Sports slimajiem
Vasaras
tuvums iekustina cilvēkus, bet kā vienmēr modri sardzē stāv slinkums, kas čukst
ausī: "Kāda jēga pūlēties!" Un visvieglāk slinkumam izdodas atrunāt slimus
cilvēkus: "Esi taču slims, kļūsi vēl slimāks."
Sporta ārsts Pāvels
Mustafins skaidro, vai sports var ārstēt un palīdzēt izveseļoties.
– Vispirms
pavisam naivi – vai saaukstēšanos, kad ir augsta ķermeņa temperatūru, var
ārstēt sportojot?
– Nekādā
gadījumā! Ne pirtī drīkst iet, ne trenēties. Tomēr, lai cik tas nebūtu savādi,
cilvēks sportojot var ātrāk izārstēties, it īpaši, ja tā ir vīrusu infekcija,
jo augsta ķermeņa temperatūra slodzes laikā nogalinās vīrusus. Bet tas ir
bīstami, īpaši ilgtermiņā, jo tas var kaitēt sirdij – tādējādi var izraisīt miokardītus,
miokardiopātijas, sirds ritma traucējumus. Trenējoties tādā stāvoklī, var
rasties problēmas arī ar nierēm.
– Gadās, ka
atbildīgos mačos sportisti startē ar augstu temperatūru.
– Protams,
gadās, ka dažkārt kāds riskē. Īpaši, ja tās ir olimpiskās spēles vai pasaules
čempionāts, bet es neieteiktu tā rīkoties.
–
Vai cilvēki, kuri regulāri sporto, ir mazāk uzņēmīgi pret dažādiem vīrusiem?
– Situācija ir
divējāda. Regulāri sportojot, tiek uzlabota imunitāte, bet tas neattiecas uz
ļoti intensīviem treniņiem, kādi ir augstas klases sportistiem. Tiem, kuri
strādā intensīvi, pēc treniņiem veidojas tā saucamie logi, tas ir laiks, kurā
imunitātes darbība ir pavājināta, un tas var turpināties vairākas stundas pēc
nodarbības. Fizioloģiski to saista ar tā saucamo oksidatīvo stresu slodzes
laikā, kad tiek nomākta leikocītu darbība un imunitāte pasliktinās.
Sportistiem,
kuri regulāri smagi trenējas, patiesībā imunitāte ir sliktāka nekā tiem, kuri
netrenējas. Augstas klases atlētiem pēc treniņiem ļoti jāsargājas, citādi ātri
var tikt pie vīrusiem. Sportisti nereti saslimst ar akūtām infekcijas slimībām
tajā treniņu periodā, kurā ir maksimāla fiziskā slodze.
– Vēl
arvien dakteri gatavi izrakstīt kaudzēm medikamentu, bet pacients nedzird ne
vārda par nepieciešamību pēc fiziskas slodzes.
– Reāli
pierādījumi tam, ka fiziska slodze uzlabo veselību, parādījās tikai pirms 50
gadiem. Kopš tā laika bijis daudz pētījumu un liels objektīvās informācijas
apjoms, kas apstiprina regulāras fiziskas slodzes pozitīvo ietekmi uz sirds
asinsvadu sistēmas slimībām.
Regulāra
sportošana samazina saslimstību ar sirds išēmisko slimību. Ja ir liekais svars,
paaugstināts holesterīna līmenis, paaugstināts triglicerīdu līmenis asinīs vai
citi predisponējoši faktori, bet cilvēks tomēr regulāri sporto, saslimšanas
iespējamība samazinās. Tātad riska faktorus var izmainīt. Riska faktors,
piemēram, ir arī iedzimtība, taču to nevar izmainīt.
– Tā ir
profilakse, bet vai fiziskā slodze var palīdzēt, ja cilvēks jau saslimis ar
kādu no sirds slimībām?
– Ja ir kāda
no sirds išēmiskās slimības formām, piemēram, stenokardija vai miokarda
infarkts, tad slodzei jābūt dozētai. Ir jāzina, ar ko sākt, tāpēc vispirms
kardiologam jāizlemj, vai rekomendēt nodarboties ar fiziskām aktivitātēm.
Jāzina, kādiem traucējumiem fizisko nodarbību laikā jāpievērš uzmanība, kas var
būt bīstami. Un vēl šiem cilvēkiem ir vajadzīga novērošana – regulāras dažādas
analīzes, pārbaudes, lai zinātu, kā normēt fizisko slodzi. Tā ir tā saucamā
sirds asinsvadu sistēmas saslimšanu sekundārā rehabilitācija, kas ideālos
apstākļos notiek stacionāros un ko vada medicīnas personāls.
– Vai sirds
slimnieks pats nevar sportot?
