Brīvprātība, iespējas un principi
Pirmais mūsu
cilvēks Saeimā ir Dzintars Ābiķis, kurš ilgstoši vada Sporta apakškomisiju un
uz darbu brauc ar divriteni. Tā viņš rīkojās arī pirms vispārējās finanšu
krīzes, kas tagad liek pārvērtēt paveikto un bažīties par rītdienu.
– Šķiet, jūs var
uzskatīt par Saeimas rekordistu?
– Kādā ziņā?
– Esat deputāts
piecās Saeimās pēc kārtas un vēl iepriekš no Tautas frontes saraksta bijāt
ievēlēts Augstākajā Padomē.
– (Smejas).
Mēs esam trīs, kas kopš 1990. gada ievēlēti nepārtraukti. Vēl Anna Seile un
Jānis Lagzdiņš. Es sapratu mājienu – laiks iet…
– Nē, es gribēju
uzsvērt, ka nemitīgi esat piedalījies valsts attīstības procesos un varat
novērtēt, kā uz kopējā fona izskatās sports?
– Labi izskatās.
Latvijā pārsvarā bijušas valdības, kas izprot sportu. Mūsu Saeimā nav kā dažā
valstī, kur puse deputātu ir sievietes. Vīriešus tomēr sports interesē vairāk.
Sporta sistēmas
attīstību gan pirmām kārtām veicinājušas nevalstiskās organizācijas. Vislielākā
ietekme neapšaubāmi ir Latvijas Olimpiskajai komitejai. Nozīmīga figūra bija
tās ilggadējais prezidents Vilnis Baltiņš, kura konceptuālā pieeja, manuprāt,
bija pareiza. Visā visumā nav pamata gausties.
– Kas būtu
pieskaitāms pie sporta ieguvumiem?
– Saglabāts uz
sporta skolu sistēmu balstītais jaunatnes sports. Svarīgi, lai jaunie cilvēki
neatkarīgi no ģimenes labklājības un dzīvesvietas varētu nodarboties ar sportu.
Līdz šim tādas iespējas ir bijušas. Protams, ir atsevišķi sporta veidi, ar
kuriem bez pietiekami turīgas ģimenes atbalsta nav iespējams nodarboties.
Nostiprināta sporta
veidu federāciju un to padomes loma. Ir labi, ka izveidota Olimpiskā vienība,
kas ļauj atbalstīt labākos profesionālos sportistus. Bijusi aktīva un plaša
sporta bāzu būvniecība. Tai gan varbūt vajadzēja sistēmiskāku pieeju.
– Kādā ziņā?
– Dažviet politiķi
izsituši apdzīvotajai vietai neadekvāti lielu bāzu būvniecību. Tajā pašā laikā
nevar noliegt, ka ir uzcelts daudz labu sporta būvju, kuras varbūt tagad krīzes
laikā grūtāk uzturēt, bet kuras nekur nepazudīs, kuras ir un būs ļoti
noderīgas.
– Pie ieguvumiem
minējāt sporta skolu sistēmu. Finansējuma samazinājuma dēļ tā patlaban jūtas
visapdraudētākā!
– Šobrīd vairāk
nekā jebkad agrāk jāizvēlas prioritātes. Un šajā skalā jaunatnes sportam jābūt
pašā augšā. Labi, pazudīs mums kāda pusprofesionāla vai profesionāla komanda,
bet, ja būs jaunatnes sports, finanšu situācijai uzlabojoties, agrāk vai vēlāk
to varēs reanimēt. Ja mēs sagrausim sistēmu, tad būs bēdīgi.
Šim jautājumam
Saeimas sporta apakškomisijā veltījām speciālu sēdi. Ir skaidrs, ka, lai sporta
skolu sistēmu saglabātu, nākamgad no valsts finansējuma vajadzīgi vismaz
divarpus miljoni treneru algām. Speciālisti uzskata, ka tad pašvaldības sporta
skolu vezumu varētu pavilkt.
– Izskan
viedokļi, ka mums vajadzētu noteikt arī prioritārus sporta veidus!
– Tādi gudrinieki
pēdiņās visos laikos bijuši. Jā, Latvijai ir sportā tradīcijas. Esam, piemēram,
basketbolā pirmā Eiropas čempionvalsts. Mums ir pieklājīgā līmenī hokejs,
handbols, futbols, volejbols. Lietuviešiem sporta spēļu spektrs nav tik plašs.
Hokejā, volejbolā viņi ievērojami atpaliek.
