Kā novērtēt sporta traumas?
HOW TO ASSESS SPORTS INJURIES?
Sports sessions are an elevated risk zone, their participants have a considerable chance of sustaining injuries of various degrees if the physical load is inadequate to their capabilities, and technical or tactical mistakes are made. It is not uncommon for athletes to gain various traumas during training and for athletes continuously engaged in one of the asymmetric sports to attain specific illnesses. The specifics of asymmetric sports are also cause for athletes’ support system and movement pattern asymmetry as well as development of disbalance with potential for gaining injuries. The article gives practical advice on how to evaluate the severity of the injury in different situations and act appropriately to the specifics of the given injury.
Cilvēka ķermenim no dzimšanas līdz mūža beigām kustības un fiziskā aktivitāte ir būtiska fizioloģiska nepieciešamība, kas nodrošina visu orgānu sistēmu un funkciju normālu darbību. Aktivitāšu trūkums kļūst aizvien pamanāmāks — īpaši mūsdienu apstākļos, kad zinātniski tehniskais progress un sabiedrības labklājības līmeņa pieaugums rada fizisko aktivitāšu nepietiekamību un izraisa virkni orgānu sistēmu un funkciju darbības traucējumu. Veids, kā šo problēmu atrisināt, ir papildu fiziskās aktivitātes, kuras realizē sporta nodarbībās — atkarībā no fiziskās slodzes apjoma, intensitātes, jaudas un citiem radītājiem tās var klasificēt kā vienkāršas fiziskās aktivitātes ar mērķi uzlabot vai saglabāt fizisko formu un pašsajūtu vai treniņu procesu augstu sportisko rezultātu sasniegšanai. Abos gadījumos tas saistīts ar situācijām, kādās cilvēka ķermenis nonāk, veicot vienkāršākus vai sarežģītākus kustību elementus paaugstināta riska zonā dažādas sarežģītības pakāpes tehniskā izpildījumā. Diemžēl nereti šo nodarbību laikā to dalībnieki gūst dažāda rakstura un pakāpes traumas, bet, ilgstoši nodarbojoties ar kādu no asimetriskajiem sporta veidiem, — specifiskas saslimšanas. Gūto traumu smaguma pakāpi var klasificēt pēc to radītajiem kustību ierobežojumiem:
● viegla trauma: nodarbības dalībnieks spējīgs turpināt sporta nodarbību treniņu procesa ietvaros;
● vidēja smaguma trauma: nodarbības dalībnieks var turpināt sporta nodarbības, izmainot to struktūru, bet, neietekmējot treniņu procesu (nenoslogojot traumēto vietu, turpina treniņu procesu);
● smaga trauma: nodarbības dalībnieks ilgstoši nevar turpināt sporta nodarbības, tādējādi ietekmējot treniņu procesa galarezultātu.
Runājot par asimetriskiem sporta veidiem — tādiem kā teniss, golfs, šķēpa mešana un līdzīgiem, sportistu vispārējās fiziskās sagatavotības un vispārējās fiziskās sagatavotības treneru trūkums (tehniskie treneri pārsvarā pievēršas tikai speciālajai sagatavotībai) ir cēlonis sportistu balsta un kustību sistēmas asimetrijas un disbalansa attīstībai ar potenciālu traumu gūšanas iespējamību.
Sporta nodarbības ir paaugstināta riska zona, kurās, tās dalībniekiem izpildot savām spējām neadekvātu fizisku slodzi, pieļaujot tehniskas un taktiskas kļūdas, pastāv reāla iespēja gūt dažādu smaguma pakāpju traumas.
Kā rīkoties šādos gadījumos? Kā atšķirt vieglu skrambiņu no nopietnākas traumas? Kādreiz vizuāli smags kritiens rada mazākus bojājumus nekā viegla paklupšana.
Nav iespējams vienā rakstā dot receptes visiem dzīves gadījumiem, aplūkot visas iespējamās traumas, to ārstēšanu un profilaksi, jo katras reālās situācijas apstākļi un tajā iesaistītais indivīds būs vienreizēji un neatkārtojami, bet var runāt par vispārējiem pamatprincipiem.
Biežāk sastopamās balsta un kustību sistēmas traumas ir:
● sasitumi;
● muskuļu šķiedru, cīpslu, saišu un fasciju sastiepumi;
● plīsumi, pārāvumi, atrāvumi;
● locītavu saišu sastiepumi;
● mežģījumi;
● kaulu plīsumi un lūzumi.
Visos traumu gadījumos, ja nav mīksto audu vaļēju bojājumu, pirmā palīdzība ir aukstuma pakete (ledus maisiņš). Traumēto vietu caur plānu dvieli vai kādu citu nesintētisku materiālu (ledum nevajadzētu būt tiešā saskarē ar ādu) atdzesē un izvērtē tālāko darbību. Ja trauma saistīta ar mīksto audu sasitumiem, sekojot līdzi hematomas uzsūkšanās gaitai un pielietojot dažādus ārstniecības smērus, ziedes un kompreses, iespējams tikt galā pašu spēkiem.
Ja traumas raksturs saistīts ar muskuļu šķiedru, cīpslu, saišu un fasciju sastiepumiem, plīsumiem, pārrāvumiem, atrāvumiem, locītavu saišu sastiepumiem, pēc pirmās palīdzības sniegšanas nepieciešami ultrasonogrāfijas vai magnētiskās rezonanses izmeklējumi un ārsta traumatologa konsultācija, lai noteiktu tālākās darbības stratēģiju.
Ja pēc traumas rodas aizdomas par locītavu mežģījumu, kaulu plīsumu vai lūzumu, jāvēršas tuvākajā ārstniecības iestādē, lai veiktu nepieciešamos radioloģiskos izmeklējumus un uzsāktu ārstēšanu, vai jāizsauc neatliekamā palīdzība.
Šādus nosacījumus ievēro profesionālie sportisti, kuri ļoti labi pārzina savas sajūtas, savu ķermeni, bet ko darīt ar mazāk pieredzējušiem sportistiem, bērniem un pusaudžiem? Piemēram, bērns skrien, lec, slido, pēkšņi kaut kas samisējas un — kritiens uz ceļa locītavas. Ja bērns sūdzas par sāpēm celī gan miera stāvoklī, gan kustībās, ir grūti izvērtēt objektīvo realitāti, jo papildu subjektīvajām sajūtām vēl ir jāņem vērā bērna motivācija nodarboties ar šo sporta veidu, psiholoģiskā noturība, emocionālais stāvoklis, sāpju slieksnis un daudzi citi faktori. Tādēļ liela loma ir objektīviem izmeklējumiem, kas dos iespēju veikt kvalitatīvu un savlaicīgu ārstēšanas kursu.
Grūti dod praktiskus padomus, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā, jo, lai uz vietas izvērtētu traumas smagumu, jābūt speciālistam tātad — cilvēkam ar medicīnisko izglītību traumatoloģijā, turklāt jāņem vērā sportistu fizioloģiskās vecuma īpatnības, taču ir daži elementāri ieteikumi, ko darīt, ja radusies problēma: traumēto vietu vajag atdzesēt ar ledus maisiņu jeb aukstuma paketi. Tagad ir nopērkami arī speciālie aerosoli, kas ne tikai atdzesēs, bet iedarbosies arī terapeitiski. Ja negadījums noticis bērniem vai pusaudžiem, vajag viņus nomierināt, mazināt psihoemocionālo stresu. Kad audzēknis ir nomierinājies, var izvērtēt situāciju — traumētās vietas stiprs apsārtums, tūska, kustību ierobežojums, sāpju sajūtas palpējot, paaugstināta temperatūra, sāpīgums kustībās liecina par nopietnu problēmu un tālākas diagnostikas nepieciešamību.
Ja audzēknis, nomierinājies pēc pirmā sāpju radītā šoka, ir gatavs turpināt nodarbību un traumētajā vietā nav redzami un sajūtami iepriekš minētie simptomi, tad var uzskatīt, ka audzēknis, treneris un vecāki ir tikuši cauri ar vieglu izbīli.
Jebkurā vecumā ieteicams nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, jo ne velti austrumu medicīna saka, ka cilvēks ir tik vecs, cik elastīgs un lokans ir viņa ķermenis. To var panākt tikai ar fizisko vingrinājumu palīdzību, bet pirms šo aktivitāšu uzsākšanas rūpīgi jāizvērtē savas spējas, vēlmes, motivācija, iespējasun tikai tad var uzsākt nodarbības.
Edvins LEŠENKOVS
