Uz sliekšņa
Diskusijā piedalās
Diāna Zaļupe Limbažu
rajona sporta skolas direktore, Latvijas sporta izglītības iestāžu direktoru
padomes priekšsēdētāja, Latvijas Kanoe federācijas valdes locekle
Agra Brūne Izglītības
un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktore
Edgars Šneps Latvijas
Basketbola savienības ģenerālsekretārs
Raimonds Emuliņš Latvijas
Handbola federācijas prezidents, Latvijas Sporta federāciju padomes
viceprezidents
Edvīns Krūms Latvijas
Vieglatlētikas savienības galvenais treneris
Edgars Severs IzM
Sporta departamenta Sporta politikas nodaļas vadītājs
Juris Kaminskis Jelgavas
pilsētas Sporta servisa centra direktors
Aldons
Vrubļevskis Latvijas Olimpiskās komitejas
prezidents
Uz sliekšņa
Ar likumu
noteikts, ka sporta federācijai ir tiesības vadīt un koordinēt darbu
attiecīgajā sporta veidā valstī. Vai šīs sabiedriskās organizācijas spēj šo
funkciju pildīt?
Agra Brūne: – Visas nevar. To spēj tikai lielās sporta
spēļu federācijas, kam sakārtota sistēma un finansējums, kas papildus valsts
naudai spēj piesaistīt arī pietiekami lielus sponsoru līdzekļus.
Edgars Severs: – Valsts šīs tiesības deleģējusi gandrīz 90
atzītām sporta veidu federācijām. Vai tās spēj vadīt un koordinēt attīstību?
Gan jā, gan nē. Jā tāpēc, ka saņem
valsts finansējumu, kas nāk ne tikai no Izglītības un zinātnes ministrijas, bet
arī – Iekšlietu ministrijas un Aizsardzības ministrijas, kura gan šobrīd savu
finansiālo atbalstu atcēlusi. "Nē" tāpēc, ka federācija ar tiesiskām
normām nevar ietekmēt organizācijas, kuras nav tās biedri.
Sports: –
Federācijas biedri var būt tikai juridiskas personas.
Edgars Severs: – Jā, un Jānis vai Pēteris savas individuālās
intereses federācijā var pārstāvēt caur savu klubu.
Sports:
– Sporta skolas nav šajā juridisko personu skaitā?
Edgars Severs: – Pēc valsts pārvaldes iekārtas likuma
pašvaldību dibinātas iestādes nav juridiskas personas.
Sports: – Tātad Vieglatlētikas federācijā var
iestāties, teiksim, Jelgavas pašvaldība, bet nevar Jelgavas sporta skola, kurā
nodarbojas ar vieglatlētiku?
Edgars Severs: – Pašvaldība var deleģēt šīs tiesības savai
sporta skolai.
Diāna Zaļupe: – Tā tiešām nav liela problēma. Ar
pašvaldības piekrišanu sporta skola var
kļūt par biedru jebkurā federācijā vai citā sabiedriskā organizācijā. Tiesa, ir
federācijas, kuras nevēlas sporta skolas par saviem biedriem.
Edgars Šneps: – Vismaz lielās federācijas var, bet īsti
nespēj vadīt un koordinēt darbu savos sporta veidos, jo tām nav tiešas ietekmes
uz virkni organizāciju, kas iesaistītas šajā procesā. Nav iespējams vērtēt kvalitāti
un kontrolēt sistēmu pilnībā.
Sporta spēļu
federācijas ir tikai daļa no mūsu lielās sporta saimniecības, kurā ir daudz
mazo federāciju ar patiešām nelielu kapacitāti. Lai to iespējas palielinātu,
jāaug jumta organizācijas – federāciju padomes – lomai. Tai jāspēj vairāk
aizstāvēt un pārstāvēt mazāko biedru intereses.
Sports: – Daļa lasītāju uzskata, ka federācijas
vadīšana ir dāsni atalgots amats…
Edgars Šneps: – Basketbola savienībā prezidents savu darbu
dara sabiedriskā kārtā. Nezinu arī nevienu citu federāciju, kuras prezidents
saņemtu algu. Algotas ir tikai lielākas vai mazākas izpildinstitūcijas.
