Ko darīt?

Latvijas
Olimpiskās komitejas (LOK) un Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP)
rīkotajā sanāksmē, kurā piedalījās vairāk nekā 130 sporta speciālistu, tika
apspriesta kritiskā situācija, kas veidojās, valdībai gatavojoties pieņemt
budžeta grozījumus un no 1. septembra atņemt finansējumu 69 pašvaldību sporta
skolām 2,39 miljonu latu apmērā.

Neadministrēt
iespējas

Aldons
Vrubļevskis, LOK prezidents:

Mums jāaptver, kādā
situācijā atrodamies. Jānovērtē, ko varam kopīgi darīt, lai saglābtu jaunatnes
sporta attīstības sistēmu. Gribētu, lai šodienas sanāksmē mēs atklāti izdiskutētu
problēmjautājumus saistībā ar sporta skolām, treneru algu nodrošināšanu, sporta
budžetu, sporta pārvaldību, lai šī sanāksme nepārvēršas par vainīgo meklēšanu,
par nereālu plānu vai projektu piedāvāšanu.

Sašaurināta
finansējuma apstākļos ik pa laikam izskan aicinājumi ierobežot sporta veidu
skaitu Latvijā. Mans uzskats, kuru esmu aizstāvējis jau gadiem ilgi, ir tāds, ka
administratīvā veidā ierobežot cilvēku izvēli, ar kādu sporta veidu
nodarboties, nedrīkst.

Šobrīd Izglītības
un zinātnes ministrijas ietvaros ir atrasti 415 tūkstoši latu, lai varētu
līdzfinansēt sporta skolu treneru algas no 1. septembra līdz 31. decembrim. Tas
ir tikai 35 procenti no nepieciešamā. Tāda ir situācija šobrīd, bet tas
nenozīmē, ka tā nevar mainīties rīt vai parīt.

Jāmeklē savā
kabatā

Agra Brūne, IzM Sporta departamenta direktore:

Lai sporta skolas
līdz gada beigām varētu saglabāt, jādabū vēl tikpat liela summa. Sporta skolas
ir visa sporta pamats. Mums pašiem jāizlemj, vai ņemam no kādām citām
programmām nost, jo šī trūkstošā summa jāatrod sporta budžetā. Varam rīkoties
lineāri. Sporta federāciju, sporta pasākumu programma… Paši zināt, ka ar
federācijām pašlaik līgumi noslēgti tikai uz astoņiem mēnešiem. Tālāk sporta
bāzu uzturēšana, kur jau tāpat naudas ir par maz. Augsto sasniegumu sports –
jāgatavojas Vankūveras spēlēm. Varbūt var kaut ko vēl paņemt nost. Mūsu
ministrijas astoņas aģentūras, devītais – muzejs un trīs sporta skolas, kuras
arī atrodas gandrīz uz likvidācijas robežas. Mūsu departaments arī tiek
samazināts par 30 procentiem, tas ir par trim cilvēkiem.

Ciniska un
graujoša situācija

Diāna Zaļupe, Latvijas sporta izglītības iestāžu direktoru
padomes priekšsēdētāja:

Situācija ar sporta
skolām ir ciniska un graujoša. Bērnu un jauniešu sports nekad nav bijusi
prioritāte mūsu valstī, un tagad mēs to uzskatāmi redzam. Lai gan Sporta likuma
13. pants nosaka, ka prioritāte finansēšanā ir bērnu un jauniešu sportam.

Šajā situācijā esam
vainīgi mēs visi – sporta sabiedrība, jo nav mums kopības ikdienā. Arī no
ministrijas izskan pretnostatījums. Ja mēs naudu atdodam jaunatnei, tad augstu
sasniegumu sports tiek likvidēts, tad sporta bāzes taisām ciet. Kategoriski
iestājos pret šādu uzstādījumu. Sports ir vienots un kopīgs, ja mēs ātrāk to
sapratīsim un sāksim kopīgi rīkoties, tad varbūt arī varēsim kaut ko izglābt.

Novelt visu uz
pašvaldību pleciem ir amorāli. To budžeti jau tā ir apcirpti. Protams,
pašvaldības kaut ko mēģinās atrast, jo tie ir viņu bērni un viņu treneri.
Patlaban valstī ir bezvaldības situācija. Vecie pašvaldību vadītāji savas
pilnvaras noliek, jaunie vēl tās nav sākuši pildīt.

