Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Arī dzīvei ārpus sporta

Ja vien nebūtu iejaukusies visa 2020. gada garumā dzīvi bojājošā “nepārvaramā vara”, no 19. līdz 22. oktobrim Gulbenē, Talsos un Rīgā uz īsām treniņu un izglītojošām nometnēm pulcētos Latvijas reģionu izlašu dalībnieki – puiši līdz 14 gadu vecumam (2007. dzimšanas gads un jaunāki), kuri dažādu sporta skolu komandās pieteikuši savu talantu Latvijas Jaunatnes basketbola līgas spēlēs. Jaunais projekts, kura īstenošana atlikta, taču nav apturēta, ir tikai viena no Latvijas Basketbola savienības pavasarī izveidotās Reģionu komisijas pamanāmākajām aktivitātēm. “Mūsu misija – neļaut pazust talantiem,” saka komisijas vadītājs LBS valdes loceklis Klāvs Olšteins.

Basketbolists dzīvē nepazudīs

— Esi bijis politiķis, tagad — uzņēmējs. Kāda ir motivācija iesaistīties basketbola dzīves organizēšanā?

— Kā visus cilvēkus, arī mani vada merkantilas intereses. Pats esmu spēlējis, tagad spēlē mans dēls. Esmu reālists — tikai 0,1% no visiem bērniem un jauniešiem, kas patlaban spēlē Jaunatnes līgā, izaugs par profesionāļiem un spēs ar basketbolu nodrošināt sevi dzīvei. Bet esmu pārliecināts, ka tieši sports, jo īpaši basketbols, nodrošina labas iespējas, kā jaunietim attīstīt sevi, ieaudzināt mērķtiecību. Tāpēc ir ļoti svarīga vides kvalitāte, iespējas augt kā sportistam un personībai.

Basketbola sabiedrībai jādod ģimenēm skaidrs signāls — nāciet pie mums, ar basketbolā iegūto pieredzi jūsu bērns dzīvē nepazudīs. Tas ir svarīgi man kā tēvam, tas ir svarīgi man kā uzņēmējam, jo pieredze liecina, ka uz basketbolā norūdītiem cilvēkiem var paļauties visās jomās. Basketbola sabiedrība šai ziņā jau bijusi un ir pietiekami progresīva, bet man ir vīzija, ko vēl gribu izdarīt vairāku gadu laikā, attīstot dažādus izglītojošus projektus.

— Kāda bijusi paša pieredze basketbolā?

— Sāku trenēties salīdzinoši vēlu — 7. klasē. Gadu vēlāk ar basketbola aprindās pazīstamā Ivara Bambja palīdzību no Vānes pārcēlos uz Kandavas internātskolu. Nekāds dižais sportists no manis neiznāca, bet kaislība uz basketbolu palika. Vēlāk nedaudz pieliku roku BK Valmiera lielākajam panākumam — uzvarai Latvijas čempionātā. Valmierā dzīvo radi, esmu labos draugos ar kluba galvenajiem rīkotājiem Mārtiņu Bērziņu un Guntaru Galvanovski. Oficiāla statusa klubā man nebija, bet biju klāt procesos, palīdzēju piesaistīt atbalstītājus. Tagad Basketbola savienībai varu palīdzēt ar dažādiem projektiem tikt līdz lēmumu pieņēmēju līmenim.

— Valmieras zelta pasakai gan drīz pienāca sāpīgas beigas…

— Svarīgi, ka Valmierā basketbols joprojām ir. Jauns klubs, citi cilvēki, kuri jau paguvuši daudz izdarīt. Prieks, ka pilsētā attīstās sporta infrastruktūra — peldbaseins, lielisks medicīniskais nodrošinājums. Lieliski, ka izdevies piesaistīt brāļus Bertānus, nodibinot Bertānu Valmieras basketbola skolu. Turklāt uzreiz divas mācību iestādes — Valmieras tehnikums un Vidzemes Augstskola — piedāvā stipendijas basketbolistiem un mācību programmas, kas saskaņotas ar vietējiem uzņēmējiem. Jaunieši var ne tikai trenēties un spēlēt, bet arī apgūt pieprasītas profesijas ar lieliskām iespējām atrast darbu turpat pilsētā. Tieši tas, kas vajadzīgs.

