No koka dēļa līdz liddēlim
Radīts vienkāršībai un pieejamībai, izpriecām un sportam, pusgadsimta laikā regates vējdēlis piedzīvojis nemitīgas pārmaiņas. Modernie kompozītmateriāli un jaunākās tehnoloģijas to uznesušas līdz popularitātes virsotnēm, lai pēc tam gandrīz vai nomestu iznīcības aizā, no kuras tas atkal pacēlies spārnos, lai vārda tiešajā nozīmē lidotu tālāk. Mūsu pusē šī ceļa sākuma posmam bija īpašs segums.
Ja padomju cilvēks, piespiedu kārtā dzelzs mucā dzīvodams, gribēja baudīt kaut ko no tiem priekiem, kas bija pa mucas retajām un šaurajām šķirbiņām saskatāmi Rietumu pasaulē, viņam nācās būt asprātīgam, jo rūpniecībai viņa vēlmes neinteresēja. Rūpniecībai vajadzēja gādāt par padomijas varenību, vispirms ražojot pietiekamā daudzumā Kalašņikova automātus, lai Ļeņina, Staļina un tamlīdzīgu sarkano teroristu idejas piespiestu īstenot visos kontinentos, ar mazattīstītāko Āfriku sākot. Maskavā joprojām tika ģenerēts murgs par vispasaules proletariāta revolūciju.
Tad nu, lūk, asprātīgais padomju cilvēks, uzzinājis par divu Kalifornijas puišu — burātāja Džona Dreika un viļņu sērfotāja Hoila Šveicera — 1968. gada 27. martā ASV patentēto ģeniālo ideju par visvienkāršāko buru rīku — pagarinātu sērfotāju dēli, kas stūrējams ar visās plaknes kustināmu buru, ķērās pie radīšanas, izmantojot savā rīcībā esošos materiālus un iespējas.
STIKLŠĶIEDRAS AIZKARI UN PRIEDES MASTS
Gluži no dēļiem vien buru dēlis taisīts netika. No priedes koka līstēm samontētam ribojumam augšā un apakšā pielocīja klāt divas attiecīgas formas saplākšņa plāksnes, kuras gar malām piepakoja ar putuplasta strēmelēm. Tās ieguva, pie sadzīves tehnikas veikaliem vaktējot televizoru vai ledusskapju pircējus, lai no viņiem izdiedelētu šo materiālu, kas tika izmantots aparatūras iepakojumam. Lai iegūtu daudzmaz ciešamu ūdensnecaurlaidību, šo veidojumu derēja aplīmēt ar stiklšķiedras audumu. To visgodīgākajā veidā varēja iegūt, saimniecības preču veikalā nopērkot no stiklšķiedras šūtus… aizkarus. Pirms mērcēšanas poliestera sveķos no šiem aizkariem ar gludekli gan vajadzēja iztvaicēt ārā audumā iekausēto parafīnu.
Buras šūšanai vislabāk noderēja izpletņu audums. Lai pie tāda tiktu, vajadzēja pazīšanos pie zaglīgiem armijniekiem. Ja militāra aerodroma tuvumā nebija, nācās izlīdzēties ar biezāku spilvendrānu vai palagu. Tiesa, jahtsmeņiem jau tad pat padomijā bija pazīstams sintētiskais lavsāns un pie apvāršņa vīdēja daudz blīvākais dakrons, bet to zināja tikai burātāji.
Mastam tāpat kā hercoga Jēkaba laikos derēja priedes koka kārts, giku bija ieteicams salīmēt no līstītēm. Švertu un spuru izzāģēja no saplākšņa. Šīs detaļas bija nepieciešams pamatīgi nolakot, citādi tās ūdenī piebrieda tā, ka, ieliktas iekšā, vairs nebija dabūjamas ārā. Lai nodrošinātu masta pēdas kustīgumu savienojuma vietā ar korpusu, oriģinālā tika lietots no plastmasas izgatavots kardāna pārvads. Mūsējie vēlāk tādus frēzēja no dūralumīnija, kas gan jūras ūdenī visai ātri korodēja, bet sērfinga rītausmā varēja izlīdzēties ar kādas stiprākas auklas vai nerūsējošā tērauda trosītes cilpiņām.
GRIB VISI, NOPIRKT NEVAR NEVIENS
Šim līdzīgu vējdēļa būves aprakstu ar attiecīgiem rasējumiem, atklāti nemudinot gan uz nelegālām rīcībām materiālu ieguvē, 1975. gadā publicēja padomju žurnāls Katera i Jahti. Jau dažus mēnešus vēlāk pēc Cēsu entuziasta Jura Rudzīša ieteikuma to pārpublicēja laikraksts Padomju Jaunatne. Un sakās neiedomājamais. Vārds vindsērfings jauniešiem kļuva tikpat populārs kā pavisam nesen SUP. Ar to gribēja nodarboties visi, tikai, kā jau nojaušat, tas nekur nebija nopērkams. Ar vienu izņēmumu — ļoti niecīgā daudzumā vējdēļus sāka ražot kāds jahtu būves uzņēmums Tallinā, kas šo mantu izplatīja tikai attiecīgā profila sporta organizācijām. Tātad tiem laikraksta lasītājiem, kas oficiālajā padomju burāšanas sistēmā nebija iesaistīti, bet paradoksālā kārtā vēlāk veidoja vindsērfinga saimes absolūti lielāko daļu, šie rīki nekādi nebija pieejami. Paggi korpusu veidoja divas noapaļoti garenas, plakanas ar putuplastu pildītas un kopā salīmētas plastmasas čaulas, pa kuru šuvēm ūdens sūcās iekšā ar tādu prieku, ka šis dēlis nereti, pat vasaras vidu nesagaidījis, burtiskā nozīmē kļuva nepanesami smags. Katrā šķūnītī varēja uzmeistarot ko labāku.
