40 000 un viens sitiens
Viss sākās ar televizoru. Kādas futbola spēles
starplaikā Skonto stadionā, Rīgā, Latvijas izlases futbolists Jeļisejevs,
žonglējot ar futbola bumbu, veica stadionā apli un par to saņēma televizoru.
Valmierieša Uģa Zariņa tēvs iebukņīja dēlam sānos un noteica – tu vari vairāk! Šogad septembrī Uģis
piedalījās soļotāju sacensībās Tukumā un 8 km 764 metrus veica 2 stundās 40
minūtēs un 14 sekundēs. Ak, jā – visus to viņš paveica, žonglējot ar
futbola bumbu… Ar Uģi tikos Valmierā, Jāņa Daliņa stadionā, kas ir galvenā
viņa treniņu vieta. – Cik reižu šādā distancē ir jāatsit bumba? – Nezinu,
neskaitu. Bet intereses pēc esmu žonglējis sešas stundas pēc kārtas un pa bumbu
esmu uzsitis apmēram 40 000 reižu pēc kārtas. Tas notika Mežaparkā, un
sitienus man pārmaiņus skaitīja divi puiši. Viens skaita, otrs aiziet paēst,
tad mainās, vienīgi es situ un situ. – Kas tev ir futbola bumbas žonglēšana? – Vaļasprieks.
Es apbrīnoju makšķerniekus – kā viņi var stundām ilgi sēdēt krastā un gaidīt
kādu pludiņa kustību. Vai kāds cits katrā brīvajā brīdī rakņājas ģimenes
dārziņā. Es žonglēju… futbola bumbu. – Lai žonglētu, noteikti jābūt
futbolistam? – Jāmīl futbols,
jo žonglēšana ir futbola spēlēs elements. Es futbolā esmu kopš bērnības. Līdz
14 gadiem spēlēju savā dzimtajā Valmierā, tad pārcēlos uz Rīgu, tiku Skonto dublieru komandā, pārstāvēju
Latviju U-16 un U-18 izlasē, vēl esmu spēlējis PolicijasFK un Rīgas FK,
Valmieras Gaujā, arī Tartu FK. Pirms gadiem trim no
profesionālā futbola aizgāju – radās sarežģījumi personiskajā dzīvē, kā
arī citas problēmas un tagad, 26 gadu vecumā, spēlēju tikai amatieru komandās.
Tiesa gan, grūti iejusties, jo esmu pieradis visu darīt profesionāli, ar pilnu
atdevi, bet amatieriem jau to nevajag. Arī žonglēšanu uz
laiku biju pametis, be tā bumba ir kā magnēts – velk pie sevis ar neapturamu
spēku. Pavasarī, kad biju sakārtojis savu dzīvi, atgriezos ar startu
starptautiskajā Rīgas maratonā, bet rekordu sasniedzu Tukumā.
– Kādi ir žonglēšanas noteikumi?
– Kā futbolā –
ar roku nedrīkst. Sacensības notiek līdz vienai kļūdai. Tiesa, vari atgriezties
un sākt vēl divas rezes, bet to praktiski nav jēgas izmantot, ja neesi
kļūdījies jau pirmajos metros. Noiesi piecus kilometrus un iesi atpakaļ?
– Vairāk siti ar kāju vai galvu?
– Protams, ka ar
kāju. Ar galvu situ tad, kad mazliet jāatpūtina kājas. Citreiz apstājos un
sekundes piecas paturu bumbu uz galvas, lai acis atpūšas. Tāpat pasitu arī ar
krūtīm.
Ļoti svarīgi ir laikapstākļi.
Ja līst lietus, nekas nesanāks. Tāpat grūti ir brāzmainā vējā. Sacensības
parasti notiek pilsētu ielās, un tad daudz jādomā – no kuras puses pūš vējs,
kāds ir ielu segums. Veicu kādu taisni, tad ir pagrieziens, apstājos,
pažonglēju uz vietas, izpētu apstākļus, tad dodos tālāk.
Tukumā bija lieliskas
sacensības. Mani pavadīja policijas mašīna, pa priekšu skrēja draugs, kas
brīdināja par apstākļiem. Ļoti gribēju veikta desmit kilometrus, kas jau ir
tāds starptautiskas klases rādītājs, bet beigās galvu sajauca daudzie 500 metru
garie apļi. Kādā brīdī zuda koncentrēšanās, un viss. Fiziski un psiholoģiski
biju gatavs.
– Kas ir galvenais bumbas tehnikā?
– Ja teikšu, ka
bumbas apstrādes tehnika, tad nebūšu precīzs. Protams, ka galvenais ir just
bumbu, bet ļoti svarīga ir fiziskā gatavība, koncentrēšanās spējas, liela
slodze arī acīm. To trenēju arī ikdienā, eju pa ielu un ilgstoši skatos uz kādu
krāsainu reklāmu vai kādu citu punktu.
Ikdienā ar bumbu
nemaz tik daudz nestrādāju, daudz skrienu krosu, veicu citus fiziskos
vingrinājumus. Pirms starta gan – tad trenējos ar bumbu trīs četras reizes
nedēļā
Protams, vispirms
jābūt lielai psiholoģiskai pārliecībai, ka tu to vari izdarīt.
– Vai bumbai ir kāda nozīme?
– Izmantoju
oficiālās futbola bumbas, bet gandrīz katru sezonu tās mainās. Nekādu viltību
nav, bumbas ir normāli piepūstas, ne ar ko nav apstrādātas. Bieži mainās
zīmējumi, tagad piemēram tās ir diezgan raibas, tad gan ātrāk nogurst acis. Ar
vienkrāsainu bumbu būtu vieglāk, bet neesmu jau cirka mākslinieks, kas pats sev
gatavo inventāru.
Pēdējā laikā gan
kļūstu populārāks un mani biežāk aicina uzstāties. Piemēram, žonglēju ikdienas
tērpā, noģērbjos, tad atkal velku visu atpakaļ, pat kurpes varu aizsiet,
nepārtraucot žonglēšanu.
– Vai pasaulē daudzi nodarbojas ar
futbola bumbas žonglēšanu?
– Jā, tādu netrūkst.
Sevišķi daudz tādu ir Dienvidamerikā, kā arī Eiropas siltajās zemēs. Tur ir
garas vasaras un žonglēt var cauru gadu. Sacensties ar viņiem būtu grūti. Cik
zinu, tad pasaules rekords ir aptuveni četrdesmit kilometru, Eiropas – ap
trīsdesmit. Brīžiem man liekas, ka bez stimulējošiem līdzekļie to sasniegt
nevar. Bet tās ir tikai manas domas, nekādas dopinga kontroles žonglēšanā nav.
Man tuvāka liekas
iespēja sacensties ar skandināvu žonglieriem, viņu sniegumi ir ap desmit
kilometriem. Arī laikapstākļi mums ir samērā līdzīgi.
– Vai jums notiek kādas regulāras
sacensības, čempionāti?
– Nē, žonglēšana
vairāk ir kā papildinājums dažādos sporta svētkos, pirms lieliem futbola
mačiem. Vēl līdz skandināviem neesmu ticis, bet zinu, ka viņi sapulcējas, atrod
kādus sponsorus un aiziet pa Oslo vai Gēteborgas ielām. Tas jau vairāk ir
prieks skatītājiem, kaut gan arī paši dalībnieki savu reizi ko nopelna. Lai
tevi aicinātu, ir vismaz reizi jāaizbrauc. Nākamgad to noteikti izdarīšu. Ja
neatradīšu kādu sponsoru, tad darīšu to par savu naudu.
– Vai Latvijā nav, ar ko sacensties?
– Vairs nav.
Agrāk mēs bijām kādi pieci seši – Valmierā, Daugavpilī, Liepājā. Rīkojām
pat savu čempionātu. Tagad viens aizbraucis uz Īriju, cits uz Krieviju, daži
metuši mieru. Vienam jau reizēm nav interesanti, konkurence jau rezultātus
tikai uzlabotu.
Brīžiem fantazēju, ka
varētu aizvest bumbas uz bērnunamiem, skolām, un tad lai bērni parāda, ko māk.
Labākos saaicinātu kopā, un kādā sporta pasākumā iznāktu labs šovs. Bet visur
vajag līdzekļus. Man iespēju robežās palīdz Futbola federācija, bet tas nav
nekas vairāk par krekliņiem. Vismazākā interes par manu žonglēšanu ir Valmierā,
kaut arī vienmēr uz krekliņa ir manas pilsētas nosaukums.
– Tu futbolu spēlēji profesionāli, vai,
teiksim, Latvijas izlases futbolists var paveikt ko līdzīgu?
– Nav jau
vajadzības, kaut gan ar bumbas apstrādāšanas tehniku mūsējiem tā ir kā ir. Joka
pēc esmu aicinājis kādu ar mani sacensties, bet neviens neatsaucas. Domāju, ka līdz
tūkstoš sitieniem diez vai kāds tiktu.
– Ar ko tu pelni naudu, lai varētu
nodarboties ar tādu darbietilpīgu un interesantu vaļasprieku?
– Strādāju
Valmieras Stiklšķiedras rūpnīcā. Reizēm domāju, ka varētu trenēt arī jaunos
futbolistus, jo trenera licence man ir.
Katrā ziņa futbola pievilcība
ir liela, un vaļā tikt tā nemaz nevar (un negribas arī). Reizēm, kad ilgi neesi
pieskāries bumbai, atkalredzēšanās ir kā ar mīļoto meiteni – jūti tik
pazīstamo smaržu, ādas pieskārienu. Maģija…
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