Tur sēž tikai
matemātiķi?

Kirovs Lipmans, Latvijas Hokeja federācijas prezidents:

Divdesmit gadu
laikā valsts nav uzbūvējusi nevienu hokeja laukumu. Nevienu! Kur vēl pasaulē
valstij tāda attieksme pret bērniem, kas grib sportot?! Vecākiem jāmaksā par
to, ka viņu bērni spēlē hokeju. Tad nav jābrīnās, ka bērni jau astoņu gadu
vecumā lieto alkoholu, narkotikas. Tādu valsts grib mūsu nākotni?

Valdība triju
mēnešu laikā nav izstrādājusi nevienu attīstības programmu. Tur sēž tikai
matemātiķi, kas prot vienīgi pielikt un atņemt. Ja es tā strādātu biznesā, jau
sen būtu bankrotējis.

Mums vajag valdībai
stingrāk prasīt, lai mēs būtu droši, ka bērni varēs nodarboties ar sportu. Bet,
ja valdība ir tik švaka, tad tai atklāti jāpasaka, ka profesionālais sports
mūsu valstī nav vajadzīgs. Divi trīs gadi bez iespējas bērniem trenēties, un
sports būs sagrauts. Ar kādām pūlēm mēs saglabājām hokeju! Vairākums uzskatīja
– aizies vecie Dinamo spēlētāji, un hokejs Latvijā beigsies. Tikai ļoti
nopietni strādājot ar bērniem un jauniešiem, saglābām hokeju.

Daudziem
panākumi traucē

Jānis Mežeckis, Latvijas Futbola federācijas ģenerālsekretārs:

Ja mēs neattīstīsim
bērnu sportu, tad nezinu, kas notiks nākamajā dienā. Es nerunāju par futbolu,
bet jebkuru sporta veidu. Ko tad tie jaunieši darīs? Dzers alu, pīpēs, meklēs
narkotikas… Mums pārmet, ka futbols ir vairāk krievvalodīgs. Bet mums
jāpriecājas, ka krievu puikas, kas jau pirms spēles dzied Latvijas himnu,
nodarbojas ar sportu.

Ir absurdi, ka mums
pat atbildīgās ministrijas nosaukumā nav sporta vārds ietverts. Nav īsti
skaidrs, pie kā vērsties. Mums futbolā ir vieglāk. Futbols pasaulē ir stiprs
sporta veids. Ja man ir grūti, zvanu uz Šveici, es varu aizbraukt pie Blatera,
pie Platinī, viņi var atbraukt uz šejieni un mums palīdzēt.

Reizēm iedomājos
par citiem sporta veidiem. Viņi kvalificējas Eiropas kausu izcīņai, tas ir gods
un slava visam Latvijas sportam, bet tūlīt viņiem rodas papildu finansiālas
problēmas!

Pats esmu bijis
treneris. Zinu, cik atbildīgs ir šis darbs. Nereti treneris var izdarīt vairāk
nekā skola, vairāk nekā ģimene. Ja šādu cilvēku vairs nebūs, būs traki. Lielais
sports izdzīvos. Kad mūsu izlases uzvar, tad Saeimā visi dzied himnu. Bet
jādomā par neredzamo piramīdas pamatu. Ja tā nebūs, agrāk vai vēlāk nebūs arī
izlases.

Jāmeklē kopējā budžetā

Guntis Apīnis, Pašvaldību savienības padomnieks sporta
jautājumos:

Jaunievēlētie
pašvaldību vadītāji līdz mācību gada sākumam nupat būs sākuši darboties, viņi
nevar ietekmēt tos procesus, kas risinās šobrīd.

Valstī šajā krīzes
situācijā būtu nepieciešams pieņemt nevis ilgtermiņa lēmumus, bet gan, kā
darboties tuvāko gadu laikā.

