Motosporta virsotnē

Aiz muguras ne tā veiksmīgākā sezona līderu traumu ziņā, taču no organizatoriskā, masveidības un talanta viedokļa motosports šobrīd ir augstākajā līmenī — kādā tas Latvijā jebkad bijis. Tā plašā intervijā žurnālā Sports skaidro Latvijas Motosporta federācijas (LaMSF) prezidents un Eiropas Motociklistu savienības (FIM Europe) viceprezidents Mārtiņš Lazdovskis.

Lazdovska laikā motosportisti kļuvuši par Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) dalībniekiem. Pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas pērn Motosporta federācija bija pirmā, kas atsāka rīkot sacensības, bet Eiropā valdošo COVID krīzi pārvērta izdevībā, uz Latviju atvedot uzreiz trīs pasaules čempionāta posmus prestižajā MXGP klasē un tiekot nominētai Gada federācijas titulam Trīs Zvaigžņu balvā.

Patlaban motokrosā ir vērojama vēl nepieredzēta ne vien bērnu un amatieru masveidība, bet arī jaudīgs elites braucēju loks — Jonass, Stupelis un Macuks, talantīgie brāļi Reišuļi, Bidzāns un Pumpurs, kuri ir rūpnīcu komandu redzeslokā. Spīdvejā cerības vieš Ļebedevs, perspektīvie Mihailovs, Gusts, Ansviesulis, kuri sevi apliecinājuši ar medaļām junioru čempionātos. Motokrosā pandēmijas laikā dalībnieku skaits pat nedaudz audzis. Protams, neiztikt arī bez zobu sāpēm — TOP braucēju smagās traumas, skijoringa saimes atdalīšanās, limitētās motošosejas attīstības iespējas, līdzekļi nacionālajām izlasēm.

Paraugoties uz Mārtiņa Lazdovska vaļaspriekiem, nāk prātā leģendārais citāts no Limuzīna Jāņu nakts krāsā: “Mūs jau sen nekas garīgi nesaista — ne tu interesējies par hokeju, ne par rokasbumbu.” Lazdovskis skolas vecumā trenējies rokasbumbā un spēlē hokeju amatieru komandā Zibens, ko šosezon apturējis koronavīruss. Tomēr kopš bērna kājas viņa sirds pieder motokrosam.

AR KONSTRUKTĪVU ENTUZIASMU

— Pats neesat startējis motosportā, taču esmu dzirdējis, ka jūsu ģimenē motosporta tradīcijas nav svešas. Pastāstiet, lūdzu, par tām!

— Mans ceļš motosportā sākās astoņdesmito gadu beigās. Tolaik dzīvoju Nākotnē, kur bija liels kolhozs, un spēlēju rokasbumbu. Populāra bija arī riteņbraukšana — man kaimiņos dzīvoja olimpietis Juris Silovs — un motosports, kurā darbojās atsevišķa sekcija. Bijām bariņš interesentu, kuri aktīvi dzīvoja līdzi motosportam. Deviņdesmito gadu sākumā mans onkulis kļuva par Laura Freiberga lielāko atbalstītāju un pamazām aizvien vairāk iesaistījāmies motokrosa aktivitātēs.

— Lauris Freibergs ir pirmais Latvijas motokrosa braucējs, kurš kļuva par Eiropas čempionu. Kas notika pēc tam?

— 2008. gadā iekšlietu ministrs bija Mareks Segliņš, kurš bija aizrautīgs motosporta līdzjutējs. Es strādāju ministrijā par valsts sekretāru — tolaik mani uzrunāja tā laika Ķeguma trases Zelta zirgs saimnieks, leģendārais Salvis Freimanis, jo man bija izveidojusies pasaules čempionātu pieredze un kontakti, braucot līdzi Laura Freiberga delegācijā. Freimanis interesējās, kā var Latvijā noorganizēt pasaules čempionātu solo braukšanā prestižajā MX klasē. Sapazīstinājām Salvi ar pasaules čempionātu organizatoriem. Tā kopš 2009. gada esmu dziļāk motosporta virtuvē. 2016. gadā mani uzaicināja kļūt par Latvijas motosporta komandas vadītāju startam Nāciju kausa izcīņā. Pēc tam LaMSF biedri izteica priekšlikumu kļūt par federācijas prezidentu 2017. gadā.

— 2018. gadā jūs ievēlēja par Eiropas Motociklistu savienības (FIM Europe) viceprezidentu. Kā tas notika?

— Tā kā starptautiskajā apritē biju kopš 2010. gada, FIM Europe prezidents man bija labi pazīstams un ieteica kandidēt uz šo amatu. Mani ievēlēja tikai ar vienas balss pārsvaru — nav viegli tur tikt iekšā.