– Var, bet tad
jāsāk ar zemu slodzes intensitāti. Vispirms pastaigas vai nūjošana, pamazām
kāpinot tempu. Tas jādara, sekojot pulsam slodzes laikā. Pēc pulsa var
izrēķināt ieteicamo slodzes līmeni. Minimālais efektīvās slodzes līmenis ir 60%
no maksimālās sirdsdarbības. Maksimālo pieļaujamo pulsu var izrēķināt pēc
formulas – 220 mīnus vecums. Pieņemsim, ka sirds slimniekam ir 60 gadi, tātad
160 sitieni minūtē ir viņa maksimālā sirdsdarbība. Fizisko nodarbību sākumā
viņa pulss nedrīkst pārsniegt 60% no šiem 160, tātad – 96 sitienus minūtē. Šāda
rēķināšana ir aptuvena, bet lielos vilcienos ļauj saprast ideju par slodzes
intensitātes dozēšanu. Lai precīzi ieteiktu pulsa režīmu, jāveic fiziskās
slodzes tests.
Sirds
asinsvadu slimniekiem vajadzīgas aerobās slodzes, trenējot kardiorespiratorās
spējas ar pastaigām, nūjošanu, lēnu skrējienu, riteņbraukšanu, distanču
slēpošanu, peldēšanu vai airēšanu. Trenažieru zālē var darboties ar body
bike, piedalīties aerobikas nodarbībās. Jāņem vērā, ka efektīvas slodzes
pulsu nepieciešams noturēt 20-25 minūtes. Tomēr uzsvēršu, ka slodzes līmenim
jābūt ļoti individuālam. Attīstītajās valstīs šādi pacienti nodarbojas ar aerobām
slodzēm rehabilitācijas centros, pildot tā saucamās novērojamās treniņu
programmas, kas notiek medicīnas darbinieku klātbūtnē un ar potenciāli pieejamu
reanimācijas aprīkojumu.
Šādi kustēties
nepieciešams sešas reizes nedēļā. Pirms būtiski paaugstināt savu fiziskās
aktivitātes līmeni, obligāti jākonsultējas ar ārstu.
– Kā sportojot
mainīsies sirds slimnieka veselība?
– Regulāras
nodarbības uzlabo asins bioķīmisko sastāvu, samazinās kopējais holesterīna
līmenis, samazinās triglicerīdu jeb tauku līmenis asinīs, uzlabojas asins
tecēšanas īpašības. Tas ir svarīgi tiem, kuriem ir koronāro vainagartēriju
ateroskleroze un nosliece uz trombozēšanos, tātad sportojot ir mazāk iespēju,
ka var veidoties trombi.
Fiziskā
aktivitāte uzlabo miokarda kapilarizāciju, regulāru fizisku treniņu rezultātā
uzlabojas sirds šūniņu apasiņošana, pats miokards labāk tiek apgādāts ar
skābekli. Palēninās sirdsdarbība miera stāvoklī, – ja sirds darbojas lēnāk, tad
ar katru sirds pukstu tiek izgrūsts lielāks asins apjoms un samazinās enerģija,
ko organisms tērē šai funkcijai. Notiek sirds muskuļa jeb miokarda,
fizioloģiska hipertrofija. Tādas izmaiņas notiek ilgtermiņā regulāru nodarbību
rezultātā. Tomēr, runājot par konkrētu treniņu, risks veselībai (arī risks
nomirt) cilvēkam ar sirds asinsvadu sistēmas saslimšanu ir krietni augstāks
nekā cilvēkam bez šādas diagnozes.
Cilvēkiem, kas
nodarbojas ar izturības sporta veidiem, pulss jāmēra no rīta tūlīt pēc
pamošanās – tas būs bazālais pulss, kas rādīs, kādā līmenī organismā ir
vielmaiņa. Regulāri sportojot, bazālajam pulsam jāpalēninās. Sportistiem tas
var būt pat tikai 40 sitieni minūtē,
parastam cilvēkam norma ir 60.
– Tik zems
pulss var biedēt…
– Tā arī
gadās. Dažs, to nezinot, iet pie ārsta taisīt kardiogrammu, bet īstenībā viņš ir
labi trenējies cilvēks. Arī desmitgadīgai meitenei var būt krietni palēnināta
sirdsdarbība, ja viņa, piemēram, sešus gadus nodarbojas ar daiļslidošanu.
– Vai
sportojot var pazemināt arī asinsspiedienu?
– Pēc fiziskas
slodzes arteriālais asinsspiediens samazinās un šis efekts turas vairākas
stundas. Man ir bijuši vairāki pacienti, kuriem bija hipertoniskās slimības
pirmā pakāpe un teorētiski vajadzētu izrakstīt medikamentus. Ieteicu regulāras
dozētas fiziskās slodzes plus diētas korekciju, un daļai no viņiem pēc
vairākiem mēnešiem asinsspiediens samazinājās – ne līdz normai, bet tā, ka šis
spiediens vairs neiekļāvās hipertonisko slimību ciparos. Šādu rezultātu
sasniedzām bez medikamentiem, bet nevar apstāties un jāturpina kustēties.