— Cik lielā mērā uzņēmējs Olšteins var taustāmi palīdzēt basketbolam?

— Bizness attīstās, būvējam trīs kurināmo produktu rūpnīcas Latgalē, tūliņ uzsāks darbu Daugavpils rūpnīca, Limbažos rūpnīca jau strādā vairākus gadus. Ir ļoti daudz ideju, kā attīstīt uzņēmējdarbību, un ceru, ka nākotnē basketbola rūdītie puiši un meitenes man nāks talkā, lai radītu ko lielu un ievērojamu Eiropas un Pasaules līmenī līdzīgi, kā to ir izdarījuši mūsu sportisti.

Reģionu komisijas misija

— Ziņa par Reģionu komisijas veidošanu daļā basketbola sabiedrības tika uztverta piesardzīgi — kādi uzdevumi, vai nedublēsies funkcijas utt.

— Latviju nosacīti var sadalīt divās daļās — Rīga un reģioni. Karte, kurā bija redzamas vīriešu valstsvienības spēlētāju dzimšanas vietas, uzskatāmi parādīja reģionu lielo ieguldījumu, bet nevar paļauties, ka šī tendence turpināsies pati no sevis.

Mūsu misija — neļaut pazust talantiem. Ticu, ka reģionu reforma palīdzēs laukiem attīstīties, nostiprinot novadu centrus. Tur dzīvo ģimenes, aug bērni, kuriem jādod iespēja trenēties un attīstīties. Pats zinu, ko nozīmē dzīvot dziļos laukos un pēc spēles soļot garus kilometrus uz mājām. Saikne ar dzimtajām vietām man saglabājusies, un redzu, ka lauki var dot lielāku pienesumu, ja talants tiek laikus pamanīts un atbalstīts. Gan izaudzinot labus sportistus, gan spožus prātus, kuri var sasniegt virsotnes savās profesijās, saglabājot mīlestību pret basketbolu.

Reģionu izlases ir viens no veidiem, kā palīdzēt talantiem.

— Kāpēc reģionu izlases tiek veidotas tieši U-14 vecumā?

— Tas ir vecums, kad sākas pāreja no bērnu uz jauniešu basketbolu. Gatavošanās kļūst nopietnāka, tiek veidota pirmā Latvijas izlase. Šis ir pilotprojekts. Palaidīsim procesu, izanalizēsim kļūdas, izdarīsim secinājumus, domāsim kā piesaistīt naudu. Ja viss izdosies kā iecerēts, varētu pievienot arī citas grupas — U-15, U-16. Arī meitenes būtu pelnījušas šādu programmu.

— Projekts paredz četrus sabraukumus sezonā. Ko var izdarīt tik īsā laikā?

— Daudz. Latvija sadalīta sešos reģionos, būs Latgales, Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un divas Rīgas komandas. Praksē — treniņos un nodarbībās — iepazīsim lielu skaitu bērnu un novērtēsim gan sportisko potenciālu, gan rakstura īpašības. Darbā tiks iesaistīti attiecīgo reģionu sporta skolu treneri, bet procesu pārraudzīs Latvijas izlašu vadītāji un Treneru komisijas dalībnieki — ieguvēji būs gan puiši, gan treneri.

Bez sportiskajām nodarbībām būs izglītojoši semināri par sportistu uzturu un psiholoģiju — jomām, kurās, teikšu diplomātiski, varam būt daudz labāki. Informācija būs pieejama un noderīga visiem — bērniem, vecākiem un treneriem. Ne tikai izredzētajiem — reģionu izlašu dalībniekiem. Materiāli būs pieejami visiem, kam vien būs par to interese. Izlases vadītājiem būs vieglāk izraudzīties spēlētājus pirmajiem starptautiskajiem turnīriem, tiem, kuri netiks U-14 izlasē, ceru, būs gan stimuls trenēties vēl cītīgāk, lai panāktu līderus, gan arī zināšanu bāze, kas palīdzēs attīstīties. Pēc diviem gadiem U-16 vecumā Latvijas izlases sastāvs, ļoti iespējams, jau būs pavisam citāds. Bet arī tad, ja netiks izlasē, būs iespēja kvalificēties ASV vai Latvijas augstskolu basketbola sistēmai.