Raimonds
Emuliņš: – Valsts nauda
federāciju uzturēšanai ir niecīga. Atkarībā no sasniegumiem un sporta veida
izplatības tā svārstās no 1500 līdz 15 000 latiem. Vidēji 3000-4000 latu gadā.
Diāna Zaļupe: – Patlaban situācija ir sevišķi dramatiska.
Pat federācijām, kuru sportisti startē olimpiskajās spēlēs, valsts sacensību
rīkošanai var atvēlēt 2000 latus gadā un vēl kādus 4000 administratīvajiem
izdevumiem. Visi federāciju valdes locekļi lielākoties ir sabiedriskie
darbinieki. Kaut kādu atalgojumu parasti saņem tikai ģenerālsekretārs un
grāmatvedis, ja iespējams, vēl kāds tehniskais darbinieks.
Sports: – Kā tad federācijas sabiedriskā kārtā
var pildīt savu valstisko misiju?
Diāna Zaļupe: – Grūti. No pamatdarba brīvajā laikā un
nereti arī ziedojot personiskos līdzekļus. Finansiāli vieglāk ir tām
federācijām, kas spēj piesaistīt televīzijas interesi un tādējādi arī iegūt
nopietnākus sponsorus.
Piekrītu Šnepa
kungam, ka jāstiprina Sporta federāciju padomes loma, kas pagaidām bijusi vāja.
Manā izpratnē tai jābūt galvenajai sporta organizācijai valstī.
Edgars Severs: – Izdarot grozījumus Sporta likumā, 2006.
gadā valsts Sporta federāciju padomei uzticēja veikt sporta speciālistu
sertifikāciju. Pirms diviem mēnešiem valsts federāciju padomei deleģēja vēl
vienu lielu funkciju – atzīt sporta veidu federācijas. Nākamais – padome tagad
ir tiesīga arī kontrolēt federāciju darbību. Valsts šīs organizācijas
nozīmīgumu mērķtiecīgi ir stiprinājusi.
Raimonds
Emuliņš: – Tas, ka valsts šīs
nozīmīgās funkcijas deleģējusi Latvijas Sporta federāciju padomei, ir arī tās
darba rezultāts. Gūta liela atbildība, tagad jāmobilizējas, lai šos pienākumus
produktīvi veiktu.
Man kā Handbola
federācijas prezidentam ir pilnīgi skaidrs, ka visa pamats un sākums ir sporta
skola. Jo tā strādās kvalitatīvāk, jo arī lielajā sportā būs augstāki
rezultāti. Sporta skolu nozīme un sasaiste ar federācijām noteikti ir attīstāma
un pilnveidojama. Tikai tām federācijām, kuras to spēs, kas šim procesam
piesaistīs arī savus līdzekļus, sadalīs pienākumus un atbildību, būs iespējams
attīstīties.
Edgars Šneps: – Basketbola savienība ir koleģiāli
apspriedusies ar vairāku citu federāciju amatpersonām, iesniegusi vēstuli
izskatīšanai LOK Izpildkomitejā, informējusi ministri un valsts sekretāru par
to, ka jāmaina treneru darba samaksas kārtība. Šogad, kad sporta pedagogu
atalgojums pakļauts samazinājumam, resursi kļūst arvien ierobežotāki un arvien
būtiskāks kļūst kvalitātes jautājums. Kas tad saņem šo finansējumu, cik saņem
un kāpēc tieši tie? Samazinājums skāra visus – gan tos, kas strādā izcili, gan
viduvējības un slaistus.
Mūsu konceptuālā
nostāja, ka sporta sistēmas pamatā ir treneris. Protams, vajadzīga bāze,
atsaucīga pašvaldība, bet bez laba trenera arī siltumnīcā nekas neizaugs. Viņš
ir elements numur viens Trenerim darba atalgojums jānodrošina maksimāli
efektīvs. Lai labākie saņem padarītajam adekvātu samaksu, lai viņi paliek
sistēmā un veido pozitīvu sportisko vidi.
Sports:
– Bet sporta skolas trenerim algu maksā ministrija. Kāda tur darīšana
federācijai?
