Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Jaunais olimpiskā dueta stūrmanis

Latvijas pludmales volejbolistes Anastasija Kravčenoka un Tīna Graudiņa 2019. gada septembrī Ķīnā izcīnīja ceļazīmi uz Tokijas olimpiskajām spēlēm, bet šā gada februārī sportistes nolēma izšķirošo sagatavošanās posmu uzticēt trenerim Andrim Krūmiņam, kurš iepriekš darbojās ar šo duetu Genādija Samoilova vadībā. Lai gan olimpiskās spēles pārceltas uz 2021. gadu, taču līdz ar ārkārtas situācijas atcelšanu mazā komanda vēl aktīvāk uzsākusi treniņu procesu. Treneris uzsver, ka sagatavošanās darbs tiek veikts, taču skaidrs, ka vismaz pagaidām nav zināms, kad varēs sasniegto sportisko formu pārbaudīt starptautiskās cīņās.

Pirms vairāk nekā 20 gadiem Andris Krūmiņš duetā ar Jāni Grīnbergu vieni no pirmajiem latviešiem izlauza ceļu uz Pasaules tūres posmiem, regulāri bija starptautisko turnīru apritē, bet pēc tam jau Krūmiņš cīnījās kopā ar Ruslanu Sorokinu. Nepilnus 44 gadus vecais bīčvoleja speciālists joprojām sastopams vai nu Majoru pludmalē, vai Mārupē pagājušā gada rudenī atvērtajā Ruukki sporta centrā.

“Skaidrs, ka manas prioritātes saistās ar olimpisko duetu — Anastasiju Kravčenoku/Tīnu Graudiņu,” sarunā ar žurnālu Sports uzsver Andris Krūmiņš. “Pastāvīgi strādāju SIA Brazīlija, esmu pludmales volejbola akadēmijas Brazīlija vadītājs. No pagājušā gada septembra visas akadēmijas aktivitātes notiek jaunajā Ruukki sporta centrā Mārupē. Vasaras režīmā diena sākas ar treniņiem Jūrmalas pludmalē kopā ar dāmu duetu, tad sporta drēbes nomainu pret baltu kreklu un kļūstu par akadēmijas vadītāju. Visus darbus Ruukki centrā esmu mēģinājis sakārtot tā, lai vienmēr nav nepieciešama mana klātbūtne, tādēļ arī droši varu doties kopā ar meitenēm uz turnīriem ārzemēs. Arvien vairāk iespēju darbu vadīt arī attālināti, tagad ir ne tikai WhatsApp grupas katrā darbības jomā, bet arī dalībnieku pieteikšanās un apmeklējums vienmēr redzams Google izklājlapās.”

SPĒLĒTĀJAS KĀ DARBA DEVĒJAS

— Sporta līdzjutēji, kuri nav tik zinoši pludmales volejbolā, tavu līdzdalību Kravčenokas un Graudiņas karjerā, iespējams, pamanīja tikai 2019. gada augustā Maskavā pēc viņu uzvaras Eiropas čempionātā.

— Treneris Genādijs Samoilovs pagājušajā gadā klātienē darbojās lielākajos turnīros, piemēram, Eiropas un pasaules čempionātos, olimpiskajā atlasē, kuros trenera izdevumus sedza federācija. Es, izmantojot papildus piesaistīto finansējumu, biju kopā ar spēlētājām vienmēr, izņemot Ķīnu, kad naktīs pie datora vēroju spēles un sūtīju nākamo sāncenšu spēļu analīzi.

Šā gada februārī mani uzrunāja abas spēlētājas, aicinot kļūt par viņu galveno treneri. Tieši viņas ir manas darba devējas. Šajā situācijā atliek vien pateikt paldies trenerim Samoilovam — viņa ieguldītais darbs ir nodrošinājis Kravčenokas milzīgo progresu. Nav mazsvarīga arī viņas gūtā pieredze ziemas treniņnometnēs Ēģiptē kopā ar Latvijas labākajiem vīriešu spēlētājiem. Savukārt Graudiņai, studējot un trenējoties ASV, bija mazāk iespēju strādāt pie Genādija. Nastjas progresu apliecinājušas arī sāncenses — pirms diviem gadiem pretinieces servēja tikai uz viņu, bet pagājušajā gadā sadalījums ar Tīnu izlīdzinājās, varbūt pat pārsniedza pusi.

