Kā skanēt Siguldai
Uģis
Mitrevics ir čempionu čempions. Viņa vadītais Siguldas novads Latvijas II
ziemas olimpiādē izcīnīja visvairāk medaļu, un Uģis Mitrevics bija vienīgais
kādas domes priekšsēdētājs, kurš pats arī piedalījās šajās sacensībās.
Distanču
slēpošanas 4 x 10 km stafetē, kurā startēja 20 pašvaldību izlases, Uģis
Mitrevics trešajā posmā finišēja ar 14. rezultātu, bet siguldiešu komanda
kopumā izcīnīja vienpadsmito vietu. Mūsu saruna, kas sākas ar paša sportošanu,
aizved līdz pašvaldību problēmām un sporta politikai valstī.
Aizskriet
un domāt vai domāt un skriet
– Kāpēc,
olimpiādes namatēvs būdams, nepiedalījāties atklāšanas ceremonijā?
–
Neatrados Latvijā. Biju devies uz pasākumu, kas man ir sirdī, – Eiropas
mežinieku sacensībām biatlonā. Tās notiek ik gadu, un tajās startē aptuveni
tūkstoš dalībnieku. No īstā biatlona 10 km sprinta vienīgā atšķirība tāda, ka
jāšauj vienreiz pa pieciem mērķiem un šautene nav jānes plecos, bet gaida
ugunslīnijā.
Šajās
sacensībās drīkst piedalīties visi zaļi domājošie, kam vien pieder kāds
gabaliņš meža. Latvijas Valsts meži pēdējā laikā veido mūsu komandas kodolu,
bijuši arī citi mūsu pārstāvji. Piemēram, Gaujas Nacionālais parks, mans tēvs
piedalās vienmēr… Sacensības notiek divās distancēs – brīvajā stilā un
klasiskajā solī, jo lielākā daļa mežinieku slēpo tradicionāli. Ir arī tādi
entuziasti, kas no rīta cīnās klasikā un pēcpusdienā jau startē slidsoļa
biatlonā.
– Kurš
kuram šoreiz ielika? Tēvs dēlam vai otrādi?
– Mēs
cīnāmies dažādās vecumu grupās, turklāt tēvs slēpo klasiskajā solī. Es
četrdesmitgadnieku konkurencē no gandrīz simt dalībniekiem paliku devītais.
– Kāda
jums saistība ar mežiniekiem?
–
Septiņus gadus biju Gaujas Nacionālā parka direktora vietnieks. Man ir divas
augstākās izglītības. Esmu absolvējis LU Ekonomikas fakultāti un pēc tam
pabeidzis studijas arī LLU mežiniekos, kuras savulaik biju spiests pārtraukt,
jo mani uz trim gadiem iesauca dienēt padomju jūras kara flotē. Pēc
demobilizācijas laiki mainījās, studijas Jelgavā kļuva par dārgām un vispirms
pabeidzu tuvāko augstskolu, kļuvu par ekonomistu.
– Jūsu
panākumi orientēšanās sportā nepalīdzēja tikt ārā no matrožu kubrika?
–
Palīdzēja. Tikai pirmo pusgadu skatījos uz ienaidnieka kuģiem. Pēc tam
atgriezos Bolderājā un varēju turpināt trenēties orientēšanās sportā.
– Pēdējā
laikā orientēšanās sacensībās jūs mana retāk…
– Esmu
pārkvalificējies uz sporta veidiem, kuros mazāk jādomā. Tā ir distanču
slēpošana un maratonskrējieni. Pienākot 42 gadu vecumam, sapratu, ka man jāsāk
skriet 42 kilometri. Pirmais bija aizpagājušā gada Rīgas maratons, kuru bez
īpašas sagatavošanās veicu 2 stundās un 56 minūtēs, aizķeroties labāko
desmitniekā. Sajūta pēc finiša bija tik neaprakstāmi laba, ka rudenī noskrēju
arī Berlīnes maratonu. Pērn vēlreiz veicu Rīgas maratonu, bet rezultāts bija
par divām minūtēm sliktāks. Laikam pārāk taupījos, jo nu zināju, kas mani gaida
pēdējos divos kilometros.
–
Teiciens par sporta veidiem, kuros mazāk jādomā, bija joks?
– Nē.
