākās mana patstāvīgā dzīve.
— Un arī biatlons?
— Patiesībā gan es meklēju iespēju trenēties tramplīnlēkšanā, bet, izkāpis no trolejbusa 4. līnijas galapunktā, aizgāju nevis pa labi, kur aiz kinostudijas Šmerlī patiesi bija dzelzsbetona tramplīns, bet pa kreisi un nonācu Dinamo slēpošanas bāzē. Uzklausījuši manu vēlmi, nākamie treneri Elmārs Gateris un Jānis Štegmanis, mazliet viltīgi smaidot, teica, ka vēlāk, ja gribēšot, varēšot lēkt arī no tramplīna, bet vispirms vajagot patrenēties distanču slēpošanā. Jau pēc pāris mēnešiem viņi mani mācīja šaut. Starp citu, tas notika improvizētā šautuvē Ērgļos pret vēlākos laikos kalnu slēpotājiem populārā Briežu kalna nogāzi, kas tad bija apaugusi kuplām eglēm.
— Tavs vārds biatlonistu sasniegumu topos grūti atrodams…
— Nepaspēju nobriest. Mani uzaicināja strādāt redakcijas štatā negaidīti, kādus četrus gadus ātrāk, nekā biju plānojis. Aiz priekiem vienā dienā tieši pirms savas pirmās biatlona sezonas pieaugušo konkurencē pārtraucu trenēties un, lai līdzinātos tālaika žurnālistikas asiem, sāku dzert un pīpēt. (Smejas.)
Starp citu, man labāk veicās biatlonistu sirojumos distančnieku nometnē. Reiz kļuvu pat par Latvijas junioru čempionu, bet visvērtīgākais man ir diploms par sesto vietu republikas meistarsacīkstēs 70 km distancē. Esmu vienīgais, kas to veicis, būdams jaunāks par 20 gadiem. Tā arī bija pēdējā reize, kad medaļas izcīnīja tik garā slēpojumā. Toreiz Smeceres silā uzvarēja vēl viens biatlonists — Vitālijs Urbanovičs, bet pasaules junioru čempions Jānis Čaurs solīja apēst savu pižiku, ja es vispār sasniegšu finišu. Tagad viņš taisnojas, ka joprojām neesot atradis pietiekami diētisku cepuri.
— Biju pārsteigts, uzzinot, ka kādu laiku esi bijis gan Kalnu slēpošanas, gan Burāšanas federāciju loceklis.
— Biatlonā brīžiem trenējos tāpēc, ka treneris liek. Tik stulbs es biju. Pēc tam meklēju sportus savam priekam. Starp tiem bija pat ūdensslēpošana, bet vispirms un visnopietnāk — kalnu slēpošana. Kinorežisora Anša Epnera mudināts, atgriezos garajās distancēs, esmu finišējis arī pirmajos Rīgas maratonos, startējis īsajos triatlonos, velobraucienos, arī tik eksotiskos pasākumos kā ugunsdzēsēju sports. Tas gan bija pienākums. Pateicoties Latvijas pirmā biatlonista Visvalža Voina augstajam amatam Ugunsdzēsības pārvaldē, gandrīz visi Dinamo biatlonisti bija arī pažarnieki. Kādus 10 mēnešus gadā mums bija atbrīvojumi no darba — padomju stilā slēptais profesionālais sports, bet pēc sezonas pavasaros tomēr nācās arī pastrādāt. Tā kā liesmas ir dzēstas un uz jumtiem, zem kuriem rūc uguns, arī esmu dzīts. Savas ugunsdzēsības daļas godu nācās aizstāvēt arī sacensībās ar triecienkāpnēm.
Bet mana lielākā aizraušanās sportā joprojām ir vindsērfings, ar kuru nodarbojos 45 gadus — kopš tā sākuma Latvijā. Nākamās sezonas mērķis — Raceboard klases pasaules čempionāts, uz kuru nebūs tālu jābrauc, tikai līdz Ķīšezeram. Astoņdesmito gadu beigās par leģendārām izdevās padarīt Usmas regates, kuras rīkoju joprojām. Pa vidu esmu mazliet paburājis arī ar tāljūras jeb kreiserjahtām. Gan burātāji, gan kalnu slēpotāji, kurus tolaik Latvijā vienoja sava atsevišķa federācija, bija ieinteresēti, lai medijos viņus pārstāvētu aktīvs savējais. Tāpēc mani šajās organizācijās ievēlēja.
