Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Sestais prezidents

  Dainis Caune

Aldons Vrubļevskis kopš Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) atjaunošanas sešpadsmit gadus bija šīs organizācijas ģenerālsekretārs. Pēc Atēnu olimpiskajām spēlēm viņš LOK prezidenta postenī nomainīja Vilni Baltiņu. Tas bija tikpat loģiski kā turpināt interviju, kura ar LOK goda prezidentu lasāma Sporta iepriekšējās lappusēs.

– Ar Vilni Baltiņu mēs diskutējām, kas Latvijā ir profesionāls sportists?

– Atbilstoši likumam tā ir persona, kura par nodarbošanos ar sportu uz līguma pamata saņem naudu, kas veido tās pamatienākumus.

– Tātad jebkurš, kas iekļauts Olimpiskajā vienībā?

– Nē. Daudziem LOV nav pamatienākumu avots, bet tikai līdzekļi treniņu procesa nodrošināšanai. Pamatienākumus veido, piemēram, piedalīšanās komercsacensībās. Prokopčukai, Olijaram, Vasiļevskim… Pat nevienam pamatsastāva dalībniekam LOV pagaidām nespēj simtprocentīgi nodrošināt sportiskās vajadzības.

– Sports Latvijā joprojām eksistē ar lielu izmisumu?

– Kāpēc ar izmisumu?! Pa augšupejošu līkni attīstās gan finansējums, gan sasniegumi. Bet Latvijā tāda profesionālā sporta, kāds ir Vācijas vai Anglijas futbols, nav.

– Vai pie mums saredzamā nākotnē ir iespējams profesionāls sports, teiksim, vieglatlētikā vai modernajā pieccīņā?

– Nē.

– Tātad atlētam, kurš grib kļūt par olimpisko čempionu, jādomā arī, kā nopelnīt naudu?

– Jā. Pirmkārt, jādomā par izglītību un kā ar tās palīdzību nopelnīt iztiku. Pakārtojot visu dzīvi tikai rezultātam sportā, var nonākt zaudētājos pārējos aspektos. Sporta karjera ilgst desmit piecpadsmit gadus, dzīve ir daudzkārt garāka.

– Ko četrpadsmitgadīgs sporta talants par savu nākotni var izšķirt?

– Tā ir viņa ģimenes, sporta kluba, federācijas un treneru kopīga izvēle. Valsts nepasūta rezultātus sportā. Valsts deklarētais sporta politikas mērķis ir veselīgs cilvēks harmoniskā vidē. Augstu sasniegumu sports no tā ir tikai neliela daļa. Tam no valsts finansējuma Izglītības un zinātnes ministrijas sistēmā tiek tērēti tikai aptuveni desmit procenti – divi trīs miljoni latu.

– Viens pret desmit. Šāda proporcija ir pietiekama?

– Katrs gribētu to mainīt savā labā. Bet, piemēram, LOV budžets pēdējos piecos gados ir četrkāršojies, savukārt vienības dalībnieku skaits gandrīz nav mainījies.

– Valsts uzvaras sportā nepasūta. LOK ir sabiedriska organizācija, un tai šādu iespēju nav. Bet mēs visi gribam redzēt čempionu! Jāzina taču, cik tas maksā?

– Nav tādas metodikas, kā aprēķināt, cik izmaksā zelta medaļa. Pēc Atēnu olimpiskajām spēlēm dažs žurnālists mūs kaunināja, teikdams, ka Vasiļevskis izcīnījis olimpisko sudrabu, no Olimpiskās vienības saņemot tikai 700 latus. Pilnīgi aplami!

– Jo?!

– Jo sporta skolā, atlētam gadiem mācot skriet, lēkt, mest un citādi ar sportu nodarboties, valsts un pašvaldība ieguldījusi grūti aprēķināmu summu. Vēl arī sporta skolotājs šajā procesā piedalījies. Viņa algas daļa arī jāieraksta rēķinā. Tikai tajā sezonā, tajā brīdī, lai piedalītos sacensībās, vienam mēnesim atlētam vajadzēja šos 700 latus, kurus viņš arī saņēma.

Turklāt sportam līdzekļus atvēl ne tikai Izglītības un zinātnes ministrija vien. To dara arī Aizsardzības, Iekšlietu un citas ministrijas. Tad vēl jāskaita klāt privāto struktūru un sponsoru ieguldījums.

Jāsaprot, ka valsts sportistam var tikai palīdzēt sasniegt viņa mērķus.

– Laikam jau no padomju laikiem nāk uzskats, ka valstij jānodrošina iespēja kļūt par čempionu…

– Nezinu. Es arī esmu audzis padomju laikos, bet man nav tādas domāšanas. Mani izbrīna daudzi, kas dibina sporta klubus, federācijas un kas tūlīt uzskata, ka viņiem kaut kas pienākas no valsts. Nekas nepienākas! Vispirms ar darbu jāpierāda, ka kaut ko spēj. Tad var lūgt, lai sasniegtu mērķi, mums mazliet pietrūkst, palīdziet! Nevis, samaksājiet, un es būšu pasaules čempions! Vai kā Repše teica – sametiet man miljonu, un es būšu godīgs.

