Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Tur prieks ar bēdām kopā savērts…

Svinīgajā sarīkojumā Trīs Zvaigžņu balva 2020, kas notiks 30. decembrī, par mūža ieguldījumu sportā sumināsim šķēpmetēju treneri Valentīnu Eiduku (83). Apcerot viņas ilgo un daudzkrāsaino dzīves gājumu, prātā ik reizes nāk Valda Grēviņa Kavalieru dziesmas pēdējā panta pirmā rindiņa izrādes Gēsta Berlings finālā: “Tur prieks ar bēdām kopā savērts...”

Manas empātijas spējas ļauj tikai nojaust pārdzīvojumu gammas plašumu, kas Valentīnai 2008. gada 21. augusta vakarā bija lemts Pekinas olimpisko spēļu šķēpmetēju sacensību finālā. Stadiona Putna ligzda preses centrā pāris stundu pirms sacensību sākuma mūs, Latvijas žurnālistus, uzrunāja kolēģis no Somijas. Apsveica ar divu latviešu kvalificēšanos finālam, smalkjūtīgi noklusēdams, ka paša tautieši būs trijatā, un vēlējās precizēt divas lietas — vai Vadimam Vasiļevskim un Aināram Kovalam patiešām ir kopēja trenere un vai taisnība, ka viņai jau pāri septiņdesmit. Saņēmis divas apstiprinošas atbildes, kā arī papildu informāciju, ka aizvakar dāmu fināla jaunākā dalībniece bija Eidukas audzēkne Sinta Ozoliņa (20), pirmā no Latvijas šķēpu pēc tā konstrukcijas maiņas aizmetot tālāk par 60 metriem (60,13 m) un ieņemot 11. vietu, soms galvu vien nogrozīja. “Tā nemēdz būt,” viņš sacīja. “Katram tik augstas klases šķēpmetējam parasti palīdz vesela treneru brigāde, jo divu vienādu talantu nav. Kas vajadzīgs vienam, neder citam, un otrādi.”

243,61 m AR ŠĶĒPU

Savā ziņā kolēģim bija taisnība kaut vai tādēļ, ka Vasiļevskis un Kovals ir visai atšķirīgas personības un viņu izredzes tovakar nepavisam nelikās pār vienu kārti metamas. Aināram pirmos burtus šķēpmešanas ābecē Vecumniekos ierādīja viņa sporta skolotājs Ivars Zilgalvis, tikt pie pirmajiem panākumiem palīdzēja Murjāņu sporta ģimnāzijas treneris Andrejs Vaivads, un Eidukas rokās puisis nonāca pēc iestāšanās Latvijas Universitātē, jo ik dienu braukt uz treniņu Murjāņos likās par grūtu. Turklāt viņš ieklausījās Latvijas Šķēpmetēju kluba prezidentes Valijas Draugas viedajā padomā: “Ja Rīgā gribi trenēties slavena cilvēka vadībā, tad ej pie Jāņa Lūša, ja gribi rezultātu — pie Eidukas.”

Savukārt Vadims ir Valentīnas pašas audzināts. Draugu bērns, pazīstams kopš mazām dienām un, mācoties septītajā klasē, pēc savas mātes Anitas lūguma pievienojās Eidukas treniņu grupai. “Izrādījās paslinks, centās šā un tā izlocīties no manis uzliktā darba,” Valentīna atceras. “Reizēm pat neatnāca uz treniņu, taču tad es uzreiz vakarā zvanīju mātei, un kopējiem spēkiem panācām, ka šī kaite nekļuva hroniska.”

Jaunieša un juniora gados Vasiļevskis sacensībās diezko nesprēgāja, jo Eiduka nevēlējās, lai viņš lielos rezultātus sasniedz, pirms treniņos nav nostiprinājis muguru, elkoņus un visu pārējo, kas šķēpmetēju pasargā no traumām. Pirmais spilgtākais uzplaiksnījums bija 2002. gada vasarā Valmierā, kur Vadims, aizmetis šķēpu 81,92 m, savam iepriekšējās sezonas rekordam pielika teju desmit metrus un pārspēja visus tā laika līderus — Latvijas rekordistu Ēriku Ragu, Voldemāru Lūsi un Andi Anškinu, pieteicoties cīņai par tiesībām pēc diviem gadiem piedalīties olimpiskajās spēlēs Atēnās.

Vispirms gan vajadzēja sasniegt olimpiskās kvalifikācijas A normu, kas Atēnām bija tieši 82 metri. Vasiļevskim tā pa spēkam izrādījās 2004. gada Eiropas ziemas kausu izcīņas sacensībās Maltā, kur viņa mestais šķēps aizlidoja 82,44 m. Tavu prieku un brīnumu — šajā Vidusjūras salu valstī Atēnām kvalificējās arī Ainārs Kovals (82,13 m), pirmo reizi iznākot no paēnas. Bija izveidojusies mūsu vieglatlētikai unikāla situācija, proti, olimpisko A normu vienā un tajā pašā disciplīnā izpildījuši četri, taču startēt no katras valsts ļauts tikai trim. Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) Zālamana spriedums noteica, ka Atēnās šķēpu metīs tas, kurš šovasar uzvarēs mūsu valsts čempionātā, bet pārējos izraudzīs sešu konkrētu sacensību seriālā, katram vienkārši summējot viņa rezultātus. Pilno čempiona lozi izvilka Lūsis, visvairāk metru sakrāja Vasiļevskis (243,61) un cīņā par trešo biļeti uz Atēnām Rags (242,56) pārspēja Kovalu, kuram līdz olimpisko spēļu slieksnim pietrūka 3,02 metru.

BEZ POSTOŠĀM DOMĀM

Vadimam šķēpmetēju komandā tomēr pienācās tikai trešais numurs, jo viņš bija pats jaunākais un ar vājāku personisko rekordu nekā pārējiem diviem, turklāt bez olimpisko spēļu pieredzes. Tādēļ viņam oficiāli uzticētais LVS uzdevums bija iegūt šo pieredzi, lai liktu lietā turpmākajās olimpiskajās spēlēs. Vasiļevskis to izmantoja, olimpiskajā ciematā papilnam izbaudot tā piedāvāto komfortu peldbaseinos, spēļu zālēs un hamburgeru ēstuvēs, un labprāt piekrita atklāšanas parādē ienest stadionā Latvijas karogu, lai ilgajā ceremonijā spēkus pietaupītu tautieši, kuri tiek uzskatīti par mūsu delegācijas favorītiem. Tomēr tas nenozīmēja, ka šķēps palika makstī. Atēnās ieradās arī Valentīna, lai stingri uzraudzītu savu audzēkni un sekmētu viņa gatavošanos mūža nopietnākajiem startiem.

Turpmākais notika brīnum ātri. Kvalifikācijas sacensībās viņš jau pirmajā mēģinājumā ar personisko rekordu 84,43 m nodrošināja sev līdzdalību finālā. “Puisis beidzot mācēja nepārkāpt ieskrējiena beigu līnijai,” priecājās trenere. “Pirmais metiens viņam allaž izdodas labs, taču visbiežāk paliek neieskaitīts pārkāpuma dēļ. Par rezultātu gan nebrīnos, jo olimpiskajām spēlēm esam gatavojušies, kā nākas, piestrādājot arī kļūdas izlabošanai pirmajā metienā. Tagad svarīgi, lai Vadims nesāk šo rezultātu apcerēt un rēķināt, ko tas viņam varētu dot cīņā par medaļu pēc divām dienām. Tādas domas var būt postošas.”

Acīmredzot Valentīna mācēja to ieskaidrot arī Vadimam, jo fināla vakars gandrīz atkārtoja kvalifikāciju — pirmajā metienā 84,95 metri un olimpiskā vicečempiona tituls. Tovakar Atēnās šķēpu tālāk aizmeta vienīgi Vadima vienaudzis Andreass Tūrkildsens no Norvēģijas — 86,50 metri, aizsākot savu spožo, bet diemžēl ne ilgo karjeru.

MEDAĻAS DAŽĀDIE AROMĀTI

Sveci zem pūra neturēja arī Vasiļevskis, turpmākajos trīs gados izcīnot pa ceturtajai vietai gan Eiropas, gan pasaules čempionātā, divas reizes pārsniedzot 90 metru līniju, un viņa rezultāts 90,73 m vēl nesen bija desmitais labākais pasaules šķēpmešanas vēsturē kopš ieroča konstrukcijas maiņas. Tādēļ Vadims Pekinā bija viens no galvenajiem pretendentiem uz olimpisko goda pjedestālu un, dodoties uz turieni, pats to neslēpa.

Bet Ainārs? Eiropas čempionātā Gēteborgā viņš ieņēma piekto vietu, lai gan personiskajam rekordam kvalifikācijas sacensībās — 85,95 metri — bija medaļas aromāts. 2005. gada pasaules čempionātā Helsinkos — septītā vieta, divus gadus vēlāk — Osakā — tieši divas reizes zemāka. Taču olimpiskajā 2008. gadā šķita, ka ar Kovalu noticis kas dīvains — viņš neparko nespēja sasniegt pat 80 metrus. Treniņos tas izdevās ar uzviju, bet sacensību pēc sacensībām viņa šķēps it kā atdūrās pret neplīstoša stikla sienu un krita lejup. Pirms došanās uz Ķīnu noburtā robeža atvērās vienu vienīgu reizi — 80,24 metri Tallinā, kur Ainārs uzvarēja Eiropas otrās līgas komandu čempionātā.

