Ir skaisti lēkt arī zemāk
Pagājušajā gadā vīriešu
konkurencē Latvijā bija 44 kārtslēcēji. Tiesa, ziemā rezultātus sasniedza tikai
41, jo viens sportists četrās sacensībās neveica sākuma augstumu, viens –
visu sezonu noslimoja, bet veterāns Valdis Cela lec tikai vasarā. Tik precīzi
stāsta arhitekts Ints Pujāts, Latvijas Vieglatlētikas savienības viceprezidents
un divu kārtslēcēju tēvs.
Ints savulaik pats bija vieglatlēts – startēja desmitcīņā, absolvēja Murjāņu
Sporta ģimnāziju (tolaik sporta internātskolu). Intam ir divi dēli kārtslēcēji
un meita daiļslidotāja.
Ar viņa vistiešāko līdzdalību 2006. gadā tapis projekts Latvijas kārtslēcēju
atbalstam, kur pēc visai pārdomātas, taču reizē arī sarežģītas punktu vākšanas
sistēmas sportists var nopelnīt sev stipendiju, arī prēmijas par sasniegumiem
Latvijas meistarsacīkstēs visās vecumu grupās.
Daži izraksti, kas raksturo projekta būtību:
– sasniedzot augstvērtīgu rezultātu, sportistam ir iespēja saņemt
stipendiju atbilstoši noteikumiem;
– katra nākošā stipendijas izmaksa tiek veikta, ja sportists uzlabo
savu rezultātu vismaz par diviem centimetriem;
– lai saņemtu stipendiju, sportistam jāiesniedz sacensību apraksts ar
personīgu apliecinājumu, ka viņš rezultātu sasniedzis godīgā cīņā, kā arī
sekmīga liecība (skolēniem), sekmīga sesijas atzīmju grāmatiņa (studentiem) (nesekmīgu
atzīmju dēļ stipendija tiek izmaksāta tikai 70 % apmērā), stipendijas saņēmējam
ir pienākums izmaksāt 20 % trenerim.
Projektā ir arī daži īpaši noteikumi, kuri sportistiem jāievēro:
– potenciālajam stipendijas saņēmējam, uzvarot starptautiskās
sacensībās, apbalvošanas ceremonijā Valsts himnas izpildīšanas laikā tā jādzied
skaidri un saprotami.
– ja stipendijas saņēmējs ar savu uzvedību ir diskreditējis sevi vai
savu valsti, komisijai ir tiesības stipendiju neizmaksāt.
Tie ir tikai daži noteikumi, kurus neievērojot, pie atbalsta (kopējā
summa 10 000 LVL gadā) tikt nevar.
Jāsecina, ka šāda privāta vienas disciplīnas materiāla atbalstīšana mūsu
vieglatlētikā ir jaunums (stimulējoši pasākumi notiek arī Latvijas Šķēpmetēju
kluba darbībā).
Kad vaicāju Intam Pujātam,
vai netieši tā nav dēlu sporta karjeras atbalstīšana, Ints atsaka –
labākais kārtslēcējs šobrīd ir Mareks Ārents, kurš trenējas pie cita trenera un
ir dēlu tiešākais konkurents.
– Kurā brīdī tev
ienāca prātā atbalstīt kārtslēkšanu?
– Kad dzīvē esi ko sasniedzis, tad tev nav tiesību rūpēties tikai par
savu materiālo labklājību. Protams, liela nozīme ir faktam, ka arī dēli Kārlis
un Pauls kārtslēkšanu izvēlējušies par savu sporta veidu. Jau trenējoties pie
trenera Jāņa Gailiša (diemžēl nu jau nelaiķa), centos sportistus materiāli
stimulēt. Kad uzrunāju mūsu izcilo kārtslēcēju (starp citu, arī sekmīgu
uzņēmēju) valsts rekordistu Aleksandru Obižajevu, viņš piekrita trenēt manus
dēlus, arī vairākus citus sportistus. Turklāt vieglatlētika ir sporta veids,
kurā es orientējos vislabāk.
– Kārtslēkšana patlaban
nav mūsu vieglatlētikas pati spožākā disciplīna – Aleksandra rekords (5,80 m) turas
jau 26 gadus, ne Mareks (5,20 m), ne Kārlis (5,05 m) un Pauls (4,90 m) pagaidām
netiek pat tuvu tam…
– Tieši tāpēc. Tādi kā Aleksandrs vai Jānis Lauris (1974. gadā lēcis
5,40 m) vieglatlētikā neparādās tik bieži. Otra lieta – kāpēc mēs esam tādi
maksimālisti? Ja neesi labākais pasaulē, tad neesi nekas? Kārtslēkšanā, lai
pārlēktu tos pašus piecus metrus, vajag ieguldīt milzu darbu. Nezinu, bet cik
pasaules valstīs ar šādu rezultātu tu būtu valsts rekordists – kādās 150
varbūt…
Kārtslēkšana turklāt ir ļoti skaista vieglatlētikas disciplīna, un
vērot sportistus piecu metru augstumā ir patiesa bauda.
Zinu, ka, iespējams, runāju pretim mūsu sporta vadības principiem, bet
uzskatu, ka tik mazai valstij kā Latvija tomēr lielāka nozīme un atbalsts
jāpievērš individuālajiem sporta veidiem. Piemērs nav tālu jāmeklē – kaimiņi
igauņi ir vieglatlētikas lielvalsts. Tikko pat ziemas Eiropas meistarsacīkstēs viņi
izcīnīja divas zelta medaļas. Viņiem nav meistarkomandas, bet ir olimpiskie
čempioni slēpošanā, diska mešanā, medaļnieki akadēmiskajā airēšanā,
riteņbraukšanā.