— Anastastijai pašlaik ir 23 gadi, Tīnai — 22. Īstais brīdis smagam darbam treniņos?

— Abām spēlētājām vēl ir daudz lietu, pie kurām strādāt. Tīnai nevar piesieties pie fiziskajiem rādītājiem, jo viņa jau kopš bērnības strādājusi smiltīs, kā arī ir ielikti pamati vieglatlētikā, jo viņas vecāki katrs bijuši viena no šī sporta veida aktīvistiem. Latvijas pludmales volejbolā ir divi īpaši atlēti, kuri, neraugoties uz apmēram 10 centimetru īsākiem augumiem nekā sāncenšiem, ļoti sekmīgi darbojas blokā. Tie ir Graudiņa un Edgars Točs, kuram pasaules čempionātā tika fiksēts piektais augstākais bloks. Tīnas augums ir 1,84 metri, bet viņa šajā elementā ir līdzās pašām garākajām sāncensēm. Protams, tik augstiem lēcieniem ir arī negatīvā puse — volejbolisti pēc šādiem lēcieniem atpakaļ uz zemes ir sekundes simtdaļas vai pat desmitdaļu vēlāk un tikai tad var iesaistīties nākamajā epizodē.

— Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) A sastāvā ir abas sportistes, bet kāds ir tavs statuss?

— LOV sastāvā līdzās abām sportistēm esmu arī es kā treneris, taču atsevišķos sezonas un sagatavošanās posmos dalos ar saviem ienākumiem arī ar palīgiem. Dažāda veida palīdzību saņemam arī no atbalstītājiem, taču tas gan nav attiecināms uz Tīnu, kura vēl kā ASV augstskolas studente nevar būt profesionāles statusā.

Esmu noteikti par formātu, ka pludmales treniņos trīs veči strādā ar divām spēlētājām. Tas noteikti ir daudz labāk nekā, kad viens treneris vienlaikus mēģina trenēt trīs vai pat četrus pārus, piesaka sportistus turnīriem, meklē viesnīcas un lidmašīnas biļetes. Pašreiz ar Anastasiju un Tīnu kopā ar mani darbojas arī fiziskās sagatavotības treneris Andris Eikens un otrais treneris Mihails Samoilovs, kurš mani aizvieto, kad netieku uz kādu treniņu vai nometni. Kopīgais darbs ir produktīvs un pozitīvs.

— Vai Kravčenoku un Graudiņu var uzskatīt par ieguvējām situācijā, kad Tokijas olimpiskās spēles pārcēla par gadu?

— Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes. Ņemot vērā, ka mūsu meitenes starptautiskajā elitē ir pašas jaunākās, olimpisko spēļu pārcelšana dod iespēju vēl vienu gadu apmācībai un treniņiem. Tajā pašā laikā esmu pārliecināts, ka tikai trenēties, netiekot pie regulāras iespējas pārbaudīt savus spēkus turnīros, arī nav pats labākais variants. Ar sportistēm esam vienojušies, ka treniņu darbs tiek plānots tā, lai uz augusta beigām tiktu sasniegta labākā sportiskā forma. Iespējams, ka tajā laikā varētu notikt Eiropas čempionāta finālturnīrs.

Tajā pašā laikā lielākais zaudējums, kas saistās ar olimpisko spēļu pārcelšanu, ir Graudiņas paņemtais akadēmiskais gads universitātē ASV, lai labāk sagatavotos 2020. gada Tokijai. Vēlreiz šādas iespējas viņai nebūs, taču saistībā ar nākamo gadu tomēr ceram, ka Dienvidkalifornijas universitātes pārstāvji nākamajai olimpietei pieļaus atkāpes no mācību grafika, lai būtu iespējas piedalīties kādā treniņnometnē vai Pasaules tūres turnīrā. Protams, esam apsprieduši dažādus variantus, ieskaitot iespēju, ka nākamajā ziemā kopā ar Anastasiju dodamies uz treniņnometni Losandželosā, lai būtu kopā ar Tīnu.