— Dzirdēta versija, ka reģionu izlases esot dāvana aģentiem, kuriem vairs nebūs jāapbraukā visas skolas dziļos laukos.

— Aģentu līdzdalība basketbola procesos ir realitāte. No tās neizvairīsimies, jo nav nozīmes iet pret tirgus likumiem. Bet komunikācijā ar aģentiem neslēpju, ka, skatoties ārzemju virzienā, stratēģiski tālredzīgāks mērķis ir ASV, nevis, piemēram, Spānija, kur nopietns mācību process faktiski pārtrūkst un neviens basketbolists nestudē. Protams, ir lieliski, ja iznāk karjera, kā Kristapam Porziņģim. Bet, piemēram, no Fuenlabrada jaunatnes sistēmā iesaistītajiem jauno basketbolistu desmitiem par īstu profesionāli izauga tikai Rolands Šmits. Ko dzīvē dara un darīs pārējie?

— Nesen basketbola sabiedrībā uzvirmoja kārtējais konflikts — perspektīvs spēlētājs no reģiona komandas pāriet uz Rīgu. Neiedziļinoties būtībā un necenšoties līdz niansēm izpētīt, kuram vairāk taisnības, pievērsīšu uzmanību citam aspektam. Proti, it kā aplaupītais kā pozitīvu piemēru pieminēja cita spēlētāja pāreju uz Itālijas komandu, kaut par šī gājiena sportisko lietderību no izlašu treneriem dzirdētas kritiskas atsauksmes. Jautājums, vai reģionos populārā greizsirdība pret Rīgu nav kļuvusi pārāk akla un nekonstruktīva.

— Katrs gadījums ir individuāls, un nebūtu pareizi vispārināt. Tāpat nav tā, ka viena puse ir pilnīgi balta un pūkaina. Cilvēciski saprotams, ka daudzu jauniešu, viņu vecāku un arī treneru ausīs Spānija vai Itālija skan labāk nekā Rīga. Arī aģentam vieglāk uzburt sapņu pilis par lieliskajiem apstākļiem siltajos dienvidos un drīz nopelnāmu miljonu. Labākā atbilde būtu Rīgas piedāvājuma kvalitāte un veiksmes stāsti. Un te atgriežamies pie izglītības nozīmes. Ja cilvēks ne tikai spēlē basketbolu, bet arī nopietni mācās, viņam ir galva uz pleciem, un tas palīdz neatsaukties lētiem vilinājumiem un nenoiet no ceļa.

— Kādi signāli nāk no treneru vides — Reģionu izlašu projektā saskata iespējas vai draudus?

— Iespējas. Un neviens neprasa, cik man par to maksās. Tātad nav tik slikti, kā daždien domājam.

Mūsdienās ir svarīgi katru dienu mācīties — gan uzņēmējdarbībā, gan attiecībās. Arī basketbola saimei jāmācās katru dienu, lai, kopā attīstoties, varam piedāvāt vislabāko vidi sabiedrībai. Jo tuvākajā nākotnē gaida ļoti asa cīņa par katru bērnu, basketbolam jābūt gatavam konkurēt ar futbolu un hokeju jau no četru gadu vecuma. Jāiet bērnudārzos, jārāda piemērs. Tas jau tiek darīts Liepājā, Saldū, tādi piemēri jāpopularizē un jāatbalsta.

— Kā veidojas sadarbība ar pašvaldībām?

— Pašvaldību atbalsts būs ļoti būtisks, jo izmaksas, protams, ir lielākas nekā iepriekš, kad U-14 vecumā tika veidota tikai viena izlase ar īsu darba ciklu. Ekonomējot līdzekļus, katrā vietā pulcēsies divu reģionu komandas. Par laimi, gribētāju rīkot sabraukumus netrūkst. Acīmredzot tiek novērtēts ieguvums pilsētai, tās bērniem un arī sporta skolai.