– Kuras
nopietnas slimības ārstējot, jūs vēl ieteiktu ņemt talkā sportošanu?
– Fizikā aktivitāte daudz laba dod gan pirmā,
gan otrā tipa cukura diabēta slimniekiem, jo fiziskā slodze iedarbojas līdzīgi
insulīnam, veicinot glikozes iekļūšanu audos un tās izmantošanu. Sportošana
samazina aptaukošanos, triglicerīdu līmeni un citus provocējušos faktorus. Sportojot
samazināsies nepieciešamā insulīna deva. Otrā tipa cukura diabētam būs tādi
paši uzlabojumi.
– Zināms,
ka osteoporozes slimniekiem iesaka vingrot.
Osteoporoze
prasa nevis vienkāršu vingrošanu – palocīšanos un pastaipīšanos -, bet regulāru
vertikālo slodzi. Tā palīdz gan jaunībā izveidot pareizu skeletu, gan arī vēlāk
noturēt normālu kaulu blīvumu. Veicinot kaulu blīvuma palielināšanos, mērenas
fiziskas slodzes ir laba profilakse lielo locītavu artrozēm, ceļu locītavu
atrozēm, spondilozei, mugurkaula deģeneratīvām saslimšanām. Ja šādas vainas
cilvēku jau piemeklējušas, tad nepieciešamas modificētas slodzes bez
vertikāliem triecieniem, kā arī ārstnieciskā vingrošana. Ja ir, piemēram,
osteoporoze, bet lielās svaru nesošās locītavas ļauj izturēt slodzi, tad ir
jādzer visas zāles un vēl obligāti vajadzīga vertikālā slodze.
– Kas ir
vertikālā slodze?
Salīdzināsim
peldēšanu ar skriešanu, no peldēšanas osteoporozes slimniekam būs minimāls
labums, jo cilvēkam ir atslēgts gravitācijas spēks un nav spiediena uz kaulu
asi. Skrienot būs vajadzīgā slodze kauliem un mugurkaulam. Vēl noder arī spēka
slodzes, strādāšana ar spēka trenažieriem, kas var uzlabot kaulu blīvumu.
Regulāra
fiziska slodze var samazināt saslimstību ar atsevišķām ļaundabīgo audzēju
formām. Tas ir pierādīts attiecībā uz taisnās zarnas un krūts dziedzeru
ļaundabīgajiem audzējiem.
– Kā tas
izskaidrojams?
– Godīgi
sakot, zinātnisku skaidrojumu nav, bet ir pierādīts, ka fiziska aktivitāte
iedarbojas genomu līmenī. Ar fizisko slodzi cilvēks kairina savus gēnus, bet
ārstnieciskais efekts seko vēlāk nekā organisma atbildes reakcija uz slodzi.
Katram cilvēkam ir savs genofonds, un svarīgi, kā viņa gēni reaģēs uz attiecīgo
slodzi, kādi gēni būs aktivēti, kādas olbaltumvielas pēc tam sintezēsies, kā mainīsies
hormonu līmenis, kā limfocīti reaģēs – tātad kopumā mainīsies organisma
atbildes reakcija. Turklāt, ja cilvēks sporto regulāri, specifiskais gēnu
kairinājums viņam uzturēsies ilgstoši, nepārtraukti.
– Kas ir
sliktāk – smēķēšana vai mazkustīgs dzīvesveids?
– Jautājums ir
provokatīvs, bet atbildēšu tā, kā to saskatu. Slikti, ja cilvēks ir nervozs,
slikti, ja smēķē, un slikti, ja ir paaugstināts ķermeņa svars. Fiziski neaktīvs
dzīvesveids ir viens no lielākajiem riska faktoriem atsevišķās vecuma grupās.
Piemēram,
vīriešiem pēc 40 gadiem fiziski neaktīvs dzīvesveids var būt pat bīstamāks par
smēķēšanu. Pavisam tieši – viņš varētu turpināt smēķēt, ja aktīvi sportotu. Ļoti
bieži dzirdam, ka smēķēt ir slikti, ka cilvēkam ir liekais svars un jākoriģē
diēta, bet nekad nedzirdam, ka vispirms būtu jāsāk sportot. Ārsti varbūt pat
gribētu to ieteikt, bet baidās, jo nebūs, kas slodzi kontrolē. Tāpēc
vienkāršāk, tiklīdz kāds jūtas slims, sporta nodarbības aizliegt.