— Vai laikā, kad tikko atcelts ārkārtas stāvoklis Latvijā, ir kāda skaidrība par sacensību kalendāru?

— Pašreiz plānojam, ka pirmais turnīrs varētu būt 4. un 5. jūlijā Ventspilī, kur varētu sākties Latvijas čempionāts. Par starptautiskajiem turnīriem ir ļoti grūti kaut ko prognozēt. Čehijā jūnija pirmās nedēļas nogalē notika pirmās pludmales volejbola sacensības. Kā būs citviet Eiropā? Skatīsimies!

SPARINGS JĀMEKLĒ ĀRPUS BALTIJAS

— Ja nav iespējama līdzdalība sacensībās, tad vismaz noderētu sparingspēles. Vai jūsu duetam ir šāda iespēja?

— Agnese Caica, Alise Lece, Ilze Liepiņlauska ir izgājušas no sacensību aprites, bet Latvijas otrais ešelons vēl nav nostiprinājies savā darbībā. Bez federācijas vai citu labvēļu atbalsta to ir ļoti grūti izdarīt, jo pasaules sieviešu pludmales volejbolā nopelnīt ar spēlēšanu var labākajā gadījumā 15 spēcīgākie pāri. Ja Lece joprojām būtu ierindā, tad pie Martas Ozoliņas pašreizējās sagatavotības mums Latvijā būtu vismaz viens labs duets sparingiem.

Šo situāciju mēģinām risināt, duetā Ozoliņai liekot mani vai Mišu Samoilovu, citreiz — kādus jauniešus. Samoilova variants gan nav īpaši lietderīgs, jo pat pasaules čempione, 1,96 metrus garā kanādiete Sāra Pavana, nespēlē tik augstu virs tīkla. Līdz ar to pat labāks variants ir mans duets ar Martu, jo es jau kā vecs kraķis nevaru vairs tik augstu uzlēkt un tik stipri iesist, bet tajā pašā laikā bumbu apstrādāju tehniski pareizi — gluži kā profesionāla sieviešu volejbola pārstāvis.

Pēc katras šādas uzspēlēšanas man nepieciešams atgūties divas dienas ceļgalu sāpju dēļ, taču esmu gatavs upurēties. 2018. gada sākumā uztaisīju ceturto operāciju vienam ceļgalam, taču īsta uzlabojuma vairs nav. Līdz ar to, izmantojot dažādus palīglīdzekļus ceļgalu stiprinājumam, varu vienu, maksimums, divas reizes nedēļā izkustēties. Mans sporta veids tagad ir braukšana ar velosipēdu kopā ar sievu un dēliem Ķekavas pusē.

Lietuvā bija spēcīgi pāri, taču pašreiz sadarbības ir pajukušas, bet Igaunijā sieviešu pludmales volejbols nekad nav izcēlies ar spēcīgiem pāriem. Tajā pašā laikā mūsu duets jau ir pietiekami sevi apliecinājis, lai saņemtu kopīgu treniņu piedāvājumus no spēcīgākajiem Eiropas duetiem. Saprotamu iemeslu dēļ gan šāda sadarbība pēdējos mēnešos bija pārtraukta.

— LOV jaunatnes sastāvā iekļautas divas pludmales volejbolistes.

— Olimpiskās vienības jaunatnes sastāvā ir arī Eiropas U-18 čempionāta 5. vietas ieguvējas Anete Namiķe un Varvara Brailko, taču vismaz es viņām neredzu lielas kopīgas spēlēšanas perspektīvas, jo abas meitenes ir tehniski meistarīgas, taču pieaugušo bīčvolejā var darboties tikai kā aizsardzības spēlētājas. Abām ir nepieciešamas bloķētājas. Cik zinu, tad pašlaik tieši rit darbs pie jaunu pāru izveides — treneru redzeslokā ir gan volejbolistes Ineses Jursones meita, gan vieglatlēta Gvido Einberga meita.

