Pozitīvā atkarība
Ar Daini Kalnu, liekas, var runāt par visu – viņam
ir viedoklis. Par sportu, mūziku, politiku. Savs viedoklis.- Kas, tavuprāt, ir galvenais sportā?– Sports – tā ir
kustība, bez tās cilvēka dzīve nenorit. Es sportu sadalītu vairākās kategorijās
– masu sports, lielais sports, sports prieka pēc, sports kā veselības avots.Lielo sportu ar
veselības jēdzienu lūdzu nejaukt. Tur nekā veselīga nav. Milzīgās slodzes,
spēka un nervu pārpūle, tas viss cilvēku daļēji kropļo. Bet lielais sports ir
vajadzīgs – gan pašiem sportistiem, kas sevi grib apliecināt (īstajā
profesionālajā sportā sevi arī materiāli nodrošināt), gan kā valsts varenības
simbols, gan kā paraugs jaunatnei. Tas ir upuris, par to jāmaksā.Mūsu mazajai
valstiņai sportā ir izcili panākumi, bet mani tomēr satrauc kopējā aina, it
sevišķi jauniešu vidū. Sports un fiziskā kultūra šobrīd lielā mērā ir pamesta
novārtā, un nevajag vainot datorus, mūsdienu sabiedrību un citas aizrautības.Cilvēka organisms no
dabas ir tik labi sakārtots, ka viņam nevajag nekādus mākslīgus stimulatorus.
Bērniem kustoties izdalās adrenalīns, pieaugot aktivitātei, muskuļi izstrādā tā
saukto endorfīnu, opijam līdzīgu vielu, iestājas labsajūta, kas organismā
pastāv pat vairākas stundas pēc treniņa. Varam to saukt par kaifa ķeršanu, kas
ir pilnīgi nekaitīga.Daudzi domā, ka
maratonisti ārkārtīgi mokās, bet tā nav, jo viņiem visu laiku izdalās tas opijam
līdzīgais un viņi gūst arī labsajūtu. Tā ir elementāra fizioloģija, jo cilvēka
organisms prasa kustības.Kad šo kustību
trūkst, iestājas diskomforts. To cenšas likvidēt ar alkoholu, nikotīnu,
visefektīvāk – ar narkotikām, dažādām vandalisma izpausmēm. Tā ir dabas
atmaksa.Es neesmu nekāds
padomju laiku aizstāvis, bet jāatzīst, ka toreiz fiziskajai kultūrai katra
cilvēka dzīvē bija daudz lielāka nozīme. Arī iespējai kustēties. Tagad
populārākajos sporta veidos vajag milzīgu naudu. Visvairāk iespēju kustēties
trūkst tieši tā saukto mazdrošināto ģimeņu atvasēm. Nav noslēpums, ka savulaik
daudz izcilu sportistu nāca tieši no ielas puiku vidus. Daudzi atzīst – ja
nebūtu sportojuši, tad kļūtu par huligāniem, alkoholiķiem un tamlīdzīgi.Man Ventspils periodā
(blakus darbam slimnīcā es vēl pats cēlu svarus un trenēju jauniešus) nācās
strādāt kopā ar treneri Māri Grīvu, kas ir lielisks pedagogs, personība. Viņš
jauniešus prata aizraut. Redzēju, kā par olimpisko čempionu izauga Dainis Kūla,
kas tikpat labi varēja aiziet arī neceļos, jo viņam ne pārāk patika mācīties.
Sportā sevi apliecināja Ģirts Kristovskis, kas, manuprāt, ir viens no mūsu
lielākajiem politiķiem.
– Vai pašam sevi izdevās apliecināt sportā?
– Neteiktu, ka
pilnībā, tomēr turpmākajā dzīvē tas man ļoti daudz ko ir devis. Sākumā spēlēju
basketbolu, vēlāk trenējos soļošanā pie fantastiskā trenera Alfrēda Lejas, bet
man no dabas nebija dotas soļošanai vajadzīgās īpašības.