SKAISTA KŪKA, BIEZA GAROZA
— Arī žurnālistikā esi diezgan plaša profila speciālists. Grāmatām par olimpiskajām spēlēm esi sastādītājs, redaktors, lielākās daļas tekstu autors un vēl — viens no fotogrāfiem. Arī mūsu žurnālam esi redaktors, kas raksta un fotografē.
— Gargabalnieka sindroma sekas. Apziņa, ka līdz mērķim var tikt, tikai paļaujoties uz saviem spēkiem. Tātad būt gatavam veikt visus darbus, lai varētu nodrukāt žurnālu vai grāmatu.
Ir daudz rakstošo žurnālistu, kas kaut ko spēj arī nofotografēt. Bet tādu, kas to var izdarīt daudzmaz profesionāli, nudien ir maz. Atšķiras domāšana. Fotografējot tu ej medībās. Tev jāseko vienam zvēram, jāķer mirklis un nav laika īpaši uzmanīt, ko dara viss bars. Fotogrāfi nereti pēc sacensībām prasa — kurš tad uzvarēja, kāds ir rezultāts?
Kā fotogrāfs esmu bijis akreditēts četrās olimpiskajās spēlēs un tajās garantējis sev vēl vienu pilnu papildu slodzi, jo vispirms tomēr vienmēr esmu bijis rakstošais žurnālists. Tātad ik dienu — simtos skaitāmu uzņemto attēlu atlase plus materiālu vākšana un tekstu rakstīšana. Atceros, kā pēc Vankūveras spēlēm vēl trīs dienas sēdēju olimpiskajā preses centrā, lai sagatavotu žurnālu nodošanai tipogrāfijā. Rakstīju tekstus, sūtīju bildes, rediģēju Rīgā sagatavoto maketu, un cilvēku man apkārt palika arvien mazāk. Attiecīgo dienestu darbinieki vāca nost galdus un iekārtas, otrajā dienā no milzīgās kopējās preses centra telpas mani palūdza pārvākties uz kādu mazāku zāli, pēc tam jau uz pavisam nelielu istabiņu, kur mēs bijām, šķiet, kādi trīs čaklīši. Kad paliku pēdējais, man teica, lai neuztraucoties, vēl esot kādas 15 stundas laika, pavisam šo māju slēgšot astoņos no rīta. Tā Vankūvera palika neapskatīta. Gluži tāpat kā gandrīz visas pārējās olimpiskās pilsētas.
— Tevi var apskaust — akreditācija 12 olimpiskajās spēlēs!
— Kā jau teicu, šai skaistajai kūkai ir ļoti bieza garoza. Žurnālisti uz spēlēm brauc strādāt smagu darbu. Latvijai mediju kvota ir tik maza, ka katram jāaptver visi sporta veidi un jāatspoguļo ikviena mūsējā varējums.
Piemēram, Sidnejas spēles redakcijām mūsu garuma grādos bija ļoti izdevīgas, jo kad Austrālijā sākās vakars, te vēl bija tikai rīts, dodot iespēju publicēt plašas reportāžas par aktuālākajiem notikumiem. Tas nozīmēja, ka Sidnejā tūlīt pēc pēdējām sacensībām, kas nereti beidzās īsi pirms pusnakts, jāķeras pie šo materiālu sagatavošanas. Gulēt dažkārt devāmies, kad jau vīdēja rīta ausma, bet ap pusastoņiem jau bija jādodas uz jaunās dienas sacensībām. Četras stundas miega — tā bija veiksme. Un tā divas nedēļas bez pārtraukuma. Tiklīdz eiropietis iekāpa preses busā, lai no vienas sacensību vietas pārbrauktu uz otru, tā kaut uz 20 minūtēm aizmiga kā nosists.
— Un tomēr — ir taču piedzīvoti brīži, kas paliks atmiņā uz mūžu. Kuri bijuši tie spožākie?
