Nepārspējamā

Oktobrī medijus pāršalca negaidīta un iepriecinoša ziņa — Latvijas orientieriste Sandra Grosberga atzīta par Pasaules spēļu mēneša atlēti! C-19 pandēmijas dēļ šogad nenotika ne Eiropas, ne pasaules čempionāti, ne arī citas plašas starptautiskas sacensības. Tāpēc Latvija, kas īstenoja gandrīz visu vasaras kalendāru, kopš jūnija vidus rīkojot sacensības katrā nedēļas nogalē, izcēlās gan Starptautiskās Orientēšanās federācijas, gan Pasaules spēļu kontekstā. Sandra uzvarējusi 21 Latvijas kausa izcīņas posmā pēc kārtas. Kopš 2017. gada rudens Latvijā viņa nav pārspēta nevienās sacensībās. Par Latvijas čempioni Sandra Grosberga šogad tāpat kā aizpērn kļuva visās četrās disciplīnās, kuras ir pasaules čempionātu programmā — sprintā, vidējā un garajā distancē, kā arī stafetē. “Grosberga — tas ir vārds, no kura nesējas jāuzmanās nākamā gada pasaules čempionātā un, protams, 2022. gada Pasaules spēlēs,” tā savu izvēli pamato Starptautiskā Pasaules spēļu asociācija.

“Šogad pasaules čempionātā bija paredzēts ieviest jaunu disciplīnu — Knock-Out jeb izslēgšanas sprintu, kas pilsētu ielās risinās četrās kārtās — kvalifikācija, ceturtdaļfināls un fināls, kurā startē sešas labākās,” sarunu ar Sportu Sandra Grosberga sāk ar atmiņām par nākotni. “Pērn Pasaules kausa Šveices posmā es iekļuvu pusfinālā, ko uzskatu par vienu no saviem labākajam sasniegumiem. Tā ir disciplīna, kurā ātrumam ir ļoti liela nozīme. Arī psiholoģiskajai noturībai, jo tu visu laiku redzi savas konkurentes, tev jāskrien taktiski gudri. Tā nav tikai orientēšanās un fiziskā sagatavotība, tā ir arī tava spēja izvērtēt to, kas notiek apkārt. Toreiz Šveicē izdarīju maksimumu — pusfinālā man bija jāstartē kopā ar vairākām pasaules čempionātu medaļniecēm. Diemžēl kovids šāgada pasaules čempionātu atcēla. Nākamgad Čehijā tas notiks kopā ar Eiropas čempionātu un tik plašā programmā vēl vienai disciplīnai nav vietas. Tādējādi nokautsprintā pirmo pasaules čempionu medaļu izcīnīs pēc diviem gadiem. Ļoti gribu tajā piedalīties.”

— Jau trīs gadus no vietas Latvijā esi palikusi nepārspēta visās sacensībās, kurās vien esi startējusi!

— It kā jau forši, bet vienlaikus arī mazliet skumji, jo situācija sieviešu izlasē ir mazliet vientuļa. Ir dažas jaunas meitenes, kas varētu ienākt izlasē. Bet tā nav tāda stabila, veselīga un organiska nomaiņa kā vīriešu izlasē, kurā šobrīd ir ļoti liela konkurence. Latvijas čempionātā gandrīz neiespējami prognozēt, kurš uzvarēs, pat kurš būs trijniekā.

— Kas noticis, ka puiši uz mežu iet, bet meitenes neiet?

— Nav jau tā, ka neiet. Bet… Jau 2014. gadā, kad sākām gatavoties 2018. gada pasaules čempionātam Latvijā, tika uzskatīts, ka vīriešiem ir lielākas izredzes kaut ko izcīnīt, viņiem tika izvirzīti augstāki mērķi, veltīts vairāk uzmanības. Kaut gan realitātē ir otrādi, jo sievietēm konkurence ir mazliet mazāka. Tāpēc arī mums 2017. gada pasaules čempionātā stafetē izdevās izcīnīt piekto vietu. Nebijām favorītes, bet visas nostartējām stabili. Vīrieši ar savu stabilitāti tik augstu tikt nevar.

Katrs izdara savas izvēles. Es jau juniores vecumā nolēmu turpināt nopietni sportot. Tā ir izvēle, kas prasa upurus. Ne visas sievietes ir gatavas tos nest un ar tiem sadzīvot.

— Kādus upurus tu esi nesusi?

— Nu-u dažus arī personīgajā dzīvē… (Ilgi domā, kā to formulēt.) Nevienam nav viegli būt kopā ar cilvēku, kas nemitīgi atrodas treniņnometnēs, sacensībās, piedalās kaut kādos projektos. Tas aizņem laiku, kas tiek atņemts savstarpējām attiecībām. Bet tāda ir mana izvēle, otram cilvēkam jāmācās to pieņemt, ja attiecības viņam svarīgas.