— Ar ko Eiropas Motociklistu savienības pienākumi atšķiras no Pasaules motosporta federācijas (FIM)?

Pēc analoģijas FIM Europe un FIM ir tas pats, kas futbolā UEFA un FIFA. FIM Europe organizē motosporta dzīvi Eiropā, kas saistīta ar Eiropas čempionātiem, bet FIM lauks ir pasaules čempionāti.

— Kādas pilnvaras un pienākumus ietver FIM Europe viceprezidenta amats?

— Manā atbildībā ir FIM Europe biroja, kas atrodas Romā, darba organizēšana un uzraudzība, arī organizācijas statūti. Lielākie izaicinājumi saistās ar dažādām motobraukšanas iniciatīvām Eiropas Savienības līmenī attiecībā uz satiksmes drošību un mobilitāti — tās ir lietas, ko iepriekš esmu darījis savā profesionālajā dzīvē un arī šeit pielietoju, komunicējot starp Latvijas valdību un Eiropas Parlamentu. Trešā joma ir tieši motokrosa disciplīna, kuru uzraugu.

— Tātad tas ir darbs ne tikai lēmumu pieņemšanas līmenī, bet ietver arī praktiskas lietas.

— Jā, tieši tā. Četras reizes gadā mums ir valdes sēdes, kad visas amatpersonas sabrauc kopā, tostarp vienā no tām notiek ikgadējais kongress, otrā — pasaules motosporta federācijas kongress.

SANITĀRAIS PARAUGS EIROPAI

— Aizvadītā gada vasarā Motosporta federācijai izdevās veiksmīgi izmantot dažādo COVID situāciju Eiropā — defektu pārvērtāt par efektu, noorganizējot trīs pasaules čempionāta posmus Latvijā.

— Tas bija liels darbs, sākot ar jūliju, kad nostiprinājās pārliecība — sacensības varēs notikt. Starptautiskās federācijas pārstāvji un sacensību organizatori bija apjukuši, jo cerības aizvadīt normālu sezonu vairs nebija, un viņi sāka apsvērt dažādus plānus B. Viens no plāniem bija izveidot burbuli — sabraukt vienā vietā un aizvadīt tik daudz sacensību, cik iespējams, un tad braukt uz nākamo vietu, maksimāli izvairoties no kontaktēšanās. Tobrīd Latvijā COVID situācija bija labākā Eiropā. Gan Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), gan Veselības ministrija pozitīvi vērtēja mūsu ieceri un atbalstīja ar padomu, lai sacensības varētu notikt.

— Tobrīd visas sacensības sākās ar sanitāro protokolu.

Tiklīdz saņēmām zaļo gaismu sacensībām Ķegumā, mums pirmajiem bija jāizstrādā sanitārais protokols — tas bija lielākais pārbaudījums. Pēc tam šis protokols tika piemērots sacensībām arī Itālijā, Spānijā un citās valstīs, kur vēlāk čempionāts turpinājās. Trakākais bija mainīgais COVID saslimstības kumulatīvais rādītājs — šobrīd tas ir 600, bet tobrīd robežšķirtne bija 15, kas noteica, vai jātaisa vairāk testu pirms ceļošanas uz sacensībām. Piemēram, filmēšanas grupa uz sacensībām ceļoja kravas automašīnās kopā ar tehniku — kā jau tehniskais personāls, taču ceļā pavadīja trīs līdz četras dienas… Radās jautājums — kā to visu organizēt? Pieņēmām lēmumu, ka COVID testi ir jātaisa pilnīgi visiem, lai gan likumdošana to neprasīja. Ķegumā izveidojām mobilo laboratoriju, un sacensību vajadzībām tur tika uztaisīti 1200 COVID testi vien.

— Daudz. Noteikt bija vēl citas nianses.

— Bija jāizveido divas atsevišķas teritorijas dalībniekiem un skatītājiem, lai viņu ceļi trases teritorijā nekrustotos. Ļoti palīdzēja mūsu galvenais ārsts Roberts Fūrmanis, kurš nu jau ir viens no galvenajiem mediķiem starptautiskajā federācijā — viņš  nāca talkā ar padomu, praktiskām niansēm.

— Lielākajā daļā sporta veidu patlaban pudeles kakls ir ģērbtuves, kur cilvēku ceļi mijas mazā telpā. Motosportā katrai komandai ir savas ģērbtuves, sportisti brauc svaigā gaisā, un visiem ir mutes un deguna aizsegs — ķivere. Vai motosportam nevajadzētu atvieglot ierobežojumus?

