Divmetrīgu sapņu princi gaidot

Cēsnieks Māris Urtāns ir vīrs, kas pamatīgiem burtiem ierakstījis savu vārdu Latvijas vieglatlētikas vēsturē. Viņš 35 reizes kļuvis par Latvijas čempionu lodes grūšanā, vēl septiņus šādus titulus izcīnījis diska mešanā. Lai gan Māris jau pirms diviem gadiem beidzis profesionāļa gaitas, ieraksti vēsturē nebeidzas, jo viņš turpina piedalīties sacensībās, bet konkurenti Latvijā pagaidām lodi grūž krietni tuvāk.

Lodes grūšanā Māris Urtāns 2010. gadā izcīnīja bronzas medaļu Eiropas čempionātā, viņš startējis olimpiskajās spēlēs Pekinā (2008) un Londonā (2012), sasniedzis otro labāko rezultātu Latvijas vēsturē — 21,63 m, kas tikai par 11 cm atpaliek no Jāņa Bojāra Latvijas rekorda (1984).

Ar Urtānu tiekos Cēsīs. Lai gan tā nav viņa dzimtā pilsēta, jau no 12 gadu vecuma Māris sevi sauc par cēsnieku. Vēl būdams lielajā sportā, pirms gadiem sešiem viņš uz nepilnu slodzi sāka strādāt Cēsu pilsētas sporta skolā par treneri. Tagad Māris Urtāns darbojas ar pilnu atdevi, paralēli jauniešu trenera darbam rūpējoties arī par dažādu sporta veidu pārstāvju fizisko gatavību.

— Lielajā sportā ienāci samērā pavēlu, vien 15 gadu vecumā, bet turējies (un Latvijas mērogā joprojām turies) ilgi. Kāpēc nolēmi likt punktu lielajam sportam?

— Nekāda plāna man nebija. Domāju, kamēr būs konkurētspējīgi rezultāti, tikmēr grūdīšu. Taču traumas pieteicās arvien biežāk — 2018. gadā guvu ceļgala savainojumu, kas gan ārstiem, gan man lika saprast, ka ar ierastajām slodzēm strādāt vairs nevarēšu. 37 gados to arī tā kā nepieklātos darīt…

— Esi teicis, ka līdz mācībām Murjāņu sporta ģimnāzijā par diska mešanu un lodes grūšanu nemaz nebiji domājis…

— Uz Murjāņiem devos kā handbolists, taču tad mani uzrunāja mešanu disciplīnu treneris Guntars Gailītis, un viss pavērsās diska un lodes virzienā. Ilgu laiku tā īsti nesaprotu, kā trenerim ienāca prātā mani (tolaik vien 70 kg smagu) izstīdzējušu puiku pievērst tādām fiziskām disciplīnām. Tagad, kad pats trenēju, protu novērtēt savām disciplīnām nepieciešamos dabas dotumus. Ķermeņa masa nemaz nav tik noteicoša. Asums, ātrums, koordinācija – gan. Lodes grūšanai un diska mešanai nepieciešamās īpašības speciālists pamana uzreiz. Tāpat esmu pārliecinājies, ka vieglāk ir pieaudzēt muskuļu masu, nevis lieko svaru pārvērst muskuļos. Pats esmu tam piemērs, jo savos sportista ziedu laikos svēru vairāk nekā 126 kilogramus, un liekiem taukiem tur nebija vietas.

Pēc mūsdienu mērauklas nopietni sportam pievērsos ļoti vēlu — vien 15 gadu vecumā, kad sāku mācīties un trenēties sporta ģimnāzijā, toties gandrīz līdz gadiem 30 nepārtraukti ar katru sezonu lodi grūdu arvien tālāk. Guntars Gailītis otru tādu audzēkni neatceras.

— Kā tu tagad pats izvēlies audzēkņus?

— Pēc dabas esmu diezgan kautrīgs, varbūt vajadzētu darboties aktīvāk. Turklāt Cēsīs jauniešu, kas gribētu darboties vieglatlētikā, nav tik daudz. Mūsu sporta veids nav tas populārākais. Bieži gadās, ka es uzrunāju (reizēm pat veikalā, citreiz uz ielas) kādu iespējamo metēju un viņa vecākus, bet viņš saka, ka gribot spēlēt futbolu. Skaidri redzams, ka šim sporta veidam puika galīgi nav piemērots, ja nu vienīgi svētdienas spēlēm, bet viņam sirdī futbols, un viss.

Turklāt vieglatlētikai jāpievēršas laicīgi, gados trīspadsmit četrpadsmit vismaz, jo pēc skolas beigšanas, gandrīz visi dodas uz Rīgu, līdz ar to mūsu sadarbība praktiski beidzas.

Reti gadās, ka šajā vecumā jaunietis ir fiziski attīstīts, ar iemaņām sportā, jo manā uztverē sporta stundas skolā nav tādā līmenī, lai bērns uzreiz varētu iekļauties normālā treniņu gaitā.

— Kāds būtu ideālais audzēknis, kas varētu turpināt tavas gaitas?

— Puišu konkurencē noteikti garāks par maniem 1,87 metriem, vajadzētu krietni virs 1,90. Viņam jābūt ātram, spēcīgam, ar dabisku šāvienu, garām rokām, ar milzu vēlēšanos trenēties un uzvarēt. Ar pārliecību, kā un kāpēc dara. Tādi puiši katru dienu, pat katru gadu desmitu negadās. Manā grupā pa visu šo laiku bijuši tikai pāris puiši, kas tuvojas tam, lai viņos varētu saskatīt iespējamo čempionu.

Cerības lieku uz septiņpadsmitgadīgo Vinetu Krūmiņu, kurai daudz dots no dabas, turklāt viņa arī pati apzinīgi un ar izpratni trenējas. Ceru, ka drīzumā Vineta būs stabili labākā arī pieaugušo konkurencē un spēs sasniegt nopietnus tālumus. Ilgs laiks pagājis, kopš kāda latviete spējusi sasniegt 60 metrus. Vēl gadi divi trīs, tā turpinot, un viņai jābūt labākajai. Nezinu daudz jauniešu, kas no rīta sešos ietu uz pirmo treniņu, tad uz skolu, bet četros pēcpusdienā atkal būtu klāt treniņā.

Spējīgs puisis ir arī Aleksandrs Volkovs, kurš pie manis trenējas jau septīto gadu. Viņš uzvarējis daudzus, bieži visus savus vienaudžus un turpina progresēt. Ceru, ka viņš drīz disku metīs tālāk par mani.

— Šķēpmešanā ik pa brīdim parādās talanti, bet lodes un diska mešanā labi ja reizi desmitgadē. Staņislava Skruļa Latvijas rekords diska mešanā (62,00 metri) turas kopš 1975. gada…

— Tradīcijām, kādas ir šķēpmešanā, ir spēcīgs pamats, bet ar to vien visu saistīt es negribētu. Būtiski, ka šķēpmešanā čempioni, labākie sportisti pēc atlētu gaitām nereti paliek savā sporta veidā — strādā par treneriem un turpina iesākto caur saviem audzēkņiem. Lodes grūšanā laikam esmu vienīgais augstas klases sportists, kas sācis strādāt par treneri. Talantīgu jauniešu, it sevišķi laukos, netrūkst, bet, ja nav, kas nopietni ar viņiem strādā, tad nekas nevar arī būt.

Trešais kavēklis ir tas, ka ne visur ziemā var normāli trenēties (tas gan attiecas uz visām mešanas disciplīnām). Mēs ziemā lodi grūžam no divu trīs metru attāluma… sienā. Dažkārt braucam uz Murjāņiem, īpaši pirms sacensībām, bet tas nav ne ērti, ne normāli. Kad tiekam pie īstas grūšanas, viss treniņos mācītais pazūd un paiet laiks, kamēr jaunietis atkal piemērojas plašumiem, atsvaidzina lodes lidojuma trajektorijas izjūtas.

Jāsaprot, ka šīs disciplīnas nav tik vienkāršas, kā varbūt izskatās. Kurš stiprāks, tas grūdīs vai metīs tālāk — tas ir vairāk nekā primitīvs uzskats. Spēkam un tehnikai jāattīstās vienlaikus. Arī manā laikā sacensībās blakus bijuši vairāki fiziski spēcīgāki vīri, bet lode viņiem nelidoja, pietrūka smalkās izjūtas, tehnikas, lai viss spēks aizietu pareizajā virzienā.

— Kurš bija tas brīdis, kad nolēmi kļūt par treneri?

— Savās sporta gaitās par to galīgi nedomāju. Tiesa, gan Latvijas Universitātē, gan vēlāk Sporta akadēmijā studēju šajā nozarē. 2014. gadā mani uzrunāja Cēsu sporta skolas direktore Rudīte Vanadziņa un es piekritu uz mazu trešdaļslodzi — divas trīs reizes nedēļā padarboties ar jauniešiem. Pirmajā brīdī mani izbrīnīja, ka gandrīz neviens sporta skolas audzēknis nebija gatavs normālam darbam, daudzi pat pameta treniņus, bet tie, kas izturēja un palika, pamazām pieņēma manus noteikumus. Drīz trenera darbā pārgāju uz pilnu slodzi, parādījās mani pirmie jaunatnes čempioni un medaļnieki. Tagad mums jau ir četras jaunatnes olimpiādes zelta medaļas. Pats biju pārsteigts, ka darbs ar jauniešiem man sāka likties interesants un manam raksturam piemērots. Pirms tam biju pārliecināts, ka man pietrūks pacietības mācīt pašsaprotamas lietas.

Vēl esmu sapratis, ka mans darbs nav tikai audzināt čempionus, bet ierādīt sporta pamatus, būtību, iemācīties socializēties tiem, kas ir manā treniņu grupā. Tas noderēs turpmākajā dzīvē.

— Izmanto tās pašas metodes, pēc kādām pats savulaik trenējies?

— Viss mainās, esmu daudz ko izjutis pats uz savas ādas un saprotu, kas ir derējis, ko varēju paveikt efektīvāk. Kad jau strādāju par treneri, bet pats vēl nopietni sportoju, klāt nāca jauna pieredze, daudz ko ieraudzīju no malas, tas noderēja arī pašam. Gribu saviem audzēkņiem pēc iespējas ātrāk iemācīt sekot līdzi tam, ko viņi dara, jo, izprotot jebkuru vingrinājumu, ātrāk tiek aptvertas kopējās likumsakarības.

Lai arī visos neredzu čempionus un rekordistus, priecē jebkura audzēkņa izaugsme, atraisītība. Sākumā kāds nav varējis pat 20 centimetrus atrauties no zemes, bet tagad viegli lec pāri metrīgām barjerām. Tas ir gandarījums.

— Savās sporta gaitās esi redzējis visdažādākās ķermeņa uzbūves sportistus. Vai tam pievērs lielu uzmanību?

— Nav tādu iespēju izvēlēties, tāpēc pieņemu visus, kas grib trenēties. Bet pat pasaules metēju elitē nedominē viena tipa sportisti. Skaidrs, ka diska mešanā priekšroka ir divmetriniekiem, ar lodes grūšanu ir nedaudz citādāk. Atceros, Eiropas čempionāta atklāšanā Barselonas stadionā man blakus stāvēja 2,04 metrus garais poļu olimpiskais čempions Majevskis, bet otrā pusē — 2,09 m garš anglis. Es ar saviem 1,87 metriem mierīgi varēju viņu rokās šūpoties kā bērns. Taču tas nav traucējis viņus savu reizi vinnēt, arī toreiz pie bronzas tiku. Tālāk par mani pasaulē grūduši arī augumā mazāki vīri, kas visu kompensējuši ar ātrumu, tehniku, iedzimtu eksplozivitāti. Bet pārsvarā labākie būs tie, kuru augums ir ap diviem metriem, atlētiski, dinamiski, ar labu tehniku.

Reiz tādu puisi redzēju skolēnu mačos, uzreiz sapratu, ka viņš varētu būt lodes grūdējs ar lielu potenciālu, bet jaunietis nebija pierunājams trenēties.

— Dūšīgu vīru sportā nereti tiek mesti dopinga valdzinājuma tīkli…

— Pats ar dopingu neesmu bijis saistīts, lai gan daudzi tam netic. Pārbaudīts esmu daudzas reizes, vēl nesen, pirms pāris gadiem, kad jau biju pārgājis uz amatieru līgu. Vienmēr esmu izsvēris plusus un mīnusus. Pirmkārt, vienmēr baidījos par dopinga ietekmi uz veselību, jo cik nav dzirdēti šausmu stāsti, arī par mūsu lodes grūšanas rekordistu, kuru pēc mačiem nācies likt ledus vannā un spiest izdzert litru šņabja, lai tiktu vaļā no mistiskiem krampjiem vai drudža. Otrkārt, vai vērts riskēt, lai tu pārvērstu savas sporta gaitas negoda putekļos. Starp citu, pie Eiropas bronzas medaļas tiku tad, kad uzvarētāju, baltkrievu, vēlāk diskvalificēja dopinga dēļ. Prieka gan pamaz, jo medaļa pienāca daudz vēlāk, turklāt ar nepareizi iegravētu manu vārdu — kāds es Martins… Bet vēsturē ieraksts jau paliek.

— Varbūt neesi pamanījis, bet šādas ir olimpiskā čempiona Jāņa Lūša domas: “Par dopingu jau arī nevar atrast taisnību — viens labs, otrs slikts, taču abi lietojuši, tikai — kuru pieķer. Bet mēs esam profesionāļi, kas izmanto visu, lai gūtu sasniegumus, un augstus rezultātus grib visi — sportisti, treneri, organizatori, skatītāji, dopinga ražotāji utt. Vienkārši tam jānotiek stingrā ārstu kontrolē. Organisms uzņem tikai tik daudz vielu, cik var, pārējo izvada ārā, un ir zināmi gadījumi, kad dopinga normas tiek vairākkārt pārsniegtas, taču nav nekāda vaina, ja organisms labi darbojas.”