Līdz bezjēdzībai unikāls bija vairākus gadus vēlāk Ukrainā ražotais viens Mustang modelis. Ņemot vērā, ka padomju savienībā uz nez cik desmitiem ģimeņu bija tikai viens vieglais automobilis, ar kuru bez vējdēļiem nācās pārvadāt vēl miljons citu mantu, šī Mustang korpuss bija… trīsdaļīgs un saliekams, lai to varētu transportēt arī pilsētas autobusā. Starp citu, ir zināms stāsts, ka Rīgā ar 11. tramvaju uz sacensībām Ķīšezerā aizvests vējdēlis veselā veidā.
ALUMĪNIJA ŠVERTS UN VINDSĒRFINGA JĒZUS MAJOROS
Bet atgriezīsimies ar dzemdību sāpēm un priekiem apvītajā 1975. gada vasarā, kad presē publicētā ideja par teorētiski katram pieejamu vindsērfingu apaugļoja daudzu prātus un aizrautību. Man veicās, jo draugs Māris Gailis, tas pats, kas vēlāk ar Mildu apburāja apkārt pasaulei, nule bija kļuvis par kokapstrādes inženieri. Tādējādi mūsu koka dēlis kādā Valteru nama pagalmā pie Lielupes tika būvēts tehnoloģiski precīzi, man galvenokārt pildot palīgstrādnieka funkcijas ar vīli un smilšpapīru. Neiztikām arī bez jaunrades. Šajā procesā, ar burāšanu saskaroties pirmo reizi mūžā, nekādi nevarējām saprast, kāda vella pēc dēļa vidū jābūt šverta kastei, kuru tur grūti korekti iebūvēt un kas neapšaubāmi rada lielas iespējas sūcēm? Visu lielo tipu jahtām taču ir ķīļi, kas netiek kustināti uz augšu un uz leju! Mēs arī, savā garā lieli kā šīs jahtas, pieņēmām revolucionāru lēmumu — mūsu korpuss būs ar iebūvētu, stacionāru švertu! Turklāt, lai iegūtu kaut cik cienījamu stingrību, tas tika izgatavots no… divām kopā sakniedētām dūralumīnija plāksnēm. Ja pretvēja kursos mūsu baltzaļo brīnumu izdevās izcelt uz glisi, tas patīkami gaudoja, biedējot konkurentus. Brīvajos kursos, metot kūleņus, mēs ātri sapratām, ka tie, kas švertu var paraut ārā, par mums smīn gluži pamatoti.
Bet mūsu buru rīks vēl bija tikai tapšanas stadijā, kad, pildot Sporta korespondenta pienākumus, motorlaivā pa Lielupi no ūdensslēpošanas pie Kārļa Zāles Priedainē devos intervēt akadēmiskos airētājus viņu Dinamo bāzē Majoros. Aiz upes asā līkuma pret Varkaļiem pavērās satriecošs skats. Lielupes vidū vīdēja balts buras trijstūris, zem kura rēgojās divas kājas. Un vairāk nekā… Vindsērfinga Jēzus bija dzimis! Tikai pavisam tuvu piebraucot, bija redzams, ka zem kājām — starp ūdens virsmu un Lielupes dibenu — ir arī dēlis. Braucu kopā ar Sporta fotogrāfu Egonu Šveheimeru, un tā nu šis brīnišķais kādas 1975. gada augusta pēcpusdienas mirklis tika apturēts un iekonservēts. Pirmais dokumentāli fiksētais Latvijas sērfotājs bija Jūrmalas mūzikas skolotājs Ņikiforovs. Rakstot publikāciju par šo vēsturisko mirkli, tika radīts arī jaunvārds — vējdēlis, lai gan vēlāk pašam šķita, ka pareizāk būtu bijis to nosaukt par burdēli.
PIRMAIS TEIKUMS VĒSTURĒ
Savukārt ar Paggi (droši vien ar jebkāda tipa vējdēli vispār) Ķīšezerā pirmais 1976. gada 8. maijā izburāja sporta meistars burāšanā Romāns Armanovičs. Nākamais bija viņa draugs un cīņubiedrs arhitekts Māris Dāle, kas Latvijā kļuva par vindsērfinga kustības formālo un neformālo līderi, turpmāk tiekot saukts par Prezidentu. Vēlāk vasarā turpat iepretim tagadējai sporta bāzei Mežaparks sākās Latvijas vindsērfinga sacensību vēsture. Tur tolaik vēl ar jahtām pilnā līča krastā atradās Republikas Centrālais jahtklubs, kuru kā Rīgas jahtklubu pirms Pirmā pasaules kara bija cēluši baltvācieši, uzbūvējot arī joprojām eksistējošo ziemeļu molu. Saglabājusies arī kluba galvenā ēka, kurā tagad saimnieko Latvijas Olimpiskā vienība. Tolaik vēl bija jaušamas arī dienvidu mola paliekas. Tas nebija apstādīts ar papelēm, kuru saknes labi stiprina šādu hidrotehnisku būvju pamatus, un viļņi pusgadsimta laikā to lēnām ieskaloja atpakaļ ezerā. Tagad šo vietu iezīmē vienpadsmitkārtējā Latvijas čempiona Riharda Akmentiņa vindsērfinga skolas peldošais plosts.
Pirmajās sacensībās 1976. gada vasarā un nereti arī vēlāk kā vienu no starta līnijas zīmēm izmantoja ziemeļu mola galu. Latvijas sērfinga rītausmas regatēs dominēja tie, kam bija Paggi, jo viņi bija burātāji. Bet drīz šo vīru pozīcijas kļuva nestabilākas. Pietika ar pliku entuziasmu, asu prātu, amatnieka iemaņām un apsviedību, lai padomju vieglo rūpniecību atstātu jaņos. Bija skaidrs, ka dēļu korpusus atbilstoši Windsurfer ražošanas tehnoloģijām no polietilēna šķūnīšos štancēt nevarēsim, bet tos tikpat eleganti spožus un varbūt pat vēl vieglākus iespējams izgatavot no stiklplasta, turklāt ar itin vienkāršu roku darbu.
NACIONĀLAIS SOLO
Latvijā pirmo matricu korpusu līmēšanai no stiklplasta izgatavoja modeļu konstruktors Jānis Bite un Pēteris Melzobs. Galaprodukts bija visai līdzīgs 3,5 m garajam Windsurfer Class regates dēlim, no kura tas, izmantojot dažā ārzemju žurnālā atrodamos foto, tika kopēts. Šis process notika Lielupes labajā krastā, kur iepretim Valteriem atradās kolhoza Padomju Latvija kantoris. Padomju laikos katram uzņēmumam bija pienākums dibināt fiziskās kultūras kolektīvus. Tas zināmā mērā bija formāls process, kas nereti aktivizējās, tikai kārtojot obligātās GDA (gatavs darbam un aizsardzībai) normas. Bet, ja kolektīvā bija īsteni sporta entuziasti, ja uzņēmums bija bagāts, tad radās pat sporta klubi un tādi zīmoli kā Radiotehniķis volejbolā, Celtnieks handbolā vai VEF basketbolā. Un Padomju Latvija bija viens no bagātākajiem kolhoziem, par kura zīmolu sportā kļuva… vindsērfings. Pateicībā par atbalstu kolhoza kokapstrādes darbnīcu stūrī izgatavotie Latvijā pirmie sērijveida vējdēļi tika nosaukti par Solo, korpusa priekšgalā iekopējot kolhoza priekšsēdētāja Jāņa Sologubova uzvārda paraksta pirmos četrus burtus.
Ar pirmajiem pašdarinātā vindsērfinga dzīves mēnešiem tā audzināšanā iesaistījās pazīstamais buru meistars un leduszēģelētājs Visvaldis Briedis. Meistars savas atbilstoši Windsurfer klases parametriem šūtās 5,7 kvadrātmetru buras mīļi sauca par paladziņiem, it kā paredzot nākotni, kurā vējdēļu zēģeles būs gandrīz divreiz lielākas un ar caurejošām latām vairāk atgādinās aerodinamiskos spārnus.
Vienā ziņā mēs no attīstītās, bet mums neredzamās Rietumu pasaules nemaz tik daudz neatpalikām. Pirmais pasaules čempionāts Windsurfer klasē kursa burāšanā, ko dēvē arī par regatēm, notika tikai 1974. gadā. Latvijā pirmie sērfotāji uz sacensībām izburāja divas vasaras vēlāk, un drīz jau tika rīkots vairāk par desmit regatēm sezonā. Vējš sērfošanu bez okeāna bangām, radot gan arī tai līdzīgas akrobātiskas disciplīnas, ātri aizpūta līdz visiem kontinentiem un milzu popularitātei, drebinot arī konservatīvo olimpisko onkuļu kabinetu durvis. Tās atsprāga vaļā negaidīti ātri un mums pavisam tuvu.
WINDGLIDER OLIMPISKAIS SPRINTS
1980. gada olimpisko spēļu burāšanas regates laikā Tallinā, Starptautiskās Burāšanas savienības, kas tolaik saucās IYRU, kongress nolēma burāšanu ar vējdēli iekļaut nākamās olimpiskās regates programmā. Tobrīd starptautiskās klases statusu bija ieguvis ciltstēvs Windsurfer un mazliet modernākais Windglider, kas arī vēlāk tika pasludināts par 1984. gada olimpisko vējdēli.
Ar nedaudz lielāku buru (6,5 kvadrātmetri) komplektētais Windglider korpuss empīriski tika konstruēts par 40 cm garāks (3,9 m), ar platāku priekšgalu un atvieglotu aizmugurējo daļu jeb ahteri, un tas patiesi pār viļņiem slīdēja itin eleganti, vairs nerokoties tajos iekšā kā lāpsta kūdras kaudzē. Bet brīvajos kursos šverts joprojām bija jārauj ārā un jākarina uz elkoņa, kur tas dauzījās gar sērfotāja sāniem. Savukārt no vaļējās šverta kastes, glisējot lielākā ātrumā, ūdens dažkārt gāzās ārā kā no fontāna reizēm pat tieši burātāja pārpūlē elsojošajā mutē un acīs.
Čaklo roku meistariem Latvijā atkal bija jauns darbiņš. Turklāt iedvesmai no rokas rokā jau klīda atsevišķi bagātīgi ilustrētā vācu žurnāla Surf Magazine numuri, kurā publicētos attēlus atjautīgi konstruktori spēja izmantot olimpiskā vējdēļa izmēru noteikšanai. Matricas stiklplasta korpusu līmēšanai jau tika izgatavotas vairākās vietās, un sākās itin vērienīga Windglider kopiju pavairošana. To iedvesmoja arī Edgara Terjohina panākumi. Neatlaidīgais rīdzinieks gada laikā pārkvalificējās no jahtu klases 470, kurā bija izcīnījis pat 1978. gada Eiropas čempiona zeltu, iekļuva pirmajā PSRS sērfotāju izlasē un 1982. gada pasaules čempionātā Maltā izcīnīja bronzas medaļu. Zināmā mērā arī tam par godu 1988. gada Usmas regatē uz starta izburāja 284 vējdēļi, no kuriem gandrīz visi tepat vien bija būvēti.
