65 gadi stadionos
Atoņdesmitgadīgā
sporta ārste, kura desmit reizes labojusi Latvijas rekordus vieglatlētikā, Ilga
Zeltiņa nedēļas nogalē ar savu medicīnas somu būs Rīgas Nacionālaja sporta
manēžā. Par došanos pensijā pagaidām nav bijis laika domāt…- Kā
skolniece Ilga pēckara laikā pēkšņi izdomāja skriet?– Mācījos Rīgā
Franču licejā, un vecajā Dinamo stadionā bija skolēnu vieglatlētikas
sacensības. Mani tāpat vien paņēma. Iespējams, ka fizkultūras skolotājs bija
noskatījies, cik esmu kustīga, un ieteica man piedalīties. Toreiz 60 metru
skrējienā ieguvu pirmo vietu. Tā bija vidusskolas priekšpēdējā klase, kad man
bija 15 vai 16 gadi. Vēl tolaik skolā volejbolā trenējos.Nākamais
starts bija Ļeņingradā, tās bija kaut kādas rūpnīcu vieglatlētu sacensības, kur
16 gadu vecumā uzvarēju, noskrienot 100 metrus 13,1 sekundē, un laboju
toreizējo Latvijas PSR rekordu, kas piederēja Niklasei.– Tagad tas
neliktos nekāds dižais rezultāts…– Bet tad bija
citi apstākļi, citi celiņi, kas bija no izdedžiem. Tā laika fotogrāfijās var
redzēt, ka viens celis ir melns, jo tas bija nosmērējies zemajā startā. Bija
cita treniņu metodika, kaut gan – pirms rekorda labošanas neko daudz nebiju
trenējusies.– Kurš
tolaik bija jūsu treneris?– Arnolds
Rudzītis, kuram vēlāk aizliedza trenēt par kaut kādiem pretpadomju gājieniem.
Tad nu tālāk es ziemu paskrēju un pēc tam aizbraucu uz Vissavienības skolēnu
sacensībām Voroņežā, kur man 100 un 200 metros bija pirmās vietas.
– Kā var
izskaidrot, ka jūs bez īpašas trenēšanās uzreiz sasniedzāt tādus rezultātus?
– Domāju, ka
tas bija tā laika bērnu aktīvais un kustīgais dzīvesveids. Mēs starpbrīžos spēlējām
volejbolu un skrējām sunīšus, nevis gājām sēdēt uz soliņa un pīpēt. Tā tas viss
turpinājās – citu pēc cita laboju dažādus rekordus, biju Latvijas PSR čempione,
Vissavienības arodbiedrību čempione 100 un 200 metros. Paralēli man bieži bija
uzvaras dažādas stafetēs, kur skrējām 4×100 un 4×200 metrus. Vispasaules
Jaunatnes un studentu festivālā labi startēju, iegūstot 2. un 3. vietu 100 un
200 metros un 1. vietu stafetes skrējienā.
Tolaik dažādas
PSRS sacensības, kas norisinājās Maskavā un kurās piedalījās sportisti no visām
15 padomju republikām, bija tāda paša līmeņa kā tagad Eiropas čempionāti. Mēģināju
skriet arī 400 metrus, noskrēju ātrāk par minūti, kas tiem laikiem bija gluži
labs rezultāts. Bija arī tāda situācija, ka uz mačiem Lietuvā kaut kāda iemesla
dēļ viena 1500 metru skrējēja netika, tāpēc aizsūtīja mani – sprinteri. Es
mierīgi vinnēju, un visi bija izbrīnīti, ka sprinterei tas pa spēkam.
No 1947. gada
biju PSRS izlasē…
– Bet jums
tad bija tikai 16 gadu!
– Jā, biju
viena no jaunākajām, tiku pie PSRS sporta meistara titula vieglatlētikā un
diezgan ilgi noturējos izlasē. Un beigu beigās biju tā pieradusi, ka tas starts,
kurā nevarēju dabūt pirmo vietu, man likās kaut kas pavisam slikts. Daudz man
iznāca dzīvot pa Maskavu un Vissavienības treniņnometnēm, tāpēc reizēm bija žēl
– trenējos Maskavā stafetītes, bet Latvijā notiek lielas sacensības un es tajās
nepiedalos. Man ar sportu vien nepietika, sāku paralēli tam studēt medicīnu.
1948. gadā iestājos Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, bet kamēr
dzīvojos pa Vissavienības treniņnometni, tikmēr pāris mēnešu laikā mana
augstskola bija kļuvusi par Medicīnas institūtu.