Vislabāk man veicās
svarcelšanā. Kad sāku, es ar saviem 1,86 m biju kā skaliņš, bet vēlāk izaugu līdz
93 kilogramiem un varēju grūšanā pacelt 150, raušanā 120 kilogrammus. Toreiz,
kad startēja Kārlis Pumpuriņš, Genādijs Ivančenko, Vilis Pērkons, tas nekas
dižs nebija, jo manā svara kategorijā bija savi divdesmit sporta meistari.
Tagad redzu, ka ar saviem rezultātiem varētu būt gandrīz valsts labāko trijniekā,
toreiz tiku līdz studentu biedrības un Ventspils čempiona tituliem.
Esmu apmierināts, jo
tas ir pietiekami daudz jaunietim, kas studēja par ārstu. Arī trenera darbā,
kas lielā mērā bija sabiedrisks pienākums, mani Ventspils juniori Latvijā
izcīnīja otro vietu. Puikas trenējās labprāt, audzēkņu vidū bija arī čigāni. Daži
bija analfabēti, bet sportā viņi varēja sasniegt ļoti daudz. It sevišķi
svarcelšanā, kur vajadzīgas daudzas no dabas dotas īpašības. Viņiem ir pavisam
cits temperaments, kustību ātrums. Spēku jau var uztrenēt, bet čigāniem, kā jau
dejotāju un dziedātāju tautai, ir dabas dota koordinācija. Cita lieta, ka no
viņiem neko daudz nevarēja prasīt. Ziemā, rudeņos vēl tā, bet vasarā viņi
vairāk lasīja ogas nekā trenējās. Kad vajadzēja braukt uz mačiem, es tos brīvos
cilvēkus gaiņāju rokā pa Kurzemes mežiem. Tāds Sīmanis no Valmieras puses gan
vairākkārt kļuva par Latvijas čempionu.
– Vai tagad pats arī sportojat?
– Protams – līdz 55
gadiem spēlēju basketbolu, cilāju arī svarus – esmu trenējies kopā pat ar
Ščerbatihu. Tagad vairāk slēpoju (ar distanču slēpēm). Šoziem pat savās lauku
mājās Nītaures apkārtnē jau sešas reizes paspēju izbraukt ar slēpēm. Tur ir
kaut kāds dabas fenomens, Žagars savā kalnā tikko sāk šaut mākslīgo sniegu, bet
es jau slēpoju.
Cenšos izkustēties
divas trīs reizes nedēļā. Tā es ne tikai izloku savu ķermeni, bet arī gūstu
labsajūtu. Par katru veikumu esmu ļoti gandarīts. To var salīdzināt, piemēram,
ar labu operāciju, kad esi veicis sarežģītu operāciju, atvieglojis kādam dzīvi.
Turklāt sports ir lielisks līdzeklis cīņā pret depresiju.
Latvija ir lieliska
vieta fiziskām aktivitātēm – svaigs gaiss, jūras un mežu klātbūtne, organisms
saņem par procentiem divdesmit vairāk skābekļa.
Kāpēc krievi tik
labprāt baruc uz Jūrmalu, arī tenisisti? Tāpēc, ka te vieglāk elpot. Žēl, ka
mēs paši to dažkārt nenovērtējam.
– Visam atliek laika – jūs taču esat slavens
arī ar saviem Operas svētkiem?
– Opera man ir otra
sirdslieta. Kaut gan – ja pa TV rāda kādu lielisku sporta cīņu, tad no operas
pārslēgšos uz sportu. Tas tomēr man ir svarīgāk.
Ar tiem dziedātajiem
arī ir smagi jāstrādā, jo dabūt uz Latviju pasaules klases meistarus nav tik
vienkārši. Pēdējos gados tas ir aizvien grūtāk, jo mūsu sabiedrība ir ieslīgusi
tādā materiālismā, ka kultūrai atliek aizvien mazāk laika. Diemžēl arī patiesie
operas cienītāji nepavisam nav materiāli tik vareni, lai spētu maksāt to cenu,
ko slavenības prasa (pamatoti prasa). Bet tā ir jau cita opera.
Savulaik es diezgan
daudz rakstīju. Par dažādām tēmām. Vadījos pēc rakstnieka Miervalža Birzes
teiktā, kas teica, ka, redzot kaut kādas cūcības, viņš kauties negribot, bet
rakstveidā tiek galā ar savām emocijām.
– Dažkārt teic, ka mazajā Latvijā ir par daudz
sporta veidu…
– Cik to ir, tik ir.
Neko nevajag veidot mākslīgi. Vai tas pats BMX bija ar varu ievilkts? Nē, to
radīja un veidoja fanātiķi, un, lūk, rezultāts. Skatoties uz Māri Štombergu, es
redzu personību, kas ar savu stāju, attieksmi ieliek pat Arnoldam Švarcenegeram.
Par personību es uzskatu to, kam piemīt piecas īpašības – būt erudītam, kaut ko
zināt perfekti, bet orientēties visā, būt estētam, fiziski attīstam, piekopt
ķermeņa kultūru, būt apveltītam ar gribasspēku un garīgo spēku. Turklāt Mārim
ir tikai 21 gads, un viņš vēl augs gan kā cilvēks, gan kā personība.
Man žēl svarcēlēja
Viktora Ščerbatiha, kas ar savu fantastisko darbu bija pelnījis olimpiskā
čempiona titulu. Es uzskatu, ka tā bija sporta vadības kļūda, kas līdz galam
neizmantoja iespēju. Viktoram un viņa trenerim Andruškēvicam apkārt vajadzēja
komandu, vismaz piecus cilvēkus, kur katrs veiktu savus pienākumus. Milzīgajā
spriedzē ar treneri un fizioterapeitu bija par maz, tāpēc arī misēklis ar
pazaudēto mēģinājumu, sasprindzinājums pēdējā grūdienā. Es kā svarcēlājs,
redzēju, ka tur pietrūka nieka, centimetra vērta kļūda. Viktors varēja uzvarēt,
jo šobrīd viņš bija visstiprākais, bet pietrūka palīgu.
Žēl, visu cieņu jaunajam
sporta veidam BMX, bet būt planētas stiprākajam cilvēkam tomēr ir cits svars.
Latvieši ir talantīgi
cilvēki. Runājot kaut vai par futbolu. Cik futbolā trenējas krievi, cik –
latvieši, viens pret pieci? Bet izlasē puse ir latviešu, kaut gan Rīgā visi
treniņi notiek galvenokārt krievu valodā, un bērnus, kas valodu nesaprot, tas atbaida.
Ja kaut kas mainītos šajā vienā no vienkāršākājiem sporta veidiem, tad mums
būtu ļoti stipra komanda.
– Kādus sporta veidus vēl jūs labprāt
skatāties?
– Kā jau teicu, pats
sākumā nedaudz spēlēju basketbolu, tāpēc tas ir viens no maniem mīļakajiem
sporta veidiem. Par to esmu daudz runājis ar savu draugu Gunti Šēnhofu (arī
kuldīdznieku), kas ļoti daudz paveicis jaunatnes un vispār basketbola
attīstībā. Lielā mērā, pateicoties viņam, pirms pāris gadiem Rīga radās
basketbola komanda, kas no troņa varēja gāzt ventspilniekus. Cita lieta, ka mēs
pārāk daudz balstāmies uz ārzemniekiem. Turklāt ne uz tiem labākajiem. Daudzās
komandās kāds melnais vajadzīgs vienkārši šova pēc. Žēl, jo tad malā paliek
kāds spējīgs mūsējais. Kad jātaisa valsts izlase, tad to spēlētāju nemaz tik
daudz nav. Manuprāt, šobrīd mums ir tikai viens augstas klases spēlētājs – Andris
Biedriņš. Katrā ziņā es būtu par to, ka komandā varētu būt kāds pāris
ārzemnieku, turklāt patiesi meistari, no kuriem var mācīties.
Latvijas
basketbolisti, kas savulaik bija gan Eiropas čempioni, gan Eiropas kausu
ieguvēji, šobrīd ir stipri atpalikuši.
Komandas spēlē
vissvarīgākais ir saspēles vadītājs. Viņam nav jābūt pašam precīzākajam, pašam
labākajam, bet viņam jāprot redzēt laukumu, jāorganizē spēle. Ja tam pašam Biedriņam
nevar iedot labu piespēli, tad cik daudz viņš pats var izdarīt? Kā savulaik
spēlēja Valdis Valters, it kā viņam būtu trešā acs, tā viņš redzēja laukumu!
Tāds varbūt dzimst reizi cik tur gados, bet uz viņiem balstās komanda. Žēl, ka
traumu dēļ sevi līdz galam nespēja realizēt Raimonds Miglinieks, tāpat visai
netaisni, manuprāt, treneri noraka Sandi Buškēvicu. Viņam arī bija labas
iespējas kļūt par komandas motoru, kas ne tikai labi driblē vai met, bet veido
komandas dvēseli.
– Kur jūs redzat mūsu basketbolistu
atpalicību?
– Domāšanā. Tagad tas
basketbola tirgus ir tāds, ka pietiekami lielas naudas maksā arī visai viduvējiem
spēlētājiem, un viņiem tiekties uz valsts izlasi nemaz nav vajadzīgs. Trūkst
disciplīnas, ir vāja fiziskā sagatavotība. Manuprāt, nepareiza ir doma visu
atbildību par fizisko sagatavotību uzvelt uz bijušo vieglatlētu pleciem. Es kā
ārsts labi redzu, ka basketbolā ir pavisam citas kustības nekā vieglatlētikā,
kur viss balstās uz taisnvirziena kustībām. Ja to neizprot, tad rodas ļoti
daudz ceļagalu, saišu traumas. Labi, lai trenē vieglatlēti, bet tad viņiem
vajag iziet kādu pasaules līmeņa basketbola fizisko vingrinājumu skolu.
Šēnhofs tagad ir
uzaicinājis serbu fiziskās sagatavotības treneri, kas strādā ar jauniešiem. Daudziem
vajadzētu paskatīties, kādas ir viņa darba metodes.
Pietrūkst arī
sportiskā niknuma. Paskatieties, kā spēlē lietuvieši, krievi, serbi. Viņi par
katru bumbu cīnās uz dzīvību uz nāvi. Bet mūsējie dažkārt visu grib ar
pusspēku.
Un individuālā
meistarība. Ja nevar apspēlēt pretinieku viens pret vienu, tad nekāda taktika
nelīdzēs. Domāju, ka arī Pekinā mūsu basketbolistēm bieži pietrūka meistarības,
jo cik daudz bija kļūdu, neprecīzu metienu no groza apakšas, savlaicīgu
piespēļu trūkums. Pie tā pirmām kārtām jāstrādā jaunatnes treneriem, jo vēlāk
jau grūti visu labot.
Pēdējā laikā mani
iepriecina latviešu puiši Rīgas Dinamo
hokeja komandā. Tieši ar domāšanu, filigrānām piespēlēm. Ankipāns reizēm iedod
tādas piespēles, ka atliek tikai iemest. Tas norāda, ka treneris Šuplers prot
un zina, ko prasīt no spēlētājiem.
Latvijā nekad nebūs
milzīgu cilvēku resursu, un mums jāiztiek ar to kas ir, tāpēc jau kopš mazām
dienām jāprot saskatīt katru talanta iezīmi. Jo vairāk mēs pratīsim sportu un
fizisko kultūru pārvērst cilvēka dzīvesveidā, jo lielākus panākumus gūsim.
Gribētos, lai mēs kļūtu kustību prieka atkarīgi. Pozitīvi atkarīgi.
Dainis Kalns
ķirurgs, Rīgas domes
deputāts, Opermūzikas svētku organizētājs, svarcēlājs
Dzimis 1944. gada 10. novembrī Kuldīgas
aprinķī, Kurmalē
Mācījies Kuldīgas 1. vidusskolā, Rīgas
medicīnas institūtā
Darba gaitas Ventspils Centrālā slimnīca, Rīgas 7. klīniskā
slimnīca, Siguldas slimnīca (nodaļas vadītājs), Rīgas 1. slimnīca, Jūrmalas
slimnīca
Sporta gaitas vieglatlētika (soļošana), svarcelšana
Ģimenes stāvoklis precējies, ir dēls Kristaps
Vaļasprieks sports, mūzika
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
