Pirmais un vienīgais
Aija Erta Jānis Dikmanis – viena no spilgtākajām personībām Latvijas sporta dzīvē. Aktīvs, vitāls, enerģijas pārpilns vīrs. 1922. gada 23. aprīlī, nodibinot Latvijas Olimpisko komiteju (LOK), ievēlēts par tās priekšsēdētāju. Vienīgais latvietis – Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) loceklis.
Divriteņa spēks
Iepriekšējā gadsimtu mijā latviešiem populārākais sporta veids bija riteņbraukšana, kas protams interesēja arī skolnieku Jāni Dikmani. Sapnis par savu divriteni un piedalīšanos sacīkstēs gan tika piepildīts tikai pēc dažiem gadiem, kad uz nomaksu izdevās iegādāties Rīgā ražoto Leitner divriteni. Atminoties to laiku, Dikmanis raksta: "Pēc skolas beigšanas iestājos F. Meiera eksporta firmā, Rīgā, kur uzsāku savas gaitas saimnieciskajā laukā. Sākumā mana alga bija 8 rubļi mēnesī, ar ko varēju tikai segt braukšanas izdevumus ar zirgu tramvaju (elektriskā tramvaja tolaik nebija) uz un no darba vietas un dažus sīkus izdevumus. Tātad mana vēlēšanās, iegādāties divriteni un piedalīties sacīkstēs, vēl nevarēja piepildīties. No vecāku pabalsta šai gadījumā atteicos, jo jau toreiz vēlējos būt patstāvīgs savas dzīves veidotājs. Tā kā darbs saimnieciskā laukā, tāpat kā sportā, ir mani arvien interesējis, tad diezgan ātri avansējos un, kad saņēmu jau 20 rubļus mēnesī, iegādājos divriteni uz nomaksu."
1904. gadā Jānis Dikmanis tika uzņemts vecākajā latviešu sporta organizācijā – II Rīgas riteņbraucēju biedrībā. Gandrīz vienlaikus ar aktīvās sportošanas sākšanu viņš tika iesaistīts biedrības administratīvajā darbā, darbojoties sacīkšu rīkotāju un jauno censoņu eksaminācijas komisijās. Dikmanis piedalījies arī, šķiet, pirmajā latviešu maratonskrējienā – 1904. gada 6. maijā septiņi latviešu jaunekļi startēja skrējienā no Rīgas līdz Jelgavai (uzvarēja Jāņa brālis Augusts Dikmanis). Kopš 1909. gada Dikmanis nodarbojās tikai ar sporta administratīvo darbu.
Kubertēna paldies Latvijai
Pēc pirmā pasaules kara, atjaunojot sporta dzīvi neatkarīgajā Latvijā, II Rīgas riteņbraucēju biedrība tika pārdēvēta par Latvijas Sporta biedrību (LSB). Līdz 1928. gadam Jānis Dikmanis bija tās valdes priekšsēža biedrs, pēc tam līdz pat 1944. gadam – priekšsēdis.
Kā LSB pārstāvis Jānis Dikmanis 1922. gadā piedalījās Latvijas Sporta organizāciju apvienības un Latvijas Olimpiskās komitejas dibināšanā, kā arī delegācijas sagatavošanā startam VIII olimpiskajās spēlēs Parīzē. Grāmatā 60 sporta gadi Dikmanis šos laikus atceras šādi: "LOK rūpējas par līdzekļu sagādi. Pašdarbības ceļā (sporta sacīkstes, dažādi sarīkojumi, ziedojumu vākšana, speciālu Parīzes olimpisko spēļu nozīmju pārdošana) savāktie līdzekļi bija tomēr par maziem, lai varētu segt sagatavošanas darbu un ceļa izdevumus 41 sportistu lielai ekipei. Ministru kabinets LOK lūgumu dēļ pabalsta piešķiršanas sportistu sūtīšanai uz Parīzi noraidīja, bet piedāvāja Olimpiskajai komitejai aizdevumu, ko tā nevarēja pieņemt, jo jaunai, nupat nodibinātai komitejai nebija nekādas iespējas šo aizdevumu atmaksāt.
Šāda mūsu valdības nostāja radīja zināmu sašutumu sabiedrībā un presē. Likās jau, ka no mūsu brauciena uz Parīzi nekas neiznāks un ka pieteikumu par mūsu sportistu piedalīšanos spēlēs noteikti jāatsauc. Bet liktens mums tomēr bija labvēlīgs. Kādā jaukā dienā mani izsauca pie sevis Valsts prezidents Jānis Čakste un paziņoja, ka no viņa rīcībā esošiem 10 000 latiem, ko viņam nodevusi Latvijas Tautas banka izdalīšanai pēc viņa ieskatiem kulturāliem mērķiem, viņš nolēmis pusi no šīs summas, tas ir 5000 latu, nodot Latvijas Olimpiskai komitejai sportistu sūtīšanai uz Parīzi. "Lai mēs par Latviju dabūtu franču avīzēs dažas rindiņas (starp citu, norādot uz avīzi Figaro)," teica prezidents, "esam maksājuši lielu naudu. Šī būs dzīva propaganda, vērtīgāka par tām dažām rindiņām un pie tam arī lētāka." Pateicoties Čakstes tēva izpratnei un labvēlībai, mūsu piedalīšanās Parīzes olimpiskās spēlēs bija nodrošināta. Kad olimpisko spēļu atklāšanas dienā mūsu vienība aiz sarkanbaltsarkanā karoga iesoļoja olimpiskajā stadionā, viņi saņēma desmitiem tūkstošu skatītāju ilgus, skaļus aplausus.
Ja mēs arī šajās plašajās pasaules sporta sacīkstēs, kādās piedalījāmies pirmo reizi, nespējām uzvarēt lielos dūžus, tad tomēr mūsu sportisti, kuri ar saviem sasniegumiem atstāja aiz sevis dažu labo veco valsti, bija līdzvērtīgi partneri, kā to arī apstiprināja Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Pjērs de Kubertēns, kad pēc spēļu beigām ierados pie viņa atvadīšanās vizītē: "Jūsu jaunās Latvijas sportisti," viņš teica, "ir godam veikuši savu uzdevumu, viņi ir bruņinieciski cīnījušies, kas ir galvenais, un ar to arī izpelnījušies olimpiskās saimes atzinību, tās saimes, kurā arī viņi paši tagad ir."
Kā nāca Daliņa medaļa
1925. gadā Dikmanis pārstāvēja Latviju Olimpiskajā kongresā Prāgā, kur ieguva daudz jaunus draugus. Ļoti sirsnīgas attiecības Dikmanim nodibinājās ar vienu no SOK dibinātājiem, Pjēra de Kubertēna draugu un domubiedru Jiržiju Gut-Jarkovski no Čehoslovākijas. Gut-Jarkovskis bija pēdējais dzīvais Starptautiskās Olimpiskās komitejas dibinātājs, kurš mira otrā Pasaules kara laikā.
1926. gadā SOK sesijā Lisabonā Dikmanis tika ievēlēts par Starptautiskās Olimpiskās komitejas locekli.
1932. gadā Dikmanis bija viens no trim Latvijas pārstāvjiem Losandželosas olimpiskajās spēlēs, kurās viņš pildīja delegācijas pārstāvja pienākumus, piedalījās SOK sēdēs, kā arī darbojās vieglatlētikas tiesnešu kolēģijā. Grāmatā 60 sporta gadi Dikmanis atceras, kā Latvijas sportists pirmo reizi izcīnīja olimpisko medaļu.
"Daliņš, kā zināms, piedalījās maratona – 50 kilometru – soļošanā. Uzsāka sacensību ļoti enerģiski, bet apmēram distances vidū viņam uznāca tā saucamais vājuma brīdis, un vairāki soļotāji aizgāja viņam garām. Kādā mūsu tautieša automašīnā es ar vicekonsulu Kalēju sekojām sacensību gaitai. Daliņam, vājuma brīdim iestājoties, iedevām nodzerties un mudinājām viņu nepadoties, cīņu katrā ziņā turpināt. Pēc kādām 15 minūtēm nogurums Daliņam pārgāja, un viņš sāka panākt vienu pēc otra priekšā aizgājušos konkurentus. Kad Daliņš pienāca pie mērķa, viņam vēl nedaudz priekšā bija anglis Grīns. Mana pārliecība ir, ja distance būtu bijusi dažus kilometrus garāka, Daliņš būtu arī Grīnu panācis un kā pirmais ieguvis zelta medaļu."
Pēckara mēģinājums
Būdams SOK loceklis, Dikmanis piedalījies vairākos olimpiskajos kongresos, kā arī SOK komisiju darbā, tomēr savu darbību viņš aprakstījis visai lakoniski. 1939. gada vasarā olimpiskajā kongresā Londonā Dikmanis ar SOK prezidentu Bajē-Latūru pārrunāja iespēju 1942. gadā Rīgā sarīkot olimpisko kongresu. Ideja principā tika akceptēta, diemžēl jau pēc mēneša sākās otrais Pasaules karš, kurš uz sešiem gadiem apturēja gandrīz visas starptautiskās sporta aktivitātes. Okupācijas laikā līdz 1944. gadam Dikmanis no plašas līdzdarbības Latvijas sporta dzīvē atturējās, jo tā bija pārāk cieši saistīta ar nacionālsociālistisko politiku. 1944. gada augustā, dažus mēnešus pēc 40 sporta darbības gadu nosvinēšanas, Jānis Dikmanis ar ģimeni atstāja Rīgu un devās bēgļu gaitās uz Vāciju.
Pēc kara beigām visā pasaulē aktivizējās sporta dzīve, taču Latvija no starptautiskajiem sarīkojumiem bija izolēta. Vēl viens fragments no grāmatas 60 sporta gadi: "Vācijā, kur vairums latviešu bēgļu bija apmetušies uz pagaidu dzīvi, vairākās vietās nodibinājās sporta kopas un grupas, kas organizēja sacīkstes dažādos sporta veidos, galvenokārt volejbolā un basketbolā. Bet līdz ar to arī pacēlās jautājums par mūsu sportistu piedalīšanos nākošās olimpiskās spēlēs, kuras bija paredzētas 1948. gadā Londonā. Pēc SOK noteikumiem spēlēs var piedalīties tikai to valstu sportisti, kurās pastāv nacionālā olimpiskā komiteja. Sakarā ar to Latviešu sporta un fiziskās audzināšanas padomes sanāksmē aprīlī 1947. gadā Getingenē uz ātru roku nodibināja Latviešu olimpisko komiteju emigrācijā. Tanī iegāja: A. Bērziņš, J. Dikmanis, J. Daliņš, A. Melbārds, N. Zēbergs, profesors Dunsdorfs, V. Baumanis, mācītājs Caune, pulkv. Kripēns, K. Jēgers un sūtniecības sekretārs Londonā A. Kampus.
Par trimdas olimpiskās komitejas nodibināšanu un mūsu vēlēšanos piedalīties olimpiskās spēlēs Londonā paziņoju Starptautiskās olimpiskās komitejas toreizējam priekšsēdim Zigfrīdam Edstrēmam. Uz to saņēmu no viņa atbildi, ka SOK nevar šādu trimdas olimpisko komiteju atzīt, jo nacionālai olimpiskai komitejai jāatrodas savas valsts etnogrāfiskās robežās. Uz otru manu rakstu, ka esmu nodomājis piedalīties Stokholmā olimpiskā kongresā, kas bija paredzēts 1947. gada jūnijā, saņēmu atbildi, ka SOK nevar mani aicināt uz kongresu aiz tā iemesla, ka Latviju, kas ietilpināta Padomju Savienības teritorijā, turpmāk pārstāvēs PSRS delegāti. Raksta beigās Edstrēms piezīmēja, ka dots rīkojums SOK ģenerālsekretāram Lozannā man piesūtīt oficiālos komitejas biļetenus, kas iznāk ik 3 mēnešus. Šos biļetenus esmu visu laiku regulāri saņēmis."
Ungāru ideja
1951. gadā pēc ungāru sporta darbinieku ierosinājuma Ņujorkā 10 PSRS ietekmes zonā nonākušo Austrumeiropas valstu sporta darbinieki nodibināja Brīvo Austrumeiropas sportistu savienību, un Jānis Dikmanis tika ievēlēts par tās vicepriekšsēdētāju. Apvienība izstrādāja un SOK izskatīšanai iesniedza memorandu, prasot izbeigt trimdas sportistu diskrimināciju. Tomēr SOK varasvīri jau bija izšķīrušies par PSRS bloka valstu pielaišanu olimpiskajās spēlēs un, izteikdami dziļu līdzjūtību bēgļu un trimdinieku sportistiem, paziņoja, ka problēmu nevar atrisināt labvēlīgi.
Pasaules politiskajās intrigās diemžēl tika ierauts arī sports. Nelīdzēja Dikmaņa draudzība un ciešie kontakti ar SOK prezidentiem. Jau emigrācijas pirmajos mēnešos Jānis Dikmanis sāka aktīvi interesēties par SOK likteni pēc otrā pasaules kara. Daudzu gadu garumā, sākot ar 1946. gadu par viņa atbalstītāju, domu biedru un vēstuļu draugu kļuva Everijs Brendedžs – SOK prezidents no 1952. līdz 1972. gadam. Viņš ne tikai informēja par SOK aktivitātēm, bet arī līdzi juzdams Dikmaņa ģimenes bēgļu liktenim, sūtīja viņam pārtikas un citu nepieciešamo preču paciņas, kā arī veltīja milzīgas pūles, lai Dikmanis varētu emigrēt uz ASV ar savu ģimeni un iekārtoties darbā.
Sportā laukā iegūtā draudzība nerūs! To apliecina vēstuļu klāsts starp abiem sporta entuziastiem, kas saglabājās Everija Brendedža personīgajā arhīvā un kuru kopijas nonākušas arī LOK īpašumā.
Piecdesmitos un sešdesmitos gadus līdz mūža beigām Jānis Dikmanis pavadīja Ņujorkā, kur ļoti aktīvi turpināja rosīties sporta darbā latviešu vidū.
Aija ERTA
