Arkādija noslēpumainais koferītis
Katru velomehāniķi
vērtē pēc viņa instrumentu kastes. Jo spicāks
un pieredzējušāks meistars, jo šī kaste universālāka un noslēpumaināka.
Īpašnieks to sargā kā acuraugu, ziņkārīgajiem tajā neļaujot ilgi lūkoties.
Ikdienā Arkādijs Svece to dēvē par noslēpumaino koferīti, kura pilnīgai
nokomplektēšanai vajadzīgi daudzi gadi. Arkādijam tā ir dzīvē nepieciešama
bagātība, kas vairojusies ilgā laikā. Daudzi Sveces Vakareiropas kolēģi par
šādu bagātību varētu tikai sapņot.Iecere tikt pie šāda
koferīša Latgales zēnam no Rēzeknes rajona Meirāniem radās pirms prāva
pusgadsimta, ķimerējoties ap tēva velosipēdu un diezgan bieži remontējot to. Tā
nebija Arkādija vienīgā nodarbošanās lauku sādžā, kur tika apgūti visi lauku
darbi. Art, pļaut un ecēt viņš prot vēl šobaltdien, bet zirgu jūgt diezin vai,
jo Meirānos vairs nav, ko jūgt. Īsi sakot, Arkādijam bija nags uz tehniku,
tāpēc, absolvējot Meirānu pamatskolu, prāts tā vien nesās uz Rīgu – tehniku
smalkāk iemācīties.Izmācījās par smalkmehāniķiArkādijs Rīgas 1.
arodskolā izmācījās par instrumentu atslēdznieku, apgūstot virpotāja un
frēzētāja darbus un iegūstot tiem laikiem atbilstošo augstāko – piekto –
kategoriju, arī atslēdzniekos. „Rīgā
ierados kā gana sportisks jauns cilvēks, jo Bērzgales skolā man palaimējās ar
fizkultūras pasniedzēju Mārtiņu Deksni, kurš bija labs speciālists dažādos
sporta veidos. Viņš vēl tagad dzīvs, iesoļojis teju simtgadniekos. Kad
aizbraucu uz dzimto pusi, allaž apciemoju veco vīru. Tāpēc, Rīgas gaitas sākot,
raudzījos pēc iespējām braukt ar riteni arī sacīkstēs. Par rīdzinieku kļuvu
1953. gadā. Arodskolas pēdējā gadā mani nosūtīja praksē uz VEF, sāku strādāt
14. cehā. Darbs patika, varēja labi nopelnīt, bet veikali bija tukši – nebija,
ko pirkt. Trīs gadus nolauzu padomju
armijā, lielākoties sportojot, bet pēc dembeļa
atgriezos VEF, un, klausot sporta kluba priekšsēdētāja Arnolda Bramberga
padomam, sāku strādāt rūpnīcas eksperimentālajā cehā. Mazliet vēl pamācījos VEF
tehnikumā un ieguvu Latvijā visaugstāko – sesto – instrumentālista
atslēdznieka kategoriju. Tas notika 1962. gadā. Šajā profesijā nostrādāju 32
gadus. Tas bija laiks, ko vajadzēja atlicināt arī sportam un velomehāniķa
karjerai."
Vēlais auglis
Velosportā Arkādijs
Svece ienāca tikai 18 gadu vecumā, iestājoties VEF riteņbraukšanas sekcijā. Tie
bija laiki, kad riteņbraukšana republikas galvaspilsētā koncentrējās lielākajos
rūpniecības uzņēmumos. Šajā sporta veidā viņu ievadīja izcilais trekists Ojārs
Siliņš, kurš karjeras laikā izcīnīja 17 zelta medaļas Latvijas čempionātā.
Tolaik Ojārs trenēja puišus Daugavas
velotrekā, kas vēlāk atguva senseno nosaukumu – Marss, bet tagad vairs nav ne viena, ne otra. Protams, ka
pamatdarbs notika šosejā. Centīgais Arkādijs tūdaļ izpildīja 3. sporta klases
normu braucienā Rīga-Ogre. Pavasara otrajā mēnesī fiziskās kultūras kolektīvu
sacensībās solo distancē Latgales puisis jau bija otrais, nedaudz zaudējot tikai
Intam Jostam. Tad nu Ojāram Siliņam tapa skaidrs, ka rēzeknietim īstā vieta
turpmākajās sporta gaitās būs staieru distances trekā, neaizmirstot, protams,
arī šoseju, kas allaž bijusi un ir treka panākumu veicinātāja. Par vienu no
izcilākajiem sasniegumiem šosejas sacensībās Arkādijs uzskata divu posmu
uzvaras Zvaigžņu braucienā Zemgales
šosejās cīņā ar slaveno Dzintaru Lāci. Tomēr lielākos panākumus Arkādijs guvis
PSRS Bruņoto Spēku čempionātos, startējot Baltijas Kara apgabala šosejnieku
komandas (treneris Ēriks Viķelis) rindās un arī trekistu virknējumā. Taču
lielajā sportā Svece nepalika ilgi, jo augstais profesionālais amats teica
priekšā, ka jāsāk sist lielo rubli.
