Colštoks veselīgām idejām
Dainis Caune
Vilni Baltiņu var dēvēt par Baltijas olimpisko lokomotīvi. Viņš bija iniciators ne tikai Latvijas olimpiskās komitejas (LOK) atjaunošanai. Pie Baltiņa astoņdesmito gadu beigās konsultēties par savu olimpisko tiesību atgūšanu brauca gan mūsu tuvākie kaimiņi, gan arī viens otrs itin tālas topošās valsts pārstāvis. Sešpadsmit gadus viņš bija LOK prezidents. Pēc Atēnu spēlēm, 2004. gadā kļuvis par goda prezidentu, Vilnis Baltiņš visbiežāk sastopams sava vectēva līdumā Ugāles pagastā.
– Neizskatās, ka tu te ar lauksaimniecību nodarbotos…
– Pirms gadiem divdesmit diskusijās, vai zemi drīkst dot privātīpašumā, toreizējais Ministru padomes priekšsēdētājs Vilnis Edvīns Bresis paziņoja: "Nekādā ziņā! Zemnieki ierīkos golfa laukumus un nesēs rudzus." Kas mēs būtu par valsti, ja visos bijušajos tīrumos tagad spēlētu golfu!
Toreiz man drusku uznāca dusmas un sāku aktīvāk ņemties. Biju jau mēģinājis te kartupeļus audzēt. Novācu divreiz mazāk nekā iestādīju. Ko tad darīt, lai Latvijas kokvilna – dadži – neaug? Jāpļauj. Ja nopļauts, var jau mēģināt spēlēt golfu – bumba nepazūd. Diezin vai Skotijā pirms trīssimts gadiem viņiem bija daudz gludākas pļavas… Pamazām var uzlabot, varbūt nākotnē sanāk īsts golfa laukums. Tagad man no deviņām bedrītēm divas jau ir pavisam īstas.
Tā ideja aizgāja. Šobrīd Latvijā jau ir kādi astoņi deviņi pļavu golfa laukumi. Izveidota interesanta sacensību sistēma, daudz cilvēku piedalās, jo neko sevišķu nevajag, iesācējs arī uzreiz var piedalīties. Šogad jau būs pat Kurzemes kausa izcīņa, jo arī Rojā uzradies laukums. Savukārt viens pie Valmieras pārtapis īstā golfa laukumā.
– Tagad tu dzīvo pašā golfa laukuma vidū!?
– Pilnīga idile.
– Tieši te bija vecātēva māja?
– Jā, Dēnavi. Es te esmu piedzimis.
– Cik golfa mačos gadā tu piedalies?
– Es nezinu, daudzos. Ja nebūtu golfa, varbūt jau būtu miris. Zinu, ka fiziskās aktivitātes vajadzīgas. Bet pēc lielās sportošanas iet skriet… Nepatīk. Spēlēt basīti? Tūlīt būs klāt traumas, sevi tikai sačakarē. Bīstami. Tad parādījās golfs. Tas ir kā colštoks veselībai. Ciparos redzi, kāds ir tavs psihiskais stāvoklis, kāds fiziskais… Esi tikai tu un laukums. Zināms, ar cik sitieniem to esi nogājis savā vislabākajā spēlē, salīdzini, ko spēj šodien.
Tiklīdz paņem nūju rokā, sākas mačs. Kaut vai tikai ar sevi un laukumu. Katru piektdienu pie manis sabrauc draugi uzspēlēt. Pērnvasar Guntim Indriksonam ceturtdienā Vācijā bija jāpiedalās FIBA kongresā, kurā viņš saņēma ielūgumu uz Pasaules kausa izcīņas atklāšanas maču nākamajā dienā, tomēr piektdien viņš atkal kā parasts bija Usmā, un mēs spēlējām golfu.
– Tev tagad ir kāda sabiedriska aktivitāte?
– Nezinu, oficiāli laikam nav, bet šo to jau daru. Esmu iniciatīvas grupā, kas tautai grib darīt zināmu par leitnanta Rubeņa grupu, kas Otrā Pasaules kara laikā no kureliešiem vienīgā reāli cīnījās par Latvijas neatkarību pret abām okupācijas armijām, 1944. gada beigās ejot bojā sīvās kaujās ar vācu SS vienībām.
Vēstures izzināšana arī pieder pie dzimtās vietas sakārtošanas. Viss notika tepat šajos Usmas ezera krastos un beidzās ar Zlēku traģēdiju, tikai padomju laikos tai minēja pavisam citus iemeslus. Es, mazs puikiņš, biju tajā pašā peklē.
