Trīs vīri bobā, neskaitot pilotu

Tas ir
viens mirklis – četri vīri salec 80 kg smagā bobā, ar ātrumu virs 140 km stundā
nepilnā minūtē veic virāžu pēc virāžas un finišē. Reizēm tikai simtdaļas šķir
vienu vietu no otras. Kas notiek īsajā zibsnī starp startu un finišu, kādi pienākumi
ir stūmējiem – par to, noņēmis ķiveri, ir gatavs pastāstīt viens no mūsu
labākajiem stūmējiem Daumants Dreiškens

– Kā tu
nonāci bobslejā?
– Nejauši. Pirms tam spēlēju basketbolu Gulbenes Bukos, pat ieguvu medaļas
Latvijas meistarsacīkstēs. Bet, kad pabeidzu skolu un iestājos RTU, biju
nolēmis mest mieru sportam – basketbolā ar savu augumu neredzēju lielas
perspektīvas. Bet tad mamma kaut kur bija padzirdējusi, ka bobslejā
izsludināta uzņemšana un pierunāja pamēģināt. Piedalījos pārbaudes testos, kur
no aptuveni 300 gribētājiem mani uzaicināja trenēties. Tas izmainīja manus
dzīves plānus. Un tā kopš 2002. gada esmu bobslejists.

– Vai
pirms tam kaut ko zināji par bobsleju?

– Jā, protams. Biju redzējis televīzijā, kā būdīgi džeki
stumj pa ledu kamanas, un zināju, ka mūsējiem tīri labi veicas. Neko vairāk nesapratu,
pat prātā nenāca, ka bobā ir piloti, stūmēji un ar ko viņi atšķiras.

– Vai
atceries savu pirmo īsto braucienu?

– Visvairāk palicis prātā tas, kā kopā ar Normundu Aramu (puisis
ar gruzīnu asinīm gan ātri pameta bobsleju) pirmo reizi tepat mūsu Siguldas
trasē iesēdāmies bobā un bez ieskrējiena veicām pirmo braucienu. Tas bija īss,
grīļīgs un lēns nošļūciens, jo pirmajā reizē braucām tikai daļu no distances,
kādas astoņas virāžas. Bet pamazām kāpām augstāk, un tā lieta aizgāja.

– Vai
nenāca prātā doma, ka esi kaut kur pamatīgi iekūlies un vai tev vispār to
vajag?

– Nē, toreiz visi sāka no nulles – Miņins, Arhipovs,
Rozītis, Melbārdis, Maskalāns, Dambis… Kopā bija jautri – neviens neko daudz
par bobu nezināja, visi krita, apdauzījās, smējās. Tas palīdzēja ātri
iedzīvoties.

– Kurā
brīdī sākāt dalīties pilotos un stūmējos?

– Bobslejā viens ir pilots un sēž priekšā, bet aiz muguras
divniekā ir viens, bet četriniekā trīs stūmēji. Sākumā visiem ļāva izmēģināt
spēkus abās pozīcijās, bet es ātri sapratu, ka man labāk patīk stumt. Dambis
arī pamēģināja, salauza bobim asi un teica: „Viss! Es labāk stumšu." Bet Miha (Arhipovs – red.) uzreiz pateica, ka viņš būs pilots.

– Vai tam, ka pilots
ir tikai viens, bet stūmēji vairāki, ir kāda nozīme?

– Protams, lai kļūtu par pasaules klases stūmēju, ir jāiet
daudz garāks ceļš, vispirms jābrauc Eiropas kausu izcīņā, jāveic vismaz trīs
trases un tikai tad var kļūt par Pasaules kausu izcīņas dalībnieku. Ar
stūmējiem ir vieglāk – ja tu esi fiziski spēcīgs, tad uzreiz vari ielēkt gatavā
ekipāžā.

– Vai
vari īsi raksturot galvenās atšķirības starp stūmēju un pilotu?

– Vasarā veicam pilnīgi vienādu darbu. Trasē stūmēja galvenais
uzdevums ir spēcīgi iestumt un ielēkt bobā, pārējais jau ir pilota ziņā. Viņš
stūrē, lai precīzi ieietu virāžās, izvēlētos labāko trajektoriju. Mēs tikai
sēžam un braucam. Tāpēc pirms starta pilots kopā ar treneri izstaigā trasi,
visu izpēta, bet mēs – tīrām slieces, bobu. Detaļas – visādas trosītes, asis un
tā tālāk – ir pilota pārziņā. Es pat īsti nezinu, kā tās regulē, ko katra
detaļa nozīmē.

Tāpēc piekrītu, ka katru ekipāžu dēvē pilota vārdā – viņam
tomēr ir lielāka atbildība. Bet ar sliktiem stūmējiem arī vislabākais pilots
neko neizdarīs. Katram ir savs uzdevums.

– Vai
trasē tiešām nekas no stūmējiem nav atkarīgs?

