Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Dopings. Karš ar izlūkošanu

Jau gandrīz gadu Liene Kozlovska ļoti tieši piedalās starptautiskas cīņas organizēšanā pret dopingu. Karapulkā ir 51 valsts pārstāvji, un Liene dienē štābā. Tagad viņai pietrūkst darba frontē, kur iepriekš viņa cīnījās tepat Latvijā, konsultēja sportistus un ārstus, lasīja lekcijas. Bet uzaicinājums strādāt Eiropas Padomē ir apliecinājums Lienes Kozlovskas profesionalitātei. To pierāda arī viņas un Gata Berķa apstiprināšana par dopinga kontrolieriem Londonas olimpiskajās spēlēs.

Latvijas Sporta medicīnas valsts aģentūras Antidopinga nodaļas vadītāja Liene Kozlovska kopš pērnā augusta ir arī Eiropas Padomes Antidopinga konvencijas līdzsekretāre un tagad galvenokārt strādā Strasbūrā. „Latvijas valdība mani nosūtījusi pagarā komandējumā, kas var ilgt pat trīs gadus,” precizē Kozlovska.

„Ļoti birokrātisks darbs,” nopūšas Liene. „Jāgatavo dokumenti dažādām Eiropas Padomes valstu antidopinga sanāksmēm, kurās vēl piedalās Austrālija, Jaunzēlande, Kanāda un Tunisija — šīs četras valstis arī parakstījušas Eiropas Padomes Antidopinga konvenciju. Jānodrošina pieredzes apmaiņa, lai būtu iespēja mācīties arī no citu, ne tikai savām kļūdām.” Tādā veidā eiropiešu konvencija vieno 51 valsti, kuru pārstāvji risina gan zinātniskus, gan juridiskus jautājumus, gan rūpējas par antidopinga programmu ieviešanu un izglītību.

„Patlaban tiek pārskatīts Pasaules antidopinga kodekss — noteikumu komplekss, kas pamato antidopinga cīņu. Strasbūrā apkopojam Eiropas valstu priekšlikumus, lai uzlabojumi būtu sekmīgāki,” Liene Kozlovska, sākot sarunu ar Sportu, iezīmē vēl vienu sava darba aspektu. „Maijā kļūs skaidrs, kāds virziens būs šīm izmaiņām. Varētu domāt, ka tās būs revolucionāras, bet visas valstis un sporta veidu starptautiskās federācijas vairāk vai mazāk jau īsteno esošās antidopinga prasības. Revolucionāra to izmaiņa būtu ilgs un dārgs process. Tāpēc domāju, ka ļoti būtisku izmaiņu nebūs. Varbūt dažas kodeksa prasības pat tiks atvieglotas, jo to izpilde ir pārāk nereāla. Piemēram, kodekss paredz, ka par īpaši smagiem pārkāpumiem sportistu, treneri vai ārstu var sodīt ar mūža diskvalifikāciju. Bet, piemēram, Portugālē mūža sankcija ir aizliegta ar konstitūciju. Tātad, lai īstenotu kodeksu, jāmaina valsts pamatlikums. Diezin vai tas ir iespējams un vajadzīgs.

Varbūt tiks mainīts aizliegto vielu saraksts, kas šobrīd ir diezgan sarežģīts. Tajā ir dažas vielas, kas aizliegtas sacensību laikā, un dažas —, kas aizliegtas treniņu periodā. Atkarībā no tā, cik ilgi attiecīgās vielas uzturas organismā, sportistu sacensībās var sodīt par to, ko viņš lietojis treniņos, un otrādi. Lai tādu pretrunu nebūtu, vēlams, lai šis saraksts būtu vienots. Ir daudz sīkumu, kas jāpalabo un jāprecizē. Kodekss ir diezgan liels dokuments un pagaidām dažās vietās nonāk pretrunās.”

— Teicāt, ka revolūcijas droši vien nebūs. Tomēr tās dvesma gaisā jūtama. No kuras puses?

— Valda uzskats, ka dopinga lietotāju ir desmit reizes vairāk nekā to, kurus pieķer. Ka iekrīt tikai stulbie sportisti, bet gudrie tiek cauri sveikā. Antidopinga cīņas uzdevums būtu ķert gudros, bet muļķus izglītot. Nereti mamma savam sportistam, kas pirms sacensībām saķēris iesnas, iedod tabletes pret saaukstēšanos, kurās ir pseidoefedrīns. Ar to pietiek, lai kontrole konstatētu dopinga lietošanu, kaut gan sportistam šāda nodoma nav bijis.