Darbdiena domē ir ļoti pārpildīta. Jautājumu amplitūda, par kuriem man jādomā
vienlaicīgi, ir neaprakstāmi plaša. Pašvaldība nodarbojas ar pilnīgi visām
jomām, kādas vien eksistē. Vakaros galva ir tik pilna… Un orientēšanās nav
tas sporta veids, kurā var iztikt bez domāšanas.
–
Dzirdēts gan, ka orientieristi pie sava sporta veida plusiem pieskaita to, ka,
dodoties mežā ar karti un kompasu, cilvēks perfekti atsvaidzina savu smadzeņu
datoru, jo par darbu domāt nav iespējams, jāmeklē ceļš uz kontrolpunktu.
Savukārt skrienot vai slēpojot garos gabalus, domas pašas lien galvā. Un arī
par darbu!
– Tā ir.
Bet man orientēšanās sportā kā jau vieglatlētam vienmēr bijušas ātras kājas.
Lai gan vispirms vajadzētu padomāt, kur skriet, man bieži vien gadījies otrādi –
aizskriet un pēc tam domāt, kur esmu nonācis? Orientēšanās laikā man visu laiku
nākas sevi bremzēt – paga, paga, vecīt, domā, ko tu dari! Garajos gabalos galva
tomēr vēdinās, tā domāšana, lai arī varbūt par darbu, ir bez stresa, viegla un
patīkama.
Es
joprojām sportoju bez pulsometra. Tas nozīmē, ka katru treniņu tāpat kā katru
dienu es sāku un beidzu kā pēdējo. Ja neesmu izlādējies līdz galam, treniņš man
neskaitās. Tas man sāk radīt problēmas. Šajā ziemas olimpiādē sāku just, ka
vairs nepietiek spēka atbildīgiem startiem. Nav plānveidīga treniņu procesa, kaut
gan trenējos ļoti rūpīgi, manā blociņā pierakstīts, ko katru dienu esmu
darījis, cik kilometru noslēpojis.
Sakodiena
uzlabošana
– Katru
dienu trenējaties?
– Nedēļā
piecas sešas reizes. Ziemā tā ir distanču slēpošana, vasarā – skriešana,
velosipēds, trenažieru zāle.
– Cik
kilometru nedēļā noslēpojat?
– Neko
daudz. Simt kilometru nedēļā noslēpoju. Brīvajā stilā. Vasarā klājas švakāk.
Sevi piespiest skriet ir grūtāk. Protams, es skrienu – Velna alas apli, citus
maršrutus, īpaši, kad gatavojos maratonam. Man tās takas Gaujmalā ir tādas kā
nevienam. Tomēr labprātāk kāpju uz velosipēda un divreiz nedēļā pabraucu ar
riteni. Gaujas kalns, serpentīns, Turaidas kalns… Ja pāris reižu izbrauc šādu
maršrutiņu, dabū tādu pašu slodzi, kā trīs stundas pa līdzenāku apvidu
minoties.
– Tad
vasaras dienaskārtībā ir arī MTB velomaratoni?!
– Nē.
Piedalos tikai Vienības braucienā. Japiņa velomaratoni ir smags izdzīvošanas
pasākums, arī visai traumatisks. Var ātri salauzt pirkstus, rokas vai ribas. Es
jau aizpagājušogad salauzu pirkstu distanču slēpošanā. Priekuļu trases Skaidu
apļa lielajā nobraucienā tā aizlidoju pa gaisu, ka īkšķis bija nolauzts nost.
Dakteri ielika ģipsī un slēpoju tālāk. Šogad arī Reiņa trasē ir pietiekami garš
un reljefā interesants aplis.
– Jūsu
programmā ir arī distanču slēpošanas maratoni?!
– Kādus
četrus jau esmu veicis. Šogad ķēniņa Ludviga slēpojumā Vācijā, kas risinājās
saīsinātā 42 km distancē, jo Garmišpartenkirhenē trūka sniega, finišēju 53.
vietā. Pērn Worldloppet sērijas ietvaros veicu Engedinas maratonu
Šveicē, kur no 1500. pozīcijas pacēlos līdz trīssimtajai un nopelnīju iespēju
šogad jau startēt elites A grupā, tūlīt aiz simt stiprākajiem. Bet nesanāca man
doties uz turieni, darba dēļ tajā laikā bija jābūt Sanktpēterburgā.
– Cerat
iegūt arī Worldloppet pasaules Meistara titulu?
– Jā,
arī tas interesē. Bet būtiskāk ir veikt iespējami vairākus Worldloppet
maratonus, tajos sasniedzot iespējami labākus rezultātus.
