Cilvēks un lavīna
LOK atjaunošanas iniciators un goda prezidents Vilnis Baltiņš Latvijas Olimpiskās komitejas deviņdesmitgadi un savu septiņdesmito jubileju sagaida, trenējoties startam Latvijas III olimpiādē golfā. Šīs sacensības notiks viņa iekoptajā pļavu golfa laukumā Ugāles Dēnavos.
— Pagājuši divdesmit četri gadi kopš LOK atjaunošanas. Viens — visspilgtākais brīdis šajā procesā?
— Albērvilas ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas vadītāja skaļruņos sauktais: „Latvija! Esiet sveicināti, jaunie vecie draugi!” To dzirdēja miljoniem televīzijas skatītāju visā pasaulē.
— Kam par to paldies?
— Visu cilvēku vēlmei panākt kaut ko labu. Ne tikai Latvijā, ne tikai latviešu. Visu pasauli nosacīti var sadalīt sliktajā — melnajā un labajā — gaišajā. LOK atjaunošanas process bija labais, jo nevienam pasaulē no tā nekļuva sliktāk. Izņemot nelielu funkcionāru veidotu grupiņu.
Vēsturē viss atkārtojas. Mūdži apspiež, apspiež, apspiež, līdz cilvēkiem apnīk, viņi to vairs nevar izturēt, un mūdžiem ir jāatkāpjas.
— Kas ir mūdži?
— Kapitālisti, komunisti, politiķi, tirgus cilvēki… Visi, kas manipulē ar sabiedrību, cilvēkiem. Trakākais, ka viņi nekur nepazūd, tikai atkāpjas, kad tauta viņus vairs nevar izturēt. Labums tiek panākts tikai uz laiku, jo mūdži atkal stiprinās, un mums jāgaida tas skaistais brīdis, kad viņi varu vairs nevar noturēt.
— Tātad mūdži nāk atpakaļ?
— Viņi jau ir atnākuši. Tirgus visu nospiedis.
— Bet tirgus Olimpisko komiteju neapdraud?
— Absolūti apdraud. Olimpiskās idejas, kuras Kubertēns gribēja nosargāt, tirgus salauza. Ar Samaranča rokām. 1981. gada deklarācija — spēlēs pielaist profesionāļus un sākt tirgoties par apraides tiesībām ar televīziju… Kādi vairs ideāli?! Tie paliek tikai cilvēkos un tādēļ ir mūžīgi. Par to visu laiku jācīnās.
Roma arī antīkajās spēlēs ielaida tirgu. Taisīja izrādi. Maizīti dalīja, programmā iekļāva gladiatoru cīņas, neviens nedrīkstēja apsteigt imperatoru, jo viņam bija jākļūst par olimpisko čempionu… Tagad iet uz to pašu pusi. Vienīgais glābiņš — jauniešu olimpiādes. Starp citu, antīkajās spēlēs ceturtā bija jauniešu diena! Jau tad viņi to saprata.
— Tātad pašreizējā SOK prezidenta Žaka Roges politika ir pareiza?
— Ko viens cilvēks pret lavīnu var izdarīt? Viņam daudz labu ideju, bet tirgus, tie, kas smejas par mums, samīcīs.
— Kādreiz Baltiņš arī viens sāka un par viņu arī smējās!
— Bet bija skaidri zināms, kāda jauda ir tajā programmā iekšā. Cik ilgi var dzīvot ar sakropļotu dvēseli? Skatoties pasaules čempionātu hokejā, fanot par Balderi PSRS izlasē, lai tas uzvar, bet pārējie viņa komandas biedri — zaudē! Vai vēl ko briesmīgāku var iedomāties? Pavērās iespēja atbrīvoties no šīs kroplības, un atlika tikai pasvilpt — vesela tautas armija bija gatava celties kājās. Patiesībā tas bija ļoti viegls process.
— Kā tu gaidi savu septiņdesmito jubileju?
— Kas tā tāda ir? Es neko negaidu! Katrs vecums ir brīnišķīgs. Agrāk es laiku uztvēru lineāri — piecdesmitajā gadā notika tas, sešdesmitajā — šis, deviņdesmitajā — vēl kaut kas. Bet cilvēka galva nav taisne, tajā veidojas emocionāli tēli. Piecdesmit gadus sens tēls var būt daudz spēcīgāks par vakardienas pliekanību. Tādējādi tas ir arī daudz tuvāks. Man laiks tagad tinas elegantā kamolā. Jebkurš sens notikums var būt arī tagadne.
Es taču dažādi un pilnīgi atšķirīgi uztvēru, piemēram, sportu divdesmit, četrdesmit un sešdesmit gadu vecumā. Vai tad pirms pusgadsimta es biju galīgs muļķis? Nē, taču. Tikai es sportu uztvēru citādāk, skatījos uz to no cita rakursa. Šādu skatījumu ir bezgalīgi daudz. Esmu izdomājis jaunvārdu — citskats.
Vai to var saprast divdesmit gados? Nē, tikai tad, kad sāc tīt kamolu. Tu vairs nepārdzīvo, ka kādreiz par dažu lietu tev bijis pilnīgi citāds priekšstats. Lieta jau nav mainījusies, tu pats biji atradies citā distancē, citā rakursā. Tev bija citskats.
Kādi tur septiņdesmit! Ir lietas, kas kļūst arvien labākas.