Vispirms viņiem ir sakārtota sporta būvju struktūra. Rīgā nav starptautiskiem
noteikumiem atbilstošas ziemas vieglatlētikas bāzes. Lai piedod Rīgas Nacionāla
sporta manēža – pagājušā gadsimta sešdesmito gadu būve, kur savulaik notikušas
PSRS un ASV valstssacīkstes, bet kas šobrīd kalpo tikai par treniņu un mazāku
sacensību norises vietu. Vajag tikai labu gribu, nedaudz pienākuma apziņas un
ne pārāk lielus naudas līdzekļus, lai sporta manēžu rekonstruētu. Ir projekts,
ir vīzija, kā tas varētu izskatīties, ir direktors Jānis Karavaičiks, kurš
daudz dara, lai darbotos vienīgais atspaids vieglatlētu nodarbībām ziemā.
Dokumenti iesniegti Rīgas domei, LOK, Izglītības un zinātnes ministrijai, bet
vezums nekust…
Kuldīgas manēžu par mūsdienu prasībām atbilstošu var nosaukt tikai ar
lielām atrunām. Tallinā ir četras manēžās, tādā mazā pilsētiņa kā Viru vai
Tartu ir ziemas stadions, kas atbilst visām prasībām – rīko kaut vai Eiropas
ziemas čempionātu telpās. Viņiem ir moderni stadioni ar iesildīšanās celiņiem,
metēju laukumiem. Rīgā, piemēram, vienīgajā stadionā tikai Laimes māte sargā
mūsu metējus no nelaimes gadījumiem.
Ja ir bāzes, tad ir, kur sportot. Igauņi ir sapratuši – katrs
sportists ir vērtība. Ja reiz tu esi sporta apritē, tad tevi jāatbalsta,
jāstimulē. Runājot par kārtslēkšanu: pāris mūsējo viņus vinnē, bet kopumā pie
igauņiem ar kārti lec desmitreiz vairāk sportistu nekā pie mums.
Viņi ir izveidojuši savu Zelta līgu (tur startē un uzvar arī mūsējie),
kas notiek dažādās Igaunijas pilsētās, ir piesaistīti sponsori, augstu
rezultātu sasniedzēji saņem naudas prēmijas, labāko sportistu rīcībā ir viss
nepieciešamais pilnvērtīgiem treniņiem, modernākais sporta inventārs. Īsti
nezinu, vai vēl kādā valstī vieglatlētika saņem tādu atbalstu. Un tas viss valstiņā
ar nepilnu pusotra miljona iedzīvotājiem.
– Bet kā Latvija
priecājās par mūsu hokejistu panākumiem…
– Nenoliedzu, tas varbūt ir izņēmums, kur pamatus ielika pirmskara
Latvijā, vēlāk padomju laikā veidojās Dinamo.
Bet es esmu par samērīgumu. Lielākie līdzekļi, manuprāt, jānovirza jaunatnes
sportam, sporta bāzu celtniecībai. Ja būs veselīga jaunā paaudze, lielais
sports nekur nepazudīs.
Cik daudzu sporta veidu treneri žēlojas, ka trūkst labu vieglatlētu.
Kas būtu bobslejs bez vieglatlētikas? Vai mūsu labākie basketbolisti skolas
gados labi apguvuši skriešanas tehniku? Tā varētu turpināt, jo vēlākā
specializācija var notikt tikai uz labi apgūtiem vispārējās fiziskās
sagatavotības pamatiem.
– Un tomēr mēs
gaidām olimpiskās spēles, pasaules čempionātus un esam bēdīgi, ka neizcīnām
medaļas…
– Tas ir mākslīgi kultivēts (šo versiju uztur arī masu saziņas
līdzekļi, kas atļaujas savu reizi apliet ar dubļiem sportistus, kas dažādu
iemeslu dēļ nav uzvarējuši vai ieguvuši augstu vietu sacensībās, kur piedalās
pasaules labākie atlēti), un tā nav sporta būtība. Ja mums ir lieliski sportisti,
tas tomēr ir izņēmums. Kas mēs esam? Maza tautiņa bez sporta būvēm, bez
iespējām lietot ģenētiski pilnvērtīgu pārtiku, bez sportiska dzīvesveida
izpratnes. Lai šo situāciju mainītu, ir jābūt valstiskai pieejai, sākot jau no
bērna pirmajām fiziskajām aktivitātēm.
Es nedomāju, ka kārtslēcēju atbalsta programma mums atnesīs kādu
sešmetrinieku, bet esmu pārliecināts, ka šī vieglatlētikas disciplīna, kas
Latvijā pirmo reizi reģistrēta 1901. gadā, apritē būs vēl 100 gadus.
Ne visu izšķir nauda. Diemžēl pie mums sportā bieži vien dominē
materiālisms. Ja trenējies, sāc gūt pirmos panākumus, tad pirmais jautājums ir –
cik par to saņemšu? Bet sports ir skaists tāpat. Ja tu trenējies un sacenties,
tad izbaudi mirkli, savu varēšanu. Nu un kas, ja neesi labākais pasaulē?
Pārspēj sevi, citus, uzvari!
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