— Aizvadītajā vasarā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas LaMSF bija starp pirmajām federācijām, kas atsāka rīkot sacensības — jau trīs dienas pēc ierobežojumu mazināšanas notika braucieni ierobežotam skatītāju skaitam. Protams, man kā LaMSF prezidentam gribētos teikt — motosportā pēc definīcijas augstāka COVID drošība ir arguments. Kolēģi rallijā varētu to vēl vairāk pamatot. Taču labi saprotu IZM un Veselības ministrijas nostāju — katrs izņēmums rada jaunu precedentu. Tad nākamā būs riteņbraukšana ar atsevišķu startu vai tenisa vienspēles. Svarīgi ir noteikt vienādus nosacījumus visiem — negribu, lai motosports tiktu pretnostatīts tiem sporta veidiem, kuros šobrīd nav iespējami treniņi. Nevajag šāda veida debates — atcerēsimies stāstu par manikīrēm un frizieriem.

— Respektīvi, ņemot vērā, ka Latvijā šobrīd COVID situācija ir stabili smaga, svarīgi ir sporta sabiedrībai solidarizēties, jo ar atsevišķiem izņēmumiem ilgtermiņā dabūsim kā no bumeranga pa pieri — nonāksim vēl pie lielāka kaitējuma, kas negatīvi atspēlēsies uz visu sporta nozari.

— Jā, ļoti pareizi. Tiesa, tā, kā mēs šobrīd dzīvojam, mēs nevarēsim dzīvot ilgtermiņā. Ja situācija neuzlabosies līdz vasarai, būs jāatver diskusija.

NEVIS VALDĪT, BET VADĪT

— Latvijas Motosporta federācijā bija skijoringa komisija, ko vadīja pasaules čempions ekipāžu motokrosā Artis Rasmanis. Taču tagad ir nodibināta atsevišķa Skijoringa federācija (LSF), kas nupat atzīta. Kādēļ tā notika un kā vērtē šo situāciju?

— Šis precedents atver pandoras lādi sporta veidiem, kas nav starptautiski atzīti. Skijorings kā sporta veids no formālā viedokļa starptautiski neeksistē — tam nav starptautiskās federācijas un arī starptautiskajā federācijā FIM, kuras biedri LaMSF ir kopš 1924. gada, skijoringa nav. Šobrīd mēs staigājam pa šauru laipu, lai nošķirtu — kas ir vai nav sports, jo ne katra aktīva darbība būtu klasificējama kā sports. LTV Sporta ziņās Dienas momentā daudzi ir redzējuši siera rituļa ripināšanas sacensības lejup no kalna, kas ir populāras Anglijā un pulcē daudz skatītāju. Nacionālajā sporta padomē, lemjot par to, kas ir vai nav sports, šis saraksts var būt neizmērojams, jo ir ļoti daudz dažādu aktivitāšu, ko kāds reģionāli piekopj, taču tas nav iemesls, lai to atzītu par starptautisku sporta disciplīnu.

— Ko tas praktiski nozīmē?

— No hierarhijas viedokļa skijorings Latvijā ir turpat, kur Anglijā siera ripināšana no kalna — tautas fiziska aktivitāte, skijoringa gadījumā — ziemas mēnešos, ja ir sniegs. Nepārprotiet — negribu noniecināt, taču tieši tā ir… Kā LaMSF prezidents nevaru ignorēt faktu, ka atsevišķi LaMSF biedri ir arī skijoringa federācijā, jo pārstāvu visu biedru intereses. Ja šāda atzīšana ir notikusi, mēs to respektējam un sadarbosimies ar Skijoringa federāciju. Mēs esam vienojušies, ka rīkosim kopīgas sacensības — ziemas motokrosu un skijoringu; motokrosa sadaļu organizēs LaMSF, skijoringa sadaļu — LSF. Mēs varam konstruktīvi sadarboties. Tādējādi mēs kopīgi centīsimies to izveidot par ziemas motosporta festivālu, kas būs galvenais notikums ziemas motosporta dzīvē. LaMSF prioritātes nemainīgi paliek mūsu atzītās disciplīnas, kurās LaMSF ir jānodrošina dalībnieku un izlašu starti Eiropas un pasaules čempionātos.

— Nojaušams, kāda bija skijoringa saimes motivācija atdalīties.

— Uz to precīzu atbildi var sniegt LSF. Neslēpšu — tika apspriestas dažādas sadarbības formas, kā viena no opcijām — kļūt par Motosporta federācijas biedriem. Tā bija viņu izvēle iet šādu ceļu. Kad 2017. gadā stājos LaMSF prezidenta amatā, viens no maniem uzstādījumiem bija: lai gan Latvijā ir relatīvi daudz motosportistu un mēs neesam vismazākā federācija, taču, salīdzinot ar Basketbola, Futbola vai Hokeja federācijas darbības lauku, mūsu ir maz, tādēļ mēs nevaram atļauties karot un rīkot sacensības nesaskaņoti vienā laikā. Īpaši ziemā, kad dienas gaišā puse ir tik īsa un jāreaģē ātri tur, kur ir sniegs. Virzība uz vienotu kalendāru un sacensībām atbilst uzstādījumiem, ar ko es sāku pirms četriem gadiem.