Bet Windglider olimpiskā dziesmiņa jau bija nodziedāta. Arī Terjohinam nekāds solo nesanāca — PSRS vienkārši nolēma boikotēt 1984. gada olimpiskās spēles Losandželosā. Kādā vējainā pirmsolimpiskās sezonas rudens dienā viņš ar to pašu Windglider 12 stundās un 11 minūtēs noburāja 100 jūdzes (161 km) no Rīgas līdz Pērnavai un nākamajā dienā arī tālāk līdz Tallinai, ar šo maratonu sacīkšu sērfotāja karjeru beidzot. Bet Windglider klase cerēja uz olimpisku turpinājumu 1988. gadā Seulā, ar nokavēšanos sākot pēkšņu atjaunošanās sprintu.
Tallinā 1986. gadā Goodwill Games regatē ar Windglider logo uz burām pirmo reizi tika izmantoti rīkotāju piegādātie Aquata 370 vējdēļi, kas izcēlās ar pārsteidzošu novitāti. Korpusi bija aprīkoti ar ievāžamiem švertiem jeb klapenšvertiem un kājsaitēm, bet buras konstruētas caurejošām latām, to noturēšanai varēja lietot trapeces sistēmas. Bet bija jau par vēlu. Pareizāk sakot, mazliet par agru!
BAĻĶIS VAI JAHTA…
Par 1988. gada olimpisko vējdēli, šo statusu saglabājot vēl vienu četrgades ciklu, negaidīti kļuva pavisam dīvains radījums, kas atgādināja baļķa un švertjahtas krustojumu. Tiesa, pateicoties šaurajam, ceturtdaļmetru biezajam un 3,9 m garajam korpusam, Lechner pretvēja kursos spēja iet nepārspējami cieši un ātri. Toties, burājot pa vējam, stiprākā pūtienā un viļņos noturēšanās uz klāja, kas bija tikai nedaudz platāks par pusmetru (maksimums — 63 cm), prasīja mērkaķa veiklību. Bija radusies biezo vējdēļu jeb II Divīzija, kas pastāv joprojām. Arī Latvijā vadošo Raceboard (klase, kas vieno visus šverta vējdēļus) burātāju arsenālā arvien ir pa kādam lehnerim, ar ko Atklātās klases regatēs vājākā vējā pārējiem pārliecinoši ierādīt vietu aiz sevis. Bet, ja atnāk daudzmaz nopietna brāzma, smejas pavisam citi vīri.
1992. gada olimpiskajai regatei Lechner 6,7 kvadrātmetru buru nomainīja pret lielāku zēģeli (7,3 kvadrātmetri) ar caurejošām latām, šo modeli nosaucot par Lechner A-390. Burājot ar Lechner, jau drīkstēja izmantot trapeci, korpusā bija iemontēta sliede, pa kuru bīdīt masta pēdu (pretvēja kursos — uz priekšu, pavēja — atpakaļ), šverts bija ievāžams un ahteri rotāja divas kājsaites. Labākajiem Latvijas amatniekiem arī šāds projekts bija realizējams. Ar Lechner olimpiskajā regatē 1992. gadā debitēja Ansis Dāle, izcīnot 29. vietu 40 vīru konkurencē, un Ilona Dzelme (tagad Grīnberga), kas bija 21. ātrākā dāma.
IECIENĪTĀ MISTRAL OD SAULE
Bet konkurence turpināja dzīt uz priekšu attīstību, un pie kursa burāšanas horizonta ausa Mistral One Design saule. Tikai 15 kg smags, 3,72 m garš, visai plakans (tilpums 235 l) korpuss ar ievāžamu švertu, masta sliedi, visiem kursiem piemērotām 8 kājsaitēm, ļoti variabla 7,4 kvadrātmetru bura ar caurejošām latām, trapeces sistēma — šādam rīkam 40 km/h vairs nebija nekāda tālo sapņu robeža, pienācīgi sagatavoti meistari ar to spēja burāt pat vējā, kura ātrums pārsniedza 15 m/s (konstruktoru noteiktā maksimālā robeža bija 18 m/s). 1989. gadā izveidotā Mistral One Design (MOD) starptautiskā klase spēja vienot vairāk nekā 50 valstu nacionālās MOD organizācijas.
Jau 1990. gada septembra sākumā Latvijas sērfinga Prezidenta dēls Ansis Dāle Atlantijas okeāna piekrastē Duarnenē (Francijā) kļuva par pasaules čempionu (nākamo pēc virsleitnanta Kārļa Kļavas, kas ar Latvijas krāsām šādu titulu izcīnīja 1937. gadā Helsinkos ātršaušanā ar pistoli). Tolaik burātājus dalīja svara kategorijās, un Ansis bija labākais smagsvars, absolūtajā vērtējumā kļūstot par vicečempionu. Vēl pēc diviem gadiem Dāle izcīnīja bronzas medaļu absolūtajā vērtējumā. Paradoksāli, ka Mistral One Design pasaules čempionātu listē, kurā pēdējais ieraksts veikts 2006. gadā, Ansis Dāle fiksēts kā Dienvidāfrikas Republikas (RSA) pārstāvis.
Arī olimpisko Mistral teorētiski varēja uzbūvēt garāžā, bet pēc tā vairs nebija īpašas vajadzības. Rietumu pasaule, no kuras tik ilgi tikām sargāti, pēc Atmodas dziesmotās revolūcijas norautajiem priekškariem, aizkariem un mūriem, pati atnāca pie mums. Vienīgi tās košo mantu tirgus laukumā apjukuši grozījāmies pliki un nabagi. Bet izrādījās, ka nomaļākā šī laukuma stūrī ir arī lietoto mantu tirgus, caur kuru Mistral OD flote Latvijā kļuva itin prāva un vadošajās pozīcijās turējās vēl arī nākamās simtgades sākumā.