Tie bija citi
laiki, lai varētu kavēt augstskolu, bija jāiet uz Ministru Padomi uz Komunistiskās
partijas Centrālo komiteju un vēl virkni iestāžu pēc atļaujas. Nevis tā kā
tagad – sarunā un brauc uz sacensībām. Pēc augstskolas mani norīkoja strādāt
sporta dispanserā, pašreizējai Sporta medicīnas valsts aģentūrai līdzīgā
iestādē.
– Kāpēc
mācījāties medicīnu, ja varējāt tikai braukāt apkārt un sportot?
– Es to
neatzīstu, katram sportistam vajag iegūt savu pamatprofesiju. Citādi skrien un
trenējas, bet kad vairs nespēj, tad nezina, ko iesākt. Tikko man kāda laba
vieglatlēte teica: „Es neko citu
neprotu, kā tikai lēkt." Tādu sportistu ir daudz, un es skatos uz viņiem ar
nožēlu, ka viņi vairāk neko dzīvē nespēj.
Ar sportu es
aktīvi pārāk ilgi nenodarbojos, jo jau 1956. gadā braucu uz sacensībām kā
komandas ārste. Vienubrīd biju ārste futbolistiem, Liepājas Sarkanā metalurga komandai, bet tagad
lielākoties strādāju ar vieglatlētiem, arī cīkstoņiem un bokseriem. Tomēr uz
boksa sacensībām neeju, jo man nepatīk.
– Vai
nebija žēl pārtraukt skriet?
– Gandrīz
desmit gadus biju aktīvajā sportā. Tomēr man bija darbs, kas tāpat bija un ir
ar sportistiem. Protams, es vēl paskrēju kādu laiku, jo nedrīkst uzreiz
pārtraukt. Par to pārtraukšanu arī visiem stāstu un skaidroju, ka nedrīkst
pēkšņi vairs neko nedarīt, jādara viss pakāpeniski, citādi sākas sirdsdarbības
traucējumi, nervu sistēma sāk streikot, vielmaiņa traucēta, jo organisms, kas
pieradis pie lielām slodzēm, nesaprot, kas notiek. Tagad gan sportā ir citas
problēmas, kas atstāj iespaidu uz sportistu veselību, kad viņš beidz aktīvi
trenēties, bet par tām es negribētu runāt.
– Vai tā ir
papildu stimulatoru lietošana, par ko jūs negribat runāt?
– Jā, agrāk
mēs neko tādu nelietojām – cik varējām, tik sasniedzām ar darbu. Tagad ir
divas sistēmas. Viena ir tā, kas izstrādā dopingus, otra strādā pret iespēju
atklāt dopingu lietošanu. Tie otrie zina, kad kurš dopings ir jālieto, lai
brīdī, kad sportists startēs, šo vielu viņa organismā neatrastu. Tagad lieto visu
ko, ne tikai ķīmiju. Piemēram, pārlej paša sportista asinis, kas stimulē
asinsradi, rodas vairāk eritrocītu un hemoglobīna, bet tas vairs nav dabīgi.
Vai jūs zināt, kā to dara? Aizsūta cilvēku kalnos, lai būtu vairāk hemoglobīna,
tad savāc asinis stobriņos un vēlāk ievada. Slaveni ar šo sistēmu savulaik bija
vācieši.
– Tomēr
dažādus dzērienus un citus sportistiem paredzētus stimulatorus pārdod legāli – īpašos
veikalos -, un cilvēks tāpēc domā, ka tas nav nekas kaitīgs?
– Mēs jau
nezinām, kas tur ir iekšā. Ir kā uz bundžiņas ir uzrakstīts viss sastāvs, bet,
ja pārbauda, gadās, ka ir vēl citas vielas. Mums ir zināmi tādi tiesas procesi,
kuros norāda, piemēram, legālu konkrētu dzērienu un sportists noliedz aizliegto
stimulatoru lietošanu, tomēr izrādās, ka tajā legālajā bundžiņā ir bijušas arī
neuzrādītas sastāvdaļas. Daudzi ražotāji tā dara, lai uzlabotu sava dzēriena
vai pulverīša iedarbības efektu.
– Vai jūs
no savas pieredzes zināt, kuras ir uzticamas firmas?
– Es par šiem
jautājumiem negribu runāt.
– Kādu
iespaidu uz sportista organismu atklāj šīs papildu vielas? Piemēram, sieviete
sasniegs izcilus rezultātus, pēc trim gadiem vēlēsies savu bērniņu…
– Viss
atkarīgs no tā, ko sportiste lietojusi, jo ir reāla varbūtība, ka bērnu dzemdēt
nebūs iespējams. Ir novērots, ka sievietes kļūst ļoti vīrišķīgas, īpaši, ja
viņam vajag spēku, kā diska metējām un lodes grūdējām. Svarcēlāji lieto ļoti
daudz stimulatoru, jo viņiem vajadzīga ķermeņa masa. Man pat ir zvanījis
kultūrists ar jautājumu, ko lietot, lai būtu muskuļu masa, un es sacīju: „Piedodiet, bet es ar šiem jautājumiem
nenodarbojos." Lai lieto dabīgus olbaltumvielas saturošus produktus,
piemēram, liesu gaļu, olas un biezpienu.
– Tomēr, ja
cilvēkam olimpiskās spēles ir reizi mūžā, vai arī tad jūs būtu pret legālu
uztura bagātinātāju lietošanu?
– Jā, ir
speciālas olbaltumvielas un vitamīni, ar kuriem var pastimulēt organismu.
Tāpat, ja tas ir vajadzīgs, var speciāli gan sirds muskuli, gan aknu darbību
stimulēt ar medikamentiem, bet tie nav dopingi. Tas ir mans personīgais
uzskats, jo arī sportists ir cilvēks. Pašlaik visi labie rezultāti ne tik daudz
ir atkarīgi no cilvēka, cik no ķīmijas un medicīnas, no veselas sportistus
veidojošas un uzturošas zinātnes, cilvēki nereti iet arī bojā. Tikko Kataras
velobrauciena laikā riteņbraucējs nomira miegā – neticu, ka viņš neko nebija
lietojis. Ir tādi jaunieši, kuriem nemaz nav izcilu dotību un nevar pateikt,
vai viņš būs labs sportists, bet viņš sāk lietot visādus dopingus rezultātu
sasniegšanai. Tas, es uzskatu, ir noziegums pašam pret sevi.
– Vai tādi
gadījumi nav piedzīvoti arī to sportistu vidū, kuri nelieto dopingu?
Tādi nevar
būt, jo pastāv sporta medicīna. Ārsti seko līdzi katra sportista veselības
stāvoklim un laikus pamana draudošās briesmas. Piemēram, šodien pie manis bija
trīs vieglatlēti. Divus no tiem aizsūtīju uz ehokardiogrammu, jo man vajadzīga
skaidrība par viņu sirdsdarbību, bet trešo uz ergometriju. Vienam vajag arī
endokrinologa konsultāciju. Skatīšos rezultātus un lemšu, kas jādara tālāk.
– Cik
ticamas ir runas, ka arī ekstrasensorika un bioenerģētika tiek izmantota
rezultātu sasniegšanai?
– Domāju, ka
slavenais daudzo olimpisko medaļu savācējs peldēšanā saņēma šo neredzamo
palīdzību. Ja cilvēks tic šai iedarbībai, tā noteikti var palīdzēt, turklāt
atšķirībā no dopinga lietošanas tas nav konstatējams. Tāpat strādā
psihoterapeiti un psihologi, kas palīdz koncentrēties pirms starta. Sprintā,
piemēram, ir jāsavācas uzreiz, nevis tad, kad sāk skriet, jo visu izšķir
sekundes simtdaļas un nav laika šo vienu simtdaļu atgūt.
– Vai ar
savu pašreizējo dzīves pieredzi jūs kaut ko darītu citādi toreiz 16-17 gadu
vecumā?
– Pievērstu
lielāku vērību pareizai ēšanai un rūpīgāk izvēlētos uzturā lietojamos
produktus. Tagad sporta medicīna balstās uz zinātniskiem pamatiem un ir lielāka
izpratne. Viss sportā ir progresējis, kaut vai tās lieliskās ziedes, ko
lietojam traumu ārstēšanai. Var izvēlēties arī ļoti augstas kvalitātes
inventāru, kaut vai, piemēram, ja salīdzina parastās naglenes, ar kādām mēs
skrējām, un to, kādas naglenes un cik piemērotas kājai ir tagad. Neviens
stadionā vairs neskrien pa izdedžiem, bet pa speciāliem segumiem sportānu
un tartānu.
– Ar kāda
rakstura traumām jums visbiežāk gadās saskarties?
– Vispirms
gribu norādīt, ka man jāārstē dažādas terapeitiskas saslimšanas, un, ja man
būtu tādas tiesības, es aizliegtu startēt ar paaugstinātu temperatūru, kas pēc
tam var izraisīt visādas komplikācijas. Galvenās traumas ir muskuļu un saišu
sastiepumi, retāk – lūzumi. Visbriesmīgāk, ja notiek tā sauktie stresa lūzumi,
kad uz līdzenas vietas, bez traumas – nesaņem ne sitienu, ne triecienu – kauls
pēkšņi pārlūst lielas slodzes un nepareiza uztura dēļ. Pirms pāris gadiem sēdēju
tribīnēs, pēkšņi skatos -viena meitene saļimst. Domāju – nu labi, sametās kāja,
viņa nokrita, bet… meitene neceļas augšā. Pieskrēju un pārsteigta konstatēju,
ka sportistei ir augšstilba lūzums. Ja ir tāds kaulu trauslums, varētu pat
gadīties, ka sportistam ir osteoporoze, un tur nu nevar izslēgt arī tādas
vielas lietošanu, kas ir atstājusi šo iespaidu uz kauliem.
Starp citu,
visa mana mūža garumā nav bijušas nevienas sacensības, kurās kaut kas
nenotiktu. Ja nekas cits, tad vismaz galvas sāpes vai ceļa nobrāzums. Tātad
jebkuram sportistam jārēķinās, ka skaista skriešana un stāvēšana uz pjedestāla
no viņa prasa visu laiku sekot līdzi savai veselībai un veikt regulāras
pārbaudes.
– Vai jūs
tā mierīgi stadionā varat noskatīties uz sprinteriem?
– Nevaru gan,
es pati vēl iekšēji skrienu līdzi ikreiz, kad tiek dots starts. Vienmēr iejūtos
un zinu, kas ar sportistu notiek, kādas viņam ir emocijas, kā sāp, kad ir
trauma, jo pati esmu to visu piedzīvojusi. Reāli es vairs neskrienu, bet neesmu
tāds miera cilvēks pēc savas būtības. Daudz staigāju, mājās reti esmu
sastopama. O, nē, es skrienu tramvajam pakaļ, un tad man kāds reizēm norāda, ko
es skrienot savos gados. Darba kolēģi arī pajautā, kur es vienmēr steidzoties,
bet es neprotu lēnām čāpot.
– Kāds tagad
ir jūsu dienas režīms?
– Šonedēļ
pirmās trīs dienas būšu uz vietas Sporta medicīnas valsts aģentūrā, ceturtdien
un piektdien Brocēnos vērtēšu skolēnu fizisko attīstību, stāju un citas lietas.
Piektdienas vakarā Rīgā būs vieglatlētikas sacensības, kur būšu klāt kā ārste.
Sestdien no rīta atkal sacensības Rīgā, bet vakarā Latvijas čempionāts
daudzcīņā, kas turpināsies arī svētdien. Pirmdien atkal darbs kabinetā.
– Vai tā
vietā jums negribas mājās pie televizora pagulšņāt?
– Nē, gulēt
pie televizora gan man negribas. Kad ir kāds brīvāks brīdis, es tā kā
satraucos – kaut kas taču jādara, kā tas var būt, ka mierīgi varu sēdēt.
Cilvēki brīnās, ka daudz skraidu pa muzejiem un teātriem, un vaicā, kur es ņemu
laiku. Nacionālajā teātrī biju tikko uz pirmizrādi Hipnotiskais brauciens,
uz Mīlas dzērienu operā, nākamnedēļ
man Dailes teātrī izrāde jāapmeklē. Esmu tad citā vidē, varu sapucēties un
izbaudīt patīkamas pārmaiņas. Arī uz kino eju, bet ne uz tiem grāvējiem, labprāt
lasu grāmatas. Ja man liks iet pensijā, tad braukšu uz jūrmalu un organizēšu
tur pārgājienus gar jūras malu.
Iveta
Daine
Ilga
Zeltiņa
Sporta ārste
Dzimusi 1929. gada 10. janvārī
Izglītība Rīgas
Medicīnas institūts, Vispārējās ārstniecības fakultāte (1954)
Darba vieta Sporta
medicīnas valsts aģentūra
Sasniegumi
sportā seškārtēja Latvijas čempione (1948-1952),
desmit reizes labojusi Latvjas rekordus 100 m, 200 m, kā arī stafešu skrējienos.
PSRS vicečempione (1949). Pasaules studentu meistarsacīkšu (1949) divkārtēja
čempione stafetēs un bronzas medaļas laureāte 200 m. Labākie rezultāti: 100 m –
12,2 (1949), 200 m – 25,4 (1952), 400 m – 58,8 (1953)
Vaļasprieki teātra
izrāžu un muzeju apmeklējumi