— Māra Štromberga abu olimpisko zelta medaļu izcīnīšana Pekinā un Londonā, kā arī viņa neveiksme Rio. Igora Vihrova pirmais čempiona tituls Sidnejā. Martina Dukura divreizējā zelta pārkušana sudrabā Vankūverā un Sočos, Ilmāra Briča gandrīz medaļa Turīnā, paliekot ceturtajam iedzīšanā…
Bet pats emocionālākais — Latvijas atgriešanās olimpiskajā saimē Albērvilas spēlēs. Man bija zināma melnbalta fotogrāfija, kurā redzams, kā Latvijas komanda 1936. gadā braši izsoļo no Berlīnes olimpiskā stadiona, nezinot, ka tās ir atvadas uz vairāk nekā pusgadsimtu. Sapņoju, ka būtu lieliski no līdzīga rakursa uzņemt kadru, kā Latvija atgriežas. Un man tas izdevās! Tiesa, objektīvs bija mazliet par īsu un filmiņa mazjutīga, tomēr grāmatā Latvija atgriežas šo attēlu publicēt varēja. Vienlaikus fiksēju — pulkstenis rāda 17 un 38 minūtes, ir 1992. gada 8. februāris, kā arī nodomāju: “Viss, olimpiskās kustības labā savu esmu izdarījis…”
— Gluži viss tas nebija. Sekoja turpinājums līdz pat šodienai. Bet, kā tu nonāci pie Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunotājiem?
— Kādā 1988. gada pavasara dienā iepretim Dailes teātrim mani aiz rokas pārķēra Vilnis Baltiņš. Vajag dibināt savu olimpisko komiteju! Tāds sapnis jau sen sirdī sēdēja, bet kā to izdarīt? “Nu tad nāc un domāsim, kā to panākt.” Piedalījos aicinājuma izstrādē, atbalstītāju un parakstītāju vākšanā, atjaunošanas konferences rīkošanā…
Interesantākais periods bija tad, kad mūsu atzīšanas cerības vēl bija biezā miglā tītas. Paralēli politiskajām peripetijām mēs rīkojām grandiozus Olimpiskās dienas pasākumus, tika izdots pat speciāls laikraksts. Notika Latvijas meistara izcīņa, kas vienoja kādus sešus vai septiņus populārākos tautas sporta pasākumus. Nebija nekādas rutīnas, viss ar pirmreizēju svaigumu. Piemēram, Gaujmalā pie Strenčiem par godu masu airējumam, paceļot olimpisko karogu! Televīzijā mums pat bija savs raidījums — LOK Arēna. Vadot pirmo, kopā ar Arni Leimani studijā, protams, sēdējām džemperīšos, kas tolaik bija dumpinieku formas tērps, solot, ka tad, kad Latvijas Olimpiskā komiteja tiks atkalatzīta, būsim frakās. Kad tas patiesi notika, lielajā steigā šo solījumu kaut kā piemirsās izpildīt.
TOREIZ OMON, TAGAD STULBUMS
— Šķietami viegli un jautri, bet vēl dažus gadus iepriekš cilvēkus lika cietumā par sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu vien!
— Jau 1989. gadā žurnāls Liesma, kura galvenais redaktors biju, pēc satura bija kļuvis pilnīgi neatkarīgs un nacionāls medijs, kura tirāža sasniedza 200 000 eksemplāru. Mēs jau bijām izkāpuši no ierakumiem un vairāk tajos atgriezties netaisījāmies.
Atceros kādu 1991. gada janvāra barikāžu nakti. Kopā ar Andri Stavro, Klāsu Vāveri, Andri Vanadziņu, iespējams, vēl kādu Liesmas kolēģi kārtējo reizi bijām aizgājuši līdz televīzijas ēkai Zaķusalā, lai solidarizētos ar tiem, kas strādā, jo Preses nams jau bija ieņemts. Augšā debesīs spīdēja zvaigznes, lejā gandrīz līdz pašām durvīm rāmi sprakšķēja ugunskuri, ap kuriem grozījās cilvēku ēnas. “Viņi brauc…” pēkšņi nošalca ziņa, vēstot, ka tuvojas vai nu armija, vai OMON kaujinieki. “Stājamies rindā!” kāds nokomandēja. Tā mēs tur stāvējām. Paskatījos aiz muguras — apsarmojušajā zālājā pie ēkas sienas pat nebija nekādas ieplakas. “Tā mēs te arī paliksim,” nodomāju, bet sevišķu baiļu nebija. Tā bija īpaša sajūta, kad tu beidzot esi līdz galam izšķīries, nometis tās murgainās važas un apziņā jūties pilnīgi brīvs. Tas dod nebijušu klusu drosmi. Tā bija barikāžu laikam raksturīga aura.