– Ir
dzirdēts, ka vecāki uztraucas par pusaudžiem, kuriem pēc intensīviem treniņiem
sāp locītavas un muguras.
– Tās var būt
fizioloģiskas sāpes, kas ir pilnīgi normāli, jo nav iespējams uzlabot kādu
fizisku īpašību bez pārslodzes. Vispirms jāpārslogo, un tad adaptīvo procesu
rezultātā organisms konkrēto funkciju uzlabo. Uzmanība jāpievērš tām sāpēm, kas
ir ilgstošas, un tām sāpēm, kas parādās arī pēc nelielas slodzes, it īpaši, ja
tās ir plašas, kaut kur atstaro. Tad noteikti jākonsultējas ar ārstu. Tomēr
visbiežāk tiem, kuri intensīvi trenējas, ir labdabīgas muskuļu sāpes.
– Vai
nervozu cilvēku sportošana padarīs mierīgāku?
Cilvēki ar
dažādu psihi sev izvēlas dažādus sporta veidus, agresīvāki vīrieši izvēlas
vīrišķīgākus sporta veidus – tā jau ir pirmā nejaušā atlase pēc tā, kas kurai
nervu sistēmai vajadzīgs.
Kopumā
sportošana var uzlabot nervu sistēmu. Nepārtrauktas ilgstošas fiziskas slodzes
laikā izdalās endorfīni jeb prieka hormoni, kas neitralizē vai daļēji neitralizē
smadzenēs slikto dominanti, ļauj cilvēkam psiholoģiski atbrīvoties. Turklāt pēc
tādas ilgstošas slodzes samazinās asinsspiediens un muskuļu tonuss, tāpēc
vesels organisms jūt lielisku atslābumu. Jebkurā gadījumā slodze nekaitēs, bet palīdzēs.
– Kā aktīvam
sportistam pabeigt sporta gaitas?
– Nekas nav
jābeidz, tikai jāmaina intensitāte un jāturpina sportot visu mūžu. Neko nevajag
darīt strauji – nevajag strauji sākt un nevajag strauji beigt. Ja sporta veids
bijis specifisks, to var aizstāt ar citu – skriešanu, riteņbraukšanu,
orientēšanos. Cits uzspēlē basketbolu vai volejbolu.
Ir izpētīts
dzīves ilgums augstas klases sportistiem, kas beiguši karjeru, cilvēkiem, kas
nesporto, un tādiem, kas nav bijuši izteikti sportisti, bet regulāri sporto.
Dati liecina, ka vidējais mūža ilgums bijušajiem sporta izcilniekiem un
parastiem ļaudīm ir vienāds, bet tie, kuri regulāri mēreni sporto visas dzīves
garumā, dzīvo krietni ilgāk un aptuveni par 20 gadiem viņiem tiek aizkavēts
bioloģiskais vecums. Tas nozīmē, ka astoņdesmitgadīgs sportotājs pēc savām
funkcionālajām spējām var būt tāds pats kā vidējais sešdesmitgadnieks. Bet 20
gadi – tā ir gandrīz piektdaļa mūža!
Iveta DAINE
Juris Bērziņš-Soms,
Sports
Pāvels Mustafins
sporta ārsts
Dzimis 1970. gada 4. jūnijā
Izglītība Rīgas 23. vidusskola, Tartu universitātes Medicīnas fakultātes
Sporta medicīnas nodaļa, Rīgas Stradiņa universitāte (doktorantūras studijas)
Darbs biedrības Sporta medicīnas un
rehabilitācijas centrs sporta ārsts un mācību centra vadītājs, LSPA stundu
pasniedzējs Sporta medicīnas katedrā, RSU stundu pasniedzējs un doktorants
Rehabilitācijas fakultātē
Sabiedriskais
darbs Latvijas Paralimpiskas
komitejas ārsts, Vispasaules Invalīdu volejbola federācijas (WOVD)
medicīniskais un zinātniskais direktors
Sporta gaitas trenējies vieglatlētikā un karatē
Ģimenes
stāvoklis precējies, ir meita
Vaļasprieki grāmatas, distanču slēpošana, riteņbraukšana,
dažas Ķīnas cīņas mākslas
Ielauzumos:
Regulāri
sportojot, tiek uzlabota imunitāte, bet tas neattiecas uz ļoti intensīviem
treniņiem, kādi ir augstas klases sportistiem
Fiziskā
aktivitāte daudz laba dod gan pirmā, gan otrā tipa cukura diabēta slimniekiem,
jo fiziskā slodze iedarbojas līdzīgi insulīnam
Vidējais mūža
ilgums bijušajiem sporta izcilniekiem un parastiem ļaudīm ir vienāds, bet tie,
kuri regulāri mēreni sporto visas dzīves garumā, dzīvo krietni ilgāk