— Kas bija jūsu pirmais darba uzdevums, sākot vadīt federāciju?

— Domāju, tas bija klasisks darbs kā jebkuram vadītājam, kurš stājas pie organizācijas stūres, — saprast, kur mēs esam administratīvi finansiālā plāksnē.

— Un kur bijāt?

— Negribu komentēt federācijas iekšējos jautājumus, taču biju gaidījis labāku situāciju. Pirmais solis, ko kopā ar komisiju vadītājiem darījām, — iedibinājām principu, ka strikti strādājam saskaņā ar sastādīto budžeta plānu. Ja rodas vajadzība kādā sadaļā tērēt vairāk, tad lemjam par to kopā un saprotam, kam tērēsim mazāk. Svarīgi federācijas tēriņus strikti turēt rāmī un izvairīties no prakses, ka lēmumus pieņem atsevišķi un atrauti no tā, kas iepriekš pielemts budžetā.

— Kāda ir jūsu komanda LaMSF?

— Federācijā prezidents un komisiju vadītāji faktiski ir voluntieri. Mēs to darām no darba brīvajā laikā, un neviens par to atalgojumu nesaņem — līdzīgi kā citās federācijās. Kad stājos amatā, federācijā bija trīs algoti darbinieki — ģenerālsekretārs un divi tehniskie darbinieki, apjoms, kādu redzu līdzīgās federācijās Igaunijā un Lietuvā. 2020. gadā, pirms sezonas sākuma iestājoties pandēmijai, operatīvi reaģējām un optimizējām savu darbu — ja nenotiek sacensības, nav dalībnieku licenču. Ja nav licenču, tad nav naudas, par ko darbiniekiem samaksāt algas. Baidoties no situācijas turpmākas eskalācijas, šobrīd LaMSF viss ir maksimāli optimizēts un birojā ir viens algots darbinieks — ģenerālsekretārs. Gaidām, kā attīstīsies situācija, — kad varēsim atļauties ko vairāk.

— Kā šajos COVID laikos redzat nākamo sezonu?

— Tad vispirms ir jāatgriežas pie pagājušā gada, kad pavasarī bija milzīga nenoteiktība, taču sezonu izdevās realizēt pilnā apmērā visās disciplīnās, veiksmīgi to noslēdzot rudenī tieši pēdējā nedēļas nogalē, pirms atkal tika ieviesti ierobežojumi rīkot sacensības. Mums ir ļoti svarīgi amatieri un bērni, kuri veido Latvijas sacensību dalībnieku masu un bez kuriem nav iedomājamas nevienas sacensības. Tagad visas LaMSF komisijas veido kalendārus 2021. gada sezonai visās disciplīnās, un prognozēju, ka sezona varētu atsākties aptuveni maijā ar 150 līdz 300 dalībniekiem vienā sacensību dienā un bez skatītājiem. Sākot ar jūniju, ceru, ka varēs ierobežojumus mīkstināt un virzīties uz liekāku dalībnieku skaitu un skatītāju iesaisti. Tādēļ sākotnēji plānojam mazākas un amatieru sacensības, bet jūlijā vai augustā varētu notikt Latvijas čempionāti.

VIENĀDMALU TRIJSTŪRIS JEB PRIORITĀTES

— Ikvienas federācijas galvenais uzdevums ir sava sporta veida attīstība. Kā veicies šajā ziņā?

— Tām būtu jābūt plašākām debatēm par to, kā mēs redzam sportu Latvijā. Diskutējot par prioritārajiem sporta veidiem, man nepatīk, ka mēs gribam nodalīt un katru atrauti skatīt — augstu sasniegumu, bērnu/jaunatnes un tautas sports. Manuprāt, tas ir vienādmalu trijstūris, kurā bez vienas malas nevar pastāvēt pārējās divas — šīs trīs sadaļas ir jebkura sporta veida pamats, motokrosā tas ir izteikti.

— Piemēram?

— Klasisks piemērs — tētis deviņdesmitajos gados ir aktīvi nodarbojies ar motokrosu, bet tagad piecas reizes gadā startē amatieru sacensībās un uz mačiem ņem līdzi dēlu. Tā veidojas nākamā paaudze — pēc tam puika startē bērnu ieskaitē. Tālab bērnu un amatieru sacensības organizējam kopā. Nu jau mēs saskaramies ar problēmu — organizējot vienā dienā atklāto amatieru un junioru čempionātu, dalībnieku skaits ir tik liels, ka sacensības sākas pulksten astoņos no rīta, bet beidzas tikai astoņos vakarā. Tas arī nav labi, jo trases tiesnešiem ir jāspēj saglabāt uzmanību — motosports ir bīstams sporta veids.