– Tu vienmēr esi bijis ideālists. Bet olimpiskā kustība vairs neatbilst sākotnējām iecerēm…
– Arī pakļauta tirgus būšanai… Kas ir sports? Kā to definēt? Ar vienu vārdu neiespējami. Tas ir dzīves cīņas atspoguļojums spēlē, tajā ir viss… Mūžīgi sports ir bijis. Es te lasu visādas grāmatas. Domā, ka olimpiskā kustība pēkšņi to radīja. Sports arī Kubertēna izpratnē eksistēja jau tūkstošiem gadus pirms viņa. Ņemsim kaut vai drūmos viduslaikus. Re, kur ir Rablē "Gargantija un Pantagriels", protams, groteska, bet, ja tu palasītos, kas tajā par sporta izglītības programmu ir iekšā!? Ideāla! Tā taču nav no gaisa grābta, bet no dzīves norakstīta. Tātad kaut kas tāds jau eksistēja.
Vai aizbrauc uz Krētas salu, aizej uz muzeju… Tur ir attēli, kuros redzams, kā akrobāti taisa trikus, un atlēti, cīnoties ar vēršiem, taisa salto virs to asajiem ragiem, turklāt vērsis netiek nogalināts. Tātad – godīga cīņa. Bez treniņiem viņi tādus gājienus nespētu veikt. Vai tad tas nav sports? Fiksēts jau tūkstoš gadus pirms pirmajām olimpiskajām spēlēm. Sports ir bijis vienmēr, un nekur tas nepazudīs.
Tepat viens mans kaimiņš, tur dziļāk mežā iekšā, pingpongu spēlē. Viņam vajadzīgi pretinieki. Ir te vēl daži uzradušies. Kas viņus var ietekmēt? Dikmanis? Baltiņš? Vienkārši cilvēkiem sports patīk, un tas eksistēs neatkarīgi no tā, vai valsts kādam par to maksā vai nemaksā.
– Pastāv tikai jautājums, kādā līmenī eksistēs?
– LOK atjaunošanas konferencē pirms gandrīz divdesmit gadiem teicu: "Kad būsim brīvi, neatkarīgi, darīsim, kā vajag." Tagad jautājums man pašam un mums visiem kopā, – vai mēs darām, kā vajag? Un vai mēs esam brīvi?
Pirmkārt, nekādas brīvības nav. Rezultāta vērtība ir tikai salīdzinājumā. Ja gribam sasniegt pasaulē atzītu panākumu, mums jāspēlē pēc pasaulē pieņemtajiem noteikumiem. Un rokas jau ir sasietas, viss. Ja gribi radīt uzvarētājus, jāsaprot, kā pasaulē attīstās procesi.
Otrs jautājums ir vēl sarežģītāks. Kā vajag dzīvot? Ir divarpus miljoni cilvēku un divarpus miljoni viedokļu, kā vajag.
Tās idejas, kuras pirms simt gadiem tika ieliktas olimpiskajā hartā un joprojām tur atrodas, ļoti atšķiras no šodienas realitātes. Starp citu, jau Kubertēnam nācās atzīt, ka viņa cēlie principi tiek kropļoti. Pat tajos laikos viņi nespēja nošķirt olimpisko sportu no profesionālā. Kas toreiz bija profesionālais sports? Vienkārši cirks, kurā cilvēks, īpaši attīstījis attiecīgas fiziskās iemaņas, uzjautrināja publiku un pelnīja naudu.
Tagad šajā cirkū cilvēki gatavi vēl rafinētāk sevi sakropļot, lai tikai pārsteigtu un sajūsminātu publiku. Laba samaksa garantēta, jo televīzija pirms simts gadiem niecīgo izmēru skatītāju telti tagad pārklājusi pāri visai pasaulei.
Pēc Kubertēna idejas sportam vienkārši jābūt palīgam personības veidošanā, labākas sabiedrības radīšanā, veselīgākas nācijas izveidē.
– Mūsdienu olimpiskā kustība apliecinājusi, ka šis princips nav diez ko dzīvotspējīgs!
– Tas varētu būt mierīgi dzīvotspējīgs! Bet kas notika ar sportu? Visu pilnīgā kontrolē pārņēma tirgus. Ne tur morāles, ne ētikas. Tikai viena interese – profits, peļņa. Ko tagad cilvēks sauc par sportu? Tikai to, ko rāda televīzija un par ko raksta masu mediji. Deviņdesmit procenti rakstu mūsu presē veltīti sporta veidiem, kuru priekšgalā ir miljonāri. Biedriņš, Ozoliņš vai Pahars… Citu likteņi daudz neinteresē. Tos nevar pārdot.
Šai līnijai pakļāvās arī Samarančs. Iepriekšējie SOK prezidenti vairāk gribēja saglabāt sportu ārpus tirgus, cilvēkam, dvēselei. Kaut kam skaistākam par tirgu. Neizdevās. Agrāk bija cirks, tagad ir šovbizness…
– Tu domā arī olimpiskās spēles?
– Nē! Olimpiskās spēles vēl nav pilnīgs šovbizness. Atklāšanas ceremonija varbūt arī ir pasaulē lielākais šovs, bet tā vēl nav visas spēles, kuras, protams, ar profesionāļu piedalīšanos ir samocītas.
Es nekādā ziņā negribu teikt, ka sportu pakļaut tirgus prasībām ir slikti. Sports ir sadalījies divās daļās. Viena ir bizness, kurā kāds ar sportistu var pelnīt naudu. Otru veido sporta veidi, kas nav plaša pieprasījuma prece. Bet čempioni grib justies vienādi.
Sabiedrība to nesaprot un brīnās, kāpēc kaut kāds tur pasaulē simtās futbolkomandas spēlētājs mēnesī nopelna vairāk nekā, teiksim, olimpiskais čempions airēšanā gada laikā? Kā tas var būt?! Bet viens sporta veids ir tirgū, otrs nav. Tam airētājam jāpasaka godīgi – tu neesi prece, tevi nevar pārdot tirgū, tātad nav arī naudas, ko tev maksāt. Tu esi kaut kam citam. Tevi var vienīgi valsts, sabiedrība, sponsori atbalstīt.
Valstsvīriem būtu ļoti svarīgi izprast, kas ir profesionālais sports. Par profesionāļiem sevi grib saukt visi – airētāji, peldētāji, vieglatlēti, distanču slēpotāji… Diemžēl Latvijā neviens ar viņu darbību naudu nepelna. Biedriņa klubs Amerikā gan gūst solīdus ienākumus un var arī savus spēlētājus attiecīgi atalgot. Tās ir divas pilnīgi dažādas lietas.
– Tātad ir tirgus sporta veidi un pārējie?
– Jā, daudzi cenšas tajā tirgū iekļūt, bet daudzi arī, paldies Dievam, dzīvo tāpat un saglabā ideālus.
Bet šīs visas ir tikai manas pārdomas, nevis slēdzieni. Es tagad esmu tādā situācijā, ka varu brīvi runāt. Man nav nekas nevienam priekšniekam jāiestāsta, lai dabūtu naudu darbam, ko citi no manis gaida.
– Varbūt mums tādu airēšanu, slēpošanu, vieglatlētiku nemaz nevajag? Nekāda tirgus, nekādu cerību…
– Kā nevajag?! Tikai tādos sporta veidos mēs kaut ko varam sasniegt! Vai tad mēs kādreiz piedalīsimies pasaules čempionāta finālturnīrā futbolā vai basketbolā? Bet airētājam par airēšanu neviens nemaksās. Tāpēc valstij jāpiedalās. Vispirms atbalstot, lai airē priekam un veselībai. Vispirms maksājot lielāku algu sporta skolotājam un trenerim, kas strādā pašā sākumā, kur Kubertēna idejas vēl dzīvas.
Nav jau arī olimpiskās spēles tīrais tirgus. Sasmērējušies viņi ir, bet, rīkojot spēles, neviens naudu kā profitu nepelna. Pelna kopējā sistēma, lai varētu sevi uzturēt. Iegūto naudu sadala sporta veidu federācijām, nacionālajām olimpiskajām komitejām un spēļu rīkotājiem.
– Ko tad teikt jaunajam cilvēkam, kas nolēmis kļūt par olimpisko čempionu, teiksim, peldēšanā?
– Uzslavēt un paskaidrot, ka ar peldēšanu viņš par miljonāru nekļūs un arī algu nepelnīs. Bet, ka valsts palīdzēs sasniegt labus rezultātus kļūt slavenam. Par lielām uzvarām pat ļoti labas prēmijas samaksās. Tikai tā nebūs alga, bet dāvana. Kā dzīvot tālāk, jādomā pašam. Bet jebkurā gadījumā šī tieksme kļūt čempionam būs palīdzējusi paaugstināt savu vērtību tajā tirgū, ko sauc par dzīvi.
Tu vari būt divkāršs Klementjevs, bet tev kā Bekhemam neviens nemaksās. Tu esi citā sporta veidā. Ļoti svarīgi to saprast.
Dainis CAUNE