BIRZULIS, SAMOILOVS, KRŪMIŅŠ

— Esi bijušais spēlētājs ar vairāk nekā 10 gadu pieredzi Pasaules tūrē. Kurš no treneriem visvairāk ietekmējis šo ilgo karjeru?

— Esmu saskaitījis, ka klasiskajā volejbolā man bijuši apmēram 30 treneri, no kuriem katrs atstājis kādu iespaidu uz manu volejbola pieredzi. Tomēr izaudzis esmu pie Aigara Birzuļa, kurš jau no pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem ir ļoti progresīvs speciālists, seko līdzi visām inovācijām, naktīs bieži vien neguļ, pētot dažādus jaunumus saistībā ar volejbolu. Protams, sākums sadarbībai bija klasiskais volejbols, taču vasarās vienmēr daudz spēlējām bīčvolejbolu. Tieši treneris Birzulis bija vaininieks tam, kas es profesionāli pievērsos pludmales volejbolam. Klasiskais volejbols bija izdzīvošanai un iztikas pelnīšanai ziemas sezonā, jo tad vēl nebija ne pludmales haļļu, ne arī turnīru ziemā. Daudz vasaru pavadīju, piedaloties turnīros dažādās valstīs, izcīnītās vietas deva arī iespēju nopelnīt.

— Cik svarīgs ir treneris pludmales volejbolā?

— Pludmales volejbola starptautiskajos turnīros spēlēju apmēram no 1995. līdz pat 2007. gadam. Tajā laikā ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē kopumā bīčvolejā nebija tik ļoti nopietnas treneru iesaistes kā mūsdienās. Tika piesaistīti tikai fiziskās sagatavotības treneri, bet pārējā laikā tā bija spēlēšana turnīros vai treniņos. Salīdzinot meistarību savos labākajos gados ar aktuālajiem līderiem, varu nešaubīgi atzīt – mēs varētu tikai ūdeni pienest. Tieši ieguldītais darbs treniņos un sagatavošanās posmā visvairāk arī atšķir pludmales volejbolu deviņdesmitajos gados un pašreiz.

Anastasija un Tīna trenējušās gan pie Birzuļa, gan pie Genādija Samoilova. Katram trenerim ir savas jomas, kurās viņš audzēkņiem var dot vairāk, celt katru konkrētu sportistu arvien augstāk. Mūsdienās tehniskais izpildījums ir ļoti svarīgs, jo tikai tā var īstenot visas taktiskās shēmas. Kravčenoka un Graudiņa ir jaunākās Pasaules tūres apritē, tādēļ ir tikai loģiski, ka ir nepieciešams vēl augt arī tehniskajā jomā. Ļoti svarīga ir regulāra dalība pasaules līmeņa turnīros, lai vienmēr būtu lietas kursā par notiekošo.

Lieliski atceros no savas karjeras laikiem, ka igauņi Kristjans Kaiss un Rivo Vesiks piesaistīja papildu līdzekļus, lai būtu starptautisko turnīru apritē, līdztekus tam strauji progresējot arī meistarības ziņā. Saistībā ar šo igauņu duetu varu pieminēt arī taktiskās spēles svarīgumu, jo bija apkopota statistika par uzvaru un zaudējumu bilanci pret diviem spēkos līdzīgiem Brazīlijas pāriem. Vieniem Kaiss un Vesiks vienmēr zaudēja, bet otrus gandrīz vienmēr uzvarēja. Šis ir tiešs apliecinājums par sāncenšu izpētes svarīgumu. Vai iespējams vēl pirms cīņas atrast vājās vietas, kā arī par gatavību savam plānam B tad, kad pašu darbība ir atšifrēta. Piemēram, poļi Pjotrs Kantors un Bartošs Losjaks spēlē skaistu pludmales volejbolu, taču regulāri pietrūkst augstāko sasniegumu lielākajos turnīros.

