Intervija ar Znaroku

Intervija

Lai nebūtu
nodevības

Uz slidām
Oļegs Znaroks ir jau četrdesmit gadu. Spēlējis ne vienā vien pasaules hokeja
čempionātā. Šogad viņš debitēja Latvijas izlases galvenā trenera amatā. Pērn
Znaroks ar federāciju noslēdza līgumu pēc formulas 2+1. Tātad, ja divi gadi būs
veiksmīgi, līgums automātiski tiks pagarināts uz vēl vienu sezonu.

– Vai
Krievijā aizvadītās nedēļas bija sarežģītākās karjerā?

–
Psiholoģiskajā ziņā noteikti. Dzīvē jau visādi bijis. Zināju, ka neklāsies
viegli. Tomēr viss bija daudz sarežģītāk, nekā spēju iedomāties.

– Ik pa
brīdim atgādini, ka svarīgākais ir tas, ka izlasē izveidojies īsts kolektīvs.

– Tas
patiesi ir vairāk nekā rezultāts. Protams, svarīgi, ka saglabājām vietu
augstākajā grupā, taču nav svarīgi, vai esam trīspadsmitie vai divpadsmitie.
Turklāt čempionātā netika dalītas olimpiskās ceļazīmes, un treneru debijas
reizē nozīmīgi bija pārliecināties par darba virziena pareizību. Agrāk gandrīz
pēc visiem pasaules čempionātiem kāds ar kaut ko nebija apmierināts. Tagad
izveidojies cīņasspējīgs labs kolektīvs. To vērtēju visaugstāk. Nākamgad
atzīmēs Starptautiskās Hokeja federācijas simtgadi, čempionātā spēlēsim hokeja
dzimtenē Kanādā, katrs to pratīs novērtēt.

– Kā
veidoji kolektīvu?

– Pats
svarīgākais – jārunā ar cilvēkiem. Ja atklāti diskutējam, varam vienoties.
Pirms pasaules čempionāta daudz ko izrunājām, apspriedām.

Komandā ir
dažādu paaudžu hokejisti. Visi jaunie, kas tagad ir izlasē, bija manās U20 un
U18 komandās, kad startējām pasaules čempionātā. Ar viņiem man daudz vienkāršāk
strādāt, jo lieliski pazīstam cits citu. Puiši taktiskos risinājumus ātri
uztver, jo tos savulaik jau apguvuši. Nedaudz sarežģītāk ar vecākiem
spēlētājiem. Agrāk hokejs bija citādāks. Teiksim, nav jēgas kapāties stūros pie
apmalēm, kur nekas īpašs nenotiek. Augumā arī neesam nekādi staltie, un mūs
iespiež zonā arvien vairāk. To visu vajadzēja mainīt, lai nezaudētu spēkus
nevajadzīgā cīņā. Grūti bija pārveidoties – treniņu sākumā puiši joprojām līda
kaktos, vēlāk izdevās viņus pārliecināt par citu taktiku.

– Vai,
vērojot izlases hokejistus, nepieķēri sevi pie domas, ka laukumā redzi pats
sevi?

– (Smejas) Biju tikpat bezkaunīgs? Viss ir
pareizi. Hokejā bez tā nevar. Sevi vienmēr jāapliecina, un nekaunībai hokejā ir
sava nozīme. Laikam runājam par vienu un to pašu puisi, kuram šodien
deviņpadsmitā dzimšanas diena. Kasparu Daugaviņu pieņēma un izturējās pret viņu
ar sapratni. Citreiz Arvīds Reķis smaidīja, citreiz smīkņāja. Ja Kaspars tikpat
strauji progresēs, viņam būs liela nākotne. Raksturs puisim labs, – sabiedrības
dvēsele. Ir jāprot arī ar izkliedzieniem uzmundrināt komandu.

Viņš
normāli izsakās, vienīgi reizēm par skaļu. Pazīstam viens otru jau kādu laiku.
Saprotamies bez vārdiem. Ja ģērbtuvē Kaspars kļūst pārāk aktīvs, tikai paskatos
uz viņu, un Kaspars saprot, ka kaut kā bijis par daudz, un klusina balsi. Esmu
dzirdējis viņu sakām, ka Latvijas izlase nākamgad spēlēšot ceturtdaļfinālā. Un
kāpēc gan ne?

– Zinot
tavu priekšgājēju izteicienus preses konferencēs, viena vai otra spēlētāja
publisko kritiku čempionāta laikā, tev bija grūti savaldīties, lai nesekotu
viņu piemēram?

– Nē,
nebija grūti, jo redzēju, ka spēlētāji cīnās visiem spēkiem. Hokejs kļuvis
kombinācijām bagātāks, un mūsējie to arī rādīja. No tā, ko treniņos izspēlējām,
daudz kas izdevās. Tomēr tam, lai vēl kaut ko apgūtu, laika nedaudz pietrūka.
Protams, bez kļūdām neviens nevar nospēlēt.

Viss, ko
norunājam pirms spēles, jāpilda. Un neviens sevi nežēloja. Teiksim, Saša
Ņiživijs palīdzēja savam klubam iekļūt Krievijas superlīgā un tur izlika visus
spēkus. Mēs nepaspējām viņam iedod daudz papildspēka. Viņam bija vieta izlasē,
jo Saša ir tehnisks hokejists, prot apspēlēt, piespēlēt, cīnīties mazākumā un
vairākumā. Čempionāta priekšvakarā roku salauza Krišjānis Rēdlihs, plecu
savainoja Viktors Ignatjevs, Ģirtam Ankipānam, Artim Ābolam, Viktoram Bļinovam,
Kārlim Skrastiņam bija traumas. Kurš to varēja paredzēt?