— Kad tava izvēle mainīsies?

— Nezinu.

— Nezini, cik ilgi orientēšanās sports tavā dzīvē būs prioritāte?

— Tas ir izturības sporta veids, kurā daudzi lielākās uzvaras guvuši pēc trīsdesmit gadu sasniegšanas. Orientierists elitē var būt konkurētspējīgs pat divdesmit gadus no vietas. Es vēl nevaru pateikt, ko darīšu pēc desmit gadiem.

— Cik tev tagad ir gadu?

— Divdesmit četri. Daudzi uzskata, ka mani labākie gadi šajā sportā vēl ir priekšā. Ceru, ka tā arī ir.

— Ar ko šis sports tevi tā notur?

— Skolā mums bija obligāts orientēšanās pulciņš. Atceros, kā deviņu gadu vecumā skolotāja mūs — visu klasi — aizveda uz orientēšanās sacensībām. Es paliku ceturtā, bet manas klasesbiedrenes stāvēja uz pjedestāla. Toreiz nolēmu, ka tā es to neatstāšu, ka es arī gribu uzvarēt! Šī doma un vēlme man nav nekur pazudusi.

— Bet tagad taču tu uzvari nemitīgi!

— Jā, un man tas neapnīk.

— Tas atsver to, ko dzīvē zaudē?

— Es nesaku, ka esmu kaut ko zaudējusi. Es esmu izdarījusi izvēli. Iespējams, es varētu darīt arī kaut ko citu, bet es daru šo un nejūtos, ka būtu kaut ko zaudējusi.

— Kas ir tas cits, ko vēl varētu darīt?

— Esmu beigusi Latvijas Universitāti, varu strādāt par žurnālisti. Kādu laiku biju Kamaniņu sporta federācijas preses sekretāre. Tagad meklēju darbu. Orientēšanās Latvijā nav tas sporta veids, ar kuru var pelnīt iztiku.

— Tavuprāt, sports eksistē tāpēc, lai ar to pelnītu naudu?

— Nē, protams, ne. Arī es, lai arī mani atbalsta sponsori, sportā vairāk ieguldu, nekā nopelnu. Bet es jau tāpēc neesmu pārstājusi sportot. Tās emocijas, tie daži retie brīži, kad viss izvēršas tā, kā esi gribējusi… To sajūtu dēļ ir vērts turpināt.

— Kādu tu redzi sevi pēc orientēšanās sporta?

— Es neplānoju beigt ar to nodarboties. Orientēšanās sports ir uz mūžu.

— Bet reiz pienāks diena, kad tas vairs nevarēs būt tava prioritāte. Ko tad?

— Vēl neesmu par to domājusi. Varbūt tas, kā es skrienu šodien, vēl ne tuvu nav manām maksimālajām spējām. Varbūt līdz tām vēl diezgan ilgs ceļš ejams.

— Man šķita diezgan dīvaini tevi — brīvo meža meitu — ieraudzīt skrienam pa stadiona vienmuļajiem apļiem.

— Skriešanai orientēšanās sportā kļūst arvien lielāka nozīme. Agrāk lēnāku skriešanu varēja kompensēt ar ātru kartes lasīšanu, labāku orientēšanos. Tagad tā vairs nav. Visi skrien ātri. Tāpēc mēs ejam stadionos, kur skrienam 3000 vai 5000 metru distances. Arī sacensībās. Tādējādi vieglāk novērtēt tās konkurentes, ar kurām tiekamies tikai pasaules mačos, jo stadionā sasniegtais rezultāts ir objektīvs. Piemēram, es skaidri apzinos, ja pasaules čempionātā orientēšanās sprintā gribu iekļūt labāko sešniekā, 3000 m stadionā man jāspēj noskriet aptuveni 9:40. Vasarā noskrēju 10:15. Man reāli jānomet pusminūte nost. Protams, tas nav tik strikti, jo orientēšanās sportā vienmēr kāds kļūdās. Turklāt savu rezultātu sasniedzu ar rezervi, treneris neļāva skriet ātrāk.

— Kas tevi trenē?

— Skriešanā Jānis Razgalis, kas pats skrien 800 un 1500 m, kā arī vada sporta klubu Tērauds.

— Un kas tevi trenē orientēšanās sportā?

— Nav man tehnikas trenera. Šāda speciālista pietrūkst ne tikai man, bet ļoti daudziem orientieristiem Latvijā.

— Ko orientēšanās sportā dara tehnikas treneris?

