Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Ledusputni virs Ķīšezera

Rīga izsenis ir bijusi Eiropas ledus burāšanas galvaspilsēta. Uz Ķīšezera ledus 20. gadsimta 20.—30. gados norisinājās galvenie ledusjahtu zēģelēšanas notikumi šaipus Atlantijas okeāna. Pie mums notika gan starptautiskās ledus burāšanas nedēļas, gan pirmie Eiropas čempionāti šajā sporta veidā.

Ledus burāšanu Latvijas teritorijā pazīst ne vēlāk kā no 19. gadsimta 80. gadiem. Jau no tiem laikiem par nozīmīgāko šā sporta veida organizāciju, tāpat kā parastajā burāšanā, kļuva Rīgas Jahtklubs. Tas 20. gadsimta 20. gados kļuva par galveno dzinējspēku Latvijas ledusjahtu nonākšanai starptautiskajā apritē un organizēja starptautiskās ledus burāšanas nedēļas (vācu Internationalen Eissegelwoche), kas drīzumā kļuva par Eiropas čempionātiem.

POLĀRZVAIGZNE UN PRINCIS HERKULESS

Pirmā Starptautiskā ledus burāšanas nedēļa norisinājās 1926. gada 10.—14. martā uz Ķīšezera ledus. Sacensībās piedalījās ledus burātāji no Igaunijas, Latvijas un Vācijas — tieši šīs trīs valstis veidoja Eiropas ledusjahtu burāšanas pamatu un no tām nāca galvenie pretendenti uz uzvarētāju lauriem nākamajās starptautiskajās regatēs. Vēlāk epizodiski Eiropas čempionātu norisē piedalījās arī Zviedrijas, Lietuvas, Polijas un Nīderlandes ledus burātāji.

Regates, kā tolaik dēvēja nevis visu sacensību kopumā, bet atsevišķus braucienus, norisinājās divās ledusjahtu klasēs, kas tika noteiktas pēc buru laukuma. 1926. gada 10. martā sacīkstes tika atklātas ar 15 kvadrātmetru ledusjahtu klases regati, turpinājumā startēja ledusjahtas ar 20 kvadrātmetru burām. Par lepnumu Rīgas burātājiem 15 m2 klases pirmajā regatē uzvarēja H. Juhtera vadītā ledusjahta Pique 2 no Rīgas jahtkluba, aiz sevis atstājot Juliusa Gipkena Gipsy no Berlīnes. Arī 20 m2 ledusjahtu klasē pirmajā regatē uzvarēja rīdzinieki. Pirmajā vietā — Valtera Švarca vadītā Polarstern.

Turpinājumā pirmās dienas regates uzvarētāju pozīcijas centās apdraudēt arī citi sacīkšu dalībnieki. Piemēram, 20 m2 klasē nopietni pretendenti bija arī Erika fon Holsta vadītā ESYC, kas pārstāvēja Tallinā bāzēto Igaunijas Jūras jahtklubu (ESYC), profesora Jakobi vadītā jahta Hans Huckebein no Rīgas un rīdzinieku jahta Prinz Herkules, kuru stūrēja Vjačeslavs Kanskis. Savukārt 15 m2 klasē ļoti nopietns pretendents bija rīdzinieks K. F. Ulmanis ar ledusjahtu Maus 3, kurai saskaņā ar laikraksta Latvis sniegtajām ziņām vienā no regatēm (braucieniem) nācās zaudēt mastu un izstāties. Tā nevienam no pretendentiem neizdevās gāzt no troņa pirmās dienas regates uzvarētājus. Viņi arī tika atzīti par pirmās Starptautiskās ledus burāšanas nedēļas uzvarētājiem kopvērtējumā — H. Juhters ar Pique 2 15 m2 klasē, V. Švarcs ar Polarstern 20 m2 klasē.

DZIMST TRADĪCIJA UN EIROPAS LEDUSBURĀTĀJU SAVIENĪBA

1927. gada martā norisinājās II Starptautiskā ledus burāšanas nedēļa. Un atkal — uz Ķīšezera ledus. Saskaņā ar preses ziņām 15 m2 ledusjahtu klasē ar līdzīgiem panākumiem startēja un kopvērtējumā līderpozīcijas ieņēma divas rīdzinieku jahtas — profesora Jakobi vadītā RYC 2 un K. F. Ulmaņa Maus 3. Savukārt 20 m2 klasē tāda pati situācija bija ar Viljama fon Virēna vadīto Igaunijas ledusjahtu ESYC un rīdzinieka A. Juhtera (jaunākā) vadīto Satan.

II Starptautiskās ledus burāšanas nedēļas laikā 1927. gada martā Rīgas jahtkluba telpās norisinājās konference, kurā Igaunijas, Latvijas un Vācijas pārstāvji sprieda par Eiropas ledusjahtu burāšanas savienības dibināšanu. Tika nolemts uz nākamo konferenci aicināt pārstāvjus arī no citu valstu Eiropas jahtklubiem, īpaši gādājot par Zviedrijas iesaisti. Tāpat tika spriests par ledusjahtu iedalījumu klasēs un lietderīgu noteikumu izstrādāšanu, informēja Jaunākās Ziņas. Jāteic, ka konferences norise bija auglīga, un drīzumā starptautiskā federācija tika nodibināta.