Otrā reize pienāca olimpisko kvalifikācijas sacensību dienā, par spīti blīvajām lietus gāzēm, kas Putna ligzdas skrejceļu un sektorus dažās minūtēs paslēpa zem ūdens. 80,15 m, un ceļš uz finālu vaļā. Vasiļevskim palaimējās mest pāris stundu vēlāk, kad lietus bija pārstājis un stadions kaut cik apžuvis. Vadims palika uzticīgs sev — 83,51 m izrādījās labākais rezultāts kvalifikācijā.

Taču fināla rītā viņš pamodās ne savā ādā. “Ne no šā, ne no tā bija uzradušās nenormālas iesnas un kakls sāpēja. Daktere Līga sadeva zāles, it kā pārgāja, bet pret vakaru parādījās lauzošas sāpes mugurā, arī kājas lauza. Tomēr es, iesildoties finālam, metu pilnīgi ciešami, trenerīte man teica, ka vismaz 83 metrus, varbūt pat 85. To, kas notika finālā, redzēji pats. Nudien nesaprotu, kādēļ tā notika,” Vadims man stāstīja jau pēc atgriešanās mājās.

Bet notika lūk, kas. Fināla metienu pirmajā sērijā Vasiļevska šķēps aizlidoja 76,25 m, ierādot viņam desmito vietu, kas nemainījās arī pēc neieskaitītā otrā mēģinājuma. Trešajā viņš ar 81,32 m izvirzījās astotajā vietā, pēdējā, kas derēja superfinālam. Taču tūlīt atdzīvojās arī soms Tēmu Virkala, ar 83,46 m aizsūtot Vadimu uz devīto vietu un mājup. Obligātajā tikšanās reizē ar medijiem viņš mūsu dubultajai ierindai izgāja cauri neko neredzošām acīm un neteikdams ne vārda.

Tikmēr sacensības turpināja Kovals, kurš otrajā mēģinājumā bija sasniedzis 82,63 m, nocietinoties sestajā vietā, un to neatdeva līdz pēdējai metienu sērijai, kurā viņu ar 83,15 m apsteidza krievs Iļja Korotkovs. Bet sestā vieta olimpiskajās spēlēs ir pēdējā, kuru Latvijas valdība atalgo ar prēmiju. Tomēr diezin vai tas bija Aināram prātā, kad viņš pirms sava pēdējā metiena šķērsoja skrejceļu, lai aprunātos ar tribīņu pirmajā rindā sēdošo Eiduku. Noklausījās treneres sakāmo, pamāja ar galvu, paņēma šķēpu, ieskrējās un aizmeta to 86,46 metrus. Personiskais rekords un olimpiskais sudrabs! Zeltu atkal ieguva Tūrkildsens, sasniedzot olimpisko spēļu rekordu — 90,57 metrus.

Jautāju Valentīnai, kādi tad ir tie buramvārdi, ko viņa tovakar Pekinā sacīja Aināram. “Teicu: johaidī, vai tu beidzot vari uzskriet! Viņš: vai tad es neskrienu? Nē, tu mīcies!” Pateicu vēl pa stipram vārdam, skatos — Aināram acis kļūst platas. Tas laikam iedarbojās kā dopings, ja trenere iedod šādu poti. Līdz šim man likās, ka viņš nav gatavs tādai psiholoģiskai cīņai, taču nu jāsāk mainīt viedokli. Aināram piemīt, kā lai to pasaka, tāds lauku puikas tvēriens. Bet Vadima man šausmīgi žēl. Ikvienam sportistam, kurš ir sacensību formas visaugstākajā punktā, ļoti ātri ķeras klāt visādas kaites — vīrusi, saukstēšanās. Ja Vadims nebūtu saslimis, tad mēs šovakar droši vien priecātos par divām medaļām. Taču arī devītā vieta olimpiskajās spēlēs nav slikta.”

Man likās, ka Valentīna domās piebilst — tikai ne Vadimam.

