Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Kā runāt ar kokiem

Aug
rekordi, rezultāti, pasaules lielāko sacensību norisēm seko miljoni – tāds ir
mūsdienu sports. TV ekrānos varam vērot sportistu sejas – sasprindzinājums,
koncentrēšanās, emocijas, spēka uzplaiksnījums, tam visam varam sekot tuvplānā.
Neapšaubot
atlētu fizisko sagatavotību un mūsdienīgā sporta inventāra izmantošanu, visiem
skaidrs, ka uzvar tas, kas vislabāk pratis sakausēt savu fizisko un garīgo
spēku kopumu konkrētajā brīdī.
Par psiholoģiju sportā saruna ar psiholoģijas maģistri, pedagoģijas
doktori, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas profesori, bijušo daiļslidotāju
Agitu Ābeli un viņas dzīvesbiedru psiholoģijas maģistru, bijušo ātrslidotāju
Pēteri Egli.
Sarunās ar augstas klases sportistiem bieži nākas dzirdēt, ka visi veiksmes un
neveiksmju cēloņi ir galvā. Kaut vai atceramies mūsu olimpiskā vicečempiona
šķēpa mešanā Aināra Kovala izteiksmīgo rokas žestu pie galvas.
Agita:– Kad cīnās fiziski spēcīgi, aptuveni vienas sagatavotības
pakāpes sportisti, skaidrs, ka uzvarēs tas, kas būs vislabāk sakoncentrējies izšķirošajā
brīdī, spēs apvienot visus spēkus ar emocijām, ticību un paļāvību.Ja runājam par Kovalu, tad domāju, ka sacensību gaitā viņam
radās ticība savām spējām īstenot to, kam fiziski viņš bija gatavs jau sen.
Pēdējais metiens tikai apliecināja, ka puisis ar milzu pārliecību vajadzīgajā
brīdī prata izmantot visus savus resursus.
Cik zinu, tad Ainārs īpaši nav strādājis ar psihologiem. No kurienes tādas
spējas koncentrēties izšķirošajam metienam?
Agita:– Ir sportisti, kuriem daudz kas dots no dabas. Liekas, arī
Aināram. Domāju, ka viņš labi sevi kontrolē, zina, ko grib sasniegt un kā to
izdarīt. Arī tas, ka viņš netika uzskatīts par favorītu, šoreiz nospēlēja savu
lomu – nebija ko zaudēt. Sportists izdarīja to, kam bija gatavs.Aināru trenē Valentīna Eiduka. Viņai ir milzīga sportistes
un treneres pieredze, un daudzus psiholoģiskos paņēmienus viņa izjūt intutīvi.
Jau iepriekšējā olimpiādē Valentīna prata pārsteigt, kad par sudraba medaļnieku
kļuva līdz tam mazpazīstamais Vadims Vasiļevskis.Domāju, ka trenere lieliski pazīst savus audzēkņus, jūt
katru niansi, spēj koriģēt uzdevumus sacensību gaitā. Iespējams, ka viņas
audzēkņiem pilnīgi pietiek ar treneres psiholoģisko atbalstu.

Pēteris:

– Par pašsuģestijas iespējām, prasmi koncentrēties, meditēt
lieliski var pārliecināties, vērojot slaveno krievu kārtlēcēju Isinbajevu.
Ticu, ka tajos īsajos mirkļos starp mēģinājumiem, kad viņa apsedz sevi ar segu,
viņa spēj pat aizmigt uz pāris minūtēm. Tas ir visīstākais autogēnais treniņš.
Domāju, ka Pekinā varēja notikt kaut vai zemestrīce un viņa to nepamanītu, tik
ļoti viņa bija koncentrējusies savam mēģinājumam.

Agita:

– Tāpat ir ar daiļslidotājiem. Iesildoties viņi nedara neko
sarežģītu, bet redzu, ka domās viņi veic visus lēcienus, izslīpē katru kustību.
Viņus neinteresē ne pretinieku sniegums, ne skatītāji tribīnēs, viņi
koncentrējas tikai savām minūtēm uz ledus. Jo lielāks sportists, jo augstākas
koncentrēšanās prasmes.

Arī bobslejisti un kamaniņu braucēji domās veic virāžu pēc
virāžas, lai īsajā braucienā spētu ieliktu visu, kam gatavojušies.