1928. gada marta sākumā uz Ķīšezera ledus notika jau III Starptautiskā ledus burāšanas nedēļa, kurā līdzās Igaunijai, Latvijai un Vācijai pirmoreiz startēja arī Zviedrija. Diemžēl toreiz sacensību sākumu un norisi kavēja bezvējš, tikai ar lielu kavēšanos izdevās uzsākt pirmos braucienus jeb regates. Kad 3. martā pār Ķīšezeru sācis pūst DR vējš ar ātrumu 5—6 m/s, sacīkšu rīkotāji steidzīgi izziņoja atklāšanas regati. 20 m2 klases ledusjahtas bija pirmās, kas stājās pie starta. Kā informēja Jaunākās Ziņas, regatē bija trīs reizes jāveic 5 jūras jūdžu distance (kopā 15 jūdzes; vēlāk turpmākās regatēs presē jūdžu vietā nosaukti kilometri). “Viena daļa leduslaivu pie šāda neliela vēja un slikta ledus baudīja zināmu priekšrocību, turpretim citas, sevišķi smagākās, i cerēt nevarēja uz labiem panākumiem. Uz starta 17 jahtas. Līdz ar starta šāvienu atraisās pavasarīgās saules apspīdētie jahtu baltie spārni — zēģeles, un sākas lielā sacensība,” rakstīja Jaunākās Ziņas. Savukārt 15 m2 klasē startēja septiņas vieglākas jahtas. Diemžēl arī notikušās regates bija diezgan neizdevušās. Proti 20 m2 klasē, kur konkurence bija vislielākā, saskaņā ar avīzes Pirmdienas Rīts ziņām no pieteiktajām 19 ledusjahtām startēja 17, no kurām finišējušas tikai sešas un 11 izstājušās.

1928. gada sacensībās bija paredzēts izcīnīt virkni balvu, taču no visām ieplānotajām regatēm (braucieniem) bija izdevies aizvadīt tikai trīs… III Starptautisko ledus burāšanas nedēļu nācās 5. martā slēgt, nenoskaidrojot uzvarētājus. Nākamajā dienā prese ziņoja: “Veselu nedēļu zēģelētāji gaidīja un cerēja sagaidīt spēcīgāku vēju, bet — velti… Arī vakarējā diena neienesa pārmaiņas laika apstākļos, kādēļ sacīkšu rīkotāji atrada par vēlamāku zēģelēšanas nedēļu slēgt. Daļa ārzemnieku jau pēc svētdienas [4. marta] neveiksmīgām sacīkstēm atstāja Rīgu. Pavisam sacīkstes no 12 paredzētiem zēģelēšanas startiem izcīnīja tikai trīsus — vienu regatu 20 kv. mtr. un divas — 15 kv. mtr. klases. Pārāk cieti sasalušais sniegs tik ievērojami traucēja ledusjahtu gājumu, kādēļ nepieciešams ļoti spēcīgs vējš — vismaz līdz 9 mtr. sekundē.”

15 m2 klasē abās notikušajās regatēs pirmo vietu bija ieņēmusi Tepera vadītā ledusjahta Hexenmeister, kas pārstāvēja Vāciju. Divu regašu kopvērtējumā otrajā pozīcijā bija A. Juhtera vadītā ledusjahta Pique 2 no Rīgas. Savukārt 20 m2 klasē par līderi paguva izvirzīties Latvijas ledusjahta Satan, kuru vadīja Šrēders-Ērbeks. Daļai no izcīņai paredzētajām balvām nācās palikt krastā. “Uz nākošo gadu izcīņai palika 5 godalgas: Rīgas ceļojošā balva — sudraba kauss, žurn. “Die Jacht” kauss, Igaunijas jūras ledusjahtu kluba balva, Rīgas jahtkluba ceļojošā jubilejas goda balva un Vācijas sūtņa Dr. Kostera balva,” informēja Jaunākās Ziņas.

TRADĪCIJA PĀRTOP EIROPAS ČEMPIONĀTĀ

Neraugoties uz nepabeigto trešo pasākumu, tradīcija bija nostiprinājusies, un 1929. gada marta beigās uz Ķīšezera ledus norisinājās IV Starptautiskās ledus burāšanas nedēļas regates. Turklāt ne vēlāk kā 1929. gadā šo sacensību laikā ledus burāšanā sāka izcīnīt Eiropas meistara jeb čempiona titulu, bet Starptautiskā ledus burāšanas nedēļa vienlaikus kļuva par Eiropas meistarsacīkstēm jeb čempionātu. 1929. gadā Eiropas čempiona titula izcīņā piedalījās labākie ledus burātāji no trijām valstīm — Igaunijas, Latvijas un Zviedrijas. Tā dēļ, ka bija nācies mainīt sacīkšu norises laiku, šoreiz nepiedalījās Vācijas sportisti.