Tiesa, nekāds lielais tas nebija 1964. gadā, sākot strādāt par VEF komandas
velomehāniķi pie trenera Ernesta Pūces, bet lielais
piķis gaidīja rūpniecības flagmaņa eksperimentālajā cehā.
Septiņus gadus ar blaķeni tuksnešos un kalnu
pārejās
Arkādijs Rīgā bija
iegādājies motociklu ar blakusvāģi – emku.
Šis transporta līdzeklis arī viņam noderēja, lai tālajos pagājušā gadsimta
sešdesmitajos gados dotos uz savām pirmajām daudzdienu sacensībām PSRS
dienvidos un palīdzētu vefiešiem vissavienības fiziskās kultūras kolektīvu
čempionātā Volgogradā. „Ierodoties
šajā lielvalsts dienvidu pilsētā, valdīja šausmīgs karstums – 35 grādi virs
nulles. Svelme neatlaidās ne dienu, un man katru dienu vajadzēja nesties cauri
putekļiem gandrīz 150 kilometru. Es mocim pie ragiem, uz acīm
motociklista brilles, kulbā velosipēdu rezerves riteņi. Nu īsta elle," stāsta
Arkādijs. „Blaķene pamatīgi
dabūja trūkties, dodoties Vidusāzijā pāri Kamčika kalnu pārejai, Krimā pāri
Aipetri virsotnei. Bet tas bija ļoti labs krievu dampis, kas nekad neuzdeva.
Bija arī tā – mūsu komanda jau atrodas treniņnometnē Uzbekijas Kokandā vai
Andižanā, es ar visiem kopā, bet mana emka
tiek sūtīta ar vilcienu no Rīgas uz Taškentu. Aizbraucu uz Uzbekijas metropoli
dampi saņemt, bet tam vairākas skrūves izbirušas no tricinājumiem. Stacijā
rakņājos somā, meklēju, līdz atrodu, saskrūvēju un laižu uz Kokandu. Lai
turpmāk negadītos līdzīgi pārsteigumi, instrumentu somas saturu papildināju.
Nebiju jau vienīgais Latvijas senāku laiku velomehāniķis, kura transporta
līdzeklis sacensībās bija mocis. Piebildīšu tikai, ka jau toreiz sacensības un
treniņi dienvidos risinājās jebkuros laika apstākļos, tāpēc arī es dabūju visu
uz galvas, kas nāca no debesīm. Tā krājās rūdījums, un vēlāk, pārsēžoties
mehāniķim paredzētajā vietā – žigulī -, pec tam arī lepnākā, ārzemēs
ražotā mašīnā, tas jau skaitījās komforts. Jā, arī tādi laiki bija, bet tagad
mehāniķu moči kļuvuši par relikvijām. Mana emka,
piemēram, iekonservēta un atrodas garāžā, bet pilnīgā tehniskā gatavībā. Varētu
kaut vai rīt iekurbulēt. Turpat arī mans pirmais žigulītis, kuru gan daudzdienu
mačos neizmantoju. Neesmu gan darbinājis, iespējams, akumulators nosēdies.
Darbā ar VEF komandu gūtās iemaņas nostiprināju, divus gadus palīdzot Ilmāra
Janova vadītajai izcilajai Latvijas sieviešu komandai gūt panākumus PSRS
čempionātos. Un vēl – par savu sporta inventāru. Šosejas mačos visulaik braucu
ar Harkovā ražoto inventāru, trekā – ar La
Perle, ko nopirku no populārā aizmotora braucēja Ivara Branta. Abi
velosipēdi man godam nokalpoja."
Augšāmcelšanās
Pagājušā gadsimta
astoņdesmitajos gados aci uz Arkādiju jau uzmeta PSRS treka izlases treneri.