– Jūs
strādājat, lai sportotu, vai sportojat, lai strādātu?
– Ja tā
rēķina, tad viens no šiem darbiem netiek veikts ar pilnu atdevi. Protams, darbs
ir primārs. Bet, ja man nebūtu sporta, darbā es būtu švakāks. Nebūtu tā
sakodiena un tās enerģijas.
– Jums
jau no sporta nebija, kur sprukt. Mamma orientieristu trenere, tēvs plaši
pazīstams orientierists un arī sacensību rīkotājs…
– Tas
notika gluži nemanot. Senāk jau orientieristi uz sacensībām brauca ar teltīm.
Bērnība pagāja šajā sacensību gaisotnē, un tā arī ievilināja sportā. Tad
treneri skolā pamanīja – šitais puika ātri skrien, viņam garas kājas un liela
plauša… Man tiešām no tēva mantotas milzīga izmēra plaušas.
– Cik
litru?
– Es
nezinu. Pie dakteriem neeju, pulsometra man nav. Jau trešo gadu rakstu blociņā –
apmeklēt sporta ārstu, lai pasaka, tu vari iet līdz tādai un tādai robežai. Bet
visu laiku vizīti atlieku. Bet bunkuri Mitreviciem patiešām ir lieli.
Es
joprojām startēju nevis tāpēc, lai piedalītos. Ja cīnos, tad, lai uzvarētu.
Šogad Priekuļos Latvijas čempionātā distanču slēpošanā senioriem biju otrais,
zaudēju tikai Talsu biatlonistam Marekam Birkentālam.
Bet, kad
kopā ar 40 tūkstošiem piedalies Berlīnes maratonā, tad gan saproti, ka nav
būtisks tavs rezultāts, ka svarīga ir pati distance, kurā tev jāfinišē.
Psiholoģiski man maratonus skriet ir vieglāk, jo katrs pieveikts maratons ir
uzvara. Manī nepaliek trauma, ka esmu bijis tikai desmitais vai divdesmitais,
jo citos mačos vienmēr tiecos pēc uzvaras.
Trakie
un bagātākie
– Kas
pēc četriem gadiem, kad klāt būs nākamās pašvaldību vēlēšanas, būtu uzvara
Siguldas novada domes priekšsēdētāja amatā?
– Mēs
esam atšķirīgi no visas Latvijas. Nupat Sanktpēterburgā, kur biju vizītē kopā
ar Rīgas mēru, runājos ar vīriem, kam aiz muguras stāv četri miljoni
iedzīvotāju. Un viņi zina, kas ir Sigulda, kaut gan mēs te esam knapi 20
tūkstoši.
Mans
uzstādījums, ka Siguldas tūrisma un sporta produktus jāturpina pārdot tālāk.
Mēs neesam izmantojuši šīs iespējas. Mana lielā uzvara būtu, ja siguldieši
Latvijā dzīvotu vislabāk, jo visiem te būtu darbs, ko dotu pietiekama tūristu
plūsma.
Tas ir
mans izaicinājums – pagriezt tūristu plūsmu uz Siguldu. Mums tam ir pietiekami
daudz argumentu. Sigulda ir viena no retajām vietām pasaulē, kur katrs pa trasi
var nobraukt ar īstām bobsleja kamanām. Kas to nav pamēģinājis, gandrīz vai
veltīgi dzīvojis. Aerodiums – unikāla lieta! Re, kur tas ir – dzimis, audzis
Siguldā. Visā pasaulē ir tikai pāris vietas, kur to var izmēģināt. Visas
pārējās aktīvās atpūtas iespējas… Labi, kalnu slēpošana nu jau ir katrā
vietā, kur atrodams kaut kas līdzīgs kalnam, tomēr Siguldas olimpiskā centra
trase ir lielākā un labākā Baltijā. Izlēkt ar gumiju no vagoniņa var tikai
Siguldā, veikt dažādu grūtības pakāpju Tarzāna trases…
– …FIS
sertificētas distances Reiņa trasē!
– Reiņa
trase gan atrodas Krimuldas novadā. Tiesa, distanču slēpošanu tajā organizē
siguldieša Jāņa Lazdāna vadītā biedrība A2. Šā vai tā visa aktīvā dzīve
veidojas ap Siguldu. Kas attiecas uz sportu, tad ap sevi esmu sapulcinājis
aktīvus un trakus cilvēkus. Kā Daini Dukuru var nesaukt par traku!? Tas, ko
viņš izdarījis ar savām rokām un gribasspēku, ir kaut kas unikāls, pozitīvi
traks.