Arī 1929. gadā regates norisinājās tajās pašās divās ledusjahtu klasēs, taču, kā saprotams no preses apskatiem, Eiropas čempiona tituls tika izcīnīts tikai vienā — 20 m2 — klasē. Turklāt par titula ieguvēju tika uzskatīta pati ledusjahta, nevis tās vadītājs. Ar 20 m2 klases jahtu regati uz Ķīšezera ledus arī sākās IV Starptautiskā ledus burāšanas nedēļa. “Minūti pirms starta ledusjahtas sakārtojušās zēģelējumam rindā, viena otrai blakus. Starta signālam atskanot, jahtu vad. steidz iekustināt savus ledusputnus un dodas pretvēja braucienā uz pirmo apgriešanās punktu ezera rietumu virzienā. Pēc minūtes seko otra grupa,” ziņoja prese.

Pirmajā regatē 20 m2 klasē kā pirmās finišēja Igaunijas ledusjahtas Tordis 2 (vadīja Etjēns Gālnbēks) un Eisvogel (Eriks fon Holsts). Taču nākamajās regatēs turpmākajās dienās arvien labāk startēja Latvijas ledus burātāji, kuri tad arī ieņēma līderpozīcijas regašu kopvērtējumā. “Četras dienas sīvi sacentās zēģelētāji uz Ķīšezera dēļ Eiropas meistartitula. Ledus apstākļi, pieturoties nelielam salam, bija labi. Vienīgi spēcīgā vējā vairākas jahtas cieta lielākus bojājumus. Aplauzti tika masti, bojātas slieces un pat korpusi, ledusjahtām apsviežoties. Bojājumu dēļ ātrākās ledus laivas visas 4 izcīņā ietilpstošās regates nevarēja nobeigt un līdz ar to zaudējot punktus, nevarēja konkurēt arī uz meistartituli. Braucieni pie 10-12 sek. mtr. stiprā vēja nereti bij ļoti riskanti, jo ledū vietām izrādījās lielāki nelīdzenumi,” rakstīja Jaunākās Ziņas.

Meistarsacīkšu noslēgumā par čempioni tika pasludināta rīdzinieku ledusjahta Reveta, kuru bija konstruējis Harijs Juhters, bet sacensībās vadīja Arends Juhters. Taču drīz vien, pēc pāris nedēļām, presē tika apstrīdēti rezultāti. Proti, ļoti līdzīgi bija nostartējusi Šrēdera-Ērbeka stūrētā ledusjahta Satan, un, pēc protestētāju aprēķiniem, tieši ledusjahtai Satan bija atdodams čempiona tituls. Kuram īsti bija lielākas tiesības uz 1929. gada čempiona titulu, tas būtu jānoskaidro pētniekiem nākotnē, taču no preses ziņojumiem ir skaidrs, ka titulu izcīnīja rīdzinieki.

Speciālbalvu par labāko sasniegto ātrumu saņēma modernā jahta Yvorita no Tallinas (V. fon Virēns). IV Starptautiskajā ledus burāšanas nedēļā aizvadītajās 15 m2 ledusjahtu klases regatēs kopvērtējumā uzvarēja Zviedrijas ledusjahta Bing (leitnants T. Grills).

GADS BEZ TITULA

V Starptautisko ledus burāšanas nedēļu arī 1930. gada martā uzņēma Rīga, un regates norisinājās uz Ķīšezera ledus. 9. martā notika svinīga šīs nedēļas un vienlaikus Eiropas meistarsacīkšu atklāšana, ko ar savu klātbūtni pagodināja Latvijas valsts prezidents Gustavs Zemgals, kurš ieņēma vietu tiesnešu tornī pie starta un finiša punkta. Atklāšanā un tai sekojošās sacīkstēs noraudzījās arī pārējo dalībvalstu diplomātiskā korpusa vadītāji — Igaunijas sūtnis Edvards Reinholds Virgo, Lietuvas sūtnis Broņus Dailide, Vācijas sūtnis Frīdrihs Štīve un Zviedrijas sūtnis Patriks Karls Reinholds Reitersvērds. Pirmo reizi Eiropas meistarsacīkstēs piedalījās Lietuva.

