Jāreorganizē un jāturpina
Pirms divdesmit gadiem, kad
Uldis Grāvītis kļuva par Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas rektoru,
studijas šajā augstskolā sāka Ludzas handbolists Jānis Žīdens. Šāgada pirmajā
darbdienā augstskolas vadība tika nodota viņa rokās.Sācies LSPA darbības 88. gads
un Sports intervē trīspadsmito šīs augstskolas rektoru. "Man šis
skaitlis patīk," sarunu sākot, nosmaida Jānis Žīdens. "Trīspadsmitajā
datumā mums meita piedzima un bijuši arī citi patīkami notikumi. Pats gan esmu pasaulē
nācis dienu pēc trīspadsmitā un arī handbolu spēlējis ar četrpadsmito
numuru." Specifiska, bez priekšrocībām- Jums atkal sanāk ļoti
simboliski – pirmā gada darbdiena jaunā amatā!– Nebija laika padomāt par
sajūtām. Ļoti intensīva diena.– Tas nozīmē, ka LSPA darbība
jāreorganizē vai jāturpina?– Abējādi. Turklāt valsts
ekonomiskā situācija tagad vēl spiež meklēt jaunus risinājumus, kā pašiem
pelnīt naudu.– Kā mācību iestāde to var
izdarīt?– Vispirms jau piesaistot
vairāk maksas studentu. Pagaidām mums viņu ir tikai 20 procenti. Tas ir niecīgs
skaits. Piemēram, LU vai RTU ir otrādāk, tur ne vairāk par trešdaļu studē
budžeta grupās.– Vai studēšana LSPA kļūs arī
dārgāka?– Vismaz nākamajā mācību gadā
ne. Bet centīsimies atvērt jaunas studiju programmas. Pēc diviem gadiem notiks
pārakreditācija. Līdz tai mēs gatavojamies reorganizēt savus studiju plānus.– Tas nozīmē, ka būs
iespējams iegūt vēl citas specialitātes?– Jā. Piemēram, sporta
psihologa vai rekreācijas speciālista. Diemžēl esam ierobežoti telpā. Tajā pašā
laikā auditorijas pēc trijiem atbrīvojas, jo sākas praktiskās nodarbības.
Jādomā, kā tās piepildīt pēcpusdienās, vienlaikus cenšoties kaut ko nopelnīt.
– LSPA ir specifiska
augstskola…
– Ne tikai tādēļ. Mēs
apskaužam tikpat specifiskās Policijas, Aizsardzības, Mākslas vai Mūzikas
akadēmijas, arī Lauksaimniecības universitāti, kuras saņem finansējumu no savām
ministrijām. Šīm mācību iestādēm par budžetu nav jāraud tik skaļi. Mēs esam
Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā, vienā katlā ar LU, RTU un vēl
citām augstskolām.
– Bet sapnis par Sporta
ministriju jau izsapņots!
– Protams.
– Kādus speciālistus LSPA
patlaban gatavo?
– Sporta skolotājus, sociālo
zinību skolotājus, iespējams, ka to vietā gatavosim veselības mācības
skolotājus, trenerus, fizioterapeitus, kas kļūst arvien pieprasītāki,
aizsardzības mācības skolotājus, sporta un aktīvā tūrisma menedžerus.
– Kurās specialitātēs valstī
ir deficīts?
– Es negribētu teikt, ka ir
deficīts. Kopumā visās programmās, doktorantūru ieskaitot, pie mums mācās
aptuveni 1500 studentu. Katru gadu
kvalifikācijas diplomus saņem pa 30 skolotājiem, treneriem,
fizioterapeitiem, aptuveni desmit menedžeri… Mūsu valstij tas ir pietiekami.
Diemžēl daudzi, galvenokārt skolotāji, nestrādā savā specialitātē. Esam
pētījuši, kāpēc? Galvenais iemesls ir nepietiekams atalgojums, ko mēs ietekmēt
nevaram.