Vēroja un saprata, ka viņš treka augstākajai līgai būtu noderīgs. Pirmie
simptomi bija novērojami jau Tallinas Kalev
trekā, kad izlases galvenajam trenētājam Aleksandram Kuzņecovam divi riteņi
bija pamatīgi salocīti. Kad Arkādijs tos atlocīja atpakaļ, Ļeņingradas treneris
latvieti lūdza braukt līdzi uz daudzdienu sacensībām VFR, kur viņa komanda
vinnēja. „Treneris paskatījās, kā
es strādāju, cik ātri un veiksmīgi veicu visus vajadzīgos remontdarbus,
atgriežoties mājās, mani iekļāva PSRS izlases sastāvā par mehāniķi. Ar
trekistiem strādāt bija viegli, nekādu moci nevajadzēja, jo viss notika vai nu
zem jumta, vai zem klajas debess. Nākamajā, 1987. gadā, ar PSRS izlasi
aizbraucām uz pasaules čempionātu Kolorādospringsā, kur Uldis Brēmanis
kilometra hītā ieguva piekto vietu un sasniedza Latvijas rekordu, kas nav
pārspēts vēl šobaltdien. Lai gan jau otro gadu biju PSRS treka izlases
galvenais velomehāniķis, savu topošo mehāniķa brīnumkoferīti faktiski sāku
veidot Amerikā. Tā nebija mūsu vienīgā viesošanās štatos togad. Pēc tam
startējām tradicionālajās daudzdienās Tour
du Point šosejā. Veidojās liela šmuce, proti, Kuzņecovam bija septiņi Rossini velorāmji, bet trīs dienas pirms
mačiem tur ieradās konkurentu firmas pārstāvji no Itālijas – Massi, piesolot PSRS izlasei septiņus
rāmjus par brīvu. Kuzņecovs piekrita, jo šie rāmji bija pilnīgi jauni un daudz
vieglāki. Bet tas nozīmēja, ka man divās dienās tos pilnībā vajadzēja
pārmontēt. Kā to paveikt? Vajadzēja veikalā iepirkt instrumentus. Es tos
atradu, un visus darbus laikā pabeidzu. Tā es pilnībā nokomplektēju savu
instrumentu koferīti un varēju būt bez bažām, strādājot ar PSRS izlasi Seulas
olimpiskajās spēlēs, kur mūsu sportisti ieguva lauvas tiesu čempionu medaļu, kā
arī zemākas raudzes godalgu. Par čempioniem kļuva Ērika Salumē, Aleksandrs
Kiričenko, Gintars Umars, Vjačeslavs Ņeļubins, Vjačeslavs Jekimovs un Arturs
Kasputis, sudrabs tika sprinterim Nikolajam Kovšam, bronza – Maratam
Gaņejevam grupas braucienā. Šajā panākumā liels bija arī mans ieguldījums. Pēc
Seulas vēl nākamā gada pirmajā pusē strādāju ar PSRS izlases trekistiem, bet
pēc tam man darbu uzteica, jo Latvija teju teju grasījās izstāties no Padomju Savienības.
Bet nākamajās piecās olimpiādēs jau biju Latvijas riteņbraucēju izlases
mehāniķis, izņemot, protams, BMX braucējus Pekinā."
Vakareiropas ziemas trekos
Neliela atkāpe. Arī
pēc Seulas PSRS trekisti guva lielus panākumus pasaules un Eiropas čempionātos.
Jau sen Vecajā kontinentā populārs bija ikgada Six day seriāls profesionāļiem. Toreizējais Eiropas Riteņbraukšanas
savienības prezidents Jans Derksens lūdza maskavietim Vadimam Bahvalovam
organizēt arī kaut vai minikomandu no Krievijas. Maskavietis šo uzdevumu
uzticēja Igo Japiņam, kurš sākumam izvēlējās komandā iesaistīt profesionāļus
Maratu Gaņejevu un Konstantīnu Hrabcovu, klāt vēlāk pieplusojot Latvijas
amatierus Daini Grantiņu un Uldi Ansonu, šiem puišiem palīgos deleģējot
mehāniķi Sveci, masieri un ārstu vienā personā Aldi Cīruli un transporta ministru Artūru Bērziņu.
Bija labi rezultāti.
Gan sportistiem, gan apkalpojošajam personālam. Vakareiropas profesionāļi
arvien biežāk lūdza tehnisko palīdzību mūsu mehāniķim un dakterim. Tādējādi
iznāca, ka abi latvieši vienu sacensību laikā palīdzēja arī vismaz četriem
rietumniekiem, tā kļūstot par gandrīz visvairāk pieprasītākajiem speciālistiem
šajā jomā, jo pie viņiem uz pakalpojumiem stāvēja rindā pat austrālieši.