Sacīkstes sākās ar 20 m2 klases ledusjahtu regati. Pirmajā regatē tomēr pietrūka vēja, un sporta apskatnieki sprieda — “jo mazāks vējš, jo lielāka māksla uzvarēt”. Avīzes Latvijas Kareivis sporta apskatnieks rakstīja: “Sportistu pareģojumi piepildījās: vieglākās jahtas slīdēja uz priekšu viegli, bet mūsu, smagāki būvētās — palika tālu aizmugurē.” Atklāšanas dienā iecerēto 15 m2 klases ledusjahtu regati vispār nācās atcelt bezvēja dēļ. Sākumā sacensību norisi kavēja bezvējš, bet jau nākamajā dienā, 10. martā, tām punktu pielika atkusnis. “Sacensību laikā tomēr izrādījās, ka ledus kārtu siltais gaiss un saule no virspuses, bet ūdens no apakšas bij sadrupinājuši tik plānu, ka braucieni izrādījās bīstami jau vakar [10. martā]. Jau pie starta vietas pēcpusdienā izveidojās plats āliņģis, jo ledus kušanas process noritēja ļoti ātri. Arī vairākās attālākās vietās ezerā, izrādījās, ledus jau nokusis un regatu turpinājumu nācās pārtraukt. Spēcīgais vējš ļāva jahtām attīstīt ievērojamu ātrumu. Spraigā sacensībā vairākas jahtas cieta arī avārijas un sacensoņi bij spiesti pārtraukt zēģelējumus,” rakstīja Jaunākās Ziņas.

Tā kā paredzētās četras regates netika aizvadītas, saskaņā ar reglamentu arī Eiropas čempiona tituls togad palika neizcīnīts. 20 m2 ledusjahtu klasē pēc divām regatēm (braucieniem) labākā bija V. fon Virēna vadītā ledusjahta Yvorita (Igaunija), kas saņēma Rīgas jahtkluba balvu. Jāpiebilst, ka otrajā regatē notika vairākas avārijas. Bojājumus guva Igaunijas, Latvijas, Vācijas jahtas, bet klaipēdiešu ledusjahtai Nordost jau regates pirmajā aplī nolūza masts. Itin veiksmīgi 20 m2 klasē startēja Igaunijas ledusjahta Eisvogel (Eriks fon Holsts), bet pirmajā — Vācijas jahtas Pechvogel un Hexe 4. No mūsu ledusjahtām labākās bija A. Juhtera vadītā Reveta, E. Jakobi Speed un Džeimsa Maršica RYC 1.

15 m2 klasē divās regatēs labākās bija ledusjahtas Hexenmeister (Vācija; G. Tepers; pirmajā regatē 4. vieta, otrajā — 1. vieta), Bing (Zviedrija; T. Grills; abās regatēs 2. vieta), Ariel (Igaunija; Eriks fon Holsts; 1. un 8. vieta) un Maus 3 (Latvija; V. Švarcs; abās regatēs 3. vieta).

SKATĪTĀJU NEIZPRATNE, VĀCISKAIS GARS UN IGAUNIJAS DOMINANCE

Ledusjahtu burāšanas sportu pamazām sāka iepazīt arī Rīgas publika. Sākumā gan netrūka amizantu gadījumu. “Jahtu sacīkstes ir tādas, par kurām ieejas maksa nav jāmaksā un tādās reizēs skatītāju nekad netrūkst. Bet notiek arī jocīgas lietas. Jaunkundzīte, sporta uzvalkā, ieraudzīdama leduskārtu pārklāto “Ķīsīti”, izbrīnā izpleš platas, jo platas acis: “Kā, bet kur tad viņi te zēģelēs, kad ezers vēl aizsalis?” izrādās, ka viņa pārpratusi, tāpat kā daudzi citi: notiek nevis ūdensjahtu, bet ledusjahtu sacīkstes,” klāstīja avīžu slejas.

Jāpiebilst, ka Latvijā ledusjahtu burāšana bija diezgan elitārs un arī vācisks sporta veids. Burāšana un jahtas nebija lēts prieks un noteikti bija diezgan aristokrātiska aizraušanās. Latviešu prese rīkotājiem pārmeta, ka vāciski neprotošs skatītājs nemaz nevarētu saprast, kas īsti notiek uz Ķīšezera ledus klāja. “Ja nezinātu, ka sacensības notiek tepat Rīgas Ķīšezerā, būtu jādomā, ka tas ir kaut kur Vācijā. Visi runā tikai vāciski, sacīkšu vadība vāciska, viss iet pa vāciski. Nez, kur tad palikuši latvieši? Vaj tie ar jahtu sportu nemaz nenodarbojas? Pati sacensību vadība šoreiz nerēķinājās arī ar mūslaiku sporta prasībām. Ja sacensībās noskatās tik daudz publikas, tad nevajadzētu to pilnīgi ignorēt. Tie, kas par sacensībām nebija informēti, tie pilnīgi nekā nesaprata, kas uz ezera notiek. Sacīkšu vadības pienākums gan bija gādāt par attiecīgiem paskaidrojumiem publikai, kaut arī ar skaļruni, kā tas notiek visās lielās sacīkstēs. Tikai tad skatītāji sapratīs un tiks ieinteresēti. Vakar par to nebij gādāts,” pikti un pamācoši 1930. gada martā rakstīja Jaunākās Ziņas. Un patiesi, vairums Latvijas ledusburātāju nāca no vācbaltiešu vides, un latviešu burātāji tikai pamazām sāka iepazīties ar šo sporta veidu. Jāpiebilst, ka arī Tallinā (Igaunijā) un Klaipēdā (Lietuvā) ledusburāšana bija diezgan vāciska.

VI Starptautiskā ledus burāšanas nedēļa un vienlaikus Eiropas meistarsacīkstes norisinājās 1931. gada aprīļa sākumā un atkal uz Ķīšezera ledus. Regates joprojām norisinājās divās — 15 un 20 m2 — ledusjahtu klasēs, un, kā noprotams no preses ziņojumiem, Eiropas čempiontituls tika izcīnīts tikai 20 m2 klasē, kur sacīkstēs bija pieteiktas 17 jahtas. Šoreiz pirmo vietu ieņēma un čempionu laurus plūca igauņu jahta ESYC 1931, ko vadīja Eriks fon Holsts. “Vispār Igaunijas ledus jahtas būve ir tāli izvirzījusies uz priekšu un ieņem tagad vadošo lomu starptautiskā ledus zēģelēšanā,” pēc sacensībām sprieda izdevums Jūrnieks. 15 m2 klasē, kur bija pieteiktas tikai septiņas ledusjahtas, kopvērtējumā uzvarēja V. Švarca vadītā Latvijas jahta Maus 3. Tas gan nenozīmēja čempiona titulu, bet bija vismaz gandarījums pašmāju ledus burātājiem.

JAUNA KLASE — MONOTYPE XV

VII Starptautiskā ledus burāšanas nedēļa tika aizvadīta pēc diviem gadiem, 1933. gada martā, kad ierastajā vietā uz Ķīšezera ledus labākās Igaunijas, Latvijas un Vācijas ledusjahtas un burātāji atkal sacentās par Eiropas čempiontituliem. 1933. gada sacīkstēs bija jaunums — tagad regates notika trijās ledusjahtu klasēs un titulu izcīnīja divās no tām. Līdzšinējās 20 m2 un 15 m2 ledusjahtu klases bija tā dēvētās brīvās jeb atklātās klases, kurās ledusjahtas vienoja tikai daži kopīgi parametri, vispirms jau buru laukums, bet pārējā jahtas konstrukcija varēja būt visai atšķirīga. Ar 1933. gadu sacīkšu programmā tika uzņemta principiāli jauna klase, kuru tolaik dēvēja par 15 m2 vientipa ledusjahtu klasi un kas mūsdienās pazīstama kā Monotype XV. Šīs klases jahtas prototipu bija izstrādājis Igaunijas ledus burātājs Eriks fon Holsts. Jaunajā klasē visām jahtām bija jābūt vienādi būvētām — ar identisku konstrukciju. Tas padarīja burātājus savās iespējās līdzīgākus, konkurenci asāku, šajā klasē galvenais darītājs bija pats sportists, nevis jahta. Atšķirībā no 15 m2 brīvās klases jaunā vientipa klase tika iekļauta Eiropas meistarsacīkšu programmā un tās uzvarētājs ieguva čempiona titulu.

Šoreiz katrā ledusjahtu klasē izdevās aizvadīt visas četras paredzētās regates. 1933. gadā abi Eiropas čempiontituli aizceļoja uz Igauniju. 20 m2 klasē tituls tika piešķirts ledusjahtai Phantom (Igaunija), kuru vadīja V. fon Virēns. Godalgu diplomus par to saņēma arī jahtas īpašnieks Gēsta Gālnbēks un konstruktors Eriks fon Holsts. Šajā klasē 2. vietu izcīnīja Vācijas jahta Seeadler (Pianka) un 3. vietā ierindojās latviešu ledusjahta Vita, kuru vadīja Latvijas armijas virsnieks Kārlis Kauke-Dauge.

Savukārt Eiropas čempiona titulu un zelta krūšu nozīmi par uzvaru 15 m2 vientipa ledusjahtu klasē saņēma Igaunijas ledus burātājs Etjēns Gālnbēks, kurš bija startējis ar jahtu ESYC 1933. Vicečempiona godā palika Latvijas sportists Hugo Taube (saukts Bobs Taube) ar ledusjahtu LYC 1933. 15 m2 brīvajā klasē uzvaru izcīnīja Vācijas jahta Silberstreifen (Tepers), kura ieguva agrākā sacīkšu dalībnieka zviedra T. Grilla dāvāto sudraba kausu.

MONOTIPA KLASĒ KONKURENCE PIEAUG

VIII Starptautiskā ledus burāšanas nedēļa un Eiropas meistarsacīkstes norisinājās 1934. gada martā un joprojām uz Ķīšezera ledus. Latvijas ledus burātāji pirms sacensībām bija labi iesildījušies — diezgan veiksmīgi startējuši regatē februāra beigās un marta sākumā Angerburgā — Austrumprūsijā (Vācijā; tagad Vengoževa Polijā). Saskaņā ar preses ziņām Starptautiskās ledus burāšanas nedēļas regatēm Rīgā togad bija pieteiktas 25 ledusjahtas, taču startējušas 23, pārstāvot Igauniju, Latviju un Vāciju. Klaipēdas sportistu ledusjahtas bija Rīgā jau piegādātas, bet paši kaimiņvalsts ledus burātāji nebija saņēmuši Lietuvas valsts iestāžu atļauju izbraukšanai uz sacensībām Rīgā.