Lehneru padzīt no olimpiskās regates mistrālam gan izdevās tikai pēc 1992. gada spēlēm, toties uz trim olimpiskajiem cikliem, pēc kuriem vindsērfinga pasaulē sākās pavisam krasas pārmaiņas. Visu šo periodu olimpiskajā spēlēs Mistral burai spējām uzlīmēt arī Latvijas karogu. 1996. gadā Atlantā Ilona Dzelme (Grīnberga) finišēja astoņpadsmitā, Ansis Dāle — divdesmitais. Vita Matīse tūkstošgades mijā Sidnejā izcīnīja 22. vietu, bet 2004. gadā Atēnās — divdesmito.
FORMULA PIRMS FORMULAS UN PANKŪKA AR ŠVERTU
Bet Mistral OD nebija pats ātrākais vējdēlis. Brīvajos kursos to itin viegli varēja noskriet ar vieglo funboard, kas savukārt bija bezspēcīgs pretvēja kursā, jo tam nebija šverta, tikai — spura. Bet kāda mīkla šajā kombinācijā slēpās. Pie tās risināšanas ķērās uzņēmīgi francūži. Par Mistral OD kādu metru īsākam un krietni vieglākam funboard piemontējot ievērojami garāku spuru, kas stiprākā vējā jau ļāva daudzmaz ciešami nesties arī pret vēju. 1998. gadā ar šādiem saīsinātiem dēļiem un pamatīgām — 10 kvadrātmetru — burām Brestas piekrastē tika noorganizētas pirmās sacensības kursa burāšanā, kurās 20 dalībnieki apliecināja, ka tas ir iespējams un ka tas ir pat interesanti!
To uzskata par Formula Windsurfing dzimšanas brīdi, kaut gan pati formula tika noformulēta vēlāk. Tās būtība izpaužas noteikumos, ka sacensībām drīkst pieteikt vienu korpusu, kam limitēts tikai maksimālais platums (1005 mm, dēļa garums ātri sarāvās zem divarpus metriem) un minimālais svars (9 kg), trīs buras (maksimālais izmērs 12,5 kvadrātmetri) un divas spuras (līdz 70 cm garas). Šāda viegla vēja mašīna, kuras detaļās dominēja karbons un citi jaunākie kompozītmateriāli, spēja glisēt ātrāk par 50 kilometriem stundā! Vienīgais trūkums — tai bija nepieciešams attiecīgas jaudas dzinējs — vējš. Ja tas nepūta stiprāk par 4 m/s, formulai ātrumu ieslēgt nebija iespējams.
Itin visi ražotāji šo problēmu mēģināja atrisināt, sākot būvēt hibrīdkorpusus, kas bija apgādāti ar švertiem, bet tādējādi tie uzreiz kļuva divreiz smagāki un vairs ne tik viegli spēja pacelties glisēšanas režīmā, tiem nebija vairs klasiskās Raceboard elegances pretvēja kursos.
Kompānijas NeilPryde radītais olimpiskais RS:X bija labākais kompromiss starp Raceboard un Formula, tomēr kā jau visi kokteiļi tas negaršoja ne pēc kolas, ne pēc ruma. Īsā un platā korpusa dēļ vājā vējā RS:X bija lēns un nebaudāms, jo pretvēja kursā gāja ļoti zemā leņķī. Stiprākā pūtienā atšķirībā no formulas tas bija grūtāk izceļams glisēšanas režīmā uz spuras, jo korpuss iebūvētā ievāžamā šverta konstrukcijas dēļ bija krietni smagāks. Tomēr, ja vējš iepūta pavisam kārtīgi, RS:X pāri viļņiem lidoja itin naski un spēja konkurēt ar klasisko Raceboard dēli.
Pankūka ar švertu — tā šis dēlis tika nodēvēts 2005. gada Usmas regatē, kur pirmo reizi Latvijā to iemēģināja Vita Matīse. Līdz olimpiskajām spēlēm bija palikušas trīs vasaras, bet jaunajā olimpiskajā klasē vēl nebija noticis neviens Eiropas vai pasaules čempionāts. Iepriekš, lai pretendētu uz olimpisko statusu, klasei bija jāpierāda tās pieejamība visos kontinentos, jārīko kupli pārstāvēti pasaules čempionāti. Bet laiki bija mainījušies. Lielā mērā pateicoties tehnoloģiju straujajam lēcienam un Formula Windsurfing (FWC) neatlaidīgajai vēlmei kļūt par olimpisko klasi, kas bija… bezcerīga. Ar jebkuru olimpisko buru rīku jāspēj veikt distanci arī tad, ja vēja ātrums ir tikai 3 mezgli (mazāk par 2 m/s), jo neviens nevar simtprocentīgi garantēt, ka pēc četriem gadiem olimpiskajā akvatorijā būs baudāmas mundras 5 balles pēc Boforta. Bet tolaik popularitāti strauji audzējošā formula vājvējā vienkārši mīcījās uz vietas.
Ko nespēja formula, to izdarīja lobisti un konstruktori, panākot, ka 2008. gada spēļu olimpiskā klase tiek izraudzīta jaunu modeļu konkursā, kurā daži testa piloti nosaka, kurš modelis regatei būtu piemērotākais. Uzvarēja NeilPryde piedāvājums, un ar 2005. gada sezonu klases dzīve sākās no apaļas nulles. Lai arī Pekinas spēļu olimpiskajā regatē, kas risinājās galvenokārt vājos vējos, šis dēlis vairāk laiski šūpojās viļņos, nekā daudzmaz cienījamā gaitā kustējās uz priekšu, RS:X kļuva par olimpisko ilgdzīvotāju. 2012. gadā Londonas mundrajos vējos tas attaisnoja visas uz sevi liktās cerības, bet 2016. gadā Rio sagaidīja arī Latvijas karoga atgriešanos olimpiskajā regatē, Ketijai Birzulei izcīnot 24. vietu. RS:X vēl arvien ir 2020. gada Tokijas olimpisko spēļu vējdēlis, bet 2024. gadā Parīzē spārnos (burtiskā nozīmē) būs cēlies pavisam cits buru rīks.