– Cilvēkam, kurš studējis
budžeta grupā, nav nekādu pienākumu pret valsti, kura viņu finansējusi?
– Tikai morāls. Vienīgais
izņēmums, ja pašvaldība ar studentu noslēgusi īpašu finansiālā atbalsta līgumu.
Handbols un pēctecība
– Divcīņā par LSPA rektora
vietu jūs uzvarējāt profesoru, medicīnas zinātņu doktoru Viesturu Lāriņu. Kas
bija jūsu stiprākie ieroči?
– Es vairāk nāku no sporta.
Pats esmu spēlējis handbolu, trenējis komandu, ieguvis pedagoģisko izglītību,
absolvējis LSPA. Manam konkurentam ir medicīniska izglītība. Tiesa, arī viņš
visu laiku ir sportā. Domāju, ka Satversmes sapulcei nebija viegli izšķirties.
– Jūsu konkurents paliks LSPA
komandā?
– Ceru, ka jā. Lāriņa kungs
ir Sporta medicīnas katedras vadītājs.
– Un līdzšinējo rektoru Uldi
Grāvīti studenti vēl satiks?
– Jā. Grāvīša kungs jau ir
Iekšējās kvalitātes novērtēšanas centra vadītājs. Vienlaikus profesors Grāvītis
Sporta spēļu katedrā lasīs lekcijas gan maģistrantūrā, gan bakalaura
programmās.
– Pats arī iesiet auditorijā?
– Turpināšu vadīt handbola
specializāciju, bet no LSPA komandas trenera pienākumiem līdz sezonas beigām
pamazām atiešu malā.
– Kas turpmāk vadīs komandu
spēlē?
– Andris Molotanovs, arī mūsu
jaunais pasniedzējs.
– Tātad LSPA pēctecība
raksturīga!
– Jāsaka paldies Nilam Graša
kungam, kurš savulaik mani pēc studijām uzaicināja palikt institūtā par
pasniedzēju un sākt strādāt arī ar vīriešu komandu. 2000. gadā, kad kļuvu par
Studiju daļas vadītāju, mēs pieaicinājām Renāru Līci – arī pazīstams uzvārds –
viņš piedalījās olimpiskā handbola turnīra tiesāšanā Pekinā.
– Jums ir sporta skolotāja,
trenera un fizioterapeita kvalifikācijas. Kādās proporcijās jūsos ir šie amati?
– Deviņdesmito gadu sākumā
praktizēju kā fizioterapeits. Braukāju pie slimniekiem pēc insultiem palīdzēt
tikt vaļā no šļauganās paralīzes, labot muguras kaites. Tas ir smags darbs,
kuram jāgatavojas un pašam sevi jākopj. To nevar apvienot ar kādiem citiem
pienākumiem. Skolā esmu strādājis tikai studiju prakses laikā. Es vairāk
piederu treneriem.
Patiesība par treneriem
– Visi gaida jauno treneru
paaudzi, kura būs konkurētspējīga…
– Šis uzstādījums ir nedaudz
pārspīlēts. Neviena sporta augstskola nekur pasaulē nevar sagatavot treneri,
kura audzēknis tūlīt kļūs par olimpisko čempionu.
– Kā nevar?! Štromberga
treneris Ivo Lakučs ir svaigs jūsu absolvents!
– Jā, bet tas ir izņēmums,
kas raksturo likumsakarību. Arī Lakučam bija jābeidz gan bakalaura, gan
maģistra studijas. Viņam piemīt dabas dots trenera talants.
Mēs dodam akadēmiskās
zināšanas, pamatbāzi specializācijā. Tālāk katram trenerim jāpilnveidojas
pašam. Tā ir mūžizglītība.
– Tātad LSPA trenera
izglītībā nav galīgais posms?