Eiropas čempionāts Rīgā sākās 14. martā ar 20 m2 klases ledusjahtu regati, kurā pašmāju sporta draugi īpaši sekoja Kaukes-Dauges vadītajai Vitai. Pirmajā regatē pārliecinoši uzvarēja čempionjahta Phantom (Igaunija; V. fon Virēns), “nedodot iespēju pārējiem konkurentiem ne reizi apdraudēt savas pozīcijas”. Kā otrā finišēja Rih 3 (Vācija; Krebss), bet latviešu Vita ieguva trešo vietu. “Sīvāka cīņa jau risinājās starp mūsu “Vitu” un Vācijas jauno meistaru “Rih 3”. “Vita” nokavēja mazliet startu un tūliņ to piemeklēja neveiksme. Jahta iekļuva bezvēja joslā un kad pretinieki jau bija labu gabalu priekšā, beidzot jahta dabūja uzņemt pilnu ātrumu. Lai kā arī nepūlējās Kauke-Dauge, iedzīt pretinieku tam tomēr pilnīgi neizdevās,” skaidroja Jaunākās Ziņas. Šāda ieņemto vietu secība palika arī 20 m2 klases ledusjahtu kopvērtējumā. Visās četrās regatēs, nedodot iespēju sāncenšiem, uzvarēja Phantom un otro gadu pēc kārtas izcīnīja čempiontitulu. Regašu kopvērtējumā 2. vietu saglabāja Rih 3 un 3. vietu — Vita.

Savukārt 15 m2 vientipa ledusjahtu klasē izvērtās tik sīva cīņa, ka līdz pat pēdējās regates noslēgumam nebija īsti prognozējams, kurš uzvarēs un kāda būs sportistu ieņemto vietu secība. Pirmās dienas regatē šajā klasē uzvaru izcīnīja Latvijas sportists Džeimss Maršics (jahta RYC 5), viņam sekoja vēl divi Latvijas ledus burātāji — E. Taube (LYC 33) un V. Švarcs (RYC 6). Igaunijas un Vācijas sportistiem pirmajā regatē stiprāko trijniekā iekļūt neizdevās.

Otrajā regatē 3 x 5 km distanci kā pirmais atkal pieveica Džeimss Maršics, arvien nopietnāk apliecinot savas pretenzijas uz Eiropas čempiona titulu. Šoreiz sīvā konkurencē otro vietu ieņēma V. Švarcs, bet trešajā ierindojās Igaunijas ledus burātājs Etjēns Gālnbēks (jahta Filou). Turpmāk Maršicam vairs tik gludi negāja, taču viņš turpināja cīnīties. Lai gan trešajā un ceturtajā regatē pirmo vietu izcīnīja Taube, bet Maršics finišēja otrais un trešais, ar to viņam pietika, lai ar nelielu pārsvaru pār Taubi kļūtu par Eiropas čempionu. Latvijas prese varēja ar lepnumu ziņot, ka jaunais Eiropas meistars ir Latvijas ledus burātājs Džeimss Maršics. Trešo vietu, aiz Taubes, ieņēma Igaunijas sportists E. Gālnbēks. Izdevums Jūrnieks sprieda, ka 15 m2 vientipa klasē sāncensība bija īpaši grūta: “Šīs cīņas bija ārkārtīgi sīvas un jaunam meistaram, kā ļoti apdāvinātam zēģelētājam vajadzēja pielikt visas pūles, lai atstātu visus Eiropas labākos zēģelētājus aiz sevis.” 

15 m2 brīvajā klasē pirmajā regatē bija dramatiska cīņa. Arī šī regate norisinājās 3 x 5 km distancē, vienu 5 km trijstūri burājot trīs reizes. Līdz pat trešajam riņķim vadībā bija Avalun (Vācija; fon Reklams-Šlē), bet beigās to nokoda Vampyr (Igaunija; Eriks fon Holsts), kas arī uzvarēja 15 m2 brīvās klases pirmajā regatē. Kā trešā — aiz Avalun — finišēja rīdzinieku ledusjahta Hans Huckebein 2, ko vadīja profesors Jakobi. Nākamās dienas regatē uzvarēja Hans Huckebein 2, otro vietu izcīnīja cita Latvijas jahta — Caprice 2 —, kuru vadīja Bobs Taube, bet 3. vietā ierindojās Siberstreifen (Vācija; G. Tepers). Holsta Vampyr otrajā regatē “piemeklēja maza klizma — zēģelēm satrūka tross, un sportists bija spiests brīdi uzkavēties bojājumu izlabojot”, informēja prese. 15 m2 brīvās klases ledusjahtu trešajā un ceturtajā regatē pirmo trīs vietu ieņēmēji bija identiski — 1. vietā Vampyr, 2. Silberstreifen un 3. Caprice 2. Attiecīgi kopvērtējumā šajā klasē uzvarēja ledusjahta Vampyr (Igaunija; E. fon Holsts). 

1934. gada meistarsacīkšu programmā bija parādījusies vēl viena, ceturtā — 10 m2 — ledusjahtu klase, kas gan tāpat kā 15 m2 brīvā klase palika bez čempiona titula. Togad 10 m2 klasē startēja tikai divas ledusjahtas un abas pārstāvēja Igauniju — jahtas vadīja Ernsts Kusmanovs un Čučelovs. 

Valstu kopvērtējumā uzvaru bija izcīnījusi Igaunija. Ievērojams sasniegums bija Igaunijas ledusjahtas Phantom (V. fon Virēns) maksimālais punktu skaits — četras uzvaras četrās regatēs. Taču tika ziņots, ka 1934. gads ir pēdējais, kad tiek izcīnīts tituls šajā klasē. “Sākot ar nākošo gadu 20 kv m klasē šo tituli vairs neizzēģelēs. To izcīnīs brīvā 15 kv m klasē,” skaidroja izdevuma Jūrnieks buru sporta rubrika. 

RĪGA—ANGERBURGA—RĪGA 

1935. gada martā uz Ķīšezera ledus norisinājās jau IX Starptautiskā ledus burāšanas nedēļa un Eiropas čempionāts. Prese ziņoja, ka arvien lielāku interesi gūst 15 m2 vientipa jeb XV monotipa klases regates. Šajā klasē Eiropas čempiona titulu atkal izcīnīja Igaunijas pārstāvis Etjēns Gālnbēks, kurš par čempionu bija kļuvis arī 1933. gadā. Vicečempiona godā palika rīdzinieks Bobs Taube. 

15 m2 brīvajā klasē kopvērtējumā uzvaru izcīnīja ledusjahta Silberstreifen (Vācija, vadīja Tepers). Jāteic, ka vairāki lietpratēji tika cēluši iebildumus pret Silberstreifen konstrukciju, un togad Rīgā notikušajā starptautiskās federācijas gada sapulcē sāka skatīt jautājumu par to, ka līdzīgas konstrukcijas jahtām pie buru laukuma jāpierēķina arī ledusjahtas korpuss, “jo laivas korpusam cieši piekļaujas zēģeles, tā netieši palielinot to platību”. 

20 m2 ledusjahtu klasē beidzot pie uzvaras kopvērtējumā tika latviešu jahta Vita, kuru vadīja Kārlis Kauke-Dauge. Par to vairs Eiropas čempiona tituls nepienācās, taču panākums bija vērā ņemams. Ceturtajā — 10 m2 ledusjahtu — klasē joprojām konkurenti bija tikai divi un abi no Igaunijas. 

Pēc tam, kad deviņas reizes Starptautiskā ledus burāšanas nedēļa bija notikusi uz Ķīšezera ledus, 1936. gadā pirmo reizi tā nenorisinājās Latvijā. Eiropas meistarsacīkstes un X starptautiskā ledus burāšanas nedēļa tika aizvadīta martā Angerburgā — Vācijā. Togad pirmo reizi Eiropas meistarsacīkstēs piedalījās arī Polijas sportisti. 1936. gada regatēs bija pilnīgs Igaunijas ledus burātāju triumfs! 15 m2 vientipa jeb monotipa ledusjahtu konkurencē nu jau trešo Eiropas čempiona titulu izcīnīja Etjēns Gālnbēks. 15 m2 brīvajā klasē čempiona titulu ieguva cita Igaunijas ledusjahta Fanal (Eriks fon Holsts). 20 m2 ledusjahtu klasē uzvarēja Phantom (Igaunija; V. fon Virēns). 10 m2 klasē — Jērns Šēls (Igaunija) ar jahtu Rebell. Togad pirmoreiz Starptautiskās ledus burāšanas nedēļā tika aizvadītas sacensības 12 m2 klasē, kas tika ieviesta pēc Vācijas iniciatīvas. Jaunajā, pēc skaita jau piektajā, ledusjahtu klasē konkurence bija salīdzinoši niecīga. 