— Esi viens no retajiem, kas par LOK individuālo locekli ievēlēts visos sasaukumos kopš komitejas atjaunošanas. Bet pēdējā laikā par Olimpiskās komitejas darbību izsakies ļoti kritiski.
— Pēc 32 gadiem esmu opozīcijā. Izskatās, ka tiek grauts tas, ko ar lielu neatlaidību un pārdomātu rīcību būvējām. Ne vairs Latvijas olimpiādes, ne vairs runā par čempionu sagatavošanu, tagad gandrīz vai rīta vingrošana un sporta stundas ir galvenais. LOK no neatkarīgas organizācijas, pārvēršas par Izglītības un zinātnes ministrijas apakšnodaļu. Izskatās, ka noteikumus sportā tagad cenšas diktēt kāds deputāts, kas iedomājies, ka ar vidusskolas izglītību, fanošanu par motosportu, partijas piederību un lieliniecisku pārliecību pietiek, lai zinātu, kā jāpārbūvē šāda daudzveidīga un jutīga sistēma.
Naudas meklējumos maldoties šķidrajās prioritāšu priedēs, dažs saka, kāpēc mums jāuztur Siguldas trase, kāpēc vajadzīgs tas marginālais un dārgais bobslejs?! Bet tas aizrauj, jo spēj radīt čempionus. Nedrīkst lūkoties tik vienpusēji un vienkāršoti. Puika saka — es arī gribu būt bobsleja pilots! Labi, bet tad tev vispirms 10 gadi jātrenējas vieglatlētikā. Un tieši bobsleja dēļ kāds arī aiziet uz stadionu. Galu galā viņš varbūt par bobslejistu nekļūs, bet būs čempions desmitcīņā vai gluži vienkārši un ļoti vērtīgi — veselīga dzīvesveida cienītājs. Lūk, ieguvums no šķietami elitāriem un mazskaitlīgiem sporta veidiem.
Sporta būtība ir uzvarēt. Tas ir motors, kas velk līdzi visu pārējo — interesi, jaunatni, masveidību, veselīgu dzīvesveidu. Ja šo motoru izslēdz, iznāk GDA.
— Kā pats vērtē — par ko tev šis ordenis?
— Grūti atbildēt… Iespējams, par uzticību ideāliem, sapņiem. Par šīs ticības vairošanu citos.
Dainis CAUNE
Žurnāla Sports galvenais redaktors
Dzimis: 1951. gada 20. jūnijā Koknesē
Izglītība: Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, LSPA
Sportā: kopš 15 gadu vecuma biatlonā, treneri Elmārs Gateris, Jānis Štegmanis, kopš 25 gadu vecuma vindsērfingā
Darba gaitas: ugunsdzēsējs (1969.—1972.), korespondents laikrakstā Sports (1972.—1977.), nodaļas redaktors žurnālā Liesma (1977.—1985.), atbildīgais sekretārs žurnālā Liesma (1985.—1987.), galvenais redaktors žurnālā Liesma (1987.—1995.), galvenais redaktors žurnālā Viesis (1995.—1997.), TV raidījuma Galva. Pils. Sēta veidotājs un vadītājs (1997.—1999.), nodaļas redaktors vakara avīzē Spogulis (1999.), korespondents laikrakstā Diena (1999.—2000.), NRA pielikuma MĒS redaktors (2000.—2004.), galvenā redaktora vietnieks laikrakstā NRA (2004.—2005.), žurnāla Sports galvenais redaktors (kopš 2006.)
Ģimenes stāvoklis: precējies, trīs bērni, trīs mazbērni
Vaļasprieki: literatūra, vindsērfings, distanču un kalnu slēpošana