Papildu līdzekļus
vajadzētu meklēt kopējā valsts budžeta ietvaros. Sasteigtie lēmumi neļāva
saskatīt vietas, kur varētu būt rezerves. Domājot par 2010. gada budžetu, jau
tagad jāmeklē šīs iespējas. Nacionālā sporta padome nepilda savas funkcijas.
Mums nav vajadzīga Nacionālā sporta padome, kas būtībā ir Ministru kabinets,
bet gan sporta ekspertu padome, kas spēj pieņemt pamatotus lēmumus.

Varbūt nevajag
arī valsti

Dainars
Dambergs, Latvijas Automobiļu
federācijas prezidents:

Autosports principā
dzīvojis no sponsoru vai no savas personīgās naudiņas, bet pilnībā piekrītu, ja
mēs masveidīgajos sporta veidos nedomāsim par saviem bērniem, tas būs lielākais
nonsens, kāds vien var būt. Ja nevajag mūsu bērniem un viņu treneriem, tad
varbūt mums nemaz nevajag tādu valsti.

Mēs pārkāpjam
likumu

Jānis Dzenis, Latvijas Peldēšanas federācijas
viceprezidents:

Mēs pārkāpjam
likumu – Bērnu tiesību aizsardzības likumu, starp kura mērķiem ir arī 4. pantā
noteiktā bērnu orientācija uz veselīgu dzīvesveidu kā tautas izdzīvošanas
objektīvu priekšnosacījumu.

Mūsu un
starptautiskie likumi noteikuši, ka bērns ir prioritāte. Šobrīd mēs valstī
bērnam noņemam līdzekļus, tas nozīmē – noņemam nākotni. Rezolūcijās mēs vienmēr
prasām naudu, naudu, naudu… Bet mums nav jāprasa nauda treneriem, nav jāprasa
nauda pedagogiem, bet gan bērniem, jāprasa nodrošināt viņu likumīgās
tiesības  uz eksistenci, attīstību,
pilnvērtīgiem dzīves apstākļiem. Pie mums ar sportu var nodarboties tikai tie,
kuru vecākiem ir nauda. Bet šādas tiesības pēc likuma ir visiem bērniem
neatkarīgi no viņu sociālā stāvokļa, tautības vai rases.

Kurš bīda un
aizstāv?

Guntis Zālītis, Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidents:

Visi nozīmīgākie
lēmumi tiek pieņemti saistībā gan ar Sporta federāciju padomi, gan ar Latvijas
Olimpisko komiteju. Varbūt Izglītības un zinātnes ministrijai šīs funkcijas šīm
organizācijām arī jādeleģē. Lai mēs saprotam, kurš pieņem galvenos lēmums, kurš
bīda sporta ideju valdībā, kurš aizstāv mūsu sportistus un mūsu sporta skolas.
Mums vajadzētu kopīgi par to vienoties. Jāatceras, ka sporta spēles var glābt
sponsori, bet individuālie sporta veidi dzīvos tikai tik ilgi, kamēr būs valsts
un pašvaldības dotācijas.

Kāpēc mēs
brīnāmies

Vairis Brīze, Latvijas Slēpošanas savienības prezidents:

Katrai federācijai
plauktiņā ir Izglītības un zinātnes ministrijas izsniegts apliecinājums, kurā
skaidri un gaiši rakstīts, ka federācijai valsts deleģējusi tiesības realizēt
valsts politiku noteiktā sporta jomā. Kas līdz šim ir noticis? Tiesības
deleģētas federācijai, bet finansējums izlemts ierēdņu kabinetos un gājis garām
federācijai. Pār šo finansējumu pazuda sabiedrības kontrole.

Federācijās mēs
visi esam profesionāļi un varētu paskatīties, kā šo naudu labāk izlietot. Ja finansējumu
piešķir kabinetos, tad gada beigās mēs brīnāmies un meklējam vainīgos.