— Tas ir cilvēks, ar kuru vari analizēt distances, kas tevi pavēro no malas…

— Kā viņš tevi var pavērot no malas?! Tu taču milzīgā ātrumā pazūdi mežā!

— Mēs visas skrienam ar GPS ierīcēm un paveikto maršrutu pēc tam varam uzlikt uz kartes un redzēt, kur esam skrējušas. Bet ne vienmēr pati varu izanalizēt, kur un kāpēc kaut kas nogājis greizi. Ir cilvēki, kuri palīdz to izdarīt. Bet šobrīd man nav neviena, ar ko konsultēties.

— Latvijā ir daudz tādu speciālistu?

— Ir cilvēki, kas var dot padomus, bet nevienam tā nav profesija. Skandināvijas valstu izlasēs ir cilvēki, kuri strādā tikai ar analīzēm, tehnikām, distanču plānošanu.

— Tu esi Latvijas čempione arī vieglatlētikas krosā…

— Jā, pērn un aizpērn. Šogad neskrēju.

— Krosa distance ir garāka par orientēšanās sprintu?

— Jā, orientēšanās sprinta distance sievietēm ir trīsarpus četrus kilometrus gara. Vidējā distancē — jāskrien aptuveni pieci seši kilometri, garajā vismaz divreiz vairāk. Amplitūda liela. Pēc nepieciešamās fiziskās sagatavotības garo distanci var pielīdzināt pusmaratonam.

— Un sprints pielīdzināms tiem pašiem 3000 metriem stadionā?

— Zināmā mērā jā. Sprinta sacensības vienmēr notiek ielās, pa cietu segumu. Līdzenā pilsētvidē, ja distance nav sarežģīta, kilometru skrienu ātrāk par četrām minūtēm.

— Kura distance tev padodas labāk?

— To man prasa visi, un man grūti atbildēt. Varu fokusēties uz katru no šīm distancēm, un katrā sasniegt labus rezultātus. Joprojām neesmu izlēmusi, vai man vajadzētu vairāk pievērsties vienai disciplīnai. Bet sāk likties, ka tas varētu būt sprints. Tā ir ļoti intensīva orientēšanās, kurā jāspēj ātri pieņemt lēmumus, nešaubīties, turklāt visā distancē ir skatītāji, kas rada vēl psiholoģisku spiedienu. Jau jauniešu un junioru vecumā mani labākie rezultāti bija sprintā.

Bet, piemēram, pasaules čempionātā, kas notika Latvijā, man nācās startēt visās piecās disciplīnās. Ieskaitot sprinta kvalifikāciju, tie ir seši starti pēc kārtas tikai ar vienu atpūtas dienu pa vidu. Šādā situācijā ir problemātiski būt psiholoģiski noturīgai visās disciplīnās. Pēdējā bija garā distance, un es jau domās biju galīgi izsmelta.

— Kā tas ir, kad domās galīgi izsmelts cilvēks skrien pa mežu?

— Orientēšanās sportā fiziskais ar garīgo ir ļoti saistīts. Pēc piecām sacensību dienām vēl fiziski jutos labi, tāpat vien pa ceļu varēju paskriet, bet, kad mežā jāsāk skatīties kartē, tad kājas vairs necēlās. Toreiz Siguldā distance bija vēl garāka nekā parasti, es tajā pavadīju stundu četrdesmit. Pēc kāda ceturtā piektā kontrolpunkta jutu, ka vairs nespēju koncentrēties distancei, ka jūtos fiziski pārgurusi, nav spēka. Bet izstāties nedrīkstu — ir taču pasaules čempionāts, turklāt savās mājās! Aizmocījos līdz skatītāju punktam, kas iekārtots pēc distances garākās daļas, jau sāku kunkstēt izlases trenerim, ka vairāk paskriet nespēju, bet viņš man tikai iedeva želeju un skarbi pamāja ar roku uz meža pusi: “Nākamais kontrolpunkts ir tur!” Varbūt tas arī palīdzēja galvā atkal saslēgties pareizajiem savienojumiem, bet līdz finišam atguvu piecpadsmit vietas. Kopumā tas nebija ļoti labs rezultāts — apmēram trīsdesmitā vieta, bet beigās tomēr biju priecīga, ka nepadevos.

— Elites orientieristei ātri jāskrien un ātri jādomā. Kā trenēties skriešanai būtu skaidrs, bet kā trenē domāšanas ātrumu?

— Kā mēs sakām — daudz jāskrien kartē. Lai arī nav ne sacensību, ne organizētu treniņu un dabā nav izlikti kontrolpunkti, ņem karti, izplāno maršrutu un dodies tajā. Nedrīkst pazaudēt šo orientierista sajūtu.