– Protams, ka ne. Eiropā
arvien lielāks uzsvars tiek likts uz kvalifikācijas celšanas kursiem jeb
tālākizglītību, kas ilgst visu darba mūžu. Tās organizēšana jau vairāk ir
sporta veidu federāciju ziņā. Protams, šajā procesā piedalāmies arī mēs un mūsu
speciālisti. Šajā ziņā ļoti aktīvi strādā Futbola federācija, kas nemitīgi
gādā, lai viņu treneri dažādos kursos iepazītos ar jaunumiem, kas nāk klāt
katru gadu.
LSPA vairāk organizē
seminārus sporta skolotājiem. Ar treneriem, izmantojot akadēmijas docētājus,
strādā Treneru tālākizglītības centrs. Viss notiek, un būtībā arī tas ir LSPA
darbs.
Varbūt mēs par maz lielāmies,
neatgādinām, ka, piemēram, Valentīna Eiduka ir mūsu absolvente, ka Ščerbatiha
treneris Andruškevičs arī pie mums mācījies… Pekinas spēlēs 80 procenti
treneru Latvijas komandā bija mūsējie!
– Vēl viens sāpju bērns –
sporta zinātne…
– Nupat runājām ar zinātniski
pētnieciskās laboratorijas vadītāju Konrāda kungu, kura laboratorija jau pirms
laba laika ar visiem speciālistiem pārcēlusies uz Latvijas Olimpisko vienību.
Protams, LOV ir lielāka
rocība. Iegādātas jaunas, modernākas iekārtas. Bet mūsu studenti uz šo
laboratoriju var aizbraukt tikai ekskursijā, paskatīties. Lai mācītos, lai
ieinteresētu nākamos zinātniekus, mums vajadzīga pašiem sava laboratorija.
Diemžēl tās izveidei šis nav pats piemērotākais laiks. Tomēr mēs ejam uz šādu
mērķi. Rakstām projektus, veidojam zinātniskos institūtus. Ar šiem jautājumiem
vairāk nodarbojas mūsu jaunais zinātņu prorektors Juris Grants.
– Tātad akadēmijā notiek
arī kadru pārbīde?
– Jā. Līdz šim zinātņu
prorektors bija Andris Konrāds, kas turpmāk vadīs laboratoriju. Studiju
prorektora amatā Viesturu Kraukstu nomaina Andra Fernāte. Abi prorektori ir arī
gados jauni, es ceru uz viņu aktīvu darbību, pārmaiņām un iespējām. Profesors
Krauksts turpinās darbu Teorijas katedrā. Sporta prorektors arī turpmāk būs
profesors Švinks.
– Kāpēc nepieciešams dibināt
zinātniskos institūtus?
– Tā mēs varam piesaistīt
Eiropas struktūrfondu līdzekļus, par kuriem veidot laboratorijas, algot jaunos
zinātniekus – mūsu doktorantus, maģistrantus. Negribu piekrist tiem, kuri
apgalvo, ka sporta zinātnes mums nav vispār. Tiesa, tā ir jāuzpurina, un šī ir
laba iespēja, kā to izdarīt.
Ceļš uz universitāti
– Jūs nav par ko apskaust.
Uzņemties atbildību par augstskolu, kuras fasāde jau sen brēc pēc kapitālā
remonta, vispārējas ekonomiskās krīzes apstākļos…
– Mūsu budžets samazināts par
700 000 latu, gandrīz par trešdaļu. Jādomā, kā vispār samaksāt algas, tikt galā
ar komunālajiem parādiem. Un, ja vēl vecajā ēkā, ko savulaik cēluši
cietumnieki, sāks plīst caurules, tad būs galīgas ziepes. Ir mazliet bēdīgi par
attieksmi pret izglītības iestādēm, pret sportu, kas pats sev nespēj nopelnīt.
– Kā tiksiet galā?
– Ir divi ceļi. Pierādīt, ka
mums nepieciešams īpašs statuss, kas ļautu iegūt vismaz kaut kādus
atvieglojumus vai papildus finansējumu. Otrs, pašiem domāt, kā pelnīt un
racionālāk izmantot tos līdzekļus, kas mums ir.
Šodien domājām, ko mums darīt
ar slēpošanas nometni? Lai arī studenti piedalās ar savu naudu, līdz šim tā akadēmijai
izmaksājusi vairāk par 20 tūkstošiem. Varbūt nāksies to organizēt Rīgā, bet
viens no priekšmetiem ir nometņu mācība, ko, pašiem neatrodoties nometnē, grūti
apgūt. Zaudēs izglītības kvalitāte.
– Ja viss labi izdodas, kā te
izskatīsies pēc gadiem pieciem?
– Mēs esam nosprauduši mērķi –
iegūt universitātes statusu.
– Kas jāizdara, lai to
iegūtu?
– Daudz. Vairāk nekā 60
procentiem pasniedzēju jābūt ar doktora grādu. Mums ir 55. Jābūt vairākām
fakultātēm un zinātniskajiem institūtiem. Fakultāšu skaitu palielināt nebūtu
sarežģīti, pieci institūti jau mums ir, bet tie vairāk nodarbojas ar
profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu, ne zinātni. Mums ir sporta
medicīnas institūts, skolotāju, treneru, menedžeru institūti un sporta zinātnes
institūts, bet nevienam no tiem nav sava juridiskā statusa. Apmēram pēc gada
stāsies spēkā jaunais augstākās izglītības likums, kurā būs formulēti galīgie
nosacījumi.
– Dzirdētas runas, ka Murjāņu
Sporta ģimnāziju nepieciešams pārveidot par sporta koledžu.
– Mēs jau vairākus gadus
realizējam pirmā līmeņa profesionālo divgadīgo programmu. Tas ir koledžas
līmenis. Šo programmu gan lielākoties apgūst tie, kam jau ir cita augstākā
izglītība, bet, kas vēlas strādāt sportā, kur nepieciešamas speciālās
zināšanas.
Koledža Murjāņos būtu ļoti
vēlama. Tā mēs saglabātu daudzus potenciālos čempionus, kas pēc vidusskolas
bieži no sporta pazūd, jo viņiem vienkārši jāsāk pelnīt nauda. Koledžā viņi
varētu vēl divus gadus trenēties un paralēli iegūt speciālo izglītību. Mēs ar
saviem mācību spēkiem esam gatavi piedalīties, bet valsts jau šādam projektam
šobrīd nedos naudu.
– Esat spītīgs vīrs?
– Grūti sevi raksturot.
Reizēm jau laikam izdaru pa savam. Kaut gan cenšos uzklausīt citu
viedokļus.
– Ko šajos grūtajos laikos
varat pats sev novēlēt?
– Daži uzskata, ka jānosēž
ierakumos. Tas nav pareizi. Vajag tik un tā domāt un darīt.
Dainis CAUNE
Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports
Jānis Žīdens
LSPA rektors, pedagoģijas
zinātņu doktors, profesors
Dzimis 1970. gada 14. janvārī Ludzā
Izglītība Ludzas vidusskola (1988.), LSPA (1993.), LU Pedagoģijas un
psiholoģijas institūta doktorantūra (1996.), stažējies vairākās ārzemju
augstskolās
Darba pieredze Rīgas JHSK handbola treneris (1989. – 1996.), RPIVA sporta
katedras vadītājs (1995. – 1997.), Latvijas junioru handbola izlases galvenais
treneris (2004. – 2008.), Latvijas vīriešu handbola izlases galvenais treneris
(2002. – 2003.), kopš 1992. gada docētājs LSPA Sporta spēļu katedrā, LSPA
Studiju daļas vadītājs (2000. – 2009.), 32 publikāciju autors, četru grāmatu
līdzautors, Latvijas Handbola federācijas valdes loceklis
Ģimenes stāvoklis Precējies
Vaļasprieks Fizisks darbs laukos