Edgars Šneps: – Šobrīd nekāda. Mēs varam dot padomus…
Juris Kaminskis: – Sporta pedagoga atlīdzības sistēmas
sakārtošana ir būtiska. Pagaidām tā neveicina treneru izaugsmi. Lielākajai daļai
treneru ir divas darbavietas. Abās nav iespējams strādāt ar pilnu atdevi. Ir
būtiski nodrošināt, lai labākie varētu strādāt pilnvērtīgi, ne tikai skriet no
treniņa uz treniņu, bet pirms katras nodarbības ievilkt elpu un tai radoši
sagatavoties. Federācijas varētu noteikt savus kritērijus, pēc kuriem vērtēt
trenera darba kvalitāti. Tas varētu būt gan sagatavoto izlases kandidātu skaits
dažādās vecuma grupās, gan grupās nodarbināto bērnu skaits, jo mums svarīgas
arī masas, kas iziet cauri sporta skolām vai sporta klubiem, kas, starp citu,
nesaņem valsts finansējumu.
Edgars Šneps: – Basketbolā statistika liecina, ka nav
tiešas sakarības starp audzēkņu skaitu sporta skolā un sagatavoto izlases
kandidātu daudzumu. Mums ir sporta skolas, kurās audzēkņu apjoms basketbola
grupās ir otrais trešais lielākais Latvijā, bet no kurām gadiem nav nācis
neviens jaunatnes izlases kandidāts.
Par klubiem
runājot… Nupat beidzās Latvijas jaunatnes basketbola līgas čempionāts.
Vecākajā A grupā uzvarēja divi privātie klubi. Meitenēm – Kolibri,
puišiem – Ķeizarmežs, kuru darbībai nav tērēta ne valsts, ne pašvaldību
nauda. Toties ir efektīvs darbs!
Sports: – Lai arī netiek audzināti izlases kandidāti,
tomēr labāk, ja puse pagasta delveru sporta skolā spēlē bumbu, nevis slaistās
apkārt, pēc blēņām lūkojot!
Juris Kaminskis: – Pašvaldība, protams, par to tikai
priecāsies, bet šim mērķim kalpo arī interešu izglītība un dažas citas
programmas. Pašvaldība ir ieinteresēta arī sporta veidu attīstībā, rezultātos,
vēlas, lai tās sportisti iekļūst valsts izlasē, lai ir komanda, ar kuru godam
startēt Latvijas jaunatnes un pieaugušo olimpiādēs.
Kādreiz sporta
skolās uzņēma tikai tos, kuri spēja izpildīt noteiktus normatīvus. Tagad uzņem
jebkuru, lai tikai piepildītu grupas. Varētu izstrādāt sistēmu, ka valsts
apmaksātā programmā tiek iekļauti tikai labākie. Pārējo treniņi tiek finansēti
daļēji.
Raimonds
Emuliņš: – Te parādās
federācijas loma. Federācija vienmēr būs ieinteresēta sasniegt augstāku
rezultātu.
Diāna Zaļupe: – Izlasē katrā vecuma grupā ir tikai 20
vietas, bet basketbols ar treniņu grupām pārklājis visu valsti. Ir ļoti liela
konkurence. Turklāt metropole nosūc labākos no perifērijas, un miestiņš paliek
tukšā.
Par treneru algām.
Sporta speciālistu sertifikācijas kārtība savulaik tika izveidota, lai ar
bērniem nedrīkstētu strādāt cilvēki bez speciālās izglītības un zināšanām. Bet
joprojām tiek sertificēti un kontrolēti tie, kam ir izglītība un kas pie rokas
noķerami – sporta skolu treneri. Bet tiem, kas strādā klubos vai nez kādās
pagrīdes iestādēs, neviens klāt netiek.
Edgars Šneps: – Svarīgi jau, lai valsts nauda nenonāk pie
nesertificētiem treneriem.