Ja mēs ietu pa šādu
prioritāšu ceļu, mums nebūtu ne olimpiskā čempiona BMX, ne florbola, kas ir
lēts un ļoti populārs sporta veids īpaši laukos, kur rocība mazāka. Šāda pieeja
nebūtu pareiza. Nevajadzētu atsevišķus sporta veidus padarīt ekskluzīvus. Tagad
viens otrs bijušais valstsvīrs iestājas, ka mums vajadzētu īpaši atbalstīt Dinamo
hokejkomandu. Drīzāk jāatbalsta vieglatlētika, kas ir visplašāk pieejamais
sporta veids un kuram tajā pašā laikā Rīgā nav nevienas īsti piemērotas bāzes.
Bet nevajag
noniecināt nevienu sporta veidu. Sports nav iedomājams bez brīvprātības
principa, un iespējas jādod visiem. Ja cilvēki Latvijā grib spēlēt beisbolu,
kāpēc to liegt? Svarīgi, ka cilvēks piedalās un kļūst veselāks. Īpaši būtiski,
lai jauniešiem būtu iespējas sportot.
– Esat bijis
vieglatlēts, ka tā par šo sportu iestājaties?
– Nē. Sporta skolā
esmu trenējies basketbolā un volejbolā. Kad salauzu kāju, pārgāju uz šaušanu.
Kaut gan esmu startējis arī vieglatlētikas sacensībās.
– Sportisti ar
saviem rezultātiem jau paši sevi un savu sporta veidu var izvirzīt prioritārā
situācijā, iekļūstot Latvijas olimpiskajā vienībā.
– Protams. Un ir
jāņem vērā arī tradīcijas, treneru potenciāls. Gadā Latvijā piedzimst apmēram
20 000 bērnu, puse ir puikas, vēl pusei no viņiem sports neinteresē. Uz visiem
sporta veidiem gadā paliek daži tūkstoši klātpienācēju. Vai tad visiem gara
auguma puišiem liksim spēlēt tikai basketbolu?! Bet garie tikpat labi var
izpausties arī volejbolā, rokasbumbā, dažās vieglatlētikas disciplīnās…
Basketbols varbūt kļūtu konkurētspējīgāks, bet vai tāpēc mums jālikvidē
volejbola grupas, teiksim, Skrundā vai Daugavpilī, kur šis sporta veids
tradicionāli ir populārs.
– Pie paveiktā
nepieminējāt būtisku lietu, kas tieši ir Saeimas kompetencē – Latvijā jau
septīto gadu darbojas Sporta likums.
– Likumu veidojām
un grozījumus tajā izdarījām, konsultējoties ar sporta sabiedriskajām
organizācijām, ar sporta federāciju padomi, pašām federācijām, ar Olimpisko
komiteju. Citādi nevar. Ar nevalstiskajām sporta organizācijām mums bijusi laba
sadarbība.
Ir lietas, kas nav
līdz galam sakārtotas. Jau vairākus gadus ņemamies ar sporta klubiem, kuros
trenējas tādi paši bērni kā sporta skolās, bet kuri joprojām nevar saņemt
valsts budžeta finansējumu. Visu laiku Izglītības un zinātnes ministrijas
sporta budžetā naudas nepietika, tagad tās ir vēl mazāk.
– Aizsardzības
ministrija, draudot liegt sportam jebkādu finansējumu un likvidēt NBS sporta
klubu, var atļauties ignorēt Sporta likumu…
– Iepriekšējā
nedēļā uzaicināju ministrijas pārstāvjus šo tēmu pārrunāt. Ministrs pats
neieradās, komisijā diskutējām ar Mācību vadības pavēlniecības komandieri Igoru
Rajevu. Saruna bija pamatīga. Viņi apgalvo, ka bruņotajos spēkos sports arī
turpmāk tiks piekopts un iespēju robežās atbalstīts. Viņi gan orientēsies uz
sporta veidiem, kas saistīti ar militāro dienestu. Izteicām cerību, ka viņi
sadarbosies ar Modernās pieccīņas federāciju, mūsu vēlme bija atbalstīt arī
biatlonu. Daudzās rietumvalstīs tieši militāro dienestu pārstāvji ir biatlona
izlašu līderi. Šie priekšlikumi palika uz jautājuma zīmes. Viņi apsolīja, ka
turpināšot sniegt atbalstu atsevišķiem augstas klases sportistiem, bet
nekonkretizēja, kuriem. Sporta kluba funkcijas neizzudīšot. Sporta lietu
vadīšana vairāk būšot apakšvienību komandieru kompetencē. Izskatās, ka atsevišķām
sporta spēļu komandām armijā nav vairs cerību. Žēl, protams, bet jāatzīst, ka
arī Aizsardzības ministrijai finanšu situācija ir ārkārtīgi smaga. Viss jāskata
kopsakarībās.