PAŠNĀVĪBA TEHNOLOĢIJU CILPĀ
Bet pēc Mistral OD olimpiskās nāves par neapšaubāmi izplatītāko starptautisko vējdēļu klasi kļuva Formula Windsurfing (FWC), kuras nosaukumā vārds formula netiek attiecināts uz ātrumu, bet gan uz algoritmu — viens dēlis, trīs dažādas buras un divas spuras, kas ļauj burāt pienācīgā ātrumā dažādu stiprumu vējos, kā arī izlīdzināt sportistu auguma un svara atšķirības.
Izvēlētais komplekts tiesnešiem jāpiesaka pirms starta regatē, bet, piemēram, pasaules čempionāts ilgst gandrīz nedēļu. Ir ko palauzīt galvu par gaidāmajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem. Buras šuj no 9 līdz 12,5 kvadrātmetriem, solis ik pa puskvadrātmetram. Vienas cena var sasniegt pusotru tūkstoti. Dažādajām burām nepieciešams attiecīgs skaits mastu un giku, kas tiek izgatavoti no visdārgākā karbona. Vēl pa pusotram tūkstotim uz komplektu klāt! Vismaz dēlis viens, bet arī par tūkstošiem divarpus. Piekabē aiz sevi cienoša FWC sērfotāja auto uz kārtējo sacīkšu norises vietu līdzi vilkās inventārs vismaz 20 000 eiro vērtībā. Te nu jums bija visvienkāršākais un lētākais buru rīks!
Savu roku šīs mantības sadārdzināšanā pielika arī latvieši. Par spuru, kas kādreiz maksāja nepilnus simt eiro, uzvarētgribētājiem tagad jau bija jāatdod reizes septiņas vairāk, jo no vienkārša kursa stabilizatora tā bija pārvērtusies cēlējspēkā. Svarīgi, kā spura zem ūdens lokās. Kurā vietā un cik daudz? Tas bija jauns pētījumu lauks, kurā aktīvi iesaistījās Elmārs Smiltenieks, Jānis Preiss, Jānis Rencis, Kārlis Veidemanis, RTU zinātnieki… 2014. gadā ar viņu firmas ELK spuru tika izcīnīts pasaules zelts, 2015. gadā — divas pirmās vietas.
Tādējādi uz uzvaru cerēt varēja tikai tie, kas spēja sekmīgi piedalīties dārgajā ražotāju sacensībā par iksezonas labākajām tehniskajām novitātēm, sevi apgādājot ar visekskluzīvāko inventāru. Pārējiem šī dubultsacensība kļuva neinteresanta un nepanesama. FWC ar savu tehnoloģiju spirāli žņaudza nost pati sevi. Iepriekšējā pasaules čempionātā vīriešu konkurencē startēja tikai 18 dalībnieki no 7 valstīm.
Formula Windsurfing ziedu laikos pasaules čempionāti norisinājās pat ar kvalifikācijas sacensībām vairākās flotēs (pa aptuveni 60 dalībniekiem katrā). FWC kalendārā un pasaules reitinga veidošanā nozīmīgu vietu ieņēma NeilPryde Baltijas kausa izcīņa, kas atsevišķos posmos pulcēja krietni vairāk par simt formulistiem. Tūkstošgades sākumā pasaules čempionātos no latviešiem labākais bija Ansis Dāle, kas par pasaules čempionu 2003. gadā gan kļuva tikai Master (vecāki par 35 gadiem) vērtējumā, līdz pamazām viņu apsteigt sāka Jānis Preiss.
2013. gadā Preiss pirmo reizi kļuva par FWC pasaules ranga līderi, nākamajā vasarā ieguva Eiropas kausu, kura izcīņa noritēja divpadsmit posmos. Jānis Rencis šajā maratonā finišēja trešais. 2015. gada aprīlī Azoru salās Preiss Latvijai izcīnīja pirmo pasaules čempionāta medaļu, finišējot otrais, bet Master vērtējumā uzvarot. 2018. gadā Jānis bija labākais Eiropas čempionātā, bet — kas vēl būtiskāk — finišēja otrais aiz pazīstamā austrāliešu daudzkārtējā pasaules čempiona (FWC) Stīva Alena pirmajā kontinenta čempionātā Formula Foil, oficiāli šajā klasē kļūstot par pirmo Eiropas čempionu. Nākamajā —2019. — gadā Jānis Preiss vēlreiz uzvarēja Formula Windsurfing pasaules čempionātā, kas šajā klasē pagaidām ir bijis pēdējais. Vai uz visiem laikiem?
VIENĀDO IESPĒJU PASAULE
Šīs tūkstošgades sākumā vindsērfinga pasaules varenie attapās, ka bez jaunās paaudzes audzināšanas viņu karjera drīz var beigties. Tīņiem nepieciešami ne tikai mācību dēļi, no kuriem uz lielajiem kursa burāšanas rīkiem pārkāpt grūti, bet arī viegli un atraktīvi vējdēļi, ar kuriem piedalīties savās regatēs, citādi viņi olimpiskajai kasei un arī FWC var aiziet garām. Lai šo robu aizpildītu, tika radīts patiesi izteiksmīgs monotips Techno 293, kura nosaukumā skaitlis norāda korpusa garumu centimetros. Tā svars ar visu ievāžamo švertu ir tikai 12,5 kg. Noteikumi apsveicami demokrātiski — visiem viens vienāds dēlis un viena vienāda bura (7,8 kvadrātmetri) — klasisks One Design princips. Sacensības notiek divās vecuma grupās: U-15 un U-17, bet ar mazākām burām šo dēli var izmantot arī krietni jaunāki bērni.
