Arhitekts vikingu ceļā

Arhitekts
Viesturs Briedis no Rīgas pazuda savā vārdadienā – 28. jūnijā, par saviem
nodomiem informējot tikai dažas tuvas personas. Plašākai publikai viņš atradās
pēc 80 dienām, kad vienatnē ar smailīti bija veicis vairāk nekā 3000 km garu
ceļojumu no Baltijas līdz Melnajai jūrai un kļuva 56 gadus vecs.

Sporta
draugus Viestura Brieža uzdrošināšanās nepārsteidza. Viņš ir pieredzējis
ūdenstūrists, kurš padomju laikos pa kalnu upēm veicis visu grūtību
(visaugstāko – sesto – ieskaitot) kategoriju pārgājienus. Viņā mīt spēcīga
līdera dzirksts un gatavība pieņemt oriģinālus lēmumus. Viesturs Briedis
vadījis laivotāju grupas vissarežģītākajos straujūdens maršrutos un rīkojis
sacensības, šāpavasara jubilejas Amatu ieskaitot. Jaunākajos laikos viņš
aizrāvies ar raftingu (nobraucieni pa sevišķi krāčainām kalnu upēm ar speciālas
konstrukcijas piepūšamiem plostiem), gādājis, lai Latvija būtu pārstāvēta
starptautiskos mačos un pirms dažiem gadiem arī pats piedalījies Eiropas kausa
izcīņā.

Izaicinājums
un iespējamība

Tomēr
līdz šim savos ūdenspiedzīvojumos Viesturs Briedis nekad nebija devies
vienatnē. „Bet nav tik slikti vienatnē, var padomāt," atzīst
ceļotājs un tūlīt pats sev iebilst. „Lai gan
laika nav nemaz tik daudz. Remontu dēļ dažas dienas pat dienasgrāmatā neko
nepaguvu ierakstīt. Biju paņēmis līdzi arī papīrus, domāju – kaut ko
paskicēšu. Pa kuru laiku?!"

Un
tomēr… Sabiedrībā pazīstams vīrs, kurš projektējis desmitiem būvju, kurš Rīgā
viesnīcu Tūrists pārveidojis par Maritim Parkhotel un projektējis Mercedess
centru Maskavā, dodas sevi pārbaudīt gandrīz vai pirmatnējā ikdienā. Kāpēc?

Daži
teica – no krīzes aizbēdzis. Zināma taisnība viņiem ir – arhitekti šajos laikos
piedāvājumos nepeldas, un biroja ARHO vadītājs mierīgi varēja atļauties doties
triju mēnešu bezalgas atvaļinājumā.

Bet arī
Viesturs Brieža oficiālā versija ir gluži ticama: „Var teikt, ka skaudība mani mudināja. Draugs, vecs ūdenstūrists Viesturs
Bebris, padomijas laikos viens pats pieveica kalnu Balto ūdeni jeb Aksas upi
Uzbekijā. Gribējās izdarīt ko līdzīgu. Bet Vidusāzijā tagad nevar saprast, kas
un uz ko šauj. Viesturs teica – brauc pa civilizētāku maršrutu – pa
varjagu jeb vikingu ceļu līdz grieķiem. Pirmskrustnešu laikos skandināviem bija
kādi pieci ceļi. Pirmais – pa Daugavu uz augšu un pēc tam pa Dņepru uz leju.
Vēlāk, iekarojot krievu teritorijas, viņi sāka braukt arī vairāk no ziemeļiem,
pāri Lādogas ezeram, cauri Volhovas purviem, tālāk līdz Dņeprai. Arī pa Volgu
uz leju līdz Kaspijas jūrai."

Galu
galā, ja cilvēks pieņem izaicinājumu, par iemesliem, kāpēc viņš to dara,
svarīgākas ir iespējas ieceri īstenot. Šis laiks tās piedāvāja.

Kuģis ar
riteņiem

Viestura
Brieža vikingu kuģis bija Latvijā sērijveidā būvēts tikai 20 kg smags,
vienvietīgs, ar divām slēgtām bagāžas novietnēm aprīkots, 5 m garš, 65 cm plats
jūras kajaks. Bijušais VEF mehāniķis Viesturs Bebris šo laivu pielāgoja
burāšanai, korpusu papildinot ar diviem nelieliem pontoniem, kas pildīja švertu
funkciju. Kolēģis arhitekts Andris Vītols ziedoja vējdēļa buru un karbona
mastu. Tiesa, ja neskaita dažus mēģinājumus apgūt vindsērfingu, Briedim nebija
nekādas burāšanas pieredzes. Tomēr ceļojuma beigās pat pa Melno jūru pāris
dienas no vietas tika zēģelēts itin braši.