KAS AIZLIDO, KAS PALIEK

Par šķēpmešanas pasaulē aizvadīto mūžu Valentīna pateicas vispirms savam vecākajam brālim Aleksandram Bondaram. Ģimene Rīgā mita Valmieras ielā netālu no Daugavas stadiona, un kādudien tajā notika sacensības ar Krievijas un citu PSRS vieglatlētu piedalīšanos. “Aiziesim paskatīties,” Aleksandrs piedāvāja māšelei. Valentīna: “Skatos un redzu — šķēps lido. Tik skaisti lido, ka ne acis nevarēju atraut, šķēpmešanu vien skatījos. Viss, es teicu brālim, man arī to vajag!”

Viņa astoņas reizes kļuva par Latvijas čempioni, uzvarēja arī starptautiskās sacensībās, taču vēl labākus panākumus guvuši Valentīnas trenētie šķēpmetēji. Starp viņas pirmajiem sekmīgajiem audzēkņiem ir Astrīda Ostrovska, Arnis Šimkus, Juris Smirnovs, Ieva Skrastiņa un Baiba Braže, kura šoruden kļuva par NATO ģenerālsekretāra labo roku — Jensa Stoltenberga vietnieci komunikācijas lietās. Vēlāk pie Eidukas atnāca Jānis Liepa, Aleksandrs Ivanovs, Inga Kožarenoka, Andis Anškins, Voldemārs Lūsis, Ansis Brūns, Līna Mūze un Linda Brīvule — pirmā viņas izaudzinātā pasaules junioru čempione. Un, protams, Zigismunds Sirmais, kurš Eiropas čempionātā uzvarējis visās trīs galvenajās vecuma grupās — junioru, U-23 un elites grupā.

Eiduka apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, divas reizes atzīta par Gada treneri Latvijā un vienreiz — visā Eiropā. Nekad nav liegusi padomus un palīdzību saviem jaunākajiem kolēģiem, kuriem šķēpmešanā vēl daudz balto plankumu. Un apmētāta dubļu pikām gan internetā, gan drukātā intervijā, kurā noniecinātas un apmelotas gan viņas zināšanas un darba metodes, gan audzēkņu panākumi, olimpisko sudrabu ieskaitot. Gadu nasta piespiež Valentīnu palēnām šķirties no audzēkņiem, kuri tad meklē citu treneri vai atvadās no sporta. Kopā ar viņu palikuši trīs — Anete Kociņa, Patriks Gailums un Matīss Velps, kurus starpsezonas fiziskajos treniņos konsultē Eidukas kolēģi, bet, pavasarim tuvojoties, pie šķēpmešanas tehnikas smalkumiem ķersies viņa pati.

Decembra sākumā Valentīnai atkal nācās pārdzīvot divējādas emocijas. Pēkšņi un smagi saslima viņas mīļais brālis Aleksandrs un drīz vien Raiņa kapos pievienojās Valentīnas vīram Ivaram Eidukam, bijušajam treka riteņbraukšanas meistaram. Bet nākamajā dienā pēc brāļa nāves viņai piešķīra Triju Zvaigžņu balvu par mūža ieguldījumu sportā. Valentīna priecājās līdz asarām un jau esot tai atbrīvojusi vietu starp abām balvām Gada trenerei.

 

Valentīna EIDUKA 

Šķēpmetēju trenere 

Dzimusi: 1937. gada 12. martā Rēzeknē 

Izglītība: Rīgas 15. pamatskola*, Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts (1968) 

Sportā: no 16 gadu vecuma, pirmais treneris — Kārlis Libers, pēc tam Alberts Putāns un Valentīns Mazzālītis 

Personiskie sasniegumi sportā: astoņkārtēja Latvijas čempione šķēpmešanā (1957—1967), PSRS Dinamo čempione (1963), piektā vieta PSRS tautu spartakiādē (1959); personiskais rekords ar vecās konstrukcijas šķēpu — 52,97 m (1964) 

Audzēkņu labākie sasniegumi: Vadims Vasiļevskis (2004) un Ainārs Kovals (2008) — olimpiskie vicečempioni, Zigismunds Sirmais – pasaules junioru rekordists (2011), Eiropas čempions U-20 (2011), U-23 (2013) un elites grupā (2016), Linda Brīvule — pasaules jauniešu čempione (2002), Sinta Ozoliņa — Eiropas junioru vicečempione (2007) 

Apbalvojumi: IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2008), Eiropas Gada trenere vieglatlētikā (2011), Latvijas Gada trenere (2006, 2008) 

Ģimenes stāvoklis: atraitne 

Vaļasprieki: automašīnas vadīšana, sporta pārraides TV 

*Vidusskolas kursu apguva un eksāmenus nokārtoja speciālajā LVFKI pirmsstudiju skolā

Egīls Jurisons
Egīls Jurisons