Trasē bērnudārza audzinātāja!
Sieviešu konkurencē daļa
intrigas zuda jau pirms starta, jo Maija Tīruma tik vēlu atlidoja no olimpiskās
Vankūveras, ka nespēja piedalīties kvalifikācijas sacensībās. Savukārt mūsu
olimpiskā rekordiste Anna Orlova jutās sasirgusi un no lielā sporta atvadījās
tikai ar ziedu pušķi trases malā. Par slieču temperatūras pārsniegšanu tika
diskvalificēta Elīza Tīruma.
Lieliska
iespēja pacīnīties par olimpiādes zelta medaļu radās jaunajām – olimpietei
Agnesei Koklačai, Ievai Gudramovičai, Ullai Zirnei, Megijai Ādamsonei, taču…
…Ir
mums Aiva Aparjode, kura mācās par fizioterapeiti un strādā Mārupē par
bērnudārza audzinātāju, audzina divus savus bērnus un kamaniņas pēc debijas
olimpiskajā Turīnā (2004. gads – 18.vieta) tā īsti vairs kustinājusi nebija.
Tiesa, ledus garša bija zudusi tikai divus gadus, jo nākamajā sezonā pēc
olimpiskajām spēlēm bobsleja saimniecības rīkotājiem ienāca prātā ideja
starptautiskajās trasēs palaist sievišķīgu ekipāžu – Aiva pilotēja, aiz muguras
pārmaiņus sēdēja Anita Koziča, Janika Dzeguze, arī Zanda Marta Grava. Meitenes
aizcīnījās pat līdz Pasaules kausu posmiem, taču – kad bija jāsavelk
jostas, bobsleja sievišķā daļa tika upurēta bobsleja nākotnes vārdā.
Aiva
sāka centīgi mācīties un strādāt, taču pirms četriem gadiem dotais solījums
aizstāvēt sava Saulkrastu novada godu tika izpildīts – tika notraukti putekļi
no jau sen šķūnīti novietotajām kamanām un pēc dažiem treniņu nobraucieniem
saulkrastniece bija gatava cīņai.
Aiva
olimpiādē, kas vienlaikus bija arī Latvijas čempionāts, līderes godu
pārliecinoši uzņēmās jau ar pirmo braucienu un neatdeva to arī pēc ceturtā. „Man tagad ir liels prieks, jo, pat aktīvi trenējoties, ne reizi
nebiju Latvijas čempione, kur nu vēl olimpiādes uzvarētāja," smaidīja Aiva Aparjode. „Mazliet žēl, ka nevarēju sacensties ar Maiju un Annu, tad
braucieniem būtu cita vērtība."
– Kā ir ar to meistarību – tiešām
to nevar ne nodzert, ne citādi
notrallināt?
–
Nedzeru, tā ka grūti spriest. Man liekas, ka mana laika meitenēm (Aiva dzimusi
1977. gadā) ar kamanām mācīja braukt citādi. Tagad skatos, ka jaunās nemaz īsti
neizprot, kā jāguļ kamanās, kā jāizjūt virāžas, kā vienkārši jāļaujas kamaniņu
slīdējumam. Ja nav radusies kamanu izjūta, tad var kļūdīties jebkurā mirklī.
Meitenēm laikus jāsaprot, ka tas prasa lielu darbu, arī ārpus oficiālajiem
treniņiem.
Tāpat
nesaprotu, ka meitenes pirms sacensībām kopā ar treneri neizstaigā trasi,
vēlreiz domās neizbrauc un nepārrunā katru virāžu. Varbūt Sigulda ir pārāk
pierasta, bet tā ir arī koncentrēšanās lieta.
Meitenēm
noteikti vairāk jādomā par fizisko sagatavotību, jo tas, ka es nezaudēju pat
startā, to apliecina. Divus gadus neko īpašu neesmu darījusi (pērn gan nobraucu
veterānu mačos), savu