Nākamajā gadā Eiropas spēcīgāko ledus burātāju sacensības atgriezās Rīgā. XI Starptautiskā ledus burāšanas nedēļa un Eiropas meistarsacīkšu cīņas 1937. gada martā norisinājās atkal uz Ķīšezera ledus. Eiropas čempiona tituls joprojām tika izcīnīts divās — 15 m2 brīvajā un 15 m2 vientipa — klasēs, un arī togad sacensības izvērtās par Igaunijas ledus burātāju uzvaras gājienu. Mūsu ziemeļu kaimiņi paņēma gan abus čempiontitulus, gan uzvarēja 10 m2 un 12 m2 ledusjahtu klasēs. Etjēns Gālnbēks turpināja apliecināt, ka ir labākais burātājs ar 15 m2 vientipa jeb monotipa jahtām, izcīnot savu ceturto Eiropas čempiona titulu. 15 m2 brīvajā klasē, kur čempionu šoreiz noskaidroja triju regašu (braucienu) vērtējumā, joprojām nepārspēta palika Igaunijas ledusjahta Fanal (E. fon Holsts). Arī 12 m2 klasē uzvarēja E. fon Holsts ar ledusjahtu Bumerang, 10 m2 klasē ātrākā bija Rebell (Igaunija; Vsevolods Vasiļjevs). Vienīgi 20 m2 klase bija izņēmums. Kā ziņoja prese, visās četrās šīs klases regatēs un arī kopvērtējumā pārliecinoši labākā bija latviešu ledusjahta Vita ar tās vadītāju — kapteini Kārli Kauki-Daugi. 

TALLINAS LIELREGATĒ UN LATVIJAS OLIMPIĀDĒ 

1938. gads bija otrā reize, kad Starptautiskā ledus burāšanas nedēļa nenotika Latvijā. Togad martā Eiropas meistarsacīkstes un XII Starptautiskā ledus burāšanas nedēļa norisinājās Igaunijas galvaspilsētā. Dalībnieku Tallinas regatēs bija daudz — piedalījās vairāk nekā 50 ledusjahtas, kas pārstāvēja Igauniju, Latviju, Nīderlandi, Poliju, Vāciju un Zviedriju.  

Arī 1938. gadā Eiropas čempiontituli tika izcīnīti divās — 15 m2 vientipa un 15 m2 brīvajā — klasēs, un savās mājās Igaunijas sportisti titulus nevienam citam neatdeva. Monotipa klasē savu piekto čempiona zeltu izcīnīja Etjēns Gālnbēks, aiz sevis atstājot Latvijas sportistu Bobu Taubi. 15 m2 brīvajā klasē (tagad to dalīja 15 m2 A klasē un 15 m2 B klasē) — Eiropas čempiontitulu saglabāja ledusjahta Fanal (Eriks fon Holsts), tuvākajos sekotājos atstājot Vācijas ledus burātājus. 10 m2 klasē uzvarēja Igaunijas sportists Vsevolods Vasiļjevs ar ledusjahtu Kobold. Savukārt 12 m2 klasē pirmoreiz tika izcīnīts Igaunijas čempiona tituls, par kuru varēja cīnīties arī citu dalībvalstu ledus burātāji. Par pirmo Igaunijas čempionu kļuva… Latvijas pārstāvis Bobs Taube ar ledusjahtu Teifi, izcīnot Igaunijas prezidenta Kontantina Petsa ziedoto ceļojošo balvu un citas godalgas. 20 m2 klasē sacensības vairs nenotika. Nāciju balvas kopvērtējumā pārliecinoši uzvarēja Igaunija, bet Latvija varēja palepoties ar 2. vietu. 

1939. gadā Eiropas čempionātu ledus burāšanā bija paredzēts aizvadīt Angerburgā — Vācijā. Latvijas sportisti tam gatavojās itin sparīgi. Sezona tika atklāta 1938. gada decembrī. Gada sākumā Rīgā skaitījās reģistrētas 27 ledusjahtas. 1939. gada februārī uz Ķīšezera ledus norisinājās ledus burāšanas regates, kas pirmo reizi bija iekļautas Latvijas Vispārējo sporta svētku jeb olimpiādes programmā. Sacensības norisinājās gan 10 m2 un 12 m2 klasēs, gan 15 m2 vientipa ledusjahtu klasē. Džeimss Maršics uzvarēja divās klasēs — 12 m2 ar ledusjahtu Revanche un 15 m2 vientipa klasē ar Hazard. 

Tomēr 1939. gadā Vācijā iecerētais Eiropas čempionāts nenotika, kā rakstīja prese, slikto ledus apstākļu dēļ… ”Jāuzstāda jautājums, kāpēc šinī gadījumā tādas svarīgas cīņas nepārcēla uz Rīgu, kur tās radās un kur Ķīšezerā ir atzīti vislabākie ledus apstākļi Eiropā? Tādēļ mums būtu jāparūpējas, lai tas uz priekšu tā notiktu,” dusmojās mēnešraksta Jūrnieks buru sporta rubrika. Tobrīd ne tās autors, ne citi sporta draugi Latvijā un citviet pasaulē nespēja pareģot, ka vēl togad sāksies asiņains karš, kas pārtrauks sporta norises un dzēsīs dzīvības… 

Ledusputni un Eiropas meistarsacīkstes uz Ķīšezera ledus atgriezās jau krietni tālākā nākotnē.

Andris Zeļenkovs
Andris Zeļenkovs