Latvijas realitāte: studentu basketbols, nevis Eirolīga

— Basketbola norišu dalībnieki un vērotāji kā labākos laikus Latvijas basketbolā mēdz piesaukt treknos gadus, kad labāko klubu budžeti bija mērāmi septiņu ciparu skaitļos un valsts čempionātā spēlēja vismaz puse valstsvienības dalībnieku. Kā vērtēt pašreizējo situāciju — objektīva realitāte vai neizmantotas iespējas nostabilizēt profesionālo klubu sistēmu Latvijā?

— Gan skatoties uz procesiem no malas, gan pēdējo pusgadu aktīvi iesaistoties darbā, esmu pārliecināts, ka Latvijā nav sporta organizācijas, kas labāk par LBS būtu piesaistījusi naudu brīvajā tirgū, izmantojot mūsu zvaigžņu potenciālu un basketbola sistēmas daudzveidīgo piedāvājumu. Tas ir bijušā LBS ģenerālsekretāra Edgara Šnepa nopelns. Bet, ja runa ir par mūsu klubiem, tad es kā uzņēmējs skatos uz to aptverto auditoriju — cik sekotāju Instagram, Facebook, Youtube profiliem. Diemžēl tie skaitļi nav ļoti lieli, un pie tā nav vainojami mūsu klubi, bet gan ierobežotais tirgus.

Nelolosim ilūzijas — Latvijā profesionālajā sportā jūtami vairāk naudas nebūs. Klubi balstās uz pašvaldību atbalstu, bet tā apjoms ir ierobežots. Jā, strādā lokālpatriotisms. Draugi, paziņas, spēlētāju vecāki — viens palīdz ar pieciem, cits ar 10 vai 20 tūkstošiem. Jā, bija Valmieras/ORDO stāsts. Ivars Rudzītis trijos gados ieguldīja 1,5 miljonus eiro un atzīst, ka dzīvē neesot bijis patīkamākas sajūtas kā tad, kad komanda uzvarēja septītajā finālspēlē. Bet otra tāda stāsta Latvijas reģionos var nebūt.

Latvijas uzņēmējdarbības vidē ienāk ārzemju investori, kuri atbildīgi samaksā nodokļus, bet neredz atdevi, lai atbalstītu klubus, kuru spēles skatās 300—500 cilvēki. Pat 1000 skatītāju nemainīs šo attieksmi.

Visu cieņu Edgaram Jaunupam pa to, ko viņš izdarījis, piesaistot naudu VEF Rīgai — profesionāls klubs ir liels pluss visam Latvijas basketbolam. Bet būšu reālists — mūsu nākotne ir pusprofesionālie klubi.

— Un Latvijā nebūs Eirolīgas kluba?

— Tikai tad, ja kāds basketbolu mīlošs cilvēks izveidos miljardu vērtu uzņēmumu. Varbūt kāds no mūsu NBA spēlētājiem varētu mēģināt attīstīt lielu projektu, kā to dara Tonijs Pārkers. Taču Francijā ir daudz lielāks tirgus — nebūtu korekti salīdzināt. Zinu, ka Lietuvā Žalgiri atbalsta gan pilsēta, gan valsts, bet Latvijā nebūs viegli paskaidrot, kāpēc nodokļu maksātājiem jāuztur šāds projekts. Auglīgāk būs nelolot veltas ilūzijas par profesionālā basketbola uzplaukumu Latvijā. Visam atlikušajam mūžam varēs nopelnīt tikai tie, kuri būs konkurētspējīgi augstākajā līmenī starptautiskajā basketbola tirgū, bet tādu nebūs daudz. Pārējiem jābūt gataviem dzīvei ārpus sporta.

— Kam tad būtu jāspēlē Latvijas līgā?

— Manuprāt, perspektīvākais virziens ir klubu sadarbība ar augstskolām, kas vienlaikus ļauj domāt par diviem mērķiem. Sportiskā ziņā komandas modelis ar 3—5 pieredzējušiem un meistarīgiem profesionāļiem, kā arī 5—7 talantīgiem un enerģiskiem studentiem un skolēniem ir pietiekami jaudīgs, lai tiektos pēc laba sportiskā rezultāta vietējā līgā. Savukārt iespēja vienlaikus trenēties, spēlēt un mācīties palīdz jaunietim tikt skaidrībā ar sevi — mērķiem un iespējām tos sasniegt.