Cik daudz sportā jāstrādā tieši psihologam?

Agita:

– Mūsu treneri ir zinoši, bieži vien viņiem jāuzņemas arī
psihologa, menedžera, skolotāja, arī tēva vai mātes loma. Turklāt, lai sertificētos
par treneri, jāpiedalās dažādos treneru semināros, tai skaitā arī sporta
psiholoģijā, kas nav tikai ķeksīša dēļ.

Treneri labi saprot psiholoģijas nozīmi sportā. Latvijas
Treneru tālākizglītības centra (TTIC) rīkotie semināri un lekcijas ar atzītu
starptautisku autoritāšu līdzdalību pulcē pilnas zāles, kur var redzēt
visdažādāko sporta veidu pārstāvjus.

Interesanti, ka dažkārt pēc lekcijām dzirdu trenerus sakot –
„Bet es jau to daru!" Tas nozīmē, ka bieži vien dzīves pieredze ļauj uztaustīt
pareizo pieeju. Zinu trenerus, kas labi apguvuši arī hipnozes pamatus un spēj to
izmantot, sagatavojot sportistus.

Pēteris:

– Psiholoģija ne vienmēr jāuztver tieši – dažkārt sportistu uzmundrina
kaut vai tikai trenera, vecāku vai mīļotā cilvēka tuvums.

Presē daudz apspēlēta Viktora Ščerbatiha mātes klātbūtne
dēla sacensībās. Nedomāju, ka tās ir tikai leģendārās mātes ceptās karbonādes
(kas arī dod drošību – viss būs kā parasti). Klātbūtnei vien ir stimuls, tas ir
sava veida rituāls.

Kā sportisti ar acīm meklē savējos tribīnēs! Ko tad treneris
var sacensību gaitā tādu pateikt? Tikai nianses, kāds uzmundrinošs žests, kaut
vai dzimtā valoda, kuru dzird svešās tribīnēs, tas viss kopā rada pārliecību –
es neesmu viens.

Lielisks piemērs ir minūtes pārtraukumi sporta spēlēs. Kaut
arī treneri kaut ko zīmē uz tāfelītēm, tā vairāk ir domu sakārtošana, iespēja
mazliet apstāties un padomāt par turpmāko spēles gaitu, aizmirst notikušo, atmest
lieko un koncentrēties tālākajai cīņai. Tāpat kā rituālā sadošanās rokās, kāds
sauklis, kas vieno un stiprina. Bieži pēc minūtes pārtraukuma spēles gaita
mainās un uzvar tas, kas pratis lauzt notikumu gaitu. Svarīgi ir aizmirst
kļūdas, koncentrēties uz pozitīvo.


Cik komandās mums ir profesionāli psihologi?

Agita:

– Cik zinu, tad futbola klubā Skonto strādā psiholoģe Irina Simoņenkova, Latvijas olimpiskajā
vienībā ir psiholoģe Dace Eikena. Citos sporta veidos psihologa pienākumus
lielākā vai mazākā mērā pilda kāds no treneru kolektīva. Uzskatāms piemērs
savulaik bija TTT – komandu trenēja
Raimonds Karnītis, bet meiteņu priekus vai bēdas, sadzīves problēmas uzklausīja
Dzidra Karamiševa. Atsevišķi sportisti, treneri un sportistu vecāki arī
individuāli konsultējas pie psihologiem.

Pēteris:

– Ideāls, manuprāt, ir Jeļenas Prokopčukas piemērs. Viņu
trenē dzīvesbiedrs Aleksandrs. Ļenas gaitas sportā ir niansētas līdz sīkumam,
viņi lieliski jūt pārslodzi, katra treniņa iespējamo dozēšanu. Aleksandrs, kurš
pats ir Latvijas rekordists maratonā, labi zina sievas spējas un iespējas, attiecīgā
brīža sportisko formu, precīzi prot sastādīt skrējiena grafiku, noskaņot cīņai,
neļauties citu skrējēju provokācijām. Ļenas lieliskie sasniegumi noteikti ir
abu līdzvērtīgs veikums.


Ar sportu mūsdienās sāk nodarboties arvien agrāk. Bērni ir dažādi – vienam
vajag asāku vārdu, cits jāiedrošina. Vai darbā ar bērniem sporta konveijerā
treneriem pietiek psiholoģiskās prasmes?