— Tātad tavs smadzeņu GPS ir visu laiku ieslēgts!

— Jā. Tā var teikt.

— Cik daudz laika tu velti savam sportam?

— Sagatavošanās periodā trenējos 40—50 stundas mēnesī — skrienu, slēpoju, peldu, vingroju, daudz braucu ar velosipēdu… Treniņu process ir daudzveidīgs. Sacensību periodā treniņi ir specifiskāki. Piemēram, pirmdien pēc svētdienas sacensībām atslodzei nepilnu stundu ilgs viegls krosiņš un spēka vingrinājumi kājām. Otrdien skrienu aerobā slodzē 60—70 minūtes mežā ar karti. Trešdien ir speciālās sagatavotības treniņš — intervāli, vai nu mežā, vai sprints pilsētā, vai arī stadionā — atkarībā no tā, kādas sacensības nedēļas nogalē gaidāmas. Ceturtdien stundu pusotru viegli izminu ar riteni. Piektdien uzskrienu kāpinājumus — īss intervāliņš. Sestdien, svētdien atkal mači.

— Kad tu ej uz ballēm?

— Ballēm!? (Nopūšas.) Tad, kad beidzas sezona. Tagad varētu iet, bet kovids nelaiž…

— Orientēšanās šķiet ir izteikts vienpatņu sports.

— Jā! (Smejas.) Sprinta stafete ir vienīgā disciplīna, kurā neesmu kļuvusi par Latvijas čempioni, pat nav izcīnīta neviena medaļa, jo komandā jāskrien kopā ar diviem puišiem un vienmēr kāds nokļūdās.

— Bet par to vienpatnību…

— Kā to ņem. Protams, distancē tu mokies viens. Arī treniņos bieži esi viens. Bet sacensībās startējam tuvu viens pēc otra. Tu kādu panāc, tevi kāds panāk. Ir daudz sportistu, ka arī lielajos mačos izcīnījuši augstas vietas, jo, pateicoties izdevīgai starta vietai, varējuši turēties līdzi kādam no līderiem.

— Tas ir atļauts — sacensībās skriet kopā?

— Nav aizliegts, ja tevi kāds panāk. Bet elitē neviens kādam citam neskries līdzi, vienlaikus neorientējoties arī kartē un dabā.

— No kontrolpunkta uz kontrolpunktu skrienot, tu par kaut ko citu arī vari atļauties domāt?

— Tad jau arī parasti rodas kļūdas. Pietiek iedomāties, ka baigi labi iet, ka neesi vēl ne reizi sakļūdījies, lai tūlīt pazustu uz pāris minūtēm. Tā ir ļoti izplatīta kaitīga doma.

Bet konkurenti esam tikai distancē. Ārpus meža esam ģimene, kurā naidīgas attiecības vai intrigas neesmu manījusi.

— Arī dzīvē vienmēr pati visu izdomā, pati pieņem lēmumus?

— Jā, bet ne jau tāpēc nodarbojos ar orientēšanos. Drīzāk ir otrādi — to man šis sports iemācījis. Manuprāt, ar to ļoti svarīgi nodarboties bērniem. Tad viņi ātri kļūs patstāvīgi, atbildīgi par sevi, spēs domāt līdzi ne tikai tam, ko dara, bet arī, kādas būs izdarītā sekas.

Sandra GROSBERGA

Orientieriste

Sporta klubi — Cēsu Meridiāns, starptautiski — IGTISA (Lietuva), Tērauds (vieglatlētikā)

Dzimusi: 1995. gada 18. novembrī Cēsīs

Augums, svars: 158 cm, 45 kg

Izglītība: Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija, LU Sociālo zinātņu fakultāte, bakalaura grāds komunikācijas zinātnē

Sportā: no 9 gadu vecuma orientēšanās sportā

Pirmā trenere: Aija Alksne

Lielākie sasniegumi: 2011. g. Eiropas junioru čempionātā 3. v. sprintā, 2017. g. PČ 5. v. stafetē (kopā ar Ingu Dambi un Lauru Vīķi), 2018. g. PČ 17. v. sprintā, 17. v. vidējā distancē, 2019. g. PK posmā pusfināliste nokautsprintā; vienpadsmitkārtēja Latvijas čempione elites konkurencē, 2018. un 2020. gadā uzvarējusi visās četrās disciplīnās, kuras ir arī pasaules čempionātu programmā; pēdējos četrus gadus pēc kārtas izcīnījusi Latvijas kausu

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, attiecībās

Vaļasprieki: ceļošana (nevis ar sportu saistīti braucieni)