AKADĒMIJA KATRAM

— Pludmales volejbola akadēmija šajā sporta veidā ir unikāls veidojums, jo cieši saistīta ar Brazīlijas halles atvēršanu 2009. gadā!

— Sākotnējā izaugsme un dalībnieku pieaugums bija ļoti ātrs, jo tobrīd Brazīlija bija vienīgā pludmales volejbola halle ne tikai Rīgā, bet arī visā Latvijā. Tikai 2013. gada sākumā Rīgā darbību sāka pirmie konkurenti — Beach Box halle. Protams, konkurence ir jūtama, taču ikviens pozitīvi noskaņots cilvēks ir priecīgs par sporta veida attīstību kopumā. Pašreiz ne tikai bērniem, bet visiem potenciālajiem pludmales volejbolistiem Kravčenokas/Graudiņas, Aleksandra Samoilova/Jāņa Šmēdiņa, Mārtiņa Pļaviņa/Edgara Toča panākumi ir lielisks stimuls un piemērs izvēlēties tieši šo sporta veidu. Ne mazums sportistu dažādu veselības problēmu dēļ pārnāk uz pludmales volejbolu, jo darbošanās smiltīs ir saudzīgāka locītavām un kauliem, te daudz lielāka loma ir muskuļiem. Īpaši daudz basketbolistu sasnieguši labu sportisko līmeni pludmales volejbolā, noteikti varu izcelt arī bijušo Latvijas izlases spēlētāju Edgaru Šnepu.

— Pēc kādiem principiem veidojas akadēmijas darbs, lai varētu uzņemt tik dažādus audzēkņus?

— Viena no akadēmijas īpatnībām ir tā, ka tās dalībnieki paši izvēlas, cik līmeņu nodarbības iziet treneru vadībā. Ir audzēkņi, kuri akadēmijā trenējas jau no 2010. gada, apgūstot visus piecus meistarības līmeņus, bet ir arī dalībnieki, kuri apgūst vienu vai divus līmeņus. Pēc tam jau šos cilvēkus iesakām atbilstošas meistarības treniņu grupās, kur spēlēšana notiek bez treneriem. Vēlreiz varu pieminēt Šnepu, kurš apguva visus piecus līmeņus, pašreiz nonākot treniņu grupā kopā ar vienaudžiem — bijušajiem volejbolistiem.

Protams, sekmīga pludmales volejbola apgūšana ir atkarīga no katra cilvēka sportiskuma, kustību koordinācijas un citām niansēm. Nereti akadēmijas darbības laikā bijuši jaunie audzēkņi, par kuru perspektīvām treneri ir ļoti šaubījušies, taču viss ir iespējams — arī pēc 30 gadu vecuma piecelties no datora un sākt sportot no nulles.

— Vai pēc akadēmijas dalībnieku masveidības var spriest arī par sporta veida popularitāti?

— 2009. gadā sākām ar jaukto pieaugušo grupu, kurā bija četras meitenes un trīs puiši ar mazām priekšzināšanām. Nākamajos gados jau bija piecas, tad astoņas grupas, bet 2012. gadā darbojās 16 grupas. Interesanti, ka lielākais akadēmijas dalībnieku skaits — 245 cilvēki — bija 2012. gada pavasarī, kad vēl Pļaviņš un Šmēdiņš nebija Londonā izcīnījuši olimpiskās bronzas medaļas. Kopumā tas bija savdabīgs gads, jo gāzes un elektrības cenu pieauguma dēļ bijām spiesti palielināt treniņu maksu, dalībnieku skaits samazinājās, bet pēc olimpisko spēļu panākuma tas atkal palielinājās.

Kopš tā laika tad arī apmēram 200 dalībnieku regulāri trenējas akadēmijā, vienīgo samazinājumu piedzīvojot laikos starp Brazīliju un Ruukki halli, kad izveidojām sadarbību ar Beach Arena, lai saglabātos akadēmijas darbība un dalībnieku kodols. Vienas sezonas laikā regulāri katru vakaru darbojāmies uz diviem vai trim laukumiem.