– Bet
mūsu garie rudeņi… Ar ko tajos aizvilināt cilvēkus uz Siguldu?
– Kur
varētu būt labāka montinbaiku bāze kā Siguldā?! Sanktpēterburgā runājām par
trīspusēju projektu, piesaistot Eiropas naudu. Viņi ir gatavi piedalīties,
trešie būs partneri no Igaunijas. Laurenčos, kas atrodas starp Gauju un
Vidzemes šoseju, aiz Kaķīškalna, pirms Lorupes gravas gribam veidot jaunu
aktīvās atpūtas bāzi, kur vasarā līdzīgi kā Priekuļos būtu asfalta aplis
skrituļslēpošanai, bet ziemā – distanču slēpošanas trases. Tur jau ir skolas
stadions, hostelis, ēdināšana… Ja Sigulda ir ziemas sporta centrs, tad mums
nešaubīgi vajadzīga arī sava distanču slēpošanas trase.
– Tad
jau drīz jūs tur uztaisīsiet arī biatlona šautuvi…
– Nē, ar
Priekuļiem netaisāmies konkurēt, bet kvalitatīva distanču slēpošanas trase tik
tuvu Rīgai gan ir vajadzīga. Viens no maniem trakajiem ir Jānis Lazdāns, un mēs
gribam FIS mačus dabūt nevis Reinī, bet Siguldā.
– Tātad
tomēr nikni konkurējat ar kaimiņnovadu!
– Mēs
nekonkurējam. Reiņa trase ir privāta. Tās prioritāte neapšaubāmi ir un būs
kalnu slēpošana, kas nes vislielākos ienākumus. Reinī vienmēr sniegu vispirms
uzpūtīs slaloma, snovborda trasēm un par distanču slēpošanu sāks domāt tikai
tad, kad tās būs sagatavotas.
Mēs
varam radīt bāzi, kas ziemā kalpotu distanču slēpošanai, vasarā – kalnu
riteņbraukšanai. Ar ģērbtuvēm, dušām, ēdināšanu. Atbrauc, noliec mašīnu un sāc
sportot – slēpot, braukt ar velosipēdu, ar rollerslēpēm vai skrituļslidām,
skriet, nūjot, doties vienkāršā pastaigā – Gaujas senleja turpat blakus.
Jāturpina
apaudzēt arī bobsleja trasi. Starta estakāde jau ir uzbūvēta, un visa Krievijas
izlase dzīvo šeit, jo viņiem tādas nav.
Šogad
Siguldā futbola laukumam liekam jaunu mākslīgo segumu, atjaunojam stadiona
skrejceļu un ejam tālāk. Domājam, kā izveidot 100 m skrejceļu zem jumta, lai
bobslejisti varētu trenēt starta ieskrējienu. Lai viņi tādēļ nebrauktu uz
Murjāņiem vai Rīgu. Vēl šis tas jāizdara, lai būtu pilnīga piedāvājumu pakete
arī kamaniņu braucējiem un skeletonistiem. Mums ļoti nepieciešams arī tā
dēvētais sporta tūrisms.
– Tajā
pašā laikā ne viens vien jums jau pārmetis, ka Siguldas sporta skolā slēdzāt
kamaniņu sporta nodaļu.
– Jā,
bet tas bija ļoti pareizs lēmums. Viss ir likumsakarīgi. Pienācis laiks beidzot
Latvijā tikt skaidrībā, kurš sporta veids ir numur viens, divi, trīs… Tas, ko izdarījusi Igaunija, ir unikāls
piemērs, kā liekot līdzekļus vienā vietā Otepē, var izcīnīt olimpiskās medaļas
distanču slēpošanā. Nevis vienu, bet vairākas.
– Mēs
izdarījām to pašu! Kamaniņu sportā un skeletonā. Turklāt Vankūverā Igaunijai
bija tikai viena sudraba medaļa…
– Bet,
cik valsts ir devusi naudu basketbolam un cik kamaniņu sportam? Cik tālu esam
tikuši kamaniņu sportā un cik tālu basketbolā? Jā, var teikt, ka basketbols ir
spēle visiem. Bet jānosaka prioritātes tiem sporta veidiem, kas valstij dod
atdevi starptautiskajā arēnā. Olimpiskā medaļa nav vienkārša uzvara, tikai
samērīšanās, kurš ir stiprākais. Olimpiskā medaļa ir valsts atpazīstamības
jautājums. Mēs varam ganīt sešpadsmit zilās govis, tomēr brāļi Dukuri un brāļi
Šici ir paveikuši to, ko Latvija nav izdarījusi 20 gadus.
