Segubols, smaids un pietupieni
Rīgas
85. vidusskolā notika vēl nebijis sporta skolotāju mačs. Izglītības un zinātnes
ministrijas konkursa Gada sporta skolotājs seši pusfinālisti žūrijas
priekšā vadīja stundas ar iepriekš nepazīstamām, izlozētām klasēm. Pēc šīs
samērošanās kļuva zināmi trīs finālisti – Maija Priedīte (Valmieras Valsts
ģimnāzija), Antra Šverna (Rīgas 41. vidusskola) un Genādijs Buzoverovs (Saldus
sākumskola), par kuriem stāstīsim nākamajā numurā. Šajā – iepazīstinām ar
trim skolotājiem, kas palika blakus pjedestālam.
Segubols,
smaids un pietupieni
Aira
Kurtiņa no Krimuldas pārsteidza ar savām idejām – viņas vadībā skolēni spēlēja
basketbolu ar segām. Metēji bija tie, kuri sēdēja segā, pārējiem bija jāzina,
kurp nest metēju. Žūrijas locekle – 2009. gada Eiropas čempione pludmales
volejbolā – Inguna Minusa paraugstundu vērtēja kā ļoti interesantu un
dzīvīgu un uzteica prasmi ar segubolu iesaistīt spēlē tik lielu skolēnu skaitu.
Aira Kurtiņa strādā ar smaidu un humoru, jūtama viņas lielā darba pieredze.
Vēlāk atklājās, ka pusfinālā startējusi arī viņas meita…
– Kā
iemācīt skolēniem mīlēt sportu?
– Grūti,
jo visiem nevar iemācīt. Galvenais, lai viņi savā dzīvē neaizmirstu kustību. Ir
svarīgi, ja skolotājs pats sporto un līdzdarbojas, jo tad var aizraut ar savu
piemēru, pierādot, ka sportot nemaz nav grūti, ka tas var arī iepriecināt.
Bērniem patīk sacensību prieks, un jācenšas to, cik iespējams, izmantot, tāpēc
rīkojam dažādas sacensības starp klasēm, gada beigās nominējam sportiskākās
klases un skolas gada sportistu.
– Jums ir
kāds īpašs paņēmiens, kā bērnus rosināt aktivitātēm?
– Mēģinu
brīvāk vadīt stundas, lai nav kā pēc reglamenta. Parasti strādāju ar bērniem
draudzīgi, bez kliegšanas, vienmēr aprunājoties, uzklausot arī tad, ja nav
vēlēšanās kaut ko darīt. Agrāk vidusskolas meitenes nemaz negribēja piedalīties
sporta nodarbībās, bet laiki ir mainījušies, un tagad meitenes, jūtot, ka
pusaudžu gados sāk apvelties, pašas cenšas vairāk pastrādāt, lai tādas nebūtu,
un reizēm pat atnāk pēc stundām, jo grib kustēties.
– Kad
jūs sev sakāt – šī stunda man izdevās? Kas par to liecina?
– Šodien
tā bija! Esmu svešā skolā, sveši skolēni, bet kāda meitene pēc stundas pienāca
man klāt un teica: „Paldies, skolotāj, bija ļoti jauki!" Man nekas cits nav vajadzīgs.
Piemēram, kāds mans audzēknis aizgāja mācīties uz Murjāņu sporta ģimnāzijas
airēšanas nodaļu. Viņš izlaidumā atnāca un pateica man paldies. Ir prieks par
katru bērnu, kurš ārpus skolas vēl kaut kur trenējas, jo sporta skolotājs netieši
ir ietekmējis un mudinājis uz to.
– Kā
tiekat galā ar skolas sportistiem, kuri bieži vien ir augstprātīgi, jo prot
vairāk nekā citi?