Agita:

– Problēmu netrūkst, tāpēc arī pirmajos treniņu mēnešos ir tik
liels jauno censoņu atbirums. Problēmas ir ne tikai bērniem, bet arī pašiem
treneriem un vecākiem. Nav noslēpums, ka hokeja un basketbola popularitāte
augusi, lielā mērā pateicoties mūsu profesionāļu sniegumam. Slava, nauda – tas
viss liek vecākiem ziedot naudu un laiku savu atvašu treniņiem. Rezultāti tiek
gaidīti un prasīti ātrāk nekā bērni to spēj fizioloģiski realizēt. Bieži vien
vecāki ar bērnu palīdzību cenšas realizēt pašu nerealizētos mērķus. Kamēr bērns
aug, ar slodzēm jābūt uzmanīgiem. Ne vienmēr bērni iziet padziļinātu medicīnisko
apskati, un arī ne vienmēr tās laikā ārsti spēj noteikt daudzas nianses.

Neretie nāves gadījumi hokeja un basketbola laukumā liecina
arī par to, ka kādā brīdī nav sabalansēta bērnu, pusaudžu un jauniešu dabiskā
attīstība un treniņslodze. Diemžēl joprojām valda uzskats – jo vairāk
trenēsies, jo vairāk sasniegsi. Viss tas galvenokārt attiecināms uz fiziskajiem
treniņiem, bet ir vēl taču ir mentālie, pašiedvesmas, vizualizācijas un citi
psiholoģisko prasmju treniņi. Tie prasa lielāku koncentrēšanos un vairāk
prasmes, bet sekmē augstus rezultātus bez papildus noskrietajiem kilometriem
vai uzceltajiem kilogramiem.

Sportā arvien vairāk ienāk dažādi medicīniskie preparāti (es
runāju par atļautajiem), kuri pirmajā brīdī dod lielisku efektu, bet neviens
īsti nezina, kas būs pēc pieciem, desmit, piecpadsmit gadiem. Tā ir smalka
spēle, kurā bieži vien arī tiek pārkāpta robeža.


Ko tur var līdzēt psihologs?

Agita:

– Tiešā nozīmē neko, bet treneriem, sportistiem bieži vien
ir jautājumi, kurus nevar atrisināt savstarpējās sarunās. Arī ar dzīvesbiedru
vai kolēģi visu neizrunāsi, katram būs savs padoms.

Tikšanās ar psihologu nav jāuztver kā lūgums pēc padoma (tos
arī nedrīkst dot tiešā veidā), tā ir relaksācijas stunda, iespēja pārrunāt
problēmu, kurai nav redzams risinājums. Dažkārt ir nepieciešams sakārtot domas,
paskatīties uz jautājumu no citas puses. Bieži vien pats jautātājs atrod
atbildes, jo ir ticis uzklausīts un saprasts. Psihologs tikai koriģē ceļu un
ļauj izvēlēties, pieņemt risinājumu.

Uz ko tad balstās grēksūdze reliģijā? Uz problēmas (grēka)
apzināšanu, izstāstīšanu, nožēlošanu un piedošanu, bet ne visi ir ticīgi.
Jebkuram no mums ir jautājumi, par kuriem gribētos parunāt, bet bieži vien – nav
ar ko.

Mūsu sabiedrībā joprojām pret šo profesiju valda aizspriedumi,
un psihologa apmeklējumus neviens neafišē. Pati šīs profesijas būtība garantē
anonimitāti un klientu vārdi netiek izpausti. Domāju, ka arī daudzi vecāki
neizšķirtos sūtīt bērnus pie trenera, kas konsultējas ar psihologu, jo vēl nav
pietiekami gatavi šim faktam kā tādam.

Ceru, ka pienāks brīdis un cilvēki neslēps, ka viņiem ir
savs psihologs, tāpat kā frizieris, kurpnieks vai ģimenes ārsts. Attīstītajās valstīs
tas nav nekas ārkārtējs.

Zinu, ka daudzi vēl par to nav domājuši un savas problēmas
risina vienatnē. Kaut vai mežā – runājot ar kokiem vai izkliedzot izjūtas jūras
krastā. Arī tas ir risinājums. Mēs, Latvijā dzīvojošie, jau esam stipri, un
panākumi sportā tieši par to arī liecina.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS