Daugavpiliešu izrāviens
Uldis Pastars, dzimis
Rēzeknē, pats savulaik bijis vidusdistančnieks un garo distanču skrējējs. Par
Daugavpils olimpiskā centra vadītāju kļuvis centra dibināšanas dienā – 1995.
gada janvārī. Tiesa, toreiz par centru to varēja saukt nosacīti – treniņu
vietas bija izkaisītas pa pilsētas malu malām. Tagad Daugavpils (un ne tikai)
sportam patiešām ir Centrs.
Unikālā
Daugavpils olimpiskā centra būvniecība tika uzsākta 2008. gada janvārī, un
pērna gada oktobrī celtne, piedaloties arī Valsts prezidentam Valdim Zatleram,
tika svinīgi atklāta.
Daugavpils olimpiskais centrs
–
kopējā platība 10 620 m2, galvenā zāle 2900 m2 ar stacionārām un
pārvietojamām tribīnēm (kopējā ietilpība ap 1350 sēdvietu), to iespējams
transformēt trijās mazākās zālēs, kuras var funkcionēt atsevišķi, sacensības
iespējams sarīkot volejbolā (griestu augstums 13 metri), basketbolā, futbolā,
handbolā, tenisā un citos sporta veidos
–
fitnesa bloks ar 350m2 lielu trenažiera zāli un specializētu aerobikas telpu (150
m2), iespējams nodarboties ar dejām, jogu, veselību veicinošām nodarbībām
–
divi peldbaseini – 25 m garš, ar sešiem celiņiem un baseins bērniem
–
atsevišķas telpas sporta medicīnas centram, fizioterapijai, masāžai utt.
–
paukošanas zāle (450 m2, seši paukošanas celiņi), kura ir lielākā un modernākā
Baltijas valstīs, nodota paukotāju un modernās pieccīņas meistaru rīcībā,
iespējams rīkot pasaules un Eiropas mēroga sacensības
–
ēdināšanas bloks ar kafejnīcu un restorānu
–
konferenču zāle, biroji, operatoru un citas palīgtelpas
–
pie halles darbojas futbola laukums, kuru paredzēts pilnveidot, lai tur varētu
notikt arī Latvijas virslīgas meistarsacīkšu spēles.
Halles
galvenais būvuzņēmējs (noteikts konkursa kārtībā) SIA Gādība, projektu vadīja SIA Isliena
V, projekta izmaksas, vienojoties LOK un Daugavpils domei, ap 17 miljoniem
latu.
– Kas tagad manījies
Daugavpils sporta dzīvē?
–
Kvalitatīvā puse stipri manījusies. Vispirms jau iespēju ziņā. Neteikšu, ka
līdz šim Daugavpilī nekas nenotika, taču mūsu sporta bāzes bija vecas,
sadrumstalotas pa visu pilsētu. Baseini mums uz papīra ir kādi pieci, taču ne
visos ir ūdens.
Stājoties
ierindā Olimpiskā centra hallei, sistematizēta arī pilsētas sporta struktūra,
jo tagad daudz kas atrodas vienkopus.
– Kas ir galvenais ieguvums?
–
Vispirms jau plašā un modernā sporta zāle ar kvalitatīvo Kanādas kļavas koka
grīdu. Zāle viegli transformējama un piemērota dažādiem sporta veidiem, tāpat
arī kultūras pasākumiem. Pie mums notika Ziemassvētku un Jaunā gada
sagaidīšanas pasākumi, tūlīt būs krievu estrādes zvaigznes Filipa Kirkorova
koncerti.
Lepojamies
ar paukošanas zāli, kura atbilst visaugstākajām starptautiskajām prasībām. Uz
Ziemassvētku turnīru bija atbraukuši ārvalstu sportisti, arī mūsu pieccīņnieki,
olimpieši Jeļena Rubļevska un Deniss Čerkovskis, un viņi bija ļoti apmierināti.
Pieccīņniekiem mēs varam piedāvāt visu, izņemot zirgus.
Lielisks
ir baseins, par trenažieru zāli, kur izvietotas ASV firmas Precor iekārtas, esmu dzirdējis, ka tā esot vislabāk nokomplektētā
Latvijā.
– Kur ir latviešu nacionālais
sporta veids basketbols, arī handbols?
–
Tāda nu te Daugavpilī tradīcija, ka šīs sporta spēles no laika gala pie mums
nav bijušas populāras. Nemeklēšu iemeslus, bet ceru, ka jaunās iespējas ko
mainīs. Esam atvērti visām vēlmēm un, manuprāt, basketbolu šeit varētu spēlēt
ideāli. Iespējams, ka būs treneri, radīsies arī treniņu grupas un basketbolam
būs zaļā gaisma. Es pats gribētu redzēt šo sporta veidu mūsu kompleksā.
– Vai esat drošs par sporta
kompleksa pienācīgu noslogojumu?
–
Tas ir jautājums mums visiem – vai būs vadības atbalsts, vai paši jutīsim, ka
varam rūpēties ne tikai par eksistenci, bet arī par sava ķermeņa pilnveidošanu.
Interesanti, ka jau pirmajos mēnešos strauji pieaugusi baseinu apmeklētība.
Nerunāsim par sportistiem, bet ļoti daudziem tie ir pirmie regulārie baseina
apmeklējumi. Vakaros ūdens celiņos, burbuļvannās var redzēt visdažādāko vecumu
cilvēkus. Brīvdienās baseinu apmeklē aptuveni 300 cilvēku. Te ir gan dušas, gan
pirtis, gan fēni, gan kafejnīca. Tas nav mazsvarīgi, ja gribi ne tikai peldēt,
bet arī civilizēti pavadīt laiku.
Runājot
par paša kompleksa finansēm, jāteic, ka mēs pašreiz lielā mēra dzīvojam no
celtniecības darbos ietaupītā, par peļņu no darbības vēl pāragri runāt.
Kompleksā strādā vairāk nekā četrdesmit darbinieku. Katram ir savs darbs, sava
atbildība par kompleksa nākotni.
Pašreiz
vēl nespējam pienācīgi nodrošināt noslodzi rīta stundās, esam domājuši par
dažādu palīgierīču iegādi, par elektronisko laika fiksēšanu peldbaseinā, par
medicīniskā centra attīstību. Tas viss prasa laiku un līdzekļus.
Lielas
cerības saistām ar ārzemju komandu piesaisti vasaras treniņnometnēm. Ir, kur
sportot, ir pienācīgas naktsmītnes. Esam tikušies ar Krievijas un Baltkrievijas
konsulātu vadību, viņi ir iepazinušies ar mūsu centru. Rakstām vēstules.
Izsūtām dažādus informācijas materiālus. Domāju, ka atsaucība būs. Tā veidosies
materiālais atbalsts mūsu pilsētas sporta cienītāju iespējām. Jāteic, ka,
apkopojot pirmo mēnešu darbību, ienākumi un izmaksas jau tagad ir daudzmaz
vienādas. Līdz ar to varam dot atlaides pensionāriem, bērniem, atlaides
abonementu īpašniekiem.
– Tagad Daugavpils
Olimpiskais centrs koncentrējies tikai šajā ēkā?
– Nepavisam
ne, vēl ir mūsu vecā ēka, kur izvietotas divas cīņas zāles, specializētā
svarcelšanas zāle ar piecām grīdām, ir arī divi atklātie tenisa laukumi. Pēc
kāda laika modernizēsim futbola laukumu, kas atrodas pie halles.
– Vai ir kādas atlaides bērnu
sportam?
–
Simtprocentīgas atlaides mēs nevaram sniegt, jo mums pēc statusa nevar būt ar
nodokli neapliekamie darījumi, tāpēc neko dāvāt nevaram. Mums ir sava nomas
maksa, un pasākumu rīkotājiem ar to jārēķinās. Domstarpību nav – martā gatavosimies
starptautiskam cīņas turnīram K-1, notiek koncerti.
Ja
kādiem pasākumiem vajadzīgas modernas, labiekārtotas telpas, esam gatavi visus
uzņemt.
Protams,
mēs nedrīkstam aizmirst savas pamatfunkcijas, tāpēc nopietni gatavojamies
Olimpiskajai dienai, Olimpiskajai skrējēju dienai.
Lielas
cerības saistām ar Daugavpils pašvaldības izpratni, ka šeit uzbūvēts viens no
modernākajiem centriem valstī, un šīs iespējas ir jāizmanto. Šeit var rīkot gan
Latvijas mēroga sacensības, gan starptautiskus turnīrus. Tas netieši dos
ieguldījumu visas pilsētas attīstībā – ēdināšana, naktsmītnes, iepirkšanās,
suvenīru iegāde.
Mūsu
attiecības ar pilsētu regulē arī savstarpēji noslēgtais līgums starp Latvijas
Olimpisko komiteju un Daugavpils pilsētas domi, kur ir norādītas katras puses
atbildība par pienācīgu kompleksa darbību, arī par iespējamo sākotnējo
zaudējumu segšanu. Katrā ziņā no abām pusēm tas prasa izpratni un atbildību.
Droši
varu teikt, ka jauno sporta kompleksu Daugavpils sporta dzīvē atšķirta jauna
lappuse.
Spēkus vairojot
Nav
tā, ka pēkšņi visi nāk uz svaru zāli, stāsta pieredzējušais atlētikas treneris
Valērijs Ingla. Arī agrāk Daugavpilī vairākās vietās varēja nodarboties ar
spēka un muskuļu masas vairošanu, taču tagad tas iespējams komfortablā zālē ar lieliskiem
trenažieriem.
Olimpiskā
centra atlētiskās vingrošanas zāle ir gaiša un mūsdienīga, aprīkota ar ASV izgatavotiem
trenažieriem. Treneris lēš, ka vienlaikus varētu darboties vismaz piecdesmit
entuziastu. Tik daudz vienkopus gan vēl nav redzēts, taču svaru stieņi, dažādas
palīgierīces dīkā nestāv. It sevišķi tad, kas spēkus vairot ierodas kādu sporta
spēļu komanda.
Treneris
stāsta, ka ar atlētisko vingrošanu nodarbojas jau gadus divdesmit, pēdējos
gadus gan tikai trenējot, taču paša augums liecina, ka pats startēt varētu kaut
vai šodien, taču to Valērijs novēl jaunajiem, trenera darbs aizņem pārāk daudz
laika.
Valērijs
sporta zāles apmeklētājus sadalījis trīs galvenajās grupās – vispirms tie, kas
nāk nostiprināt savus muskuļus, koriģēt kādu problemātisku ķermeņa aprisi (visvairāk
vēderiņus), vienkārši pavingrot savai labsajūtai.
Otri
ir tie, kas vingro ar dziļāku interesi – viņi jau izprot vingrojumus, to
nozīmi, veido gan augumu, gan raksturu, rūpējas par savu dzīves tonusu arī
ikdienā.
Trešie
ir citu sporta veidu pārstāvji, un smagumu cilāšana, muskuļu nostiprināšana ir
viņu treniņu sastāvdaļa. Tāpēc zālē bieži vien ir redzami vieglatlēti,
futbolisti, peldētāji un daudzi citi.
Nereti
atnākot arī tādi, kas skaidri un gaiši pasaka – gribu kļūt tāds kā Aivars
Visockis. Ar tiem tad kāds no četriem atlētikas zāles treneriem strādā individuāli,
tas nozīmē, ka arī izmaksas ir citas. Vēl gan konkurents Visockim Daugavpilī
nav izaudzis…
Pāvelu uz rokām nēsāju
Peldēšanas
treneris, kādreiz pats labs sportists būdams (startējis pat kopā ar olimpisko
čempionu Vladimiru Burē), Aleksandrs Taraikovičs no Baltkrievijas uz Daugavpili
pārcēlies 1983. gadā, kaut gan pirmo reizi Daugavpilī peldējis jau 1973. gadā.
Toreiz šeit bijis izcils atklātais peldbaseins, diemžēl tagad sportiskas
peldētavas vairs nav… Toties Olimpiskajā centrā sākusies jauna ēra pilsētas
peldēšanas vēsturē.
Tagad
Sašas rokās ir spēcīga kārts, kuru treneris cer izspēlēt olimpiskajā Londonas
peldbaseinā. Runa ir par 19 gadus veco Pāvelu Vilcānu, kurš jau tuvojas
olimpiskajiem normatīviem gan peldēšanā uz muguras, gan kompleksajā peldējumā.
Vēl laika ir gana, lai pirmsolimpiskajā ciklā izšķirtos par galveno uzsvaru
kādā no šīm disciplīnām.
Puisis
ir talantīgs, centīgs un mērķtiecīgs. Lielu iespaidu uz viņa tālākajiem
nodomiem atstājuši koptreniņi ar mūsu olimpieti Andreju Dūdu, kurš sniedzis
daudz derīgu padomu un ar saviem jaunajiem rekordiem pierādījis, ka arī 28 gadu
vecumā peldētājs var strauji progresēt. Tagad Andrejs aicina Pašu uz trīs
mēnešu koptreniņiem savā mītnes zemē ASV, taču tas prasa visai prāvus
līdzekļus, kas gan noteikti atmaksātos. Par to vēl jādomā, bet treneris
atzīstas, ka gatavs Pāvelu uz rokām nēsāt.
Par
jaunā baseina iespējām Aleksandrs stāsta ar sajūsmu – viss ir vienkopus,
baseins, rehabilitācijas iespējas, svaru un sporta zāles. Ja vēl baseinā būtu
elektroniskā laika mērīšanas iekārta, tad šeit varētu rīkot augstas klases
sacensības. Arī sakomplektēt jaunās peldētāju grupas tik mūsdienīgā un mājīgā
centrā ir daudz vieglāk. Ja iespējas neizsīks, tad Daugavpils peldētāji vēl
liks par sevi runāt.
Pāvels
treniņā ir kluss, bet noteikts. Brīžiem pat uzmet nepacietīgu skatu trenerim,
kurš aizrāvies sarunā ar Sporta
korespondentu un nekoriģē peldējumu. Pēc treniņa Pāvels labprāt piekrīt
nelielai sarunai.
Puisis
stāsta, ka treneris vairāk uzmanības pievērš kompleksajam peldējumam, bet viņam
pašam labāk patīk peldējums uz muguras. Pāvels atzīstas, ka šajā disciplīnā
viņam ir spēcīgs konkurents Konstantīns Blohins, kuru tik ļoti gribas pārspēt.
Olimpiskos
normatīvus apstiprinās gadu pirms spēlēm. Tad arī jābūt gatavam, iespējams, pat
vairākās disciplīnās.
Pāvels
ar peldēšanu nodarbojas kopš četru gadu vecuma (dzimis 1990. gada 11. jūnijā
Daugavpilī). Visu laiku pie viena trenera. Puisis beidzis Daugavpils poļu
ģimnāziju, tagad studē Daugavpils universitātē par sporta skolotāju, blakus
treniņiem vēl atradis iespēju piestrādāt Olimpiskā centrā baseinā par glābēju.
Pāvels
trenējas divas reizes dienā. Kad mācībās brīvāks brīdis, tad vēl ir trešais
treniņš. Par olimpieti Andreju Dūdu Pāvels izsakās atzinīgi – joka pēc caur draugiem.lv uzrakstījis vēstuli, Andrejs
atsaucies, un tas vainagojās ar kopīgiem treniņiem un dzīvošanu vienā viesnīcas
istabiņā Eiropas čempionātā Turcijā. Pirmo reizi Pāvels bijis tik ciešā
sadarbībā ar augstas klases peldētāju, kurš nav skopojies ar padomiem un
atziņām. Abi tagad ir labi draugi. Interesanti, ka Pāvela vecumā Andrejs
peldējis lēnāk, bet tagad labo rekordu pēc rekorda un nopietni gatavojas
olimpiskajām spēlēm Londonā, kad viņam būs jau trīsdesmit. Arī Pāvels cer
startēt ne vienā vien olimpiādē. Viegli nebūs, jo pēdējos gados Latvijā
konkurence pieaug.
Paukoju sapnī
Ar
jaunajiem paukotājiem Daugavpilī strādā Sidnejas olimpisko spēļu dalībniece
Jūlija Vansoviča. Trenere atzīst, ka vēl grūti pierast pie zāles plašumiem. Agrāk
paukotāji stāvēja rindā uz brīvajiem celiņiem, bet tagad vienlaikus darbojas
desmit, zāles otrajā galā var notikt cita veida nodarbības, vienlaikus var
darboties vai visi Daugavpils paukotāji.
Pašreiz
ar paukošanu pilsētā nodarbojas aptuveni 100 sportistu trīs treneru vadībā.
Paukošanai Daugavpilī ir senas tradīcijas, jaunieši īpaši nav jāiepazīstina ar
šo sporta veidu.
Jaunās
iespējas noteikti ļautu trenēt arī augstākās klases sportistus, diemžēl pašreizējās
finanses neļauj izmantot visas iespējas, un treniņi notiek amatieru līmenī, jo
par profesionālo sportu runāt nevaram. Arī uz vecāku palīdzību grūti cerēt, jo kaut
nedaudz, bet bērnu vēlēšanās sportot prasa arī materiālus ieguldījumus.
Pati
pašreiz tikai trenēju, bet drīz sagaidīšu bērniņu un tad domāšu par atgriešanos
celiņā. Tas, protams, nebūs vairs olimpiskais līmenis, bet pašmāju sacensībās
vēl ceru piedalīties. Grēks būtu neizmantot jaunās iespējas.
Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS
Centrs centrā
Daugavpils
olimpiskā centra Sporta medicīnas centrs apkalpo abas pilsētas sporta skolas,
uz līguma pamata arī citas organizācijas. To vada Jeļena Civako.
„Nodarbojamies ar bērnu un
jauniešu veselības kontroli, ārstēšanu un rehabilitāciju," stāsta Jeļena
Civako. „Parasti reizi gadā mazie sportisti iziet
visaptverošu medicīnisku pārbaudi, kurā centra
speciālisti novērtē fizisko attīstību, sirds un asinsvadu
sistēmas, elpošanas sistēmas, balsta un kustību aparāta un citu orgānu fizisko
un funkcionālo stāvokli. Pārbauda, kā organisms reaģē uz paaugstinātu fizisko
slodzi un kāda ir piemērotība izvēlētajam sporta veidam. Mums nākas novērtēt,
no kā rodas pārmaiņas bērna veselībā, analizējam bērnu iespējas nodarboties ar
vienu vai otru sporta veidu."
Sporta
medicīnas centrs veic arī rehabilitāciju. Tur strādā rehabilitologs,
fizioterapeiti, ir fizikālās terapijas kabineti.
„Mēs nodarbojamies ar stājas
koriģēšanu, muskuļu sistēmas stāvokļa uzlabošanu, dodam padomus sportistiem, kā
labāk trenēties un uzturēt sevi formā," turpina fizioterapeits Andris Gorskis. „Ārstējam arī traumu un saslimšanu sekas, palīdzot normāli
atveseļoties un atgūt spēju atkal sportot. Ik dienas strādā masieri, ir iespēja
saņemt fizikālās terapijas procedūras ar dažādiem aparātiem. Daudziem
sportistiem jauniešu un pusaudžu vecumā ir novērojami stājas traucējumi, tad ir
nepieciešamas korekcijas."
Daugavpils
Sporta medicīnas centra vide veidojas pakāpeniski. Parādās jaunas iespējas
neatliekamās palīdzības sniegšanai, mediķi apkalpo arī pilsētā notiekošās
sacensības. Ja turpat Olimpiskajā centrā treniņu laikā kādam gadās trauma, tad Sporta
medicīnas centra darbinieki ir pirmie, kas novērtē, vai nepieciešama
neatliekamā palīdzība.
„Nav noslēpums, ka bērnu un
pusaudžu saslimstība ir lielāka un arī veselības stāvoklis daudziem nav
spīdošs," novērojis fizioterapeits Andris Gorskis. „Kaut arī bērni kustas un trenējas, katrs slodzes panes atšķirīgi,
turklāt skolēnu dzīve rit arī ārpus treniņiem. Piemēram, normāli mugursomai
būtu jāizlīdzina mugura, bet bieži, somu nesot, bērns spiests pieliekties, jo
muskuļu attīstība neatbilst somas svaram. Bieži vien mazajam sportistam
veidojas muskuļu disbalanss, jo tiek pārtrenētas un attīstītas noteiktas
muskuļu grupas, bet citas paliek novārtā. Ķermenis ir jāattīsta harmoniski, jo
tad sportists sacensību laikā būs veiklāks, mazāk pakļauts traumatisma riskam
un būs pārāks par citiem, jo harmoniski attīstīts organisms darbojas
efektīvāk."
Iveta
DAINE