Diāna Zaļupe: – Sertificējot trenerus, varēja noregulēt arī
viņu algas. Iespējams, mums kategoriju – A, B, C, D – ir par maz. Varēja būt
sešas. Tad atbilstoši kategorijai arī diferencēt trenera algu. Cik tad mums ir
A kategorijas treneru? Ļoti maz. Viņiem tad arī vajadzētu samaksāt tā, lai nenāktos
meklēt vēl kādu papildu darbu. B kategorijā ir visi pārējie, to vajadzēja
sadalīt, tad arī varētu ietekmēt. Ir rezultāts, pārej uz augstāku kategoriju,
saņem vairāk…
Juris Kaminskis: – Pie manis Jelgavā vērsās hokeja klubs, kas
meklēja treniņu programmu. Izrādās viņiem federācijā tādas jaunatnes attīstības
programmas nav.
Diāna Zaļupe: – Normāli federācija apstiprina programmu,
pēc kuras strādā sporta skola.
Edgars Šneps: – Ir basketbolam programma. Nu ir. Aizejam
tepat netālu, normāla basketbola skola, normāli treneri. Bet kurš kontrolē, vai
viņi strādā pēc tās programmas? Kurš to vispār spēj?! Sporta skolas direktors
atver durvis, paskatās – bērni zālē ir, viss kārtībā! Viņš taču nezina, ko viņi
tur dara!
Juris Kaminskis: – Tik vienkārši jau gluži nav. Tiek rakstīts
žurnāls. Sporta skolā ir mācību pārzinis, kas vērtē nodarbības, ir metodiķis,
kurš par to saņem algu. Vienīgais, cik perfekti šis metodiķis, būdams, teiksim,
vieglatlētikas speciālists, pārzina basketbolu vai airēšanu.
Sports: – Atkal parādās nepieciešamība pēc
federācijas eksperta!
Diāna Zaļupe: – Mēs te pārāk aizraujamies ar kontrolēšanu.
Kārtīgs treneris pats sevi kontrolē. Federācijām vairāk jādomā, kā izglītot
trenerus, celt viņu kvalifikāciju.
Sports: – Federācijas gatavas izstrādāt programmas,
izglītot trenerus. Bet šis treneris pieder sporta skolai! Federācija taču algu
viņam nemaksā. Maksā citi – Izglītības uz
zinātnes ministrija caur pašvaldību…
Juris Kaminskis: – Sports sākas pašvaldībās, tur ir bērni. Cik
aktīva ir pašvaldība ar līdzfinansējumu, tik tā arī dod visam Latvijas sportam.
Mums jābūt sasaistē gan ar likumdošanas, gan ar finansiālu spēku. Jelgavā nav
pārāk daudz vieglatlētu, bet mums izveidojusies laba sadarbība ar Latvijas
Vieglatlētikas savienību. Viņi mums atsūta vēstulīti – tādi un tādi jūsējie
iekļauti valsts izlasē, vai nevarat palīdzēt ar finansējumu? Protams, kaut ko
jau atrodam. Bet citos sporta veidos bijuši arī tādi banāli gadījumi, ka
sportists brauc uz pasaules čempionātu ar Jelgavas treniņtērpu. Valsts izlases
formu es taču viņam nešūšu.
Edgars Severs: – Likums nosaka, ka ar 1. jūliju sports būs
pašvaldības autonomā funkcija. Līdz šim sportam tāda statusa nebija, un, ja
pašvaldības vadītājam patika kultūra, visus līdzekļus varēja novirzīt tikai
tai. Pēc 1. jūlija jebkuras pašvaldības vadītājam būs jādomā arī par sportu.
Edgars Šneps: – Piemēram, ir pašvaldība, kurā valsts maksā
par 300 bērnu trenēšanu, bet neviens no viņiem nevienā jauniešu izlasē nav
ticis, pašvaldībai arī nav savas ne pirmās, ne otrās līgas komandas. Nejūt, ka
tur veidotos meistarības piramīda. Tātad kaut kas nav kārtībā. Aizbraucam,
parunājam. Pašvaldība uzskata, ka viss ir kārtībā – 300 bērni trenējas,
līdzekļu, lai piramīdu attīstītu, nav. Meklēt labāku treneri? Jā, bet šis jau
arī strādā, mums labi pazīstams. Kaut kas jau notiek. Kā ietekmēt darba
kvalitāti? Risināt ar pašvaldību kadru jautājumus? Nav tāda instrumenta.
