Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Greizsirdība uz riteņbraukšanu

Dakterītes Margrietas Baldzēnas pirmā un vienīgā darbavieta bija
Latvijas Ārstnieciskās fizkultūras dispansers, kas rūpējās par daudzu sporta
veidu pārstāvju veselību. Šai svētīgajai nodarbei veltīti gandrīz 35 gadi, un, neviens
nezina, kādas būtu sekas, ja Margrietai kāds gribētu atņemt riteņbraukšanu, ko
dēvē arī par asiņainu sporta veidu, bet ārstes karjeras sākumā viņa, ieraugot
asinis operāciju zālē, gandrīz krita ģībonī. Kopš 1950. gada rudens dispansera
vadība riteņbraukšanas sacensību medicīnisko apkalpi uzticēja LVU Medicīnas
fakultātes absolventei Margrietai Baldzēnai, jo tolaik viņai bērnu vēl nebija,
tāpēc dakterīti varēja sūtīt ilgstošos komandējumos.

 

„Ar riteni braukt
iemācījos 1940. gadā. Iepatikās. Lūdzu mammai, lai nopērk, bet veikalā toreiz
bija tikai īstie sieviešu velosipēdi, kuru aizmugures ritenis bija apdarināts
ar krāsainu tīkliņu, lai brunči nepinas spieķos. Tāds man nepatika, tāpēc
paliku bešā. Tā riteņbraukšana no manis attālinājās līdz neredzamam apvārsnim,"
atceras Margrieta. „Piedzimu Litenē,
bet divu gadu vecumā kļuvu par rīdzinieci. Bērnībā mitinājāmies Ēveles ielā 5,
kura pagalmā puiši bija sameistarojuši šūpoles. Bija arī trapece, apļi un
zirgs. Tirinājos un tirinājos tajās šūpolēs, mazpamazām apguvu arī pārējos
vingrošanas rīkus un, mācoties Rīgas 40. pamatskolā, turpināju pašmācību bez
padoma no malas. 1944. gadā, iestājoties Universitātes mediķos, gribēju nošaut
ar vienu bliezienu divus zaķus uzreiz: mākslas vingrošanā trenējoties pie
Emīlijas Krūmiņas un sporta vingrošanā – Roberta Senakola vadībā. Mākslas
vingrošanu pametu, bet sporta vingrošanā tiku līdz I sporta klasei. Aktīvo
sportošanu beidzu tad, kad sāku strādāt dispanserā, jo radās citas rūpes."

Pieaugušu cilvēku
delverības

„Vēl jaunības
trakums nav pagājis, bet vecuma dullums jau klāt.„
Margrietai šķiet, ka Laimonis Kamara šos vārdus veltījis tieši viņai. Par to
liecina arī dakterītes jautrie piedzīvojumi Latvijas, PSRS un Baltijas
daudzdienu velobraucienos. Lūk, dažas epizodes no Margrietas draisko
piedzīvojumu gaitām.

„…Rit Baltijas
daudzdienas. Kārtējais posms beidzies, vakariņu maltīte ieturēta, mēs – mediķes
– jau pošamies uz čučumuižu. Piepeši pie loga dzirdam: klip, klap, klip, klap.
Šņāc, sāk zviegt. Skatāmies – pie sliekšņa zirgs, tam mugurā kāds ļoti
atbildīgs federācijas darbinieks. Ārā līst. Šim mugurā glauns ancuks. „Hei, meitenes, taisiet durvis vaļā, tūdaļ jāsim
iekšā!" sauc jātnieks. Bija ieradusies vesela riteņbraucēju kompānija. Lieliski
paballējāmies, vien jātnieks tāds sašņurcis – slapjās zirga spalvas pielipušas pie
jaunajām gaišajām biksēm. Briļļu stikli aizlijuši.

…Baltijas daudzdienu pirmajos gados ceļi bija drausmīgi. Sportisti
reizumis brauca ar 20 km ātrumu stundā. Mēs ar ātrās palīdzības mašīnu kūļājāmies
pelotona astē. Garlaicīgi. Sākas pasta darbi.Tiesneši sūta mums vēstulītes, mēs –
viņiem; visi interesējas par to, kā vakarā izklaidēties. Bija tāda lietaina
diena. Brauc garām leiši. Aļģis Litvaitis (vēlāk laikraksta Sportas redaktors) pa logu pasniedz podu
ar kūpošiem cīsiņiem, poda mala apziesta ar sinepēm. Pēc laiciņa sakām atbildes
runu, pa logu Aļģim pasniedzot spirta pudelīti ar knupi galā.

Baltija bija piebremzējusi
Alūksnē. Jau dienā nopirkām gaļu un burkānus.Vakarā trīs ātrās palīdzības
mašīnas iebrauca zaļā pļavā. Sadabūjām lielu jo lielu katlu, uz uguns uzvārījām
tāāādu zupu, kādu savā mūžā nebiju baudījusi. Pietika visai lielajai saimei –
apkalpojošajam personālam no Igaunijas. Lietuvas un Latvijas. Dziedājām,
dancojām ar basām kājām, skrējām no sirds pēdējais
pāris šķiras
. Pajādelējām ar zirgu, kas turpat netālu plūca lekno zāli.
Bērim mugurā uztrausās arī visresnākais pelotona šoferis, taču zirdziņš viņu
nosvieda zemē. Nākamajā dienā gājām skatīt to vietu, kur nelaimīgais nogāzās.
Zālē liela apaļa bedre, kā pēc bumbas sprādziena. Atceroties šo epizodi, vēl
nedēļu smējāmies, bet leišu šoferis mantoja iesauku bumba.Vēl šodien lepni varu teikt, ka riteņbraucēji ir dziedātāju
un dejotāju tauta, tiesa, pašreizējā paaudze uz tādām izrīcībām vairs nav
tendēta."

Pirmie nedarbi

Margrieta ar smaidu atceras savu pirmo darba dienu riteņbraukšanā: „Nogāzu baigos podus. Mani aizsūtīja uz trekistu
mačiem Senču silā. Un vajadzēja tā sagadīties, ka grupas braucienā uz betona
celiņa sagāzās vesels lērums sportistu. Ar nobrāztiem elkoņiem un ciskām. Ņēmu
un… nosaitēju visus, jo vēl nezināju, ka brūci vajag tikai nomazgāt un
apziest ar zaļo smēri, lai saulītē nožūst un dzīst. Otrajā dienā saiti
vajadzēja kasīt nost ar nazi. Tā bija izgāšanās, bet puiši jau arī toreiz tādi
paši nejēgas bija. Vēlāk gan visi gudrāki kļuvām. Bet vislielākais gudrinieks
bija Ringolds Kalnenieks. Viņš mani mācīja: ja kāds no braucējiem sūrojas, ka
dibens tapis jēls no velosipēda sēdekļa, aizej uz skārni, nopērc plānu plānu liesuma
šķēli un iešuj viņam biksēs… Ar šo recepti varēju paspīdēt Sverdlovskā, kur
kāda krievu komanda mani uzaicināja veikt dakteres pienākumus. Un akurāt
gadījās Kalnenieka variants kādam puisim. Izdarīju tā, kā Ringa mācija, un
puisis aizbrauca bez problēmām. Faktiski, tas bija viens no Kalnenieka
labākajiem humoriem."

Uz vaicājumu, vai bieži gadījies ar šļircēm durstīt riteņbraucēju
dibenus, dakterīte atteic, ka viņai esot tāds princips – ko, ārste būdama,
atļaujos darīt savam bērnam, to varu arī sportistam. Tāpēc ar treneriem dažkārt
gadījušies arī konflikti. Vistrakāk esot gājis ar Vladimiru Ribakovu. Viņš
neļāvies pat nobrāzumu apzieķēt, atmetis ar roku – gan jau suns nolaizīs. Un
braucis tālāk.