Arkādijs no Six day seriāla darbiem izstājās pēc
karuselī aizvadītajiem 11 gadiem, bet Aldis Cīrulis parakstīja līgumu ar vācu
profesionālo šosejas riteņbraucēju komandu Deutche
Telecom, kas arī vairs nav spēkā.
Kas ir Sveces melnajā kastē
Liela daļa pašvirpotu
un frēzētu daiktu, bet vissvarīgākās ir no atsperu tērauda izgatavotās vairāku
izmēru atslēgas. Bija divi komplekti, bet vienam mistiski pieauga kājas.
Koferītī ir Amerikā iepirktie instrumenti, bet joprojām ir lietas, kas līdz
koferītim nemaz nenonāk. Tās ir izvirpotās centra asis ar šālēm, aizmugures
riteņu asītes, pēc kurām agrāk bija liels pieprasījums. Tiesa, tagad jau
gandrīz visu var nopirkt ārzemju veikalos,(dažkārt arī Rīgā), bet visi diezin
kāpēc dodas uz Latvijas Riteņbraukšanas federācijas darbnīcām aiz Rīgas kinostudijas,
kur strādā Arkādijs Svece un viņa ilggadējais amata biedrs Alberts Klaužs. Abi
apkalpo Latvijas izlases un sporta skolas, kas zina, kur labu mantu prot
izgatavot. Abi vīri, kuru kopējais vecums teju sasniegs pusotra simta gadu,
gatavi palīdzēt ikvienam, kuram radusies kāda problēma ar veloinventāru.
Arkādijs jau
sagatavojis inventāru tiem Latvijas riteņbraucējiem, kas devušies pie saviem
maizes tēviem ārzemēs. Par izcilākajiem bažu nav, jo Gatis Smukulis savā
jaunajā klubā AG2 La Mondiale visu
superīgāko saņem Francijā. Svece droši strādā pēc mājas grafika, jo izlases
dalībniekiem riteņi ir kārtībā un nodoti sportistiem lietošanā. Tagad viņam
vieglāk, jo saspringt vajadzēs tikai tad, kad kaujas taure aicinās uz Eiropas
un pasaules čempionātiem. Tāpēc arī šī ziema tāda svabadāka, varēja aizbraukt
uz dzimtajiem Meirāniem, lai no ezera āliņģa izceltu kādu prāvāku zaļsvārci.
Kolēģis par kolēģi
Jānis Sniedze,
Latvijas izlases šosejnieku treneris, triju olimpisko spēļu līdzdalībnieks: „Ar Arkādiju Sveci sadarbojamies jau ilgus
gadus, pat kopš VEF laikiem. Kopā bijām arī Sidnejā, Atēnās un Pekinā.
Apbrīnojams cilvēks. Pirmais no rītiem ceļas, pēdējais iet gulēt. Tikai tad,
kad sportistu inventārs pārbaudīts līdz pēdējai skrūvītei. Garantijas
standarts. Viņš allaž izdarījis visu, lai būtu labs rezultāts. Ikdienā diezgan
cimperlīgs, jo necieš, ja kāds viņam nodod nesakoptu riteni, bet tas ir tikai
treniņnometnē, toties sacensību priekšvakarā un pēc brauciena viņš sakops
visu."
Gatis ĶĪSIS
Arkādijs Svece
velomehāniķis
Dzimis 1939. gada 9.
februārī Rēzeknē
Riteņbraukšanā kopš
1957. gada
Pirmais treneris Ojārs
Siliņš
Pirmais klubs VEF
riteņbraukšanas sekcija
Panākumi sportā Rīgas
čempions un vairākkārtējs godalgoto vietu ieguvējs, Latvijas 1959. gada
čempionāta bronzas laureāts grupas braucienā šosejā, trekā – PSRS Bruņoto Spēku
čempions grupas braucienā Tulā un bronzas laureāts Ļeņingradā (1959. un 1961. g.),
sudrabs 1960. gadā 4 km individuālajā iedzīšanas braucienā, četrkārtējs
Latvijas čempions garajās distancēs, PSRS trekistu izlases mehāniķis (1986.-1988.
g.), Latvijas izlasē šajā amatā vēl šobaltdien
Izglītība Rīgas 1. arodskola
un VEF tehnikums
Ģimene precējies, meita
un dēls, četri mazbērni
Vaļasprieks makšķerēšana