Pilnībā saprotu tos astoņpadsmitgadīgos čaļus, kuri ir pārliecināti, ka drīz spēlēs NBA, un negrib dzirdēt brīdinājumus, ka kaut kas varētu neizdoties. Pazīstu puišus, kuri Amerikā mācījušies biznesa programmās labās augstskolās un vismaz līdz trešajam kursam domājuši, ka būs profesionāli basketbolisti. Jaunībai raksturīgs optimisms, un sapņi motivē strādāt ar vēl lielāku atdevi. Bet sistēmai jābūt tādai, lai sportiskās karjeras neizdošanās gadījumā jaunais cilvēks nebūtu izmests no laivas un neieslīgtu depresijā. Stabilitāti tādā situācijā nodrošina apgūta profesija, un tai nav noteikti jābūt saistītai ar augstāko izglītību. Tāpēc esam izstrādājuši izglītības programmu, kam devām starptautiski saprotamu nosaukumu Win-win.

— Ko tā paredz?

— Basketbola treniņu un spēlēšanas sasaisti ar mācību procesu, iezīmējot vairākus virzienus.

Pirmais — palīdzēt jauniešiem mērķtiecīgi sagatavoties studijām ASV augstskolās. Esam sākuši sadarbību ar ASV vēstniecību, kas piedāvā savu atbalstu jauno basketbolistu informēšanā, kas nepieciešams, lai dotos studēt uz ASV. Veidosim informatīvos materiālus par prasībām, kam jāatbilst sportā un mācībās, par iespējām. Process ar ilgtermiņa efektu, jo kvalitatīva izglītība paver iespējas strādāt gan Latvijā, gan ārzemēs. No tā nav jābaidās, jo pasaulē robežas zūd, fiziskā atrašanās vieta zaudē nozīmi. Galvenais, lai būtu vēlme saglabāt cilvēciskos kontaktus ar Latviju un vēlme palīdzēt mūsu sistēmai augt kvalitatīvākai.

Otrais virziens — Latvijas augstskolu potenciāla izmantošana. Ļoti svētīgu darbu jau dara Latvijas Universitāte un Vidzemes Augstskola, milzīgs potenciāls ir Rīgas Tehniskajai universitātei, Rīgas Stradiņa universitātei, Latvijas Lauksaimniecības universitātei. Jelgavā jau bijusi pozitīva saruna, šīs pilsētas komanda ir pirmā aiz sliekšņa, kas varētu pievienoties augstākā līmeņa komandām. Līdz šim nepietiekami izmantots potenciāls — klubu sadarbība ar augstskolām. Piemēram, kāpēc BK Ogre nevarētu apvienot spēkus ar LSPA?

Trešais virziens — profesionālā izglītība. Kvalificēts elektriķis, automehāniķis, pavārs var nopelnīt vairāk nekā biroja darbinieks. Redzot, kas notiek darba tirgū — pēc praktisko profesiju cilvēkiem drīz darba devēji stāvēs rindā. Somi to ir lieliski sapratuši un pārbaudījuši gan hokejā, gan basketbolā — internāta audzēkņi vienlaikus ar pastiprinātajiem treniņiem apgūst profesiju. Patlaban VEF Rīgā spēlējošais Aleksandrs Madsens ir apguvis pavāra profesiju un dzīvē nepazudīs, lai kā veidotos karjera basketbola laukumā. Jaunajiem latviešiem jāpiedāvā līdzīgas iespējas.

Izcils piemērs — Kristaps Dārgais. Nav spēlējis jauniešu izlasēs, bet absolvējis RTU, strādā par ceļu būves inženieri, vienlaikus būdams viens no BK Ogre līderiem un vēl slam dunk zvaigzne. Viss ir iespējams, ja tikai ir vēlēšanās un motivējoša sistēma.

 

Klāvs OLŠTEINS

LBS Reģionu komisijas vadītājs, zvērināts advokāts, uzņēmējs

Dzimis :1983. gada 12. aprīlī

Izglītība: Kandavas internātvidusskola un sporta skola, Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte

Profesionālā darbība: 10. un 11. Saeimas deputāts, Ekonomikas un Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs; kopš 2020. gada februāra — Latvijas Basketbola savienības valdes loceklis, LBS Reģionu komisijas vadītājs

Guntis Keisels
Guntis Keisels