— Cik daudz bērnu Latvijā nodarbojas ar motosportu?

— Mums ir 120 licencēti bērni motosportisti vecumā līdz 14 gadiem, lielākā vecumā viņi tiek pieskaitīti pie pieaugušajiem. Ir absolūti skaidrs, ka no katra gada puišiem, kas sāk braukt 65 cm3, maksimums, viens, divi, pie visoptimistiskākā scenārija varbūt pieci kļūs par sportistiem. Pārējiem tā būs interesanta nodarbošanās brīvajā laikā. Bērniem tā ir jēgpilna laika pavadīšana, kurā viņi apguvuši tehniskas zināšanas un iemācījušies braukt ar motociklu, kas palīdzēs viņiem dzīvē arī kādās citās situācijās, un varbūt viņi pēc tam kļūs par amatierbraucējiem.

— Un kā ir ar augstas klases sportistiem?

— Latvijas čempionāta TOP klasēs — MX1 vai MX2 — ir pieci seši braucēji, kuru mērķi saistās ar Eiropas un pasaules līmeņa sacensībām. Pārējie ir augsta līmeņa amatieri, kas regulāri trenējas, bet ar citiem mērķiem. Ja mums būtu jāorganizē sacensības augstu sasniegumu sportā, to nemaz nebūtu iespējams izdarīt… Tādēļ mēs redzam, ka tas viss ir jāorganizē kopā.

— Cik dalībnieku nepieciešams, lai varētu notikt sacensības?

— Vajag aptuveni 150, lai starta bomis dienas gaitā būtu pilns un skatītājiem būtu, ko redzēt.

— Un cik cilvēku Latvijā nodarbojas ar motosportu?

— Latvijā ir 1200 motosportisti, kuri regulāri piedalās dažādās oficiālās sacensībās. Ir arī ļoti plaša motokustība, daudzi nodarbojas ar šo sporta veidu, bet nepiedalās sacensībās, tos mēs, protams, neuzskaitām.

— Kāds varētu būt 2021. gada dalībnieku sastāvs? Ko parādīja pagājušā gada tendences? Citos sporta veidos dīkstāves dēļ viens otrs ir atmetis ar roku treniņiem, citus izputinājusi krīze.

— Man kā federācijas prezidentam ir milzīgs gandarījums, ka pēdējos četros gados amatieru un bērnu skaits motosportā ir tikai palielinājies — arī pagājušajā sezonā. Grūtāk ir tiem sportistiem, kuru ambīcijas ir startēt Baltijas vai Eiropas līmeņa sacensībās.

PĀRSĒŠANĀS UZ MOTOCIKLIEM

— Daļā sporta sabiedrības valda pārliecība, ka motosportā un autosportā, kur ir apkārt industrija, ir plaši pieejams sponsoru atbalsts no motociklu un to rezerves daļu ražotājiem, tādēļ ir vieglāk.

— Ir interesanta situācija: FIM kongresā tikko runājām, ka pandēmijas laikā motociklu industrija pretstatā automobiļu nozarei ir spējusi ne tikai saglabāt esošos ražošanas apjomus, bet arī būtiski tos kāpināt.

— Kāds tam ir izskaidrojums?

— Cilvēki pandēmijas laikā nevar ceļot, tādēļ investē citos vaļaspriekos, izvēloties ar motociklu baudīt lokālus izbraucienus brīvā dabā. Savukārt pilsētās iedzīvotāji pārsēžas no sabiedriskā transporta uz motocikliem, jo tas ir COVID drošs transporta līdzeklis.

— Motocikls arī maksā mazāk nekā automašīna, un tā ekspluatācija ir lētāka, stāvvietas pieejamākas. Kā ir ar sportistu sponsorēšanu Latvijā?

— Realitāte ir skaudrāka, nekā varētu domāt. Ņemot vērā klimatiskos apstākļus, gada griezumā pie mums motociklus izmanto salīdzinoši īsu laiku. Tādēļ pieprasījums pēc motocikliem nav tik liels, lai Latvijas motoindustrija varētu uzturēt sportistus. Jā, katrs no Latvijas motociklu tirgotājiem atbalsta vienu vai vairākus sportistus vai komandas, bet industrija nav tā, kas apmaksā šīs aktivitātes. Katram sportistam ir jāmeklē savi atbalstītāji.

— Cik maksā motokrosa motocikls?

