Ceturtais gads trešajā paaudzē

Jauna,
dzirkstoša skolotāja. Savā sporta stundā skolēnu iesildīšanai izmantoja…
virvi. Kad Antra Šverna bija sadalījusi klasi divās grupās, vienai daļai
pavērās cerības patusēt, bet skolotāja to pamanīja un skolēnus atkal iesaistīja
kustībā.

Antra
Šverna ir skolotāja tikai ceturto gadu, bet jau trešajā paaudzē. Mamma Aira
Kurtiņa pusfinālā cīnījās kopā ar meitu par Gada sporta skolotāja titulu,
savukārt vecmāmiņas aktivitātes pašlaik ir pastaigas un īkšķa turēšana.

– Kā
iemācīt skolēniem mīlēt sportu?

– Ja
skolotājs mīl savu darbu un grib kaut ko iemācīt bērniem, nevis vienkārši
parādīt, ko es spēju, tad bērns to novērtēs, kļūs atsaucīgs, un mēs varēsim
daudz ko iemācīties.

– Jums
ir kāds īpašs paņēmiens, kā bērnus rosināt aktivitātēm?

– Ļoti
precīzi jāizvēlas pasniegšanas veids, cenšos vadīt stundu vairāk kā spēli. Arī
lielajiem skolēniem var dot tik interesantus uzdevumus, ka viņi, tos pildot,
neapzināti arī mācīsies. Piemēram, bērni sadalās pāros un spēlē florbolu, bet viņiem
nav nūju kātu, ir tikai nūju gali. Viņi ar azartu pa pāriem darbojas, un
vienlaikus tas ir mazs knifiņš florbola saspēles pilnveidošanai, ko var
izmantot tikai skolas variantā, lai ieinteresētu darboties stundā, bet tas nav paredzēts
nopietniem florbola treniņiem.

Pirmajā
gadā bērni pārbauda pedagogu. Tūlīt pēc sporta akadēmijas beigšanas gadījās arī
asaras pa kluso nobirdināt, bet tagad varu teikt, ka tiešām mīlu šo darbu.

– Kad
jūs sev sakāt – šī stunda man izdevās! Kas par to liecina?

– Bērni.
Ja viņi pēc stundas pienāk klāt un saka: „Skolotāj,
šī bija superīga stunda!" Skolēni nekad nenāk un nesaka vienkārši tāpat, jo
viņi nemēdz lieki piepūlēties un tērēt vārdus.

– Kā
tiekat galā ar skolas sportistiem, kuri reizēm ir augstprātīgi, jo prot vairāk
nekā citi?

– Savā
skolā es bērnus pazīstu un, ja man stundā ir skolēns, kurš trenējas basketbolā,
uzreiz viņam pasaku: „Šodien mēs mācīsimies basketbolu, un tev ir jāsaprot, ka
mēs mācīsimies, bet tu jau māki. Tu būsi paraugs citiem." Es ļauju viņam
demonstrēt citiem apgūstamās kustības. Protams, es pati varētu rādīt, bet
bērnam tas ir svarīgi, man jāļauj viņam izcelties tajā stundā, kurā viņš ir
meistars.

Ir
bērni, kuri saprot un labprāt ir vadošie, bet ir arī tādi, kuriem vajag
paskaidrot, kāda atšķirība ir starp skolas sportu un lielo sportu. Sporta
stundās mēs iegūstam priekšstatu par dažādiem sporta veidiem un to
pamatiemaņas, bet augstiem sasniegumiem skolēni tiek gatavoti ārpus sporta
stundām – treniņos. Sporta stundās jāņem vērā arī kopējais klases
veselības stāvoklis. Mūsu skolā ir bērns, kuram ir nopietnas problēmas ar
muguru, bet arī viņš piedalās stundā. Tāpat vienmēr paskatos, kas rakstīts
skolēnu atnestajās ārsta zīmēs, un aprunājos, cik viņi paši ir ar mieru darīt.
Izskaidroju arī tiem, kuri pavisam atbrīvoti no sporta, ko viņi drīkst un ko
nedrīkst, tad viņi bieži vien vēlas un var arī itin normāli piedalīties stundā.