Ar 2006. gada pirmo pasaules čempionātu sākās Techno 293 uzvaras gājiens, kas nav apstājies joprojām. Patlaban šīs starptautiskās klases asociācija vieno 55 valstis visos sešos kontinentos, kuros vasarās nav sniega. Uzskata, ka šo dēli lieto aptuveni 10 000 jauno sērfotāju.
Jāņa Jēkabsona vadībā Liepājā rīkotajā atklātajā 2015. gada Eiropas čempionātā Techno 293 piedalījās 300 jauno burātāju, kas pārstāvēja 24 nācijas. Tā ir visu laiku lielākā vienas klases regate Latvijā. 2009. gadā liepājnieki iesildījās ar Raceboard Eiropas čempionātu, kam nākamajā vasarā sekoja šīs klases pasaules čempionāts, bet 2012. gadā Liepājas spodri baltajā pludmalē varēja vērot cīņu par Formula Windsurfing pasaules zeltu. Savukārt Ķīšezerā noticis kluba 360 organizēts Raceboard pasaules Master čempionāts (2016. g.) un Eiropas čempionāts (2018. g.), bet nākamvasar augustā risināsies cīņa par pasaules čempionāta medaļām.
UN NEAIZMIRST ĶIVERI!
Bet konstruktorus iedvesmoja arvien jaunāku tehnoloģiju iespējas un viņu domas lidojums bija neapturams. 2017. gada rudenī Latvijas Zēģelētāju savienības toreizējais prezidents Ansis Dāle no Dānijas atsūtīja dažu minūšu garu videoierakstu, kurā viņš bija redzams, rāmi stāvot uz dēļa, kas pusmetru virs ūdens tikpat rāmi nesās taisni uz priekšu kā pa diedziņu. Sūtījums bija parakstīts ar jautājumu: “Vai klasiskā vindsērfinga beigas?” Bija dzimis vējdēlis uz zemūdens spārniem, kas nekavējoties tika ierāmēts jaunā klasē Formula Foil (FF), iekļaujot to FWC sastāvā, un Jānis Preiss uzskatāms par pirmo FF Eiropas čempionu (2018. g.). Šāgada augustā Formula Foil pasaules čempionātā Silvaplana ezerā Šveicē jau startēja 133 lidsērfotāji no četriem kontinentiem. Latviju pārstāvēja tikai Ansis Dāle, kuram tās bija tāda ranga sacensības jau piektajā vējdēļu klasē.
Izrādījās, ka nav nemaz vajadzīga viesuļvētra vai milzu bura, lai vējdēli paceltu lidojumam. Pietika ar nepilnu metru platu pareizos leņķos konstruētu divu spārnu sistēmu, kas ar gandrīz metru garu spuru iestiprināma tajā pašā Formula Windsurfing korpusā. Atlika tikai iemācīties to vadīt un neaizmirst ķiveri, jo ātrumi būtiski pieauga, turklāt nu jau katapultas kritieni varēja gadīties no metru liela augstuma.
Jaunā formula (FF) ir visai līdzīga iepriekšējai: 1 + 3 + 2. Tātad — viens korpuss, trīs buras (līdz 12,5 kvadrātmetriem, galvenokārt lieto 8, 9 un 10 kvadrātmetrus lielas), divi dažādu platumu zemūdens spārnu komplekti (līdz 1 m, pieprasītākie varianti — 60, 80, 100 cm). Lielāka izmēra spārnu lieto vājākā vējā. Šie noteikumi nekādi neierobežo tehnoloģiju sacensību, kas gan kādu laiku varbūt nebūs iespējama, jo, šķiet, jau sasniegts viss augstākais.
VĀKS OLIMPISKAJAM KATLIŅAM
Nekavējoties tika uzlikts vāks arī katliņam, kurā jau ilgstoši vārījās jautājums — kurš būs 2024. gada olimpiskās regates vējdēlis? Atbilde bija skaidra — liddēlis jeb vējdēlis ar zemūdens spārniem. Tūlīt tika radīta klase ar pretenciozu nosaukumu — iQFOIL, ievērojot olimpiskajai regatei obligātos monotipa jeb One Design principus. Šāgada oktobrī par šīs jaunās olimpiskās klases prezidentu ievēlēja Latvijas pārtstāvi Ansi Dāli.
Tātad Parīzes 2024. gada augusta vējos lidos Starboard korpusi (11,1 kg) ar Severne burām (9,0 kvadrātmetri kungiem, 8,0 — dāmām). Celtspēju nodrošinās 95 cm garai spurai piemontēta divu spārnu sistēma, no kuriem priekšējais ir 900 cm, aizmugurējais — 255 cm plats. Katram gadījumam spārnu iespējams nomainīt ar spuru (68 cm kungiem, 66 cm dāmām). Tas varētu būt nepieciešams, ja viļni ir tik augsti, ka virs tiem lidot nav iespējams. Vienlaikus tiek ražots mazāku izmēru iQFOIL — jauniešiem.
Dīvainākais, ka šis rīks ar salīdzinoši nelielo buru spēj darboties arī minimālā olimpiskā vēja limita apstākļos — ap 2 m/s. Mazāk dīvaina ir tā cena — 9 500 eiro. Tomēr Latvijā jau šovasar, kad jaunajā olimpiskajā klasē tikai notiek pirmās starptautiskās sacensības, prezentēti deviņi iQFOIL liddēļi. Tādējādi radīta iespēja bez kavēšanās sākt gatavoties Parīzes spēļu kvalifikācijas sacensībām. Turklāt atšķirībā no RS:X šis ir dēlis, ko jaunieši uztver ar sajūsmu.
Šausminoties par šo visu tehnoloģiju un naudas trakumu, nolēmis atdzimt klasiskais Windsurfer. Tā vienkāršajā korpusā tagad iemontēts klapenšverts, toties 5,7 kvadrātmetru bura atkal ir kā paladziņš, ko gan ļauts turēt ar trapeces palīdzību. 2018. gadā Gardas ezerā pie Torbolē notika jaunās vecās klases Windsurfer LT pirmais pasaules čempionāts, kas bija kupli apmeklēts.