— Sākot no pieciem līdz septiņiem tūkstošu eiro un uz augšu. Aktīvam braucējam vajag vismaz divus motociklus, rezerves daļas un degvielu. Nedomāju, ka kalnu divriteņu maratonos tiem sportistiem, kuri brauc pa priekšu, velosipēdi maksā lētāk par trim tūkstošiem eiro, un diez vai velosipēdu tirgotāji visiem visu apmaksā, tāpat TOP sportistiem ir jāmeklē savi atbalstītāji, lai varētu startēt.

— Vai Paula Jonasa izcīnītais pasaules čempiona tituls MX2 klasē un spilgtā debija MX1 klasē ir ietekmējušas citu Latvijas motobraucēju iespējas?

— Paula Jonasa panākumi ir pavēruši daudz skaidrāku jauno talantu ceļu uz starptautisko skatuvi — mēs redzam, ka tiem jauniešiem, kuri ir labi startējuši 14—15 gadu vecumā junioru čempionātos — 85 cm3 un 125 cm3 klasēs, jau ir piedāvājumi startēt dažādu rūpnīcu komandās, kas viņus tad pilnībā nodrošinās ar tehniku. Tiesa, ceļošana uz treniņnometnēm sportistiem ir jāapmaksā pašiem.

— Kā vērtējat? Gada balva sportā apliecināja, ka motosports ir viens no vispopulārākajiem sporta veidiem Latvijā vai tomēr — ka motosporta līdzjutēju saime ir viena no vissaliedētākajām?

— Neliekuļošu un nevajag būt naiviem — basketbolists Kristaps Porziņģis, tenisisti Ernests Gulbis un Aļona Ostapenko neapšaubāmi ir populārāki nekā Pauls Jonass. Taču arī Pauls ir starptautiski labi atpazīstams. Mūsdienās viena no redzamākajām popularitātes mērauklām ir sekotāju skaits sociālajos tīklos — ar 134 000 sekotāju Jonass ir viens no vispopulārākajiem sportistiem Instagram. Popularitātes paradokss ir tajā, ka Jonasam ir lielāka to sekotāju lojalitāte, kas paņems telefonu, nobalsos, ne tikai vienkārši aizbrauks uz sacensībām, bet līdzi paņems arī karogu.

— Ar ko izskaidrojama latviešu aizraušanās ar motokrosu?

— T ir vēsturiska tradīcija. Esmu redzējis fotogrāfijas no piecdesmitajiem gadiem Biķernieku mežā, kad pirms šosejas trases tur bija motokrosa trase, tolaik sacensības apmeklēja ap 300 000 skatītāju… Tas ir milzīgs skaitlis. Motokrosa sacensības sāku apmeklēt astoņdesmito gadu vidū, un tolaik Gaujas kausa izcīņā bija 80 000 līdz 100 000 skatītāju. Tā bija kustība, kurā aktīvi darbojās arī kolhozi un kurām ir vēsturiskas saknes. Tāpat ap 2000. gadu — bildes no Kristera Serģa un Arta Rasmaņa ziedu laikiem Ķegumā liecina par 60 000 skatītāju klātbūtni. Taču konkurence sportā par uzmanību ir liela, un skatītāju skaits klātienē ir samazinājies.

— Tiesa, to laikam nevar teikt par spīdveju Daugavpilī.

— Daugavpils Lokomotīves spīdveja sacensības pilsētā apmeklē 5000 skatītāji. Klubu sportā Latvijā līdz pandēmijai tā bija stabili otrā populārākā komanda aiz Rīgas Dinamo. Tradīcija turpinās un iet līdzi laikam.

MOTOKROSA OLIMPIEŠI

— Jūs bijāt viens no tiem, kurš virzīja iniciatīvu labākos neolimpisko sporta veidu atlētus iekļaut LOV sastāvā. Kā tas ietekmē, ka LOV sastāvā tagad ir iekļauti tehniski sporta veidi?

— Motosporta iekļaušanā LOV ir arī zināms Paula Jonasa nopelns. Domāju, par viņa panākumiem nevar nerunāt — pamazām šo jautājumu sākām virzīt LOV, LOK, runāju ar Einaru Fogeli un vairākkārt arī ar IZM. Esmu kritizējis IZM par dažādiem lēmumiem, taču 2020. gada decembra vidū biju patīkami pārsteigts, kad man zvanīja LOK prezidents Žoržs Tikmers un teica, ka būs šādi. Svarīgākais ir tas, ka ar šādu lēmumu neolimpisko sporta veidu sportisti jūtas kā pilnvērtīga daļa no Latvijas sporta sabiedrības. Paula Jonasa tēvam, uzzinot, ka šo esam panākuši, balss aizlūza. Tādā sporta veidā kā motokross tieši medicīniskais atbalsts ir ļoti svarīgs.