– Tomēr
nesaprotu, kā tas saistās ar kamaniņu nodaļas slēgšanu!
– Tas
bija impulss no mūsu – pašvaldības – puses, ka valstij jāsakārto lietas
lielajā sportā. Ir olimpisko medaļu sporta veidi, olimpiskie sporta veidi un
tad ejam tālāk. Pašvaldība nevar būt tā, kas uzņemas vadošo lomu un saka, jā,
mēs par savu budžetu iznesīsim Latvijas tēlu pasaulē. Siguldas nodokļu
maksātāji jau ir pietiekami daudz ieguldījuši investīcijās, kas kalpojušas
visai valstij.
Protams,
mēs esam investējuši un arī turpināsim investēt sportā, kas kalpos arī
iedzīvotājiem. Tomēr valstij jābūt galvenajai finansētājai sporta veidos, kas
dod reālu atdevi tās tēlam, prestižam.
Pērn
valsts finansējums pašvaldību sporta skolām samazinājās par 75 procentiem. Par
trim ceturtdaļām nācās samazināt slodžu skaitu. Kamaniņu sports bija mazliet
privileģētā statusā, aiz tā stāvēja gan valsts aģentūra, gan Murjāņi. Šīs
nodaļas slēgšana bija izmisuma solis, lai saglabātu citus sporta veidus, kuriem
aizmugurē, izņemot pašvaldību, nebija neviena cita finansētāja. Kamaniņu sports
jau nenomira, sistēma sakārtojās, un tas dzīvo Murjāņos.
Tagad es
ļoti ceru, ka mēs tuvākajā laikā Siguldas sporta skolā atvērsim jaunu –
skeletona nodaļu. Tas gan arī vispirms būtu valsts jautājums. Ceru, ka valsts
vismaz investēs kamaniņu un bobsleja trasē. Un arī kamaniņu sporta nodaļu
atjaunosim. Mēs redzam, ka lietas sakārtojas. Par to liecina jaunākie lēmumi.
Beidzot mūsu olimpiskajiem laureātiem būs normāls mēneša atalgojums. Tā ir labā
ziņa sportistiem, lai varētu gatavoties nākamajām spēlēm.
Optimisma
vilnis un realitāte
–
Principā prioritāro sporta veidu sistēma mums jau eksistē vairāk nekā desmit
gadus, kopš izveidota Latvijas Olimpiskā vienība. Tie, kas izpilda tās
noteiktos normatīvus, iekļūst A, B vai C sastāvos un saņem attiecīgi
diferencētu finansējumu un medicīnisko palīdzību. Ja iepriekš ar likumu
noteiktu atbalstāmo sporta veidu sarakstu, mums nebūtu ne BMX un olimpiskā
čempiona Štromberga, ne brāļu Dukuru un skeletona. Visiem jādod iespējas sākt
un attīstīties.
– Jā,
sākuma punktam jābūt visiem vienādam. Cīnāmies, bāžam galvas ārā no ūdens un
pierādām, ko varam. Bet ir kāda nianse. Mums ir kamaniņu un bobsleja trase –
Baltijā vienīgā. Visā pasaulē tādas ir tikai septiņpadsmit, ASV un Kanādā pa
divām. Tas nozīmē, ka Latvija šajos sporta veidos jau gandrīz vai automātiski
ir starp piecpadsmit labākajām valstīm. Ja arī mums kādā gadā šajos sporta
veidos nav dižu sasniegumu, valstij kamaniņas, bobslejs un skeletons jāatbalsta
tik un tā. Jāpārvar šīs grūtības, jo esam pierādījuši, ka ilgtermiņā spējam gūt
panākumus. Ar to vien, ka mums ir šī trase, mēs jau esam pasaules elitē. Ja nav
rezultātu, varbūt jāmaina treneri vai jāatrisina citas problēmas, bet nedrīkst
atteikties no šā prioritārā atbalsta.
Igauņiem,
lai arī viņi Otepes centra attīstīšanā investējuši daudz vairāk, ir grūtāk, jo
distanču slēpošanā konkurence ir krietni lielāka un plašāka.
