Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

327 km 43 stundās un 15 minūtēs. Kājām

Kad Covid-19 ierobežojumi ievieš dzīvē korekcijas un neļauj šāgada Latvijas čempionam 100 km skrējienā, Rīgas—Valmieras uzvarētājam un trases rekordistam Pēterim Grīviņam aizlidot uz Nepālu pastaigāt pa kalniem, tad mūsu ultragaro distanču skrējējs atceras senāku izaicinājumu — noskriet kaut ko tik garu, ka startā nemaz nespēj iedomāties, kā šo distanci pieveikt, vienlaikus iedvesmojot arī citus skrējējus šajā dīvainajā laikā meklēt jaunus izaicinājumus. Lai vēlreiz nebūtu jāizdomā velosipēds, Pēteris izmantoja Mežtaku. Tā ir Eiropas garās distances pārgājienu maršruta E11 daļa Baltijas valstīs, no kuras tika izvēlēts posms no Igaunijas robežas Veclaicenē, Kornetos, līdz Vecrīgai, Rolanda statujai Rātslaukumā. Šādu pārdrošu distanci normāls vidusmēra tūrists veic 19 posmos vismaz 19 dienās, bet Pēterim tas izdevās nepilnās divās diennaktīs, turklāt skrienot.

Pienākot brīdim, kad skrējējam vairs nav aktuāli koncentrēties uz rezultātu, jo sacensības ne tuvākā, ne tālākā nākotnē nav plānotas tāpēc, ka tās vienkārši nenotiek, Pēteris atcerējās savu seno apņemšanos noskriet kaut ko patiešām garu. Galvenie iemesli, kāpēc to darījis — paskatīties, kas notiek brīdī, kad esi tuvu spēku izsīkumam, bet finišs nav ne tuvu, kā arī mazliet iedvesmot cilvēkus, pierādot, ja vienas durvis tiek aizvērtas, tad citas atveras. Atlicis tikai atrast distanci, bet tāda jau bijusi nomarķēta. 

NO KALNA UZ LEJU LĪDZ RĪGAI  

Šis Mežtakas pārgājienu maršruts sadalīts apmēram 20 km garos ainaviskos posmos ar nakšņošanas un transporta iespējām, lai tūristi varētu izvēlēties vienu vai vairākus posmus, ērti nokļūstot jebkura posma sākumpunktā. Maršruta segums galvenokārt ir meža ceļi un takas, lauku ceļi, asfaltētu ceļu nomales, vietām bijušas tikai kājām veicamas taciņas. Pētera izvēlētajā maršrutā izteiktākie pacēlumi un ielejas bija Veclaicenes aizsargājamo ainavu apvidus un Gaujas senleja. 

Pēteris startēja 30. oktobrī septiņos no rīta Kornetos uz Latvijas un Igaunijas robežas, jo praktisku iemeslu dēļ bija izvēlējies skriet virzienā uz Rīgu, lai nav jādomā, ko darīt pēc finiša. Pēteris joko, ka tas devis arī sava veida priekšrocību — varējis skriet no kalna lejā, jo kopā uz augšu veikti par kādiem 200 m mazāk nekā uz leju. Kopumā savākts mazliet vairāk par diviem tūkstošiem augstummetru, 327 km pieveicot 43 stundās un 15 minūtēs.  

STAFETES KOCIŅŠ LĪDZSKRĒJĒJIEM 

Šādā distancē liela nozīme ir atbalsta komandai. Pēteris prāto, ka bez tās līdz galam nebūtu ticis: “Atbalstītāji neļāva grūtākajos brīžos pieņemt nepareizus lēmumus. Vienmēr būšu pateicīgs par to, ka piekrita šim kopīgajam piedzīvojumam. Jau sākumā izdomāju joku, ka esmu stafetes kociņš, ko skrējēji nogādā no viena punkta otrā, mani nododot nākamajam skrējējam. Ja sākumā tas šķita kā joks, tad vēlāk tā arī jutos — katrā punktā man veica pilnīgu apkopi, pašam nevajadzēja darīt neko, un tad nākamais līdzskrējējs vai līdzskrējēji aizvilka mani tālāk.” 

Sākumā šķitis, ka varētu būt kāds posms jāveic vienatnē, bet palēnām pieteikušies līdzskrējēji no Supervaroņu koptreniņiem. Tā arī visi posmi noskrieti kāda sabiedrībā. Pateicoties līdzskrējējiem, garlaicīgi nav bijis nevienā brīdī. Sākumā garlaicību nomākušas sarunas ar līdzskrējējiem, savukārt vēlāk garlaicību aizdzinusi piepūle un grūtības. 

Līdzskrējēju pieveiktais krietni atšķiras. Naskākie bija Gvido Kalniņš, kurš pievienojās Cēsīs un noskrēja kopā ar Pēteri līdz Rīgai (ap 120 km), Linda Boldāne pirmajā dienā noskrēja 55 km un otrajā no Līgatnes līdz Rīgai (kopā tuvu 150 km), Alvis Danovskis pirmajā dienā ap 60 km un otrajā dienā pēdējos divus posmus (kopā ap 100 km). Līdzi juta arī Pētera suns Ēra, kura līdzi gan šoreiz neskrēja, bet saimnieks devis solījumu Ērai nākamreiz kādu posmu atļaut paskriet.  

ZELTA RUDENS UN SAJŪTU GRAFIKS 

Baudīt zelta rudeni vairāk sanācis pirmajā dienā, taču esot žēl, ka posmu pirms Strenčiem nācies mērot tumsā. No Gaujas Nacionālā parka Pēteris atceras vienīgi to, ka, skrienot gar Siguldas kamaniņu un bobsleja trasi, kur paveras skats uz Gaujas senleju, kāds jokojis, ka šogad nav zelta, bet gan bronzas rudens (jācer, ka šo nelasa renes sporta veidu pārstāvji). Kopumā otrajā dienā sanācis vairāk baudīt to, kas zem kājām, nevis apkārt. 

Pēteris, plānojot skrējienu, bija izveidojis grafiku, bet tas nevienā brīdī neesot bijis tāds, pie kā diži plānots turēties. Tagad, kad gūta pieredze, domā, ka varētu jau veidot mazliet reālāku grafiku, tomēr jebkurā gadījumā šķiet, ka šādā distancē pie grafika turēties nevajag — sākumā jāskrien pēc sajūtām, savukārt vēlāk — vienkārši jāskrien. Atzīst, ka kopumā atlaidies atbalsta komandas busiņā uz kādām divām trim stundām, bet reāli aizmidzis uz 10—20 minūtēm, tomēr arī atgulšanās palīdzējusi gūt papildu uzrāvienu. 

PAR SPĒJU ROBEŽĀM UN GANDARĪJUMU 

Šis bija Pētera garākais skrējiens. Iepriekš viņš piedalījies 44 stundu piedzīvojumu sacensībās, bet tās salīdzināt ar skrējienu galīgi nevarot: “It kā biju pateicis par vēlmi paskatīties, vai varu šo noskriet 40 stundās, bet tas nebija pašmērķis. Galvenais bija saprast, kā vispār ir skriet šādu distanci, cik ļoti tas atšķiras no 100 km distances, kas notiek, kad esmu jau (varbūt pat ļoti) noguris, bet neesmu pat distances pusē. Bet tagad ir skaidrs, ka robežu vai nu nav, vai arī mēs spējam tās pārbīdīt arvien tālāk un tālāk.” 

Pēteris ir gandarīts, ka izdevies nokļūt līdz galam, izdevies iegūt kopības sajūtu ar skrējēju komūnu, izdevies sasniegt vēl vienu mērķi — iedvesmot. Jautāts par to, vai viņa skrējienam būs sekotāji, Pēteris cer, ka ir pavēris kaut ko vaļā, bet daudz kas atkarīgs no tā, kā izvērtīsies nākamais, varbūt pat nākamie gadi – kādi ierobežojumi būs. Ja būs līdzīgi kā šogad, tad nav variantu — cilvēki meklēs veidus, kā izpausties ārpus sacensībām. Daloties pieredzē, Pēteris iespējamiem sekotājiem iesaka šādā distancē pārlieku neiespringt uz rezultātu un visu laiku skriet tikai vienu posmu — ēst ziloni pa gabaliņam: “Domāju, ka arī pats kaut ko līdzīgu veikšu. Man vienmēr kaut kur stāv pārītis plānu, ko vajadzības gadījumā izvilkt un īstenot.” 

PAR KĻŪDĀM UN GRŪTĪBĀM 

Grīviņš atzīst, ka lielākā neizdošanās bijusi ar pārtiku: “Uz starta stājos ar domu nelietot uzturā sporta pārtiku, bijām sagatavojuši gana daudz dažādus ēdienus, ar ko baroties — enerģijas un proteīna bumbiņas, piciņas, kartupeļu biezputra, tika vārīts buljons. Bet nebiju piedomājis, cik bieži un kas man jālieto. Droši vien tas arī bija iemesls manam pirmajam sabrukumam Strenčos — biju uzņēmis par maz enerģijas. Ar sporta pārtiku šajā ziņā ir daudz vieglāk — jau sen ir atstrādāts, kad un cik daudz tā jāēd.” 

Grūtākais šādā skrējienā bijis nedomāt par finišu: “Brīžos, kad biju dzīvelīgs, tas bija vienkārši — domāju tikai par šo posmu, un viss. Kad viss sāka iet pa pieskari, arī domas pamainījās — bija grūti koncentrēties, ka jāpabeidz šis posms, tad jādomā par nākamo. Pāris kilometrus pirms Cēsīm jau sāku prātot nevis par šo un nākamo posmu, bet par to, ka Cēsis ir 210. kilometrs, bet vēl priekšā 120 kilometri.” 

Pēteris, kā jau amatalus internetveikala pinte.lv vadītājam pienākas, sarunas noslēgumā atzīst, ka viens no dzinuļiem uz finišu bijis arī alus: “Man nav viens iecienītākais alus, drīzāk alus veids — es pavelkos uz IPA (Indian Pale Ale) veida aliem. Alus vienmēr garšo labi, bet finišā nāk klāt vēl papildu faktori, kas to padara gardāku — tā ir balva, uz kuru esi gājis 43 stundas, tādēļ finišs pat sliktu alu var padarīt gardu.” Tātad, pārfrāzējot Pēteri, var teikt, ka nav slikta alus, ir tikai parāk īsa distance. 

 

Pēteris GRĪVIŅŠ 

Gargabalnieks, biroja darbinieks, amatalus interneta veikala pinte.lv vadītājs 

Komanda: Surikati/OSveikals.lv pulsometrs.lv 

Dzimis: 1985. gadā Rīgā 

Lielākie sasniegumi sportā: 1. v. Rīga—Valmiera 2020 — 7.59:02; 3. v. pasaules 2017. g. rogaininga čempionātā MIX grupā (kopā ar sievu Ievu Upmaci-Grīviņu), 1. v. Latvijas 2019. g. čempionātā rogainingā MIX grupā (kopā ar sievu Ievu Upmaci-Grīviņu) 

Personīgie rekordi: 100 km — 7.25:02 (2020.), maratonā — 2.49:42 (2018.) 

Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Ieva Upmace-Grīviņa — kopā ar vīru Latvijas čempione rogainingā un bronzas medaļas laureāte pasaules čempionātā 

Vaļasprieki: alus un ēdiens, skrējienpārgājieni

Santa Roze
Santa Roze