— LOV sastāvā vietas dotas trim motosportistiem, kas piešķirtas Paulam Jonasam, jaunajam motokrosistam Kārlim Albertam Reišulim un spīdvejistam Andžejam Ļebedevam. Vai tā bija grūta izvēle?

— Visgrūtākā izvēle bija motokrosā, taču spīdvejā situācija izskatās tikpat cerīga — ir, par ko šķēpus lauzt. LaMSF vienojāmies, ka divas vietas būs motokrosam, viena — spīdvejam.

— Kādēļ šāda izvēle un kurš vēl kandidēja uz vietām LOV?

— Motokrosā par Jonasu šaubu nebija, taču ar Kristeru Serģi diskutējām, kam piešķirt otru iespēju, jo mums ir gan talantīgi jaunieši, gan aktuālais pasaules čempions ekipāžām Kaspars Stupelis, kurš nav startējis gadu, mums ir pagājušās sezonas Eiropas vicečempions Toms Macuks. Mums ir divi vienlīdzīgi jaunie motokrosisti — Kārlis Alberts Reišulis un Edvards Bidzāns, turklāt Bidzāna panākumi bija pat labāki — jo viņš ir pasaules vicečempions MX85 un Eiropas čempions EMX85 klasē, bet Kārlis Alberts bija attiecīgi 5. un 4. vietā. Diemžēl Albertam 2020. gada sezona izvērtās tikpat neveiksmīgi kā Jonasam — viņš nestartēja nevienās sacensībās (krusteniskās saites plīsums).

— Runā, ka šosezon Reišuli un Bidzānu redzēsim cīnāmies prestižajā MXGP pasaules čempionāta posmā Ķegumā…

— Reišulis aizvadītajā sezonā pārgāja no 85 cm3 uz 125 cm3 klasi, kas ir pārejas posms no bērnu uz vīru motokrosu, kur sacensības notiek reizē kopā ar MX1 un MX2. Pārliecinoši esot jaunākajam dalībniekam, viņš vienā posmā izcīnīja 8. vietu un sezonas beigās saņēma iespēju kļūt par Yamaha rūpnīcas komandas braucēju. Es tiešām ticu, ka Kārļa Alberta apņēmība, atbildība par rezultātu un vēlme sasniegt mērķi liks sporta līdzjutējiem par viņu runāt… Starp citu, Reišulis ir arī viens no labākajiem peldētājiem savā vecumā, kas parāda, cik universāli ir šie puiši. Savukārt Bidzānam šī būs atgriešanās sezona, un viņš uzreiz no 85 cm3 klases pārlēks uz 250 cm3 motociklu, startējot EMX250 Eiropas čempionātā, kas arī notiek reizē ar pasaules čempionāta MX sacensībām un kas būs skatāma klase Ķegumā notiekošajā čempionāta posmā. Bidzānam tā būs sezona, lai sevi pierādītu, paceļoties uzreiz divus pakāpienus augstāk, nākamajā sezonā no viņa grandiozus panākumus nevajadzētu prasīt un, galvenais, arī viņam sev tādus mērķus neuzlikt. Viņam ir potenciāls.

— Un vēl jau ir arī citi talanti.

— Noteikti jāpiemin Mairis Pumpurs, kuram izdevās sevi parādīt MJC Yamaha rūpnīcas komandā, bet sezona noslēdzās priekšlaikus krustenisko saišu plīsuma dēļ. Reišuļa jaunākais brālis Jānis ir Latvijas čempions 65 cm3 un 85 cm3 klasē, un nākamajā sezonā viņam mērķis ir kļūt par Eiropas un pasaules čempionu 85 cm3 klasē. Markuss Ozoliņš pirms pāris gadiem pārnāca no BMX atpakaļ uz motokrosu, kas kļuvusi par tādu pierastu sporta veidu maiņu.

— Tu izcēli arī spīdvejistu jauno paaudzi. Kas tur notiek?

— Andžejs Ļebedevs ir 2017. gada Eiropas čempions, taču pagājušajā gadā neveiksmīgi krita un lauza kāju, izlaižot lielu daļu sezonas. Oļegs Mihailovs ir pasaules čempionāta U-19 bronzas medaļnieks un kopā ar Ļebedevu Eiropas čempionātā pāriem ieguva 3. vietu, bet pasaules čempionātā — 4. vietu. Taču man vislielākais gandarījums ir par to, ka Rīgas spīdveja skola Auseklis dod pirmos rezultātus — Francis Gusts un Ričards Ansviesulis ir Eiropas čempionāta medaļnieki pāru braucienos. Gaidāmajā sezonā Rīgas spīdveja aplī notiks pasaules čempionāta U-19 fināls, kur abi šie rīdzinieki pārstāvēs Latviju. Savukārt Daugavpilī notiks COVID dēļ pārceltie nāciju čempionāta abi pusfināli, kur startēs Latvijas izlase.