– Bet šī
bezcerīgā krīzes situācija jau nebūs mūžīga!
– Arī par to ar
Rajeva kungu runājām. Svarīgi nepazaudēt sporta bāzes. Tas pats attiecas uz
sporta skolām un treneru kontingentu. Ja tas izklīdīs, tad, atsākoties
augšupejai, reanimēt jau sasniegto būs daudz grūtāk. Neesam jau unikāla valsts,
vienīgi mums krīze ir dziļāka, un atkopšanās sāksies vēlāk, jo dažus gadus
pārāk labi esam dzīvojuši, labklājību sasniedzot galvenokārt aizņemoties. Ņemot
vērā, ka nauda būs jāatdod gan individuāli, gan valstij, attīstībai mums paliks
mazāk nekā citiem.
– Par nācijas
veselību un arī prestižu, ko dod sports, katrai valstij ir jāmaksā.
– Neapšaubāmi.
Teorētiski jau varētu bez sporta, mūzikas un mākslas skolām iztikt. Pietiktu
tikai ar obligāto izglītību. Bet tik un tā nekāds ietaupījums nesanāktu. Mēs
taču zinām, ka daudzus sports izvilcis no dūksnāja, paglābis no nelabvēlīgu
gimeņu ietekmes, pasargājis no kaitīgām ietekmēm. Ja jaunatnes sportu
nefinansēsim, būs vairāk jātērē cietumiem, nerunājot nemaz par sabojātām dzīvēm
un cilvēkiem, kas zuduši kā valsts labklājības un ienākumu veidotāji.
– Daži uzskata,
ka sports ir komercpasākums, ka tajā augstākais mērķis ir kļūt par miljonāru.
– Tādi ir tikai
daži sporta veidi un tikai lielās valstīs, kurās ir pietiekami plašs tirgus.
Pat bagātajā Dānijā ir tikai piecas sešas profesionālas futbola komandas,
pārējie ir pusprofesionāļi, kas futbola spēlēšanu pietiekami augstā līmenī
apvieno ar darbu. Mazā valstī viss maksā dārgāk. Turklāt nepieciešama vairāku
apstākļu sakritība. Ir jābūt talantam, īstajam cilvēkam šis talants jāpamana,
jābūt iespējai atbilstošos apstākļos trenēties.
Olimpiskā kustība
savulaik bija ļoti ideālistiska. Vēl pagājušā gadsimta otrajā pusē totalitārās
valstis visādi blēdījās, lai šos principus pārkāptu. Bet laiki maina attieksmi,
un šīs robežas kļuvušas daudz plūstošākas. Tomēr tagad pārāk bieži no sportistiem
dzird, kas man par to būs.
Jā, lielajā sportā,
aizstāvot savu valsti, reizēm tiek kaitēts veselībai. Ar milzīgām slodzēm un
arī ar atļautiem medikamentiem. Tāpēc sportisti grib valsts atbalstu, vēlas,
lai viņus novērtē. Valsts jau līdz šim arī to centusies darīt. Tomēr sports
nedrīkst pazaudēt arī savu ideālismu, tīro tieksmi pēc uzvaras, vēlmi būt
pirmajam, čempionam. Bet jābūt arī sportista atbildībai. Ja valsts, tātad visi
nodokļi maksātāji viņu atbalstījuši, tas uzliek zināmus pienākumus. Ir mums
daudz atbildīgu sportistu, bet ir arī vienas dienas varoņi, kas šo atbalstu
skaļi pieprasa, bet ne vienmēr ir pelnījuši. Svaigākos piemērus varējām vērot
nesenajā Eiropas basketbola čempionātā.
– Interesanti,
ka Latvijā populāras ir sporta spēles, bet visas medaļas olimpiskajās spēlēs
vai pasaules čempionātos izcīnītas tikai individuālajos sporta veidos…
– Tas ir objektīvi.
Mūsu ir pārāk maz, lai izveidotu izcilas sporta spēļu komandas. Īslandes
handbolisti un Lietuvas basketbolisti drīzāk ir izņēmums, kas apstiprina
likumsakarību.
– Atgriežoties
pie finansēm. Sports pazaudēja daļu naudas, kad tika mainīts likums par nodokļu
atvieglojumiem sabiedriskā labuma organizācijām.
– Šī kļūda tiek
labota. Tūlīt trešajā lasījumā šis likums tiks pieņemts iepriekšējā redakcijā.
– Vai nav
dīvaini, ka Rīgas Dinamo hokeja komandu būtībā uztur Krievijas gāzes
koncerns Itera, solot ziedot aptuveni septiņus miljonus latu, vairāk
nekā mūsu valsts spēj atvēlēt visiem pārējiem sporta veidiem kopā?
– Nevar ignorēt
lielo skatītāju uzmanību, pozitīvās emocijas, ko dod šī komanda. Bet man par šo
projektu ir veselīga skepse. Latvijas izlases kandidātiem tas, protams, dod
iespēju spēlēt augstā līmenī. Be tajā pašā laikā bankrotējusi Rīga 2000,
vajākas kļuvušas komandas, kas spēlē Latvijas čempionātā, jo visa, arī
potenciālo sponsoru – uzņēmēju uzmanība veltīta vienai Dinamo. Zūd
starpposms, kurā bērnu un jaunatnes komandu absolventiem izaugt līdz tam Dinamo.
Otra lieta.
Skaidrs, ka Rīgas Dinamo atdzimšana un iesaistīšana Kontinentālajā
hokeja līgā ir politprojekts. Kremlis tam ir devis zaļo gaismu, jo Krievija ir
ieinteresēta, lai KHL spēlētu arī ārzemju komandas, pirmkārt, jau no Eiropas Savienības.
Vēl vairāk viņi priecātos, ja tur spēlētu kāda Somijas, Zviedrijas vai Vācijas
komanda. Bet šīm valstīm KHL nav vajadzīga, jo ir pietiekami spēcīgi savi
čempionāti.
Un vēl – Krievija
visu laiku Latviju centusies paturēt savā ietekmes zonā. Tādi projekti kā Jaunais
Vilnis, Rīgas Dinamo un vēl citas aktivitātes palīdz šo ietekmi
nostiprināt. Ja Kremlis Iterai pateiks – liekam punktu, vairāk
nemaksājam -, Dinamo eksistence beigsies, jo šaubos, vai šajos
finansiālajos apstākļos atradīsies vietējie uzņēmēji, kas spēs nodrošināt daudzmaz
konkurētspējīgas komandas pastāvēšanu.
– Ja šo punktu
pieliks pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām, varam iedomāties, par ko balsos
nokaitinātie hokeja līdzjutēji. Projekts būs īstenots.
– Neapšaubāmi šim
projektam ir politiska dimensija. Turklāt Dinamo bija PSRS Iekšlietu
ministrijas sporta biedrība. Un, ko Latvijā darīja iekšlietu ministrijas
karaspēks ar čeku priekšgalā, vismaz vecākā paaudze labi zina. Bet tās jau ir
pārāk tālas un smagas pārdomas…
– Tad fināla
noskaņai kaut ko optimistisku!
– Jebkura krīze
beidzas. Tikai jārēķinās, ka tai cauri būs jāiziet ar sāpēm. Krīze palīdz
paātrinātā tempā sakārtot daudzas sistēmas, arī katram savu galvu. Jāsaprot, ka
nevar dzīvot tikai uz parāda.
Svarīgi, lai,
neskatoties uz daudziem cilvēkiem ļoti smago situāciju, kaut gan četrās
piektdaļās pasaules valstu dzīvo vēl sliktāk, mēs nesagrautu tos sistēmas
elementus, bez kuriem nākotnē nevarēsim iztikt. Tad atgūšanās būs daudz
smagāka.
Dainis CAUNE
Dzintars Ābiķis
Saeimas deputāts,
Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs
Dzimis: 1952. gada 3. jūnijā Ventspilī
Izglītība: beidzis Ventspils 1. vidusskolu, LU Ģeogrāfjas fakultāti
Sportā: skolas gados trenējies basketbolā, volejbolā un šaušanā
Darba gaitas: Rīgas 41. vidusskolas skolotājs, 1990. gadā no LTF saraksta
ievēlēts par LR AP deputātu, 5., 6., 7., 8. un 9. Saeimas deputāts
Ģimenes stāvoklis: precējies, ģimenē ir divi dēli
Aizraušanās: riteņbraukšana, makšķerēšana, lauku darbi