Bandīta lode

Rīgas ASK riteņbraucēju septiņdesmito gadu paaudzei ir laba tradīcija –
ik vasaru kāds, kuram pienākusi rinda rīkot kopāsanākšanu, aicina ciemos senos
kara cirvjus. Viesu vidū parasti ir arī dakterīte. Un atkal dažas epizodes.

„…1993. gads.
Namatēva lomā Valdis Klēviņš. Sēžam jau pie galda, te pēkšņi atveras durvis un
pāri slieksnim iekšā uz kruķiem iesteberē Ribakovs. Jautājam, kas noticis.
Ribaka pretvaicājums – vai tad nezināt, ka Maskavā šaudās. Kāda nomaldījusies
lode trāpīja man kājā. Tas bija viņa kārtējais humoriņš. Vēl tagad atmiņā Vladimira
aforisms: „Darba tik daudz, ka
nav laika strādāt!"

…Kādā daudzdienu braucienā Lietuvā piepeši uz šosejas visā tās platumā
izskrien no aploka izbēgušas govis. Sportistiem nav, kur sprukt. Pēc brīža pie
manis pienāk Elmārs Morziks un saka: „Dakterīt, pirmo reizi
mūžā tik mīksti nokritu. Ar galvu ieskrēju govij vēderā. Pašam ne skrambas, bet
ritenis čupā.""

Margrietai labi saglabājusies bieza burtnīca, kurā pierakstīti visādi
dīvaini atgadījumi iz riteņbraucēju dzīves. Šis tas jau palicis arī notikumu
dalībnieku galvās, bet viens otrs fakts vairs ne gluži. Bet Margrietas biezā
burtnīca nemelo. Paldies viņai, ka ļāva ieskatīties.

Izlasot šo raibo hroniku, saprotam, kāpēc dakterītei riteņbraukšana tik
mīļa un tuva. Gluži kā pašas ģimene.

Kopā ar Viesturu

Margrieta ar savu izredzēto iepazinās 13 gadu vecumā, abiem mācoties
Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas vienā klasē. Viesturs Baldzēns tāpat kā Marga centās
izprast latīņu, krievu, vācu, franču valodas gudrības, bet viņam vēl bija
jāmācās arī grieķu mēle. Marga skolā spēlēja volejbolu, Viesturs –
basketbolu. Gāja kopā uz kino. Kad 1944. gada 13. oktobrī Rīgā ienāca krievi,
Margrieta mitinājās Jāņa Asara ielā, bet Viesturs – laukos. Sakrāvis
nepieciešamo mantību lielos ratos, viņš vēlu vakarā pieklauvēja pie dzīvokļa
durvīm Jāņa Asara ielā, jo nav varējis tikt pāri Daugavai, kur dzīvoja
radinieki. Bet vācieši tiltu bija saspridzinājuši.Tā nācās palikt likteņupes
labajā krastā. Viesturs basketu spēlēja kopā ar Raimondu Karnīti, vēlāk
izskolojās par Latvijas pirmo starptautiskās kategorijas tiesnesi un komisāru.
Jaunā Baldzēnu ģimene tika nodibināta 1946. gadā. Pusgadsimtu vēlāk nosvinēja
zelta kāzas, izaudzinājuši gudru un strādīgu dēlu. Diemžēl Viesturs uz saviem
mīļajiem jau noraugās no mākoņa maliņas. Margrieta ir sabiedrības dāma, nav
liela mājās sēdētāja, iet uz kino, teātri, koncertiem, apciemo draugus, pati
labrāt uzņem viesus. Lai atcerētos, kā gājis tajos trakajos riteņbraukšanas
gados. Un atmiņu kladē atkal parādās kāds jauns ieraksts. Vien pasē neko nevar
mainīt. Ja ierakstīts, ka dzimusi 1924. gadā, tad tā arī ir. Vien tas vecuma
dullums klāt nenāk.

Gatis ĶĪSIS