– Zināt,
ar ko olimpisko spēļu skatītājiem, kuru Vistleras trasē bija neparasti daudz,
tagad asociējas Latvija?
– Droši
vien atkal jauca ar Lietuvu…
– Nē,
startējot mūsu kamaniņu braucējiem, bobslejistiem vai skeletonistiem,
informatori divās valodās ļoti atraktīvās balsīs nemitīgi pieminēja arī
Siguldu.
– Jā, to
es arī televīzijā dzirdēju. Ziemas sporta aprindās daudziem Latvija skan caur
Siguldu.
– Pēc
reģionālās reformas Siguldas novads kļuvis lielāks…
– Jā, ar
Allažu pagastu, kas pirms tam par vairākiem miljoniem uzbūvēja sporta zāli ar
Rīgas rajonā labāko basketbola laukuma segumu un nonāca līdz bankrotam.
Apvienojāmies ne aiz mīlestības, bet pēc valsts ukaza. Tas allažniekiem
bija vienīgais glābiņš, jo treknajos gados uz optimisma viļņa ņemtā investīcija
bija neadekvāta ieņēmumiem.
– Kas
šajā sporta bāzē notiek tagad?
– Tur
strādā labs basketbola treneris. Zāle kalpo sporta skolai. Pēc maksas
pakalpojuma uz turieni dodas pieaugušo sports. Tas ir tikai 15 kilometrus no
Siguldas. Rīgas kontekstā tas būtu tepat blakus. Dārgi mums izmaksā tā zāle…
Sigulda
pagaidām nevar atļauties uzbūvēt peldbaseinu, bet divas mazās pašvaldības mums
blakus – Inčukalns un Mālpils to ir izdarījušas, Krimuldā tas jau funkcionē kopš
padomju laikiem. Tā mums apkārt ir trīs baseini. Kad mēs uzbūvēsim savējo,
viņiem būs vakars. Kaut gan tas jau tagad ir klāt. Viņi jau nespēj atmaksāt šīs
investīcijas un uzturēšanas izdevumus. Tas ir dotēts pasākums no A līdz Z.
Eiropas
kontekstā katrā ciemā sporta zāle un baseins ir normāli. Bet Latvija pagaidām
to nevar atļauties. Skaidrs, ka arī Siguldai ir vajadzīgs savs peldbaseins, un
agrāk vai vēlāk tas tiks uzcelts. Par hokeju arī domājam. Mums piedāvā
iegādāties kādu bankrotējušu hokeja halli. Uztaisīt laukumu ar vienkāršu
pārsegumu, kas darbojas tikai sešus septiņus mēnešus gadā. Ja būvē tādas
halles, kas darbojas visu gadu, tad Latvijā tās apaug ar dzimtsarakstu nodaļām,
frizētavām, fitnesa zālēm un ko tikai vēl ne, cerībā, ka tā izdosies izdzīvot.
Hokeja
klubs Siguldā ir, pašvaldība var piedalīties ar zemi, uzņēmēji dibināt akciju
sabiedrību. Tāda vēlme ir, ideja realizējama, spriedīsim, vai varam pacelt. Tā
mēs nostiprinām domu, ka Sigulda ir ziemas galvaspilsēta.
Dainis
CAUNE
Uģis
Mitrevics
Siguldas
novada domes priekšsēdētājs
Dzimis: 1967.
gada 27. novembrī Siguldā
Izglītība: Siguldas
1. vidusskola, Siguldas mūzikas skola, LU Ekonomikas fakultāte, LLU
Mežsaimniecības fakultāte
Darba
gaitas: GNP mežsargs, mežsargs inspektors, inspektors, GNP
direktora vietnieks, Siguldas novada domes deputāts (2001.-2003. g.), Siguldas
novada domes izpilddirektors (2003.-2009. g.), kopš 2009. gada Siguldas novada
domes deputāts, domes priekšsēdētājs
Sportā: kopš
bērnības. Pirmie treneri – Maruta Mitrevica (orientēšanās sportā), Aina Ziediņa
un Vilnis Trupavnieks (vieglatlētikā)
Lielākie
sasniegumi: sporta meistars orientēšanas sportā, PSRS Bruņoto spēku
čempions stafetē, Latvijas jaunatnes izlases dalībnieks orientēšanās sportā un
vieglatlētikā, personīgie rekordi 800 m – 1:56, 1500 m – 3:56
Ģimenes: stāvoklis
precējies, divas meitas
Hobiji: sports
un medības