Lai antidopinga cīņa sasniegtu īsto mērķi, jāmaina pieeja. Tā tiek meklēta sadarbībā ar zinātniekiem un laboratoriju speciālistiem, veidojot sportistu pasi. Tas nozīmē, ka regulāri tiek kontrolēts asins sastāvs un hormonu līmenis, radot atlēta profilu. Pēkšņas izmaiņas tajā var norādīt uz pārkāpumu. Šādi netiešie pierādījumi jau tiek izmantoti, lai sportistus sodītu par dopinga lietošanu gan Riteņbraukšanas, gan Vieglatlētikas federācijā. Tas prasa mainīt kopējo attieksmi, vairāk to balstot uz netiešiem pierādījumiem: kāda ir sportista sasniegumu vēsture, kāds — treniņu process un kāda rezultātu izaugsme, kāds ir viņa paziņu loks — vai tajā ir personas, kas piesaistījušas policijas un muitas uzmanību kā dopinga vielu vai narkotiku izplatītāji un kontrabandisti? Lai īstenotu šādu pieeju, antidopinga organizācijām daudz ciešāk jāsadarbojas ar tiesībsargājošām institūcijām. Austrālijā ir izveidota īpaša komisija, kurā iekļauti muitas, policijas, antidopinga un sporta organizāciju pārstāvji, un izveidota šādu datu bāze. Viņu pieredze apstiprina, ka šādā veidā tiešām ir vieglāk atklāt dopinga izplatītāju un lietotāju tīklus un piekļūt tiem sportistiem, kas gudri lieto dopingu.

— Uz netiešiem pierādījumiem balstīts sods izraisīs protestus, lietu pārsūdzēšanu augstākās instancēs…

— Nē, process ir citādāks. Minēšu piemēru — Lielbritānijas Antidopinga aģentūrai ir sava Intelligence Unit — izlūkošanas nodaļa —, kura vāc datus gan par sportista rezultātiem, gan par viņa paradumiem, kriminālo vēsturi, arī anonīmos ziņojumus. Ja viņu radaru zonā parādās aizdomīgs atlēts, kontrole tiek pastiprināta, meklējot konkrēto lietoto dopinga vielu vai arī netiešos pierādījumus pēc bioloģiskās pases — asins datiem.

— Sportists nonāk pazemojošā lomā. It kā zvaigzne, bet tajā pašā laikā cilvēks zem aizdomu lupas!

— Tikai tad, ja ir iemesls aizdomām. Augstas klases sportistiem nepārtraukti jāziņo nacionālajām antidopinga aģentūrām un savām starptautiskajām federācijām par savu atrašanās vietu, lai viņus ik brīdi varētu apciemot dopinga kontrolieri. Protams, tas aktualizē jautājumu par personas datu aizsardzību un privātās dzīves neaizskaramību.

— Jauns sportists taču nezina, kādu vitamīnu pulverīti vai uztura bagātinātāju viņam liek dzert treneris vai komandas ārsts. Kad izrādās, ka tas bijis dopings, pie kauna staba ar visspožākajām naglām tiek sists atlēts, bet īstais vainīgais — treneris vai ārsts — mierīgi strādā tālāk.

— Tāpēc arī antidopinga darbā tiek ieviestas šīs izlūkošanas metodes, lai atrastu īstos avotus un izplatītājus. Šīm personām draud daudz bargāki sodi. Vispirms jau, tāpat kā atlētam, sporta sankcijas; ja viņš ir nepilngadīgo treneris, tad pat uz mūžu var atņemt tiesības strādāt ar sportistiem. Turklāt daudzās valstīs par dopinga vielu izplatīšanu un kontrabandu draud nopietna kriminālatbildība. Šādi procesi notikuši Austrijā, ASV, Lielbritānijā, Austrālijā, arī citur. Ķīna nesen kādu bulgāru treneri izraidīja no savas valsts uz mūžīgiem laikiem.

Pieķertie sportisti lielākoties kategoriski noliedz citu personu līdzdalību un visu vainu uzņemas paši. Tāpēc arī viņi tik bieži pie kauna staba nonāk vieni, kaut gan lietojuši hormonu preparātus, kurus nevar nopirkt nevienā aptiekā. Tāpēc jau nepieciešams šis izlūkošanas un izmeklēšanas darbs.

Turklāt dopinga problēma nepastāv tikai sportā vien. Šīs aizliegtās vielas arvien lielākos apmēros lieto cilvēki, kas nenodarbojas ar sportu, bet grib uzlabot savu ārējo izskatu — uzpumpēt muskuļus vai novājēt, būt nenogurdināmi vai vienkārši kaifot. Viņus neviens nekontrolē. Policija, meklējot narkotikas, nereti pie kādas personas lielos daudzumos atrod metandienonu — anabolisko hormonu muskuļu audzēšanai. Bet šī dopinga viela Latvijā netiek uzskatīta par pietiekami bīstamu, lai par tās izplatīšanu vai lietošanu draudētu kriminālatbildība. Cerams, ka tuvākajā laikā mums izdosies pilnveidot likumus, lai šajos jautājumos varētu sadarboties ar tiesībsargājošām institūcijām un šo vielu izplatīšanu ierobežot.

— Tātad Latvijā par dopinga lietošanu un izplatīšanu kriminālatbildība pagaidām nedraud?

— Šis jautājums ir ļoti sarežģīts, tāpēc mūsu sarunas ar Iekšlietu ministriju un citām institūcijām nav vienkāršas. Nav problēmu ar tām dopinga vielām, kas ir arī narkotikas. Bet dopinga vielu sarakstā ir arī ļoti tradicionāli medicīnas preparāti, piemēram, urīnu dzenošas vielas vai sirds ritmu ietekmējošas vielas, vai astmas preparāti. Runa ir par to, vai šīs zāles lieto ārstnieciskos nolūkos vai arī vesels cilvēks tās izmanto savu spēju mākslīgai palielināšanai.

Cita lieta — hormoni, kas veicina augšanu vai uzlabo asins sastāvu. Tādu vielu nav daudz, vēl mazāk ir to, kas Latvijā reģistrētas kā medikamenti. Tas, ko mēs atrodam sportistu organismos, norāda, ka tās nav legālas zāles, bet gan kontrabandas ceļā valstī ievesti preparāti.

— Mums arvien populārākas kļūst dažādas tautas sacensības — slēpošanas un velomaratoni, piedzīvojumu sacensības un klasiskie maratoni, kuriem daudzi dažādu paaudžu amatieri no darba brīvajā laikā gatavojas ar profesionāļu nopietnību, nereti pārspīlējot savas iespējas un dažādus uztura bagātinātājus lietojot uz nebēdu. Vai arī viņiem draud dopinga kontrole?

— Mēs esam tiesīgi veikt dopinga kontroles jebkuram sportistam — un tā ir persona, kas reģistrēta attiecīgajā federācijā — tādu sacensību laikā, kas rīkotas atbilstoši starptautisko federāciju noteikumiem. Esam veikuši dopinga kontroles gan tautas slēpojumā Apkārt Alaukstam, gan Vienības braucienā. Tā vairāk ir profilakse, lai pievērstu aktīva dzīvesveida piekritēju uzmanību tam, ka uztura bagātinātāju vai medikamentu nepareiza un nepamatota lietošana var novest pie bīstamām sekām veselībai un nav nekāds labais paraugs citiem atlētiem.

Mēs drīkstam kontrolēt tikai valstī atzītu — 84 sporta veidu — federāciju pārstāvjus. Bet, piemēram, spēkavīru sacensības, dažādi cīņu, bodibildinga un fitnesa paveidi paliek ārpus mūsu radariem. Šos procesus mēs varam ietekmēt tikai ar informatīvām kampaņām. Tāpēc mums vajadzīga arī tiesībsargājošo institūciju palīdzība, pirmām kārtām jau ar likumu Latvijā aizliedzot hormonu preparātu lietošanu, ja tas nav nepieciešams medicīniskos nolūkos.

— Pagaidām Latvijā ar hormonu preparātiem es varu audzēt muskuļus, cik lielus vien vēlos, un man par to nekas nebūs?

— Jā, ja jūs ejat tikai uz trenažieru zāli un nepiedalieties atzīto federāciju sacensībās. Tas nekas ir nosacīts, agrāk vai vēlāk būs sabeigta veselība.

— Paradoksāli!

— Tāpēc jāpilnveido likumi. Cīņa pret dopingu nāk no sporta organizācijām. Darbojoties tikai trenažieru zālē un piedaloties pagrīdes bodibildinga vai cīņu sacensībās, jūs neesat mūsu klients. Par jums vajadzētu sākt rūpēties policijai. Agrāk vai vēlāk tā tas būs arī Latvijā.

Visvairāk mūs biedē nekontrolētais piedāvājums internetā. Nepilngadīgs jaunietis viegli var uzķerties uz reklāmas, kas mudina ātri uzlabot savas ķermeņa formas, par to maksājot tikai dažus desmitus latu mēnesī. Augošam organismam hormonu preparāti ir sevišķi bīstami — ādas problēmas, dzimumfunkciju traucējumi, ļaundabīgie audzēji — tie iespējami ar lielu garantiju. Lai palielinātu muskuļu masu, hormonu preparāti jālieto desmit un pat simt reizes lielākās devās nekā ārstnieciskos nolūkos.

— Tātad neviens nekontrolē, cik no dopinga tīrus uztura bagātinātājus pie mums tirgo dažādi veikaliņi?

— Tā nav! To drīkst darīt Pārtikas un veterinārais dienests. Produkta sastāvam jāatbilst tam, kas rakstīts uz etiķetes. Vienīgi jābūt kādam, kas lūdz to pārbaudīt.

Visgrūtāk kontrolēt pirkumus internetā. Google ierakstot anaboliskie stereoīdi, kļūst pieejams simtiem lapu, kas dažādās valodās piedāvā vai visu iespējamo. Bet neviens nevar garantēt, ka tiek pārdota tieši tā manta, ko reklamē, un sekas var būt neprognozējamas.

Protams, ir arī izplatītāji, dīleri, kas grozās ap zināmām aprindām, lai klusiņām iečukstētu ausī, ka viņiem priekš jums ir kaut kas labs, tieši tas, ko visu mūžu esat meklējis…

— Arī soda neizbēgamība ir preventīva.

— Ja sportista organismā atrastas aizliegtās vielas, sods ir neizbēgams — tikai ļoti retos un maigos gadījumos, ja atlēts pieķerts pirmo reizi, tas ir brīdinājums. Parasti tiek piemērota diskvalifikācija. Jautājums vienīgi, uz cik ilgu laiku. Attaisnojums ir tikai jau iepriekš saņemts medicīnisks pamatojums šo preparātu lietošanai ārstnieciskos nolūkos.

Diskvalifikācija nozīmē, ka atlēts nedrīkst piedalīties sacensībās ne tikai savā, bet arī visos citos Latvijā atzītos sporta veidos. Šajā laikā aizliegts arī saņemt finansiālu palīdzību no sava sporta kluba vai federācijas. Diskvalificēts sportists drīkst trenēties tikai individuāli.

— Mēs visu laiku runājam par ķīmiskām vielām, bet kā ir, piemēram, ar barokameru izmantošanu, tās arī mākslīgā veidā palīdz uzlabot sportista rezultātus?

— Pirmām kārtām jau grūti pierādīt, ka uzlabojums gūts, pateicoties barokamerai. To izmantošana tiek pielīdzināta fizioterapeitiskai procedūrai. Kādu laiku par šo jautājumu tika diskutēts. Bet tad jau sportā būtu jāaizliedz piedalīties cilvēkiem, kas dzīvo augstkalnē.

— Tie, kuri Pekinas olimpiskajās spēlēs izcīnīja medaļas, par tām nevarēs justies droši vēl četrus gadus?

— Tikai tie, kuriem netīra sirdsapziņa. Analīzēm ņemtie paraugi tiek glabāti astoņus gadus, un, izstrādājot jaunas dopinga atklāšanas metodes, tās var tikt izmantotas.

Gribu uzsvērt — tas ir mīts, ka visi sportisti izcilo rezultātu sasniegšanai lieto dopingu. Patiesībā ļoti nedaudzi bojā visu sporta imidžu. Dopinga skandāli ir sensācija, kas piesaista milzīgu uzmanību. Mēs daudz vairāk dzirdam par diskvalificēto Kontadoru nekā par godīgiem riteņbraucējiem, kas gūst ne mazāk iespaidīgas uzvaras. Tieši viņu dēļ cīņa pret dopingu jāturpina. Ja mēs tai atmetīsim ar roku, tad arī tie, kas sacensībās cīnās godīgi, lai būtu līdzvērtīgi konkurenti, būs spiesti lietot dopingu.

— Daudzi pasaules rekordi šķiet augstāki par cilvēka spēju robežām!

— Daudzi arī netiek vairs laboti gadu desmitiem. Arī tāpēc, ka dopinga lietošana kļuvusi neiespējama.

— Bet jamaikietis Useins Bolts, kurš pēdējos gados paveicis neiespējamo vairākkārt labojis pasaules rekordus 100 un 200 m sprintā!

— Brīnumbērni dzimst joprojām. Tāpat kā savulaik Mocarts vai citi ģēniji. Mūsu uz pasaules kļūst arvien vairāk, un pēc varbūtības teorijas arī iespējamība kļūst lielāka.

— Gēnu inženierija negodīgajiem sportā nepiedāvā jaunus ieročus?

— Joko, ka esot nevis viens, bet septiņi klonēti Felpsi un katrs peldot savu distanci. Gēnu inženierijā gūtos sasniegumus vispirms izmantos medicīnā un farmācijā, kur naudas ir daudzreiz vairāk. Ja jau tagad būtu iespējams ar potētu gēnu palīdzību uzlabot cilvēka darbaspējas, tad vispirms to izmantotu veselības aprūpē, un mēs to zinātu.

— Tomēr nebūt ne idioti, bet gudri speciālisti mēģina radīt arvien jaunus dopinga līdzekļus un esat jūs, kas viņus cenšas atmaskot.

— Arī mēs neesam idioti. Pasaules Antidopinga aģentūra (WADA) ļoti cieši sadarbojas ar pasaulē lielākajiem farmācijas industrijas uzņēmumiem, kuri, sākot kādas jaunas medicīniskas vielas izstrādi, par to informē WADA zinātniekus, kas izvērtē, vai to potenciāli varētu lietot arī kā dopingu. Piemēram, pēc šādas sadarbības tika atklāti jaunākās paaudzes eritropoetīni — asins sastāva uzlabošanai paredzēti hormoni, kas var interesēt izturības sporta veidu pārstāvjus.

Mūsu pusē ir ļoti spēcīgs intelektuālais potenciāls un arī finansējums pēdējos gados ir ievērojami pieaudzis, dažās federācijās pat simtkāršojies. Mēs negrasāmies šo cīņas lauku pamest, bet darīt visu, lai sportistiem garantētu iespēju sacensties vienādos apstākļos.

— Kāpēc pēdējā laikā sacensībās tik bieži mirst futbolisti, basketbolisti, hokejisti un citi sportspēļnieki?

— Marta beigās Eiropas Padomē bija tikšanās ar Eiropas Sporta medicīnas asociācijas vadību, kas gatavojas savam kongresam un kurā aktualizēs jautājumu par pēkšņu nāvi sportā. Lai radītu objektīvu priekšstatu, jāvāc materiāli par šiem gadījumiem visā pasaulē — līķu sekciju rezultāti, iepriekšējo kontroļu dati, medicīnas kartes, slimību vēstures, ģimenes anamnēze… Šādu datu apkopošana pagaidām ir ļoti sarežģīta, jo valstīs ir atšķirīgi likumi, kas sargā savu pilsoņu privāto informāciju. Tāpēc nevar apgalvot, ka sportistu nāvē vienmēr vainīgs bijis dopings. Protams, stimulatoru pārdozēšana var izraisīt tādu aritmiju, ka sirds strādā tik haotiskā ritmā, ka vairs nespēj nodrošināt asins apriti, un cilvēks mirst.

Mēs strādājam, lai tā nenotiktu. Starp citu, Londonas spēlēs būsim trijatā, dopinga laboratorijā strādās arī ķīmiķe Irina Djačkova, kas pēc Latvijas Universitātes absolvēšanas šopavasar beidz studijas Lielbritānijā.

 

Liene KOZLOVSKA

Sporta medicīnas valsts aģentūras Antidopinga nodaļas vadītāja, Eiropas Padomes Antidopinga konvencijas līdzsekretāre,

FIBA ārsts uzraugs,

UEFA dopinga kontroliere,

Eiropas Vieglatlētikas savienības dopinga kontroles uzraudze

Dzimusi: 1971. gadā Rīgā

Absolvējusi: Rīgas 2. vidusskolu, Latvijas Medicīnas akadēmiju (ārste), Latvijas Universitāti (profesionālā izglītība sporta medicīnā)

Sportā: no astoņu gadu vecuma trenējusies orientēšanās sportā

Darba gaitas: no 1992. gada operāciju medmāsa Rīgas pilsētas 1. slimnīcā, no 1994. gada Izglītības un zinātnes ministrijasSporta pārvaldes darbiniece, no 2003. gada Sporta medicīnas valsts aģentūras Antidopinga nodaļas vadītāja, no 2000. gada Eiropas Vieglatlētikas savienības dopinga kontroles uzraugs, no 2006. gada UEFA dopinga kontroliere, no 2009. gada FIBA ārsts uzraugs, Starptautiskās Florbola federācijas Medicīnas komisijas locekle

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies

Hobiji: detektīvromāni