Līdzi
ņemtā bagāža kopumā svēra apaļus 100 kilogramus. Telts, guļammaiss, remontrīku
komplekts, prīmuss, sausā pārtika, video un fotokameras, saules baterijas,
masts, bura… „Laminētas kartes vien sver tonnām!" Vēl Bebra konstruētie
saliekami divriči laivas transportēšanai pāri aizsprostiem un pa vietām, kur
upes neplūst.

Savu 80
dienu ceļojumu Viesturs Briedis sāka jūras vārtos jeb Daugavas molu galā savā
vārdadienā – 28. jūnijā – divpadsmitos dienā, vieglam ziemeļu vējam
pūšot, kas ļāva uz Rīgu lepni doties ar buru matā. Tiesa, navigācijas kļūmes
dēļ Viesturs no centrālās gultnes novirzījās Sarkandaugavas attekā un pret
Kundziņsalas tiltu nolocīja masta balstu. Tādējādi pirmajā dienā tālāk par
Zaķusalas dienvidu galu tikt neizdevās, un pirmo vientulības saullēktu vajadzēja
vērot uz Rīgas fona.

Nākamajā
dienā gāja vēl trakāk – vējš iegriezās no pretējās puses, un Rīgas HES palaida
vaļā slūžas. Turklāt Dolē, velkot laivu pāri dambim, salūza divriči. Vajadzēja
izsaukt tehnisko palīdzību no vēl redzamās Rīgas. Ar to arī aprīkojuma bērnu
kaites bija izslimotas. Hroniskās palika. Tāda gan bija tikai viena – stūres
lāpsta, kas nemitīgi tika apdauzīta, salocīta, turklāt tās pacelšanas mehānisms
nepārtraukti aizsērēja ar smiltīm, kuras mēģināt dabūt ārā varēja tikai ar
lūgšanos. Piedevām Ukrainā pazuda tapa, kas šo konstrukciju tur pie laivas.
Glāba videokameras statīvs, kas gan ir no alumīnija, bet no tā izgatavotam
stūres pirkstam ilgs mūžs nebija. Kad kārtējā tapa atkal pārlūza, ceļotājs no
statīva kājas zāģēja nost nākamo gabalu. „Stūres
dēļ kopumā zaudēju gandrīz vai nedēļu. Gadījās jau divpadsmitos dienā braukt
krastā un to labot līdz vakaram. Lai stūri iekustinātu pat karstus taukus tajā
lēju iekšā."

Līdz
Latvijas robežai Viesturs aizairēja nedēļas laikā. Starp citu, nākamreiz buru
uzvilkt izdevās tikai Kremenčukas ūdenskrātuvē, kad jau bija noairēti aptuveni 2000 kilometru.
Maršruta beigu posmā vēl sešas dienas varēja izmantot vēja palīdzību. „Reiz uznāca tāds pūtiens, ka knapi tiku krastā. Tie Dņepras dīķi
vietām ir 40 kilometrus plati."

Vājprātīgais
vectēvs

Bet 273
kilometrus Viesturs Briedis veica, velkot laivu pa sauszemi.

Pirmo
reizi laivot pa šoseju vajadzēja jau aiz Krāslavas. Gluži vienkārši – uz
Daugavas robežas pārejas punkta nav. Baltkrievijā varēja iekļūt, stāvot vienā
rindā ar automobiļiem un laivu velkot uz ratiņiem. „Sumašedšij ģed!" tāds bija kaimiņvalsts robežsarga atzinums, laipni
nokārtojot visas formalitātes un pavadot vājprātīgo vectēvu, kurš tādā
pašā stilā turpināja ceļu pa šoseju vēl krietnu gabalu līdz pat Verhņedvinskai.

„Ļoti daudz labu cilvēku satiku," gandarīts atceras Briedis. „Bet, jo tālāk es tiku, jo mazāk man ticēja, ka esmu atairējies no Rīgas."
Tiesa, ne jau pa pilsētas parku mūsu arhitekts ceļoja. Gadījās, ka pat trīs
dienas viņš ne ar vienu dzīvu dvēseli vārdu nepārmija. „Pirmajās divās nedēļās iemācījos ar sevi sarunāties, nākamajās – ar
priekšmetiem, un garlaicīgi man nebija. Bet, ticis Dņepras lejtecē, jau es
izlaidos, gāju uz veikaliem, pirku sviestu un krējumu. Baltkrievijai gan tiku
cauri ar savu Krāslavā papildināto sauso pārtiku."

Sauszemes
ātrumrekordu ar 120 kilogramus smago bagāžu Viesturs Briedis sasniedza, lai no
Daugavas nokļūtu Dņeprā. 77 km starp Vitebsku un Oršu pa šoseju viņš pieveica
22 stundās 55 minūtēs.

Viesturs
Briedis nemeklēja Berezinas kanālu sistēmas atliekas, pa kurām, izmantojot palu
ūdeni, 1994. gada pavasarī no Daugavas līdz Dņeprai aizkļuva vācu pētnieki Bodo
Millers un Henriks Volskis. Šie ceļotāji maršrutu no Rīgas līdz Odesai veica ar
piepūšamu motorlaivu. Turklāt viņus drošināja, cik nu iespējams, paralēli
braucošs busiņš.

Lielu
gabalu Baltkrievijas un Ukrainas robeža iet pa Dņepru, un šajā posmā upe ir
slēgta. Lai varētu atkal iekāpt ūdenī, no Gomeļas pievārtes līdz Čerņigovai 130
km veikti pa sauszemi. Tālāk līdz Dņeprai pie Kijevas airēts pa Desnu.

Pēc
vientulīgās un līkumainās Desnas, atgriežoties Dņeprā, tā sagaidīja ar plašumu
un gandrīz stāvošu ūdeni. „Piecas ūdenskrātuves pēc
kārtas!

Lielākais
pārbrauciens vienā dienā, miksējot airēšanu ar burāšanu, bija aptuveni 70 km
garš. Pat dažas Dņepras baržas apdzinu!"

Par 14
kg vieglāks

Visgrūtākie
bijuši pirmie 700 km – viss Daugavas posms, kas jāveic, airējot pret straumi. „Pamatīgi nočammājos Baltkrievijā, kur nepārtraukti lija lietus un pūta
liels pretvējš. Turklāt nebiju rēķinājies, ka Daugavas augštecē būs tik spēcīga
straume. Bija vietas, kurās stundā ar smailīti nevarēja tikt pat kilometru uz
augšu. Par katru milimetru vajadzēja cīnīties." No Baltkrievijas Viesturam
izdevās izkļūt pašā pēdējā brīdī – dienu, pirms beidzās mēnesi ilgā
tranzītvīza.

Rīgā
Viesturs atgriezās par 14 kilogramiem vieglāks. „Bet nu
jau desmit esmu dabūjis atpakaļ," smej arhitekts.

Ik dienu
viņš cēlās sešos no rīta. Pabrokastoja, novāca nometni un ap astoņiem jau bija
atpakaļ upē. Airēja līdz pieciem sešiem pēcpusdienā, lai līdz tumsai paspētu
iekārtot naktsmītni un paveiktu vakara darbus, kuru sakrājās negaidīti daudz.
Galvenokārt mazāku vai lielāku inventāra bojājumu dēļ. „Visu var salabot! Bebris man bija sagādājis labu instrumentu komplektu.
Varēju gan zāģēt, gan urbt un vīlēt. Ar to arī pa vakariem nodarbojos."

Ceļojuma
piezīmēs, kas aizņem 270 lappuses, ierakstītas gan atziņas un atklāsmes, gan
arī ūdenstūristiem derīgi praktiski secinājumi. Piemēram:

„Mazās sādžās nevajag stāties, tur dzērāji vien dzīvo. Laivas pieskatīšanu
droši var uzticēt makšķerniekiem, īpaši – ja viņu ir daudz. Faktiski
problēmas radās tikai tur, kur es nevienam nebiju palūdzis pieskatīt laivu."

Zagļi un
pasaules čempiona airis

Vairākas
reizes mūsu ceļotāju apzaga, vienreiz dzērāji pat ar akmeņiem apmētāja.
Dņepropetrovskā naktī pazuda pie telts ārā atstātais virtuves komplekts, ar
prīmusu sākot un krūzīti, karoti beidzot.

Viesturs
ceļā devās ar diviem karbona airiem. Pirmo kādā lietus naktī nozaga
Baltkrievijā. Ukrainā, Svetlovodskā, kas atrodas Kremenčukas ūdenskrātuves
krastā, nospēra pēdējo airi, mastu, švertu bomi. „Biju jau
arī izlaidies. Uz pilsētu laivu līdzi nevilksi. Atstāju pie tuvākā kroga un
gāju. Pēc tam pusotru dienu meklēju, ar ko zaudējumus aizstāt. Par laimi,
uzradās draugi un palīgi – padsmitgadīgi puišeļi no internātskolas, kas labi
orientējās vietējā situācijā. Viņi man sameklēja alumīnija cauruli švertu
nostiprināšanai, kādā veikalā atradām bambusa kārti, ko izmantot kā mastu.
Vietējā jahtklubā sameklējām kādu vecu airi."

Vēlāk
Dņepropetrovskā, raugot pēc vietas, kur varētu salabot kārtējo reizi bojāto
stūri, Viesturs pamanīja puišus, kas trenējās airēšanā, un grieza krastā,
būdams pārliecināts, ka satiks savējos. Tā arī bija. Tika veikts ne tikai
remonts, bet, uzzinājis par latvieša drosmīgo ceļojumu, Dņepropetrovskas
treneris viņam uzdāvināja airi, ar kuru 1979. gadā pats kļuvis par pasaules
čempionu. „Smuks dāņu airītis, bet es to salauzu," nopūšas Viesturs.

Tēja un
četri devītnieki

Pēdējos
140 km pa Melno jūru nācās veikt gandrīz vai nelegāli. Izrādījās, lai no
Hersonas iebrauktu jūrā, nepieciešama īpaša atļauja. „Pirmo reizi robežsargi mani nogrāba pusceļā uz Odesu – Očakovas
piekrastē. Grasījās rakstīt protokolu, zvanīja visādiem priekšniekiem, līdz
pats lielākais atļāva man iet līdz Odesai. Starp citu, tur viņi mani jau
sagaidīja. Tātad bija uzmanījuši visu ceļu. Bet visumā pret mani kā
robežpārkāpēju izturējās ļoti korekti."

Ideālā
variantā bija iecerēts nokļūt līdz Stambulai pie Bosfora šauruma. „Ja robežsargi netraucētu, arī līdz Grieķijai aizburāt nebūtu grūti."

Tā nu
savu līkumaino un aptuveni 3500 km garo ceļojumu pēc 74 dienām Viesturs Briedis
noslēdza Odesā. Sagaidījis draugus, kas ar busiņu viņu aizveda atpakaļ uz Rīgu,
sešas dienas vēlāk, atzīmējot savu 56. dzimšanas dienu, Viesturs vēlreiz
Daugavas grīvā aizairēja līdz jūras vārtiem.

„Pēdējā dienā pie Odesas, gribēdams aizsniegt jahtklubu, centos tikt iekšā
Melnajā jūrā, kurā četras balles stiprs pretvējš bija sacēlis 2,8 m augstus
viļņus. Salocīju švertu stiprinājumu, norāvu stūri, salauzu airi, nekur es
netiku! Jūra kā pupu mani meta ārā. Pienāca kāds no glābējiem un atgrieza
atpakaļ veselo saprātu: „Ko tu mokies? Ar šito skaidu gribi tikt jūrā?! Ejam labāk
dzert tēju." Tā arī darījām."

Pēc tam
abi izbrīnīti ievērojuši dīvainu skaitļu sakritību. Bijusi 2009. gada devītā
mēneša devītās dienas devītā rīta stunda.

Tagad
Rīgā, Ganību dambī, savā arhitektu biroja ARHO vadītāja kabinetā, kas asociējas
ar telti un kura korē iekārtais gaismas ķermenis atgādina laivu, strādā vīrs,
kurš vienatnē veicis to, ko pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem spēja vikingu
vieglo kuģu ekipāžas.

Šķiet,
šajos krīzes laikos tas palīdz atgūt pašpaļāvību.

Dainis
CAUNE

Viesturs
Briedis

arhitekts

Dzimis: 1953.
gada 18. septembrī Rīgā

Izglītība: Baldones
vidusskola, RPI Arhitektūras fakultāte

Darba
gaitas: arhitekts, nodaļas vadītājs, galvenais arhitekts
Latvijas Lauku projektēšanas institūtā, 1991. gadā dibinājis savu arhitektu
biroju ARHO, kuru vada joprojām, bijis Baldones un Rīgas pilsētas galvenais
arhitekts

Sportā: trenējies
distanču slēpošanā, vairāk nekā 30 gadus aizraujas ar ūdenstūrismu (klubs Bebri),
sešus pavasarus vada Amatas sacīkšu rīcības komiteju, ir galvenais tiesnesis
Dīvajas sacensībās, šajā tūkstošgadē startējis Eiropas kausu izcīņā raftingā
(četrvietīgiem plostiem)

Ģimenes
stāvoklis: šķīries, ir pieaudzis dēls

Aizraušanās:
kalnu slēpošana