Edgars Severs: – Valsts pagājušā gada beigās lūdza vairāk
nekā 30 federācijām izvērtēt visas sporta skolas, ar kurām tās sadarbojas.
Atbildēja astoņas, lielākoties uzskatot, ka viss ir kārtībā. Tikai divām vai
trim bija reāli priekšlikumi, ko vajadzētu mainīt. Atgriežamies pie saknēm.
Viss atkarīgs no federācijām. Basketbols ir labs piemērs. Viņi iet, runā,
cīnās.
Edgars Šneps: – Pavisam vienkāršs sporta skolu darba
izvērtējums aizņemtu divas A4 lappuses. Basketbols tiek kultivēts 43 sporta
skolās. Tātad kopā 86 lappuses. Tās tātad ienāk ministrijā no basketbola. No
futbola, hokeja, vieglatlētikas, no katra sporta veida apmēram tikpat. Kurš to
visu izlasīs? Un ne tikai izlasīs, bet arī izvērtēs? Un pēc tam veiks likmju
pārdali? Tas ir nereāli.
Sports: – Vai nevar dot federācijām visu sporta skolām
paredzēto finansējumu? Lai tad pašas tiek ar visu galā!
Edgars Severs: – Vajadzīgs politisks lēmums. Pēc kādiem
principiem veikt šo pārdali. Veidot prioritāro sporta veidu sarakstu? Vienkārši
pārcelt finansējumu jaunā sistēmā? Tā ir būtiska reforma. Vai to var izdarīt
īsā laikā?
Edgars Šneps: – Būtiskas reformas notiek visā valsts
pārvaldē! Varbūt būs vēl viens miljards jāieekonomē. Iesim vēlreiz ar izkapti
pa horizontāli?
Edgars Severs: – Tiek pārmests, ka valsts nefinansē
privātos sporta klubus, ka valsts dala bērnus. Kuram palaimējas, tas trenējas sporta
skolā, klubā tas jādara par vecāku naudu. Paredzēti grozījumi Izglītības
likumā, kas ļaus arī valstij piedalīties privāto sporta klubu finansēšanā.
Pašvaldību savienība uzskata, ka ar 1. septembri šo normu ieviest nevar, jo
papildu naudas pagaidām tam nav. Katliņš, no kura tiek smelta jau tā plānā
sporta skolu zupa, ir viens, bet tad bļodiņu kļūs vēl vairāk. No otras puses, konkurence
veicina attīstību.
Starp citu,
pašvaldības privāto sporta klubu finansēšanā piedalīties drīkst. Un tās to jau
dara.
Edgars Šneps: – Bet radikāla pieeja ir vajadzīga. Latvija
vienmēr izcēlusies ar kvalitāti, rezultātiem, kas neatbilst mūsu mazajam
iedzīvotāju skaitam. Lai nezaudētu iestrādnes, kas šo tradīciju notur, jābūt
gataviem radikālām pārmaiņām.
Diāna Zaļupe: – Mums ir princips – nauda seko bērnam. Bet
bērns ir pašvaldībā, nevis federācijā. Ja gribam atšķelt nost pašvaldību, tā
būs vislielākā kļūda. Bērnu un jauniešu sports par 99 procentiem turas uz
pašvaldību pleciem. Pašvaldība dod sporta bāzes, transportu, inventāru… Bet
par pārējo lems federācijas?! Tā ir bīstama doma. Pareizais ceļš ir sadarbība
ar pašvaldībām. Federācijai taču nekas neliedz ieteikt, kā rīkoties ar savu
sporta veidu attiecīgajā skolā. Atrodiet līdzekļus, ar ko papildus finansēt
labākos trenerus, kas gatavo izlašu kandidātus, nevis domājiet, kā šo pašu
naudiņu sadalīt gudrāk.
Edvīns Krūms: – Es nestādos priekšā, kā īsā laikā pēc izciliem
kritērijiem vieglatlētikas savienība varētu sadalīt likmes mūsu 250 treneriem.
