Pārsētie graudi
Sporta skolu
uzskata par šūpuli veselīgam dzīvesveidam un čempioniem. Pērn finanšu krīze šo
šūpuli tā sašūpoja, ka vienbrīd likās – tūlīt no tā viss tiks izgāzts ārā.
Tomēr šo gadu 62 pašvaldību sporta skolās aptuveni tūkstoš treneru vadībā
sākuši 25 000 audzēkņu.
"Tas, ka
spējām pārdzīvot šo – visgrūtāko – laiku, neļauj zaudēt cerības," uzskata
Latvijas Sporta skolu direktoru padomes priekšsēdētāja Diāna Zaļupe,
kura vada valstī pagaidām vienīgo starpnovadu sporta skolu.
– Novadu tagad
ir krietni vairāk, sporta skolu – mazāk…
– Ja runājam par
pašvaldību sporta skolām, tā gluži nevar teikt. Tiesa, Rīgā, Daugavpilī un
Liepājā vairākas ir apvienotas. Bet to nevar saukt par likvidāciju, jo treneri
uz ielas nav izmesti.
– Un audzēkņu
skaits nav samazinājies?
– Ir samazinājies.
Šis process sākās jau ar treneru algu samazinājumu par 25 procentiem pērnā gada
janvārī, kad sporta skolas zaudēja 6000 audzēkņu. Septembrī, kad ministrija
algas spēja nodrošināt tikai 30 procentu apmērā, pārējo atstājot pašvaldību
ziņā, viņiem pievienojās vēl 4000. Pērn no darba aizgāja 200 treneri, arī
tādēļ, ka pensionāriem strādāt kļuva neizdevīgi. Algas smieklīgas – 250 lati uz
papīra jeb nepilni 180 uz rokas. Sētnieks divās vietās nopelna to pašu.
– Tagad valstī
ir par 10 000 sportskolēnu mazāk. Diez, ko tie liekie tūkstoši tagad dara?
– Ne jau tos
labākos darbus. Sporta skolas bērnu enerģiju un aktivitātes, kas ne vienmēr ir
labdabīgas, ieliek pozitīvos rāmjos. Ja šo rāmi noņem nost, enerģija meklē
jaunas izpausmes.
– Kā alternatīva
sporta skolām tiek minēti sporta klubi. Bet vai tos interesēs šie spurainie,
jaunie cilvēki?
– Tā nav
alternatīva, bet paralēla iespēja. Sporta klubs tāpat cenšas dabūt pašvaldības
finansējumu un tie neaug kā sēnes pēc lietus. Sporta klubi veidojas tur un
tajos sporta veidos, kur ir maksātspējīga publika. Futbolā, hokejā,
daiļslidošanā, tenisā, kalnu slēpošanā… Neko daudz vairāk arī nenosaukšu. Nav
mums valstī šobrīd plašai klubu izplatībai piemērota ekonomiskā situācija. Rietumos
tāpat klubus balsta ne tikai sponsori, bet arī ļoti ievērojamā mērā
pašvaldības. Grozījumi mūsu izglītības likumā beidzot arī klubiem ar
akreditētām programmām un licencētiem treneriem ļaus pretendēt uz valsts
finansējumu. Lielas atšķirības no sporta skolām vairs nebūs.
– Neplānota
finanšu krīze un plānota pašvaldību reforma vienlaikus. Sporta skolu dzīvē
iznāca dubultspriedze…
– Lai gan
teritoriālajai reformai valsts gatavojās desmit gadus, tā pienāca kā negaidīta.
Trūka daudzu reglamentējošu dokumentu. Piemēram, mūsu pusē izveidojām valstī
pirmo un pagaidām vienīgo starpnovadu sporta skolu, kas aptver Limbažus un
Salacgrīvu. Ar likumiem nācās padarboties pieklājīgi. Mums pat Reģionālās
attīstības un pašvaldības lietu ministrijā pajautāja, vai tādu vispār drīkst
taisīt? Tas nu vispirms būtu jāzina viņiem, nevis mums likumā jāmeklē
attiecīgās divas rindiņas, kas ļauj šādi rīkoties.
– Ar savu
starpnovadu sporta skolu jūs esat saglabājuši bijušā Limbažu rajona teritoriālo
vienotību?
– Ne gluži.
Atsevišķi palika Alojas novads ar savu Staiceles futbola sporta skolu, kurā
iespējams attīstīt arī citus sporta veidus.
– Apvienotajā
sporta skolā saglabājāt visus līdzšinējos sporta veidus?
– Jā, pie mums
joprojām var nodarboties ar smaiļošanu un kanoe airēšanu, vieglatlētiku,
dambreti, zēni ar basketbolu un futbolu, meitenes ar volejbolu.
– Droši vien
vieglāk bija Gulbenē vai Madonā, kur jaunie novadi aptvēra visu vai gandrīz
visu bijušā rajona teritoriju. Bet daudzviet tās saskaldītas sīkos novados. Ko
nu?
– Jāveido mūsējai
līdzīga starpnovadu sporta skola vai arī, slēdzot līgumus, jāmeklē cita
sadarbības forma, jo katrā mazā novadiņā sava sporta skola nav nedz reāli
iespējama, nedz arī nepieciešama. Esošā sporta skola slēdz līgumus ar kaimiņu
novadiem par sadarbību, nosakot gan finansēšanas, gan darba organizācijas
principus. Ir jābūt vietējo politiķu labajai gribai, jāsamet naudiņa kopā un
jāturpina strādāt.
– Ir kādi
pozitīvi piemēri?
– Cēsu sporta
skolai nākas darboties ļoti sadrumstalotā vidē, viņi slēdz strapnovadu līgumus.
Bauskā vairāki novadi kopā strādā. Sporta skolu direktoru padome jau laikus
mudināja domāt šajā virzienā, lai bērnu sports valstī nepaliktu ar baltiem
plankumiem. Tūlīt februārī taisīsim inventarizāciju, lai apzinātu, cik novadiem
nav sadarbības līgumu ar sporta skolām, un tad domāsim, ko darīt tālāk.
– Vai likums
pašvaldībām vispār liek bērniem organizēt sporta nodarbības?
– Jā, pēc likuma
sports ir pašvaldības autonomā funkcija. Principā pašvaldības pienākums ir
rūpēties par savu iedzīvotāju vēlmēm un interesēm.
– Tātad
iedzīvotāji, bērnu vecāki ir tiesīgi no savas pašvaldības arī sportu pieprasīt?
– Tieši tā. Turklāt
sporta skolā tiek apgūtas arī profesionālās ievirzes programmas. Tā jau ir
izglītība. Tiek iegūtas dažādas iemaņas – treniņu metodikas pamati, sacensību
rīkošanas principi, to tiesāšana – tās ir prasmes, kas var noderēt tālākā
dzīvē. Prasītos, lai sporta skolas beigšanas apliecības vērtību mēs padarītu
nozīmīgāku, turpinot izglītību.
– Pērnruden
sporta skolu direktoru sanāksmē izglītības un zinātnes ministre paziņoja, ka
sporta skolu treneru algošanai tiks piešķirti 3,2 miljoni latu. Viņa savu vārdu
turēja. Pašvaldības treneru algošanai drīkst piešķirt papildu līdzekļus. Vai
tas notiek?
– Jā, ministre savu
vārdu turēja. Bet šie 3,2 miljoni nodrošina tikai aptuveni 70 procentus no
nepieciešamā darba algu apjoma. Pārējais jāpiemet klāt pašvaldībām pēc savām
iespējām un izpratnes. Turklāt vēl jāalgo sporta skolas administrācija.
– Ir zināmi
gadījumi, kad pašvaldība gādā, lai prasmīgs sporta skolas treneris saņemtu
patiesi pienācīgu atalgojumu?
– Ir zināms, ka
Rīgas un vēl dažas pašvaldības treneriem un skolotājiem sarūpējušas nelielas
piemaksas. Par kārtīgām algām sporta skolās pagaidām neko neesmu dzirdējusi.
– Kas trenerim
jādara par šo 250 latu likmi?
– Ja tā ir mazo
bērnu grupa, tad jātrenē 30 audzēkņi, ja tādi, kas jau startē starptautiskās
sacensībās, tad pieci, seši vai astoņi.
Patlaban kopā ar
federācijām izstrādājam jaunus Ministru kabineta noteikumus par sporta skolu
grupu piepildījumu, par audzēkņu vecumu un apmaksas kārtību. Līdz šim nebija
stingri noteiktu kritēriju, kas jāizdara, jāapgūst, lai viņus pārceltu nākamajā
apmācības gadā. Gribam panākt, lai būtu kāds procents, ko trenerim maksā arī
par organizatorisko darbu, par to, ka viņš strādā sacensībās vai
treniņnometnēs. Agrāk, kad algas bija lielākas, kaut kā iztikām. Tagad nav
nekādu iespēju stimulēt trenerus. Noņemta arī septiņu procentu kvalitātes
piemaksa. No šiem procentiem sporta skola veidoja fondu, no kura labākajam
varēja piemaksāt, teiksim, 50 latus pie algas. Pagaidām ir tikai plikie 250
lati.
– Par šādu naudu
pat studentam ir grūti izdzīvot. Kā treneri tiek galā? Ko viņi vēl dara, lai
nopelnītu?
– Daudzi līdz
pēcpusdienai strādā par skolotājiem. Pēc tam līdz vakaram, kā arī sestdienās un
svētdienās – sporta skolā. Slodze drausmīga. Turklāt izmanto iespēju strādāt
divas slodzes.
– Kā varētu šo
situāciju normalizēt?
– 250 lati ir
minimālā samaksa par slodzi. Drīkst maksāt arī vairāk, bet nav jau naudas. Var
vienu – sliktāko – treneri atlaist un otram – labākajam – maksāt
dubultīgi. Pērn jau klīda runas – nu tad beidzot sporta skolas tiks vaļā no
pierakstījumiem, atsijās graudus no pelavām… Drīzāk graudus pazaudējām
vairāk, jo tiem bija vieglāk atrast citu, labāk apmaksātu piedāvājumu. Sporta
skolās, izņemot dažu sporta spēļu nodaļas, gados jaunus trenerus gandrīz vairs
neatrast. Jaunie visi ir prom. Galvenokārt palikusi pirmspensijas vecuma
paaudze.
Mums vajadzētu
revidēt treneru kategoriju sistēmu. Valstī ir kādi 30-40 A kategorijas
speciālisti, kas strādā ar izlasēm, ar olimpiešiem, bet viņiem par vienu slodzi
maksā tikpat, cik D kategorijas trenerim, kas beidzis tikai instruktoru kursus.
Plašo B kategoriju, kurā iekļauti speciālisti ar augstāko izglītību, vajadzētu
sadalīt divas trijās daļās un noteikt atbilstošu samaksas gradāciju. Trenerim,
kas sagatavo pasaules klases preci – sportistu, kas spēj piedalīties pasaules
vai Eiropas čempionātos, jau nu tūkstoti vismaz vajadzētu maksāt. Viņi taču
ražo mūsu valsts eksportpreci!
Piešķirtos 3,2
miljonus šogad pirmo reizi sporta skolām dalīja pēc diviem kritērijiem. Pusi
summas, rēķinot pēc audzēkņu skaita, veicinot masveidību, otru pusi, ņemot vērā
meistarību. Jo augstākas sporta meistarības grupas, jo sporta skolai lielāks
finansējums. Manuprāt, šāds princips ir pareizs, iepriekš galvenais bija
audzēkņu skaits. Tagad sporta skola ieinteresēta procesu ar maziem bērniem ne
tikai sākt, bet arī godam beigt.
– Vai nav jūtama
tendence mainīt sporta veidu struktūru? Pašvaldībai, kurai ir sporta zāle,
bērnus lētāk trenēt kādā bumbu spēlē vai florbolā, nevis, teiksim, ierastajā
distanču slēpošanā, kaut gan apvidus ir sniegiem bagāts.
– Ir jūtama šāda
tendence. Jo sporta veids dārgāks, jo tam grūtāki laiki. Tomēr tur, kur ir
attiecīgas tradīcijas, sporta skolas tās cenšas saglabāt. Ceru, ka neviens
sporta veids no sporta skolu programmām neizzudīs.
– Vai šo procesu
nevajadzētu uzmanīt federācijām, kas ir atbildīgas par sava sporta veida
attīstību?
– Federācijām pašām
finansiāli ir grūti laiki. Protams, tās var braukt, runāt, meklēt risinājumus,
dažas droši vien tā arī dara. Bet, lai no pašvaldības, kas ir sporta skolas
īpašniece, kaut ko pieprasītu, kaut ko par to vajadzētu arī maksāt.
Dainis CAUNE
Diāna Zaļupe
Limbažu un Salacgrīvas novadu sporta skolas
direktore, olimpiskā centra Limbaži valdes locekle, Latvijas Sporta
skolu direktoru padomes valdes priekšsēdētāja
Dzimusi: 1957. gadā Rīgā
Izglītība: Rīgas 45. vidusskola, Pārtikas rūpniecības
tehnikums, LVFKI, pilnveidojusies dažādos ekonomikas un vadības kursos ārzemēs
Sportā: smaiļošanā Latvijas un Vissavienības Dinamo jauniešu čempione, pirmais
treneris Orests Ļebedevs, treneris Viesturs Izaks
Darba gaitas: Limbažu rajona sporta skola, trenere,
direktora vietniece, direktore
Ģimenes
stāvoklis: precējusies; vīrs –
bijušais PSRS izlases smaiļotājs Sergejs Zaļupe; dēls – Kristaps Zaļupe
olimpietis; ir mazdēls un mazmeita
Hobiji: kalnu slēpošana, teātris, politika