– Ko jūs
darāt ar nepaklausīgajiem dauzoņām un galīgajiem sliņķiem, kas negrib pat
pirkstu pakustināt?

– Nav
viegli ar tiem, kuriem rokas un kājas iet pa gaisu, jo viņi rada situāciju,
kurā skolotājs nevar pievērst pienācīgu uzmanību tiem bērniem, kuri grib
strādāt. Hiperaktīvajam lielākoties svarīga ir izrādīšanās, un ir vērts viņu
likt par līderi, jo ignorēšana parasti neiedarbojas. Viņš gūst vajadzīgo
uzmanību no citiem un tādā veidā absorbējas kolektīvā. Var, protams, rakstīt
piezīmes dienasgrāmatā, bet, pirms ķeros pie piezīmes, mēģinu parunāt ar bērnu,
vai bija vērts tā uzvesties.

– Kas
jums sagādā gandarījumu?

– Man
šogad pirmo reizi iedota audzināmā klase. Tā ir piektā klase – trakākie
palaidņu gadi, bet tā ir pavisam īpaša sajūta, jo viņi ir savējie. Lai cik
grūti ar viņiem brīžiem arī būtu, bet – kad viņi skolā ierodas svētku drēbēs,
paskaties un kļūst tik labi… (Antra apklust, jāmeklē kabatlakatiņš.)

Vislielākais
gandarījums man bija pirms gada, kad es kādai 11. klases meitenei iemācīju…
mest kūleni. Es viņai jau trešo gadu mācīju sportu, bet manas kļūdas dēļ un
viņas viltības dēļ viņa vienmēr bija izšļukusi.
Mēs strādājām divatā piecās konsultācijās, un es viņai mācīju mest kūleni. Viņa
nebija nekāda vārgule, bet meitenei bija kaut kāda psiholoģiska barjera, ka
viņa to nevar izdarīt. Kad tas kūlenis beidzot padevās, tad gan bija prieks, jo
biju patiešām bērnam kaut ko labu izdarījusi.

Otrs
lielais gandarījums bija iekļūšana starp pirmajiem piecdesmit konkursā Rīgas
sakarīgākais skolotājs, kurā visu nosaka tikai skolēnu balsošana. Ja bērni
mani novērtē, tad ir vērts strādāt.

– Jūsu
aizraušanās ārpus sporta?

– Lai
gan esmu gan mākslas skolā gājusi, gan ģitāru mācījusies spēlēt, gan dejoju
deju grupā Dzirnas, sports mani paņēmis visu. Rīti ir skolā,
pēcpusdienās pulciņi, vakarā treniņi pašai. Vienīgi pēdējā laikā režīms mainās –
esmu sākusi adīt, Ziemassvētku dāvanas darinu. Varbūt tāpēc, ka gaidu bērniņu.

Iveta
DAINE

Antra
Šverna

Rīgas
41. vidusskolas sporta skolotāja

Dzimusi: 1983.
gada 5. martā

Izglītība:
Krimuldas vidusskola, Murjāņu sporta ģimnāzija, Latvijas Sporta pedagoģijas
akadēmija – sporta skolotāja, volejbola trenere

Darba
pieredze: projektu asistente Latvijas Volejbola federācijā,
sporta skolotāja Krimuldas vidusskolā

Sporta
aktivitātes: bijusi Latvijas junioru volejbola izlases dalībniece,
spēlē LU/Jelgava komandā (2008. gada Latvijas čempiones)

Citas
aktivitātes: dejojusi deju grupā Dzirnas

Vaļasprieks: adīšana

Ģimenes
stāvoklis: precējusies