121 KM/H AR BURU UN EGLĀJA SAPNIS
“Kad vējdēli izdosies uzlikt uz zemūdens spārniem, tas nesīsies vēl ātrāk,” šos vārdus daudzkorpusu jahtu konstruktors Aldis Eglājs teica 1982. gada 11. septembrī, kad Ķīšezerā ar paša būvēto asimetrisko katamarānu Centaurus 2 uz zemūdens spārniem 500 m distancē izdevās sasniegt vidējo ātrumu, kas lielāks par 50 km/h, pārspējot tālaika pasaules ātrumrekordu.
Pats konstruktors tehniski šo tēmu tālāk neattīstīja. Izmantojot ar savu ātrumkatamarānu gūto pieredzi, Eglājs deviņdesmitajos gados konstruēja un patentēja trīs dažādu izmēru trimarānus Catri ar zemūdens spārniem. Tās bija ātrgaitas jahtas, kuras varēja izmantot arī drošiem ģimenes burājumiem. Tika uzbūvēti un sekmīgi izmēģināti vairāki prototipi. Diemžēl dažādu nesaskaņu dēļ iecerēto Catri trimarānu sērijveida būvniecību noorganizēt tā arī neizdevās.
Ar vējdēli pirmais absolūtais pasaules ātrumrekords (vidējais ātrums 500 m distancē) tika sasniegts 1986. gadā, kad francūzis Paskāls Makā ar 71,96 km/h izbeidza gandrīz 20 gadus dominējošo Crossbow katamarānu un proa ēru.
Vēl pēc diviem gadiem brits Eriks Bīls pirmais pārsniedza jūrniecības pasaulē maģisko 40 mezglu robežu — 74,96 km/h. Bet 2005. gadā francūzis Senmarī latiņu pacēla virs vēl vienas robežas — 90,10 km/h!
Turpmāk absolūto ātrumrekordu cīņās ar lielākiem panākumiem iesaistījās kārtējie jaunpienācēji — kaitotāji jeb pūķsērfotāji. 2010. gadā francūzis Aleksandrs Kezergē ar savu pūķi nodibināja simtnieku klubu, sasniedzot 100,19 kilometrus stundā. Trīs gadus vēlāk viņš šo rezultātu uzlaboja līdz 104,86 km/h.
Vējdēlim šāds ātrums vēl priekšā, bet tas joprojām ir savas klases (buru laukums līdz 10 kvadrātmetriem) rekordists — 98,66 km/h, kurus 2015. gada 5. novembrī sasniedza francūzis Antuāns Albo, turklāt bez zemūdens spārnu palīdzības.
Bet pūķsērfotājiem arī vairs nav lielākās teikšanas. Kopš 2012. gada absolūtais pasaules ātrumrekords — 121,1 km/h (!) — pieder austrālietim Paulam Larsenam. To viņš sasniedza ar savu asimetrisko katamarānu Vestas Sailrocket 2 (buras laukums 21,84 kvadrātmetri). Starp citu, tā konstrukcija principiāli ir ļoti līdzīga Alda Eglāja uzbūvētajam Centaurus 2 uz zemūdens spārniem, kas jau 1982. gadā Ķīšezerā spēja būt ātrāks par savas klases (buru laukums līdz 13,9 kvadrātmetriem) pasaules ātrumrekordu — 50,04 km/h.
Drīz Ķīšezerā gaidāmas zīmes ar ātruma ierobežojumiem.
Windsurfer
Korpuss: garums — 3,5 m, svars — 27 kg
Bura: 5,7 kvadrātmetri
Windglider (1984. g. olimpiskā klase)
Korpuss: garums — 3,9 m, svars — 20 kg
Bura: 6,5 kvadrātmetri
Lechner un Lechner A-390 (1988. g., 1992. g. olimpiskā klase)
Korpuss: garums — 3,9 m, maksimālais platums — 0,63 m, biezums — 0,25 m, tilpums — 350 l, svars — 15 k
Bura: 6,7 kvadrātmetri (1988. g. OS), 7,3 kvadrātmetri (1992. g. OS)
Mistral OD (1996., 2000., 2004. g. olimpiskā klase)
Korpuss: garums — 3,72 m, tilpums — 235 l, svars — 17 kg
Bura :7,4 kvadrātmetri
Raceboard
Korpuss: garums — 2,7—3,8 m, tilpums — līdz 330 l, svars – ne mazāk par 14 kg
Buras: divas, maksimālais izmērs – 9,5 kvadrātmetri (8,5 dāmām)
Spura: līdz 70 cm
Formula Windsurfing
Korpuss: maksimālais platums — 1005 mm, garums — ap 2,3 m tilpums — ap 150 l, svars — 9 kg
Buras: trīs, maksimālais izmērs — 12,5 kvadrātmetri
Spuras: divas, maksimālais garums — 70 cm
RS:X (2008., 2012., 2016., 2020. g. olimpiskā klase)
Korpuss: garums — 2,86 m, maksimālais platums — 93 cm, tilpums — 231 l, svars — 15,5 kg
Bura :9,5 (dāmām — 8,5) kvadrātmetri
Techno 293 (Jaunatnes olimpisko spēļu klase)
Korpuss: garums 2,93 m, svars 12,5 kg
Bura: 7,8 kvadrātmetri
iQFOIL (2024. gada olimpiskā klase)
Korpuss:svars — 11,1 kg
Bura: 9,0 (dāmām — 8,0) kvadrātmetri
Spārna spura: 95 cm
Spārni: priekšējais 900 cm plats, aizmugurējais — 255 cm, attālums starp spārniem 95—115 cm
Spura: 68 (dāmām — 66) cm