— Nezinu, sajūtas ir divējādas, bet liekas, ka Jānis te neattaisno dopinga lietošanu, bet vienkārši konstatē situāciju sportā. Tā ir tāda staigāšana pa virvi vējainā laikā. Bijuši arī prātojumi, ka varētu būt grupa, kurai ierobežojumu nav, lai rāda skatītājiem šovu! Bet tad tas aizietu nekontrolējamā virzienā un droši vien prasītu arī cilvēku upurus. Nē, es esmu pret. Drīzāk varētu sportistu rezultātus līdz zināmam gadam anulēt vai vismaz neuzskatīt par rekordiem, bet arī tas nav vienkārši. Bijis variants nedaudz pamainīt rīku svaru un sākt visu no gala. Šodien viss virzās uz to, lai visus negodīgos izķertu, kaut arī pēc gadiem astoņiem. Piemēru netrūkst arī Latvijas sporta vēsturē.

— Jā, Latvijas rekordists lodes grūšanā Jānis Bojārs, kas aizgāja viņsaulē 62 gadu vecumā, nav noliedzis neatļauto līdzekļu palīdzību, jo toreiz dopinga ķērāju metodes vēl bija bērnu autiņos. Nav žēl to 11 centimetru, kas tevi šķir no Latvijas rekorda?

— Par to īpaši neesmu galvu lauzījis, jo katram laikam bija savi paņēmieni. Rūgtums nedaudz ir, bet lielāks tomēr ir prieks un gandarījums, ka ar tīrām rokām tik tālu aizgrūdu. Vairāk ir žēl, ka toreiz — 2010. gada Eiropas komandu čempionātā Belgradā — pēc otrā mēģinājuma mani atrunāja cīņu turpināt, jo uzvara un nepieciešamie punkti komandai par pirmo vietu jau bija rokā. Nezinu, kāpēc paklausīju, treneris arī nebija līdzi. Toreiz biju ļoti labā formā, varbūt rekords būtu kritis. Turpmāk tik tuvu tam dažādu iemeslu dēļ vairs nenokļuvu.

— Latvijas meistarsacīkstēs vēl startēsi?

— Esmu teicis, ka grūdīšu tik ilgi, kamēr varēšu uzvarēt. Ja mazliet vairāk patrenēšos (to es arī daru, reizēm kopā ar audzēkņiem), tad pagaidām neredzu nevienu, kas varētu mani šobrīd vinnēt. Bija perspektīvs grūdējs Lauris Kaufmanis. Redzēju, ka viņš varētu grūst arī 20 metrus, bet neizturēja un aizgāja uz bobsleju. Starp pārējiem līdzīgus vīrus pašreiz neredzu. Varbūt kļūdos… Turklāt nākamgad Rīgā iecerēts Eiropas komandu čempionāts, jātrenējas, lai tiek kāds punkts Latvijas komandai.

Lai arī kā viss notiks, vairāk mani interesē trenera darbs. Pēc savas pieredzes zinu, ka manās disciplīnās nekas nenotiek uzreiz, vajadzīgi daudzi smaga darba gadi. Ceru, ka manās rokās reiz nonāks kāds brīnumains, divmetrīgs jauneklis un mēs kopā aiziesim tālāk par maniem rezultātiem.

Māris URTĀNS

Cēsu pilsētas sporta skolas treneris, lodes grūdējs

Dzimis: 1981. gada 9. februārī Rīgā

Augums, svars: 187 cm, 115 kg (sporta gaitās — 126 kg)

Izglītība: Nītaures pamatskola, Murjāņu sporta ģimnāzija, studējis Latvijas Universitātē, beidzis LSPA; bakalaurs, gatavojas maģistra darba aizstāvēšanai

Sporta gaitas: kopš 15 gadu vecuma trenējas vieglatlētikā

Treneris: pirmais un vienīgais — Guntars Gailītis

Lielākie sasniegumi sportā: 3. v. 2010. g. Eiropas čempionātā, 25. v. olimpiskajās spēlēs Pekinā (2008), 27. v. — Londonā (2012), daudzkārt startējis pasaules un Eiropas čempionātos, vairākkārt uzvarējis Eiropas vieglatlētikas komandu sacensībās, 2. v. 2007. g. universiādē, 35 reizes Latvijas čempions lodes grūšanā, septiņas — diska mešanā, 4. v. 1998. g. Pasaules jaunatnes spēlēs diska mešanā

Labākie rezultāti: lodes grūšanā — 21, 63 m, diska mešanā — 54,50 m

Darba gaitas: strādājis Valsts policijā, kopš 2014. gada Cēsu pilsētas sporta skolas treneris

Ģimenes stāvoklis: saderinājies, ir meita

Vaļasprieks: brīvais laiks ar ģimeni