Regulāri trenējas aptuveni 90 bērnu, bet pārējie ir dažāda sportiskā līmeņa pieaugušie. Minimālais apjoms ir divas reizes nedēļā, bet maksimums — piecreiz. Profesionālākie audzēkņi trenējas pie A kategorijas trenera Pētera Plūmes, Latvijā atgriezies arī labi zināmais volejbola treneris Aigars Birzulis, kurš gan trenēšanu akadēmijā apvieno ar darbošanos citās jomās. Protams, arī Birzulim ir augstākā trenera kategorija. Ja nepieciešams, akadēmijā varu trenēt arī es, taču esmu sasniedzis tikai C kategoriju, jo nav augstākās izglītības šajā jomā.

— Ruuki kļuvusi par pirmo halli Latvijā, kura uzbūvēta īpaši pludmales sporta veidiem.

— Jaunajā hallē ir izdarīts viss, lai tā būtu maksimāla ērta visās darbības jomās, sākot no laistīšanas sistēmas un laukumu seguma apsildes, beidzot ar iespēju treneriem izmantot stacionāro videokameru ierakstus treniņu analīzei, kā arī ar īpaša seguma gala sienām hallē, lai varētu pret tām sist bumbas. Arī vecajā Brazīlijā vienmēr centāmies maksimāli rūpēties par notiekošo, piemēram, regulāri apstrādājot smiltis ar kvarca lampām. Nekad neesam baidījušies būt par kādu eiro dārgāki nekā konkurenti, taču pakalpojuma kvalitātes latiņa mums vienmēr bijusi augstu. Ruukki kompleksā ir seši apjumtie un seši āra laukumi.

Protams, piespiedu dīkstāve darbības pirmajā ziemā nav vērtējama kā pozitīva, taču pašreiz ir ļoti liela interese par laukumu īri. Ierasts, ka iekštelpu laukumos vasarā aktivitāte samazinājās, jo brīvā dabā ir daudz citu laukumu, kur spēlēt pludmales volejbolu, taču šogad cilvēki ir tik ļoti noilgojušies pēc kopīgas sportošanas, rezervējot laikus Ruukki. Nav mazsvarīgi arī tas, ka laukuma rezervācija nodrošina garantētu iespēju iecerētajā laikā arī tikt pie spēlēšanas, nevajag konkurēt vietējās atklātā tipa sporta bāzēs ar citām interesentu grupām uz konkrēto brīvdabas laukumu, uz vietas izdomājot principus, kurš spēlē un kurš sēž malā.

 

Andris KRŪMIŅŠ

Anastasijas Kravčenokas/Tīnas Graudiņas treneris

Dzimis: 1976. gada 27. jūlijā Dundagā

Augums, svars: 186 cm, 86 kg

Pirmais treneris: Ainārs Zankovskis (Skrunda)

Volejbolista karjera: Namejs, Vildoga/Murjāņi, Pere Leib Cibus (Igaunija), Inčukalns/LU

Lielākie panākumi volejbolā: četrkārtējs Latvijas čempions; padsmit spēles Latvijas izlasē

Lielākie panākumi pludmales volejbolā: septiņkārtējs Latvijas čempions; 5. vieta 2001. gada Eiropas čempionātā (EČ), 7. vieta 2002. g. EČ, 9. v. 2000. gada EČ, 1. vieta 2002. g. CEV posmā Turcijā; FIVB Pasaules tūres dalībnieks 1996.—2007. gadā

Labākais spēlētājs pludmales volejbolā: Kristians Sorums (Norvēģija)

Labākā spēlētāja pludmales volejbolā: Anastasija Kravčenoka/Tīna Graudiņa

Citi sporta veidi kā skatītājam: motokross, basketbols

Citi sporta veidi kā dalībniekam: kā vaļasprieks ziemā slēpošana, vasarā braukšana ar riteni

Ģimene: sieva Aija, dēli Reinis (19) un Valters (13)

Labākā mūzika pirms spēles: Metallica, Guns N’Roses, Gorky Park

Renārs Buivids
Renārs Buivids