Šobrīd, kad valstī
naudas vienkārši nav, vajadzētu racionālāk paskatīties uz līdzšinējo sporta
finansēšanas modeli un piešķirt lielāku lomu federācijām valsts budžeta līdzekļu
apsaimniekošanā. Tas nodrošinātu gan sabiedrības kontroli, gan daudz efektīvāku
un no rezultāta atkarīgāku treneru darba samaksu. Slēpošanas savienība no
valsts budžeta šogad saņēmusi tūkstoš latus, nodokļos samaksājusi nepilnus
septiņus tūkstošus. Slēpošanas savienība pagājušajā sezonā sarīkojusi Latvijas
čempionātus trijos sporta veidos. To rezultāti treneru lobija dēļ ir mazliet
smieklīgi. Distanču slēpošanā 220 dalībnieki sadala 114 čempionu titulus. Tas,
manuprāt, nav normāli. Kam tas ir vajadzīgs? Lai treneri aizpildītu dažādas
atskaites un saņemtu samaksu par slodzēm. Dzīve mūs piespiež domāt citādi.
Tāpēc es nerunāju par ielāpu lāpīšanu līdz 31. decembrim, bet par to, kā mēs
varētu dzīvot 2010. gadā un turpmāk.

Ierēdņi tikai
koordinē

Edgars Severs, IzM Sporta departamenta Sporta politikas
nodaļas vadītājs

Pagājušā gada
budžetā sportam bija 27,5 miljoni latu, šogad pēc grozījumiem būs 17 miljoni.
Nākamgad – vēl mazāk. Lai sporta pedagogam tagad samaksātu tikpat, cik
matemātikas skolotājam, no septembra līdz decembrim nepieciešami 969 000 latu.
Ministrija ārpus sporta ir atradusi 415 000 latu. Tie ir 46 procenti. Līdzīga
sāpe ir mūzikas un mākslas skolām.

Izglītības un
zinātnes ministre Tatjana Koķe valdībā ir vienīgais cilvēks, kas aizstāv
sportu. Jo Aizsardzības un Iekšlietu ministrijas sportam finansējumu vairs
nepiešķir.

Saka, ka naudu dala
ierēdņi. Tā nav. Ierēdņi šo procesu koordinē. Jau sen ministrijā ir budžeta
komisija, kurā piedalās arī sporta federāciju un olimpiskās komitejas
pārstāvji.

Jāapzinās, kad
Saeima pieņems budžeta grozījumus, sportam pāri paliks 6 713 340 lati. Par šo
naudu visai sporta nozarei būs jāizdzīvo līdz gada beigām. Nāksim kopā,
spriedīsim, kā to izdarīt.

Ir arī ieņēmuma
avoti

Gaļina Kaņējeva,
Eiropas struktūrfondu neatkarīgā
eksperte, ekonomiste:

Izglītības un
zinātnes ministrijai ir uzdevums – griezt, griezt, griezt… Viens ir kāvējs,
otrs ir kaujamais. Ministrijai drusku pietrūkst biznesa izpratnes. Nav tā, ka
valstij nav naudas. Valstij ir ieņēmuma avoti, kurus tā plāno sadalīt un
budžetā ielikt. Kāpēc mēs ministrijas līmenī nerunājam par kādām konkrētam
mērķim orientētām ieņēmumu plūsmām. Piemēram, ir ieņēmumi no akcīzes
palielinājuma alkoholam, no nodokļu palielinājuma azartspēlēm… Lūdzu jums ir
iezīmēti ienākumi valsts budžetā. Palieliniet kaut par vienu procentu un
mērķtiecīgi novirziet sportam.

Jāskatās
redzīgām acīm

Gunārs Dumbris, Priekuļu novada deputāts, Cēsu olimpiskā
biatlona centra vadītājs:

Novada budžets
veidosies tikai ar 2010. gada 1. janvāri. Līdz tam katrs tajā iekļautais
pagasts strādās ar savējo. Tikai janvārī novads sāka apjaust savas iespējas.
Diezin vai tās būs lielas. Prioritātes noteikti būs izglītība un sociālā sfēra.
Ja paliks pāri, tikai tad nāks kultūra un sports.

Pašlaik jābūt
solidāriem un katram jāpārskata savs budžets. Arī sporta skolas var atrast
iekšējās rezerves. Jāskatās redzīgām acīm. Cita varianta vienkārši nav.