– Pirms nepilniem trim gadiem, kļūstot par sesto LOK prezidentu, tu nemainīji ne kadrus, ne darbības principus…

– Pēc ievēlēšanas teicu, ka mainījies ir tikai kapteinis, bet ne kuģa kurss. Mūsu devīze – mēs strādājam sportam! – nav nekāda liekulība. Mēs neesam šķobījušies, pakļaujoties politisko vai citu organizāciju spiediena vējiem. Esam spējuši ievērot hartā noteikto neatkarību pat politiski jutīgās situācijās. Tas arī ir LOK autoritātes pamats.

Kā LOK, atšķirībā no daudzām sabiedriskām organizācijām, tas izdodas – kopš dibināšanas doties uz priekšu tajā pašā virzienā arvien lielākā ātrumā?

– Tāpēc, ka mērķis arvien bijis augsts. Pirmais uzdevums bija vispār atgriezties olimpiskajā saimē. Pēc tam piedalīties spēlēs. Tagad – piedalīties spēlēs arvien labāk…

Bet to var darīt dažādi. Var pat teikt, ja arī mēs 1988. gadā nebūtu atjaunojuši LOK, Latvija vienalga startētu olimpiskajās spēlēs!

– Jā, bet tad tas nebūtu noticis tik emocionāli. Divarpus gadus cīnoties par savu tiesību atjaunošanu, mēs arī citiem rādījām ceļu, turklāt paši labi sagatavojāmies neatkarības saņemšanai. Dažus mēnešus pēc LOK atkalatzīšanas SOK mēs jau startējām 1992. gada ziemas olimpiskajās spēlēs ar pilnvērtīgu komandu.

Ja mēs tā nedarbotos, Latvijas atgriešanās būtu simboliska. Iespējams, zem baltā olimpiskā karoga vai pat NVS sastāvā.

– Sešpadsmit gadus LOK bija raksturīgs tandēms. Prezidents – trakais Baltiņš un prātīgais ģenerālsekretārs Vrubļevskis, kas ar savu jurista loģisko prātu idejas sakārtoja sistēmiskai realizācijai. Tagad nepietrūkst šīs sadarbības?

– Šis tandēms nav izjucis. Vilnis Baltiņš ir gan LOK goda prezidents, gan LOK prezidenta padomnieks.

Bet nevar teikt, ka tas ir tikai divu cilvēku darbs. Mūsu kolektīvs ir daudz lielāks.

– 1991. gadā tika atkarotas tiesības, sākām piedalīties olimpiskajās spēlēs. Kas LOK darbā pēdējo desmit gadu laikā ir būtiski mainījies?

– Pirms desmit gadiem vēl nebija reģionālo olimpisko centru, nebija valsts galvojumu to celtniecībai, nebija tik liels Izglītības un zinātnes ministrijas atbalsts. Diezgan daudz kas mainījies. Tikai ne idejiski.

– Bet LOK zināmā mērā ir arī saimnieciska organizācija!

– Apstākļi spiež tā rīkoties. Sadarbībā ar pašvaldībām esam sākuši reģionālo olimpisko centru realizācijas programmu. Sākām ar Ventspili un Daugavpili, un mums vairs nav morālu tiesību atteikt citām pašvaldībām. Turklāt valstī nepastāv cits aprobēts mehānisms, lai politiķi (neatkarīgi no partejiskās piederības) kādam pietiekami uzticētos tik milzīgu programmu realizācijā.

– Cik Latvijā tagad ir olimpisko centru?

– Deviņi. Lielākie objekti ir Ventspilī, Rīgā, Valmierā. Šobrīd top Daugavpilī un Liepājā, tiek projektēts Jelgavā. Olimpiskie centri vēl ir Limbažos, Siguldā, Alūksnē, Cēsīs, Gulbenē.

– Ko LOK šajos gados nošāvis greizi?

– Ir tāds teiciens: runā par sevi labu, jo slikto citi pateiks. Gan jau kāds atradīs.

– Vieglatlēti jau ir atraduši – LOK atņēmis viņiem manēžu Rīgā, Olimpiskajā centrā, Grostonas ielā!

– Varbūt pareizāk teikt, ka kļūdījāmies, šo manēžu tur uzbūvējot, nevis nojaucot, jo vieglatlētu prasības mēs nevarējām apmierināt jau projektēšanas brīdī.

– Zemes bija par maz?

– Būvapjomi par to naudu, kas bija pieejama, bija nepietiekami. Kristovskis, būdams aizsardzības ministrs, vērsās valdībā ar priekšlikumu papildus piešķirt 400 000 latus, lai varētu izveidot pienācīgu manēžas telpu. Repšes valdība šo priekšlikumu kategoriski noraidīja. Mēs pat trīs mēnešus vilkām projektēšanas darbus cerībā, ka valdība tomēr iedos līdzekļus, lai pieprojektētu klāt vieglatlētiem nepieciešamās platības. Iespējams, jau tajā brīdī vajadzēja pateikt, – tur vieglatlētikas manēžas nebūs.

Tajā pašā laikā neviens nerunā, kur Rīga vai valsts ir kļūdījusies, ka šobrīd miljonu pilsētai nav sava stadiona.

– Ar ko LOK ir unikāls, salīdzinot ar citām nacionālajām olimpiskajām komitejām?

– Ar savu prestižu, ietekmi sabiedrībā. Tā ir organizācija, kurā nenotiek iekšēji kašķi, bet darbs. Arī reģionālo olimpisko centru izveide ir Latvijai raksturīgs fenomens.

Dainis CAUNE