Kādreiz bija klasifikācija, tagad formāli visi treneri ir vienādi. Gan
Valentīna Eiduka ar olimpiskajiem vicečempioniem, gan jebkurš cits. Galvenais,
lai tik viņam grupā būtu bērni. Kā Eidukai samaksāt piecas reizes vairāk? Tad
pieci citi treneri jāatlaiž. Bet varbūt tam trenerim tieši šobrīd ir tukšais –
maztalantīgo bērnu – gads. Kuldīgā uzbūvēta manēža, un mēs gaidām, ka pēc
diviem gadiem būs rezultāti. Pagaidām to nav. Ja samazināsim likmes, treneris
aizies pavisam projām, un mēs nekad neko nesagaidīsim.
Edgars Šneps: – Bet jūs labāk par pašvaldību ziniet, vai
tur pēc diviem gadiem būs vai nebūs! Dažās federācijās, kurās mazāk valsts,
vairāk privātā nauda, treneru kritēriju sistēma strādā daudz labāk. Piemēram,
futbola federācijā.
Diāna Zaļupe: – Viņi rāda piemēru, kā federācijām vajadzētu
strādāt ar pašvaldībām. Futbola federācija dod inventāru, rīko treneru mācības
un prot pateikties labākajiem.
Bet kā samaksāt
Eidukai? Tādu treneru Latvijā tiešām ir ļoti maz. Tas ir pirmais darbs, ar ko
vajadzētu sākt.
Raimonds
Emuliņš: – Ja federācijas
tiešām pilda galveno pienākumu – rūpējas par savu sporta veidu, par saviem
biedriem, sportistiem, tad tās arī var vislabāk nodrošināt valsts piešķirtā
finansējuma izlietojumu. Cits jautājums, kā radīt šādu mehānismu. Bet
federācija savā sporta veidā ir galvenā atbildīgā. Un saikne, sadarbība ar
pašvaldībām no tā nekādi nedrīkst ciest. Tai ir jāuzlabojas vēl vairāk. Mums
jādarbojas cieši kopā. Mēs rūpējamies par treneru tālākizglītību, strādājam,
lai sasniegtu iespējami augstākus rezultātus. Tam nepieciešams piramīdas pamats
– masveidība. Valsts nauda sākumā tiek ieguldīta mazā skolēnā, bet neprasmīgs
treneris var radīt nelabojamas kļūdas.
Aldons
Vrubļevskis: – Šobrīd, kad
mūs gaida pašvaldību vēlēšanas, ir pārāk daudz jautājumu, uz kuriem nav
atrodamas atbildes. Piemēram, kas notiks ar kompleksajām sporta skolām rajonos,
kuri sadalīsies trijos četros vai pat astoņos novados? Kāda būs jauno
pašvaldību attieksme pret profesionālās ievirzes izglītības programmām?
Kāds tad īsti ir
valsts pasūtījums sportā? Nacionālās sporta attīstības programmas galvenais
mērķis ir radīt apstākļus veselas, fiziski un garīgi attīstītas personības
veidošanai. Pašvaldību uzdevums ir nodrošināt cilvēkiem iespējas nodarboties ar
sportu. Bet par rezultātu sasniegšanu jāgādā sporta klubiem un federācijām.
Valsts nepasūta
medaļas olimpiskajās spēlēs vai pasaules čempionātos. Bet, ja tās tiek
izcīnītas, valsts ar tām lepojas un atlētiem par izciliem panākumiem piešķir
balvas. Nav pareizi visus palikt zem viena cirpiena. Es labi saprotu Diānu, jo
viņa vienā personā pārstāv gan olimpisko centru, kurā sadarbojas federācija un
pašvaldība, gan sporta skolu.
Kompleksās sporta
skolas daļēji traucē sporta klubu attīstībai. Tie ar grūtībām veidojas tajos
reģionos, kuros attiecīgajos sporta veidus monopolizējušas sporta skolas.
Edgars Šneps: – Atsevišķas sporta skolas var arī strādāt
labāk par sporta klubiem. Tas tā arī notiek. Nav runa, ka sporta skolas būtu
nevēlamas. Bet šajā pārmaiņu mudžeklī svarīgi, lai nepazustu treneris. Viņi
visi mums zināmi – vārdi, uzvārdi, personas kodi. Viņam būtu jāsaņem tā
naudiņa, un viņš jau zinās, kurā bāze, ar kuru pašvaldību tālāk runāt.