Dainis CAUNE

LATVIJAS SPORTA FEDERĀCIJU PADOMES (LSFP), LATVIJAS OLIMPISKĀS KOMITEJAS
(LOK) UN LATVIJAS SPORTA IZGLĪTĪBAS IESTĀŽU DIREKTORU PADOMES

AICINĀJUMS

SAEIMAI, VALDĪBAI,
IZGLĪTĪBAS UN ZINĀTNES MINISTRIJAI UN PAŠVALDĪBU SAVIENĪBAI SAKARĀ AR PROBLĒMĀM
LATVIJAS BĒRNU UN JAUNATNES SPORTA FINANSĒŠANĀ

Rīgā 2009.gada 16.jūnijā

Saskaņā ar Ministru kabineta (MK) 2009. gada
11. jūnija prokollēmumu (prot. Nr.40 35.§) valdība
pieņēmusi valsts budžeta grozījumus, kas 
no 1. septembra pārtrauc finansējumu treneru darba samaksai 69
pašvaldību sporta skolām 2,39 miljonu latu apmērā. Arī 2010. gada valsts
budžetā nauda šim mērķim vispār netiek paredzēta.

Šobrīd valsts caur sporta
skolām finansē treneru algas 38 sporta veidos, kuros nodarbināti 35 000
skolēni.

Sporta speciālisti uzskata, ka
šādi grozījumi pārkāpj Bērnu tiesību aizsardzības likuma prasības, nenovēršami
sagraus jaunatnes sporta sistēmu valstī, bet treneri paliks bez algām.

Konstatējām:

      pašvaldību dibinātās sporta
skolas ir viens no svarīgākajiem posmiem jauno sportistu  sagatavošanai startiem sacensībās, t. sk.
Latvijas jauniešu un junioru izlases komandās;

      valsts finansējuma apturēšana
sporta skolu treneru darba samaksas nodrošināšanai rada nopietnu risku sporta
skolu sistēmas tālākai pastāvēšanai,

      valsts sporta budžets pēc šā
gada sākumā un jūnijā veiktajiem izdevumu samazinājumiem neparedz sporta skolu
treneru darba samaksas vajadzības no septembra 
līdz gada beigām.

      jautājums par sporta skolu
treneru darba samaksas finansējuma novirzīšanu caur attiecīgo sporta veidu
federācijām nav atbalstāms un nav šīs dienas darba kārtības jautājums

Aicinām:

1.   Novērst Bērnu tiesību
aizsardzības likuma 4.panta 4.punkta pārkāpumu par „bērnu orientāciju uz veselīgu dzīvesveidu kā tautas
izdzīvošanas objektīvu priekšnosacījumu";

2.   Izglītības un zinātnes
ministriju (IZM) nodrošināt finansējumu sporta skolu treneru darba samaksai no
2009. gada 1. septembra līdz 31. decembrim, tādējādi neizjaucot sporta skolu
sistēmu un dodot pašvaldībām laiku jautājumu izlemšanai par sporta skolu tālāko
likteni, gatavojot pašvaldību budžetus 2010. gadam;

3.   Latvijas Sporta federācijām
sadarbībā ar pašvaldībām aktīvi meklēt iespējas aizstāvēt savu sporta veidu
programmas sporta skolās;

4.   Sports ir valstiski svarīga un
visai tautai ļoti vajadzīga sabiedriskās dzīves nozare. Mēs vēlamies, lai tiktu
nodrošināta sporta dzīves organizācijas un pārvaldes pēctecība un loģiska
attīstība, kurā ar sportu savu dzīvesvietu tuvumā varētu nodarboties tūkstošiem
bērnu un  jauniešu.

Paziņojam, ka 2009. gada septembrī sasauksim
Latvijas Olimpiskās komitejas, Latvijas Sporta federāciju padomes un Sporta izglītības
iestāžu direktoru padomes kopsapulci ar valsts un pašvaldību organizāciju
pārstāvju līdzdalību par sporta skolu sporta un citu sporta programmu atbalstu
un finansējumu 2010. gadā.

Andris KALNIŅŠ       LSFP prezidents

Aldons VRUBĻEVSKIS       LOK prezidents

Diāna ZAĻUPE         Sporta izglītības iestāžu direktoru

padomes priekšsēdētāja

Aicinājums vienbalsīgi pieņemts LSFP
valdes, LOK IK, Latvijas Sporta izglītības iestāžu direktoru padomes un 42
sporta veidu federāciju pārstāvju kopīgā ārkārtas sanāksmē Rīgā 2009. gada 16.
jūnijā.