PROBLĒMAS UN IESPĒJAS

— Kāda situācija ir ar motošoseju? Garijs Rožkalns iezīmējies kā Latvijas labākais braucējs.

— Bruno Rožkalns ar dēlu Gariju ir tie, kuri visaktīvāk kūrē motošosejas dzīvi Rīgā. Jāsaprot, ka motošosejā mums ir ļoti limitētas dabiskās iespējas — mums ir tikai viena trase Latvijā, turklāt Biķernieku trase ir veidota sešdesmitajos gados — laikā, kad motocikli attīstīja pavisam citu ātrumu. Pateicoties sadarbībai ar CSDD, moto aplī ir izdevies veikt drošības uzlabojumus, taču, lai trasi padarītu atbilstošāku augstāka līmeņa motošosejas sacensībām, mums ir būtiski jāpaplašina izslīdēšanas jeb drošības joslas, kur kritiena gadījumā sportists var aizšļūkt bez šķēršļiem, kas nozīmē koku ciršanu lielā apmērā Biķernieku mežā. Būsim racionāli domājoši: tas nav iespējams. Līdz ar to trases attīstības iespējas ir limitētas — jāņem arī vērā, ka oktobrī — tiklīdz kļūst mitrāks — tā ar motocikliem tur braukt vairs nav iespējams, sezona ir īsa. Tādēļ motošosejas sacensības redzam kā amatieru kustību, ko vēlamies paplašināt, un sacensības gribam padarīt par daļu no apmācībām, kā vadīt motociklu, pēc tam dodot iespēju piedalīties amatieru sacensības. Šobrīd kopā ar Igaunijas un Lietuvas federācijām organizējam Baltijas čempionātu, organizējot sacensības Kauņā, Kačerginas trasē, un Pērnavā, kur trase ir vistuvāk mūsdienu motošosejas standartiem.

— Kas šobrīd ir lielākā problēma motosportā Latvijā, ar ko federācija grasās strādāt?

— Mēs esam vienīgais tehniskais sporta veids, kurā ir nacionāla izlase, kas pārstāv Latviju. Praktiska problēma, ar ko strādājam katru gadu, — mums ir daudz disciplīnu un mūsu kā federācijas goda lieta un uzdevums ir nodrošināt, lai mūsu nacionālās izlases varētu piedalīties Eiropas un pasaules komandu čempionātos dažādās vecuma grupās un disciplīnās motokrosā, spīdvejā, triālā, supermoto — pavisam mums ir deviņas valstsvienības. Šo komandu nodrošināšana un ceļošana uz sacensībām ir lielākā problēma, jo tas finansējums, ko saņemam no valsts, ir nepietiekams — tam mums gadu no gada trūkst līdzekļu. Līdz ar to mums nākas sadarboties ar sportistu atbalstītājiem, lai nodrošinātu viņu dalību sacensībās.

— Rezumējot šo sarunu, cik augstā līmenī šobrīd ir motosports Latvijā — kā mēs izskatāmies globāli?

— Motosports Latvijā šobrīd ir visaugstākajā līmenī, kādā jebkad bijis. Tas ir, skatoties no potenciāla viedokļa, kur mūsu labākie braucēji var atrasties. Mēs esam labākajā stāvoklī, kādā esam bijuši, amatieru un bērnu sportā. Pēdējos četros gados esam stabili nostājušies uz zemes, lai virzītos uz tālākiem nākotnes mērķiem.

— Ko novēli žurnālam Sports?

— Saglabāt un turpināt tās tradīcijas, ar ko manai paaudzei asociējas izdevums Sports. Vidusskolas laikā ļoti daudz lasīju — visu pēc kārtas. Naudas bija tik, cik bija, taču vienmēr, pirms braucu mājās no skolas, Jelgavas autoostā nopirku Sportiņu. Tas tolaik bija vienīgais veids, kā iegūt plašāku analītiku par sporta notikumiem. Kā vēl tagad atceros, galvenā aktualitāte tolaik bija — kā Irbem un Ozoliņam veicas Sanhosē Sharks.

Mārtiņš LAZDOVSKIS

LaMSF prezidents, FIM Europe vicepreizdents, LVC valdes loceklis, LSFP valdes loceklis

Dzimis: 1977. gada 2. novembrī Jelgavā

Izglītība: Šķibes astoņgadīgā skola, Jelgavas Valsts ģimnāzijā (tolaik 2. vidusskola), LU Ekonomikas un vadības fakultāte, maģistrs

Ģimene: neprecējies, ir meita

Grāmatas: Trīs draugi. Jebkura Remarka vai Hemingveja grāmata

Citi sporta veidi: spēlē hokeja komandā Zibens, teniss

Vaļasprieki: makšķerēšana