Aldons
Vrubļevskis: – Kompleksās
sporta skolas darbu novērtēt daudz grūtāk nekā atsevišķu sporta klubu, kur
uzreiz redzams – ir vai nav rezultāts. Ja, piemēram, Limbažos pēc pašvaldību
reformas sporta skolas vietā izveidojas kanoe un smaiļošanas klubs, kā arī
basketbola un futbola klubi, kuru
dibinātāju vidū ir arī pašvaldība un attiecīgā federācija, tas nebūt nenozīmē,
ka samazinātos iespējas šos sporta veidus finansēt un attīstīt. Drīzumā jebkurš
privātais sporta klubs varēs ministrijā licencēt savu izglītības programmu,
pretendēt uz valsts līdzekļiem un konkurēt ar sporta skolu.
Lietuvā pēc
neatkarības atjaunošanas tika saglabāta iepriekšējā sporta pārvaldes sistēma.
Tajos sporta veidos, kuros eksistēja valsts sporta skolas, sporta klubi
neradās. Tagad viņi šo sistēmu maina, jo sapratuši, ka tā nav efektīva. Visā
Eiropā sporta pamatni veido klubi. Viņiem šī reforma droši vien būs sāpīga. Pie
mums sporta skolas un sporta klubi eksistē paralēli.
Šobrīd ir ļoti
daudz diskutējamu jautājumu, kurus vēl vairāk saasina budžeta situācija.
Nacionālā sporta attīstības programma, sākot ar 2008. gadu, pilnā apjomā vairs
netiek pildīta. Šobrīd nevienai problēmai sportā nevaram pielikt punktu.
Dainis CAUNE
Agra Brūne. To spēj tikai lielās sporta spēļu federācijas,
kam sakārtota sistēma un finansējums, kas papildus valsts naudai spēj
piesaistīt arī pietiekami lielus sponsoru līdzekļus
Edgars Šneps. Mūsu konceptuālā nostāja, ka sporta sistēmas
pamatā ir treneris. Protams, vajadzīga bāze, atsaucīga pašvaldība, bet bez laba
trenera arī siltumnīcā nekas neizaugs. Viņš ir elements numur viens
Diāna Zaļupe. Mums ir princips – nauda seko bērnam. Bet
bērns ir pašvaldībā, nevis federācijā. Bērnu un jauniešu sports par 99 procentiem
turas uz pašvaldību pleciem
Juris Kaminskis. Pašvaldība ir ieinteresēta arī sporta veida
attīstībā, rezultātos, vēlas, lai tās sportisti iekļūst valsts izlasē, lai ir
komanda, ar kuru godam startēt Latvijas jaunatnes un pieaugušo olimpiādēs
Raimonds
Emuliņš. Sporta skolas nozīme
un sasaiste ar federāciju noteikti ir attīstāma un pilnveidojama. Tikai tām
federācijām, kuras to spēs, kas šim procesam piesaistīs arī savus līdzekļus,
sadalīs pienākumus un atbildību, būs iespējams attīstīties
Edgars Severs. Ar 1. jūliju sports būs pašvaldības autonomā
funkcija. Līdz šim sportam tāda statusa nebija, un, ja pašvaldības vadītājam
patika kultūra, visus līdzekļus varēja novirzīt tikai tai. Pēc 1. jūlija
jebkuras pašvaldības vadītājam būs jādomā arī par sportu
Edvīns Krūms. Kā Eidukai samaksāt piecas reizes vairāk? Tad
pieci citi treneri jāatlaiž. Bet varbūt tam trenerim tieši šobrīd ir tukšais –
maztalantīgo bērnu – gads!
Aldons Vrubļevskis.
Valsts nepasūta medaļas
olimpiskajās spēlēs vai pasaules čempionātos. Bet, ja tās tiek izcīnītas,
valsts ar tām lepojas un atlētiem par izciliem panākumiem piešķir balvas