– Man
reti bijuši tādi vīzdegunīgi bērni. Ja nu ir kāds gadījums, tad jāņem vērā, ka
skolēns trenējas un ir izcils tikai vienā sporta veidā, piemēram, basketbolā
vai vieglatlētikā, un varu viņu nolikt pie vietas, prasot ko citu labi
izpildīt, piemēram, kaut ko no vingrošanas. Sportistus izmantoju kā savus
palīgus. Konflikti rodas tad, kad skolēns grib uzspiest savu, bet skolotājs –
savu. Abiem ir jāprot piekāpties.
– Ko jūs
darāt ar nepaklausīgajiem un galīgajiem sliņķiem, kuri negrib pat pirkstu
pakustināt?
–
Dauzoņām es uzlieku papildu fizisko slodzi. Piemēram, lieku uztaisīt desmit
pietupienus vai atspiešanos un tikai tad ļauju tālāk piedalīties stundā.
Tiklīdz viņam rodas papildu enerģija kādām muļķībām – malā un pietupties! Ir
arī cits veids: aizrādu vienreiz, otrreiz, tad noliedzu ņemt bumbu vai kaut kur
citur piedalīties, kamēr bērns nav nomierinājies, jo parasti arī tas dauzoņa par
kaut ko interesējas.
Kad dažreiz
kādam pasprūk necenzēti vārdi, tad arī saucu malā un lieku pietupties, bet viņi
jau iemanījušies cits citu uzmanīt, līdz ar to arvien retāk dzirdu rupjības.
Skolotājam vienmēr uz tādām izpausmēm ir jāreaģē, lai skolēniem nebūtu
visatļautības sajūtas.
Ja
skolēns sporta stundās ir galīgi slinks, tad cenšos ar kaut ko ieinteresēt, bet
individuāli vienam bērnam pievērsties parasti nav iespējams.
– Kas
jums sagādā gandarījumu?
– Reiz
laukā skrējām un kāds bērns man vaidēja, ka nevar paskriet, bet mudināju, lai
pacenšas, ka varēs tikt līdz finišam. Tad skolēns saņēmās, noskrēja un par to
bija itin priecīgs. Mācu, ka reizēm ir sevi jāpiespiež un jāpārvar. Bieži vien mūsu
skolas bērni pāriet uz Murjāņu sporta ģimnāziju, kas ir tepat mums tuvumā,
turpina trenēties un pat iekļūst izlasēs. Tad man ir liels prieks, ja esmu
atradusi kādu talantiņu un viņš ir virzījies tālāk. Mans skolēns ir volejbola
treneris Uģis Krastiņš, pludmales volejbolisti Inga Pūliņa un Ruslans Sorokins,
daži kamaniņu braucēji.
Mana
skolniece ir arī mana meita Antra Šverna, kura tagad ir Rīgas 41. vidusskolas
sporta skolotāja. Milzu pārsteigums bija, kad uzzinājām, ka abas esam
izvirzītas konkursam Gada sporta skolotājs, jo dažādo uzvārdu dēļ par
radniecību nevienam nebija ne jausmas. Meita mani apsteidza šajā sacensībā un
ir trīs labāko vidū. Turklāt viņas volejbola komandu trenē Jānis Leitis – arī
gada sporta skolotāja kandidāts! Neticamas sakritības – varētu domāt, ka draugu
būšana…
– Jūsu
aizraušanās ārpus sporta?
– Vasarā
dzīvojos pa dārzu, jo man patīk kaut ko iestādīt, izrakt, parušināties -tā es relaksējos.
Ziemā vakari ir tiek piepildīti, ir jauki vienkārši apsēsties pie televizora,
atslēgties no darba un noskatīties kādu filmu.
Iveta
DAINE
Aira
Kurtiņa
Krimuldas vidusskolas sporta skolotāja
Dzimusi: 1956.
gada 16. aprīlī
Izglītība:
Valkas 1. vidusskola, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija
Darba
pieredze: Krimuldas astoņgadīgās skolas, vēlāk – Krimuldas
vidusskolas sporta pedagoģe, 31 gada pieredze
Sporta
aktivitātes: spēlē Krimuldas pagasta volejbola komandā
Vaļasprieks:
dārza darbi
Ģimenes
stāvoklis: precējusies, triju bērnu māte