– Tā gluži nevarētu teikt. Ir trases, pirms kurām pilots
saka, ka pirms tās un tās virāžas ir mazliet jāpakantē, jāmaina līdzsvars. Bet tādā
milzīgā ātrumā neko daudz neizdarīsi un pilota kļūdas neizlabosi.

– Kas ir
galvenais stūmējiem?

– Ātri iestumt. Bet, ja nopietni, tad ļoti svarīga ir visu
četru saliedētība, jāprot izsprāgt
vienā mirklī. Veicam ļoti daudz vingrinājumus, lai tos 15 starta soļus visi
veiktu kā viens. Ir tāds matemātisks aprēķins, ka katra sekunde, kas zaudēta
startā, finišā dubultojas.

– Vai
nesaskaņu dēļ kāds nav paspējis ielēkt bobā?

– Tagad tā nav bijis, bet kādreiz ir gadījies – pirmsākumos
Siguldā divniekā ieskrējienā izslīdēja kāja, un pilots aizbrauca viens pats.
Citiem tā ir gadījies pat lielos mačos.

– Vai
ekipāža drīkst finišēt nepilnā sastāvā?

– Finišēt jau drīkst, kur tu trasē liksies, bet tas nozīmē
diskvalifikāciju.

– Vai
daudz iznācis krist?

– Krist ne pārāk bieži, vairāk apdauzīt plecus un rokas.
Pleci stūmējiem cieš visvairāk. Pats esmu guvis diezgan nopietnas traumas, arī
pirms olimpiskajām spēlēm, tāpēc esmu pateicīgs trenerim, ka Turīnā viņš man
uzticējās un mēs kopā ar Jāni Miņinu izcīnījām sesto vietu divniekos.

Man savulaik bija tāds krekliņš ar polsteriem uz pleciem –
tas tomēr sākumā mazināja sitienus pret apmali. Krekliņu gan vadāju līdz vēl
tagad, kaut gan vairs neizmantoju.

– Ar cik
pilotiem tev nācies kopā braukt?

– Sākumā ar Normundu Aramu, tad ar Mihailu Arhipovu un
tagad ar Jāni Miņinu.

Ar Normundu bija sākums, abi jutāmies neveikli un tāpēc
iznāca vairāk sasisties. Ar Mihailu jau gāja vieglāk, kaut gan arī bieži
mētājamies pa trasi, bet vislabāk jūtos aiz Jāņa muguras.

– Kā sadalās
pārējo stūmēju pozīcijas, vai vietu kārtībai ir kāda nozīme?

– Jā, otrais un trešais numurs bobā ielec no katra sāna,
bet ceturtais numurs – no gala. Vēl – pirmajiem diviem jāprot ātri un spēcīgi
iestumt, bet ceturtajam vajadzīga lielāka ātruma izturība, jo viņš bobā ielec
pēdējais. Viņš vairāk ir sprinteris, bet pārējie – spēka skrējēji.

Es neesmu tik labs sprinteris, tāpēc braucu kā otrais
numurs, esmu startējis arī kā trešais.

– Jūsu
ekipējums starta laikā ir minimāls – plāns triko, zeķu nav, līdz elkonim plikas
rokas. Nav auksti?

– Ir labi jāiesildās un virstērpu mēs novelkam tikai pirms
paša starta. Protams, temperatūrai ir nozīme. Tikko Kanādā bija mīnus 20, un es
gandrīz apsaldēju rokas. Man vislabāk patīk tā ap mīnus 10, tad var gan labi
iesildīties, gan nav jābaidās par apsaldējumiem. Nav jau slikti arī plusos, it
sevišķi pavasarī, kad spīd saulīte.

– Vai
jūsu ekipējums bieži mainās – nāk klāt kādi jaunizgudrojumi?

– Ar tērpiem daudz neko neizgudrosi. Vienīgi nagleņu mode
reizēm mainās. Man tagad ērtas – tādas ar nelielu papēdīti, jo tad var pilnīgāk
izmantot pēdu priekšgalu, kur atrodas naglas.

– Par bobu
un sliecēm runājot, – klīst visādas baumas par dažādiem knifiem…

– It kā jau kaut kādas viltības ir, kaut gan tiesneši visai
stingri pārbauda katru sīkumu. Slieces tagad pat jātaisa no viena materiāla,
bet trasē tās slīd dažādi. Mums pērn pat – viena sliece slīdēja, otra ne. Kā to
izskaidrot?

Tagad gan liekas, ka esam atraduši optimālo variantu, bet
uzlabot var visu. Domāju, ka pirms olimpiskajām spēlēm derētu jauns bobs, bet
to jau mēs nelemjam.

Bet par tām viltībām – runā, ka vācieši ar kaut ko tās
slieces iesmērē, kaut gan pirms starta tiesneši tās tīra ar acetonu. Varbūt
izgudrojuši kādu smēri, ko acetons neņem?

Nezinu, skaidrs ir tikai tas, ka sporta veidā, kur visu
izšķir simtdaļas, katram niekam ir milzu nozīme.

– Vai
trasē jūs kaut ko arī redzat?

– Pilots, protams, es kā otrais numurs – reizēm kaut ko,
bet trešais un ceturtais neredz neko

– Vai tev
ir kāda mīļa trase un tāda, kas nepatīk?

– Ko tur trasi mīļot – jābrauc jebkurā. Protams, dažas man
patīk labāk, citas ne.

Vislabāk jūtos Sanktmoricas trasē Šveicē, kas ir no dabīgā
ledus. Tur braukt vienmēr ir prieks. Tāpat arī Īglsā (Austrija) un Kortinā (Itālija).
Ļoti nepatīk Leikplesida ASV. It kā jauna celtne, bet viss brauciens ir risks –
kritīsi vai nekritīsi? Pērn mēs tur pamatīgi nolikāmies, Jānis Miņins pat
dabūja smadzeņu satricinājumu, es smagi sasitu plecu.

Arī Siguldā, kas būtībā ir kamaniņu trase, nav viegli
braukt – tur ir ļoti asas virāžas.

Redzēs, kā būs olimpiskajā Vankūverā – tur tikko pabeigta
jauna trase, bet jau ziņots par pirmajām nepilnībām. Labi, ka ir laiks, lai tās
novērstu. Ceru, ka arī mēs pavasarī piedalīsimies testa braucienos.

– Vai
trases saimnieki spēlē lielu lomu vietu sadalē?

– Neteikšu, ka lielu, bet sava nozīme tam ir. Vācieši
noteikti labāk brauc savās mājās, itāļi, šveicieši – savējās. Bet pa šiem
gadiem jau mēs arī pietiekami esam iepazinuši galvenās trases un nekādi īpaši
pārsteigumi nav sagaidāmi.

– Tagad
Pasaules kausa izcīņa turpināsies Eiropā. Divniekā jūs pašreiz esat desmitie,
bet četriniekā – sestie. Tas apmierina?

– Vietas noteikti ne, bet jāņem vērā, ka Miņins startēja ar
traumu un mūsu pērnā gada četriniekā divi puiši -Oskars Melbārdis un Intars
Dambis – ir klātpienācēji, jo Reinim Rozītim un Aināram Podniekam bija traumas
un viņi Amerikas posmus izlaida.

Ja viss būs kārtībā, tad vismaz kādā posmā mums jātiek
trijniekā, domāju, ka arī kopvērtējumā tas nav neiespējami.

– Reizēm
jūs prom no mājām esat pat divus mēnešus, vai viegli izturēt tādu kopā
dzīvošanu? Ko saka draudzene?

– Tāds nu ir mūsu sporta veids. Šad tad jau piegriežamies
viens otram, bet palīdz tas, ka esam vienā laikā sākuši un labi viens otru
pazīstam. Daudz jokojam, tā viegli kādu šad un tad nesam cauri, pasmejamies, un
tā tas laiks paiet. Brīvā laika jau mums nav – pārbaraucieni, treniņi
sacensības, labi, ja iznāk kādas šopingtūres.

Ko lai draudzene saka – tāds darbs. Grūtāk ir Jānim, kam
mazais un sieva mājās. Tagad vēl deputāta krēsls.

– Vai esi
kādreiz domājis par savu sporta laika ilgumu?

– Protams, nekas nav mūžīgs. Tagad mans mērķis ir
Vankūvera, tad  redzēs, kā ies tālāk.
Šobrīd man cita mērķa nav.

 Katrā ziņā par
bobsleja dinozauru netaisos palikt – kad jutīšu, ka vairāk augt nevaru un citi
ir labāki, metīšu mieru.

– Ja būtu
īsi jāpasaka, kas tevi notur bobslejā, ka tu to formulētu?

– Patīk. Kaut ko mēs arī pelnām, bet mūsdienām tas nav
daudz, un katrā ziņā tas nav naudas dēļ. Varbūt tas skan tā panaivi, bet
patriotismam jau arī ir sava nozīme. Kad svešā zemē skan Latvijas vārds, tad
lepnums ir un krūtīs tā kņudina.

Daumants
Dreiškens

bobslejists

Dzimis           1984. gada 28. martā Gulbenē

Augums, svars        1,93 m, 108 kg

Izglītība         beidzis Gulbenes ģimnāziju, mācās
Latvijas Sporta pedagoģiskajā akadēmijā

Trenējies       basketbolā, spēlējis Gulbenes Bukos – divkārtējs LBL meistarsacīkšu bronzas medaļas
ieguvējs 2001. un 2002. gadā

Bobslejā       kopš 2002. gada

Lielākie
panākumi  sestā vieta bobsleja
divniekā un 10. vieta Turīnas olimpiskajās spēlēs 2006. gadā

Ģimenes
stāvoklis neprecējies, draudzene
Guna

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS