Suitu karaliene uz riteņiem
Pērnā gadsimta
sešdesmitajos gados Emīlija Sonka jau bija sākusi apgūt Alsungas suitu sievu
garā „e" burta vilkšanu, lai to pilnveidotu vēl tālāk, taču viņai vajadzēja
doties uz PSRS riteņbraucēju izlases treniņnometnēm, kur dziesmām bija pavisam
cits saturs, par meldiņu nemaz nerunājot. Kad 1964. gada vasaras izskaņā
Maskavas vilciens Rīgā atvizināja pasaules čempioni Emīliju Sonku, viņu
sagaidīja milzīgas ļaužu masas ar saukli – sveicam Monblāna ziediņu. Šis epitets joprojām nav zaudējis savu
aktualitāti. Ne gluži Monblānā plūkts, bet mazpilsētiņā ar ļoti skaistu
nosaukumu – Solānža.
Kad šis ziediņš jau
bija gana aklimatizējies pašu mājās, pēc 36 vasarām Kuldīgu satricināja vēl
viena prieka vēsts – par pasaules čempionu riteņbraukšanā šosejā kļuvis arī
Romāns Vainšteins. Tik šaurā ģeogrāfijā tas ir bezprecedenta gadījums.
Bet Monblāna ziediņš vēl diezgan ilgi
riteņbraukšanas šosejās bija viens no krāšņākajiem un smaržīgākajiem.
Turpmākajos pasaules čempionātos tika izcīnītas 11. un 6. vieta (Imolā sudraba
godalga viņas tautietei Baibai Caunei). Pa starpai ļoti bagātīga kolekcija PSRS
čempionātos: trīskārtēja čempione grupas braucienā trekā, komandu braucienā un
solo distancē šoesejā, četrkārtēja PSRS čempionāta sudraba laureāte trekā,
pieckārtēja medaļu ieguvēja trekā un šosejā, PSRS kausa ieguvēja, desmitkārtēja
Latvijas čempione un daudzkārtēja Vissavienības Dinamo meistarsacīkšu vinnētāja.
Emīlija sportoja tajā
laikā, kad par visu pārējo Maskava lika aizmirst, augstāko izglītību ieskaitot.
Sak', kamēr lielajam sportam esi vajadzīga, strādāsim. Pa starpai tomēr tika
iegūts Rīgas valsts kooperatīvā tehnikuma absolvēšanas dokuments, bet augstāk
tikšanai izglītībā nebija laika. Toties suitu sievas brunči bija saglabājušies.
Septiņdesmito gadu
vidū Latvijā pacēlās nopietnas balsis, lai sieviešu riteņbraukšanu likvidētu,
jo tā kropļojot augumu. Tomēr funkcinārus pārliecināja valsts vīriešu izlases
dalībnieku vienbalsīgs spriedums – pirms kaut ko sakāt, paskatieties uz
Emīlijas kājām. Tās taču joprojām ir skaistākas ne tikai par Daliņa
izdaudzinātajām ātrajām kājām.
Daugavā kādreiz mita
daudz lielu līdaku, taču to skaits pēdējos gados samazinājies. Un te pie vainas
ir populārā riteņbraucēja Emīlija Sonka ar savu dzīvesdraugu Ilgoni.
Pēdējā lomā
aizpērnajā rudenī bijusi prāva zaļsvārce un pusotra kilograma breksēns.
Nākampavasar vilkšot lielākas. Ne asakas, Emīlij!
Tava talanta
cienītājs Gatis ĶĪSIS