Herbertam
Vasiļjevam pēc katra perioda dakteris špricēja pretsāpju zāles – vajag īstu
raksturu, lai ar tādām sāpēm ietu laukumā. Cits varbūt atteiktos. Es pasaules
čempionātā spēlēju ar lauztu roku. Lai gan – tas ir miets ar diviem galiem.
Jābaidās par to, vai varēsi sevi pierādīt. Svarīgākais, lai komandas biedri
saprastu. Mums šogad tā bija.

– Bija
mači, kuros baudīji mūsu hokejistu spēli?

–
Prieks bija skatīties, kā aizvadījām pirmo un trešo periodu ar šveiciešiem.
Punktam bija jābūt simtprocentīgi. Ja nonāktu līdz pēcspēles metieniem, paņemtu
pat divus, jo to izpilde mums daudz labāka nekā šveiciešiem. Spēlē ar
šveiciešiem mums nepaveicās.

– Par
rakstura parādīšanu vēl īpašs stāsts.

– Pēc
zaudētā mača itāļiem vairāki jaunie pat raudāja – braucām uz Maskavu apspēlēt
šveiciešus, nedomājām, ka tā notiks. Pats galvenais psiholoģiskais noskaņojums.
Ja spēka gana, bet galvā iedzīts ķīlis, sak, viss zudis, tad ir cauri. Turklāt
spēlēt par palikšanu elitē ir daudz grūtāk. Noteikti jāuzvar divos mačos. Visi
to grib.

Uzreiz pēc
neveiksmes ar itāļiem minūtes desmit runājām – spēlētāji vienojās laukumā
cīnīties līdz spēku izsīkumam. Nākamajos divos mačos puiši pārliecinoši
uzvarēja. Spēlē ar norvēģiem pārliecinājāmies – ja vajadzīgā vieta jau
izcīnīta, psiholoģiski ir grūti cīnīties par maksimālo iznākumu.

 – Cik gadu nepieciešams izlases trenerim, lai
izveidotu kaujasspējīgu komandu?

– Vismaz
divi trīs gadi. Nezinu nevienu izlasi, kur pēc gada treneri aizvāktu un
vietā nāktu nākamais, kas visu atkal sāk pa savam, un nevar paredzēt, kas no tā
iznāks. Vai mums nepieciešams vēl viens asistents? Domāju, ka noteikti. Harijs
Vītoliņš un es – visu mūžu esam bijuši uzbrucēji. Protams, zinām, kā jādarbojas
aizsardzībā, bet ir nianses, kuras vislabāk zina tieši tas, kurš darbojies šajā
pozīcijā. Bet, ja runājam par vārtsargu treneri, Vitālijs Samoilovs Rīgā
paveica vērienīgu darbu.

–
Uztraukumi beigušies, bet tu joprojām pīpē bez apstājas.

– Čempionāta
laikā izpīpēju trīs cigarešu blokus. Rīgā ceru no Krievijā ierastā ritma
atradināties.

– Vai pēc
pasaules čempionāta kāds no mūsu izlases dalībniekiem paziņoja, ka šī bijusi
pēdējā sezona valstsvienībā?

– Neviens.
Atvadījāmies, biju aizkustināts, kad spēlētāji teica: "'Trener, mēs esam par
jums! Pieļauju, ka kāds spēcīgu emociju ietekmē nodomāja beigt spēlēt. Man
savulaik bija tāpat čempionātā Norvēģijā, kad spēle negāja no rokas. Centos,
taču nekas neiznāca. Domāju, esmu vecs, pietiek, beidzu, man neko vairs
nevajag. Laiks iet, un visu sāc uztvert citādāk. Es vēl tagad labprāt
uzspēlētu.

– Vienmēr
esi cīnījies par to, lai hokejā ienāktu jaunas paaudzes spēlētāji. Vai šo ceļu
nebaidies turpināt arī valstsvienībā.

– Citādi
nemaz nevar būt. Nebaidos, ka kaut kas varētu neizdoties. Visi kopā mācāmies.
Tāpat kā jauniešu un junioru izlasē plecu pie pleca cīnījās Lauris Dārziņš,
Armands Bērziņš, Oskars Bārtulis, Mārtiņš Karsums un vēl citi. Izlasē
izmēģināju arī brāļus Gunti un Andri Džeriņus. Jaunākais no viņiem Andris
šoreiz gan palika mājās, taču ar laiku viņš varētu būt stabils centra
uzbrucējs, lai arī izmēģināju viņu malējā uzbrucēja postenī. Domājot par nākamo
čempionātu, rēķināšos arī ar Jēkabu Rēdlihu, kuram jau augstskolas diploms
kabatā. Varbūt pat sanāks tāda kā ģimenes komanda: brāļi Džeriņi, brāļi
Rēdlihi… Nākotne rādīs. Un katrā ziņā viņiem līdzās būs pieredzējušie
spēlētāji.

– Jau
zināmi Latvijas izlases konkurenti 2008. gada pasaules čempionātā.

– Ar
kanādiešiem un amerikāņiem spēlēt vienkāršāk nekā ar somiem, zviedriem vai
citiem eiropiešiem. Ja paskatītos statistiku, ar viņiem esam cīnījušies
veiksmīgāk. Gatavojoties čempionātam, esam iecerējuši Rīgā sarīkot četru izlašu
turnīru. Būs interesanti pašiem spēlētājiem, līdzjutējiem. Un dienas desmit
pirms čempionāta sākuma vajadzētu doties uz Kanādu. Cīnīties arī par
olimpiskajām ceļazīmēm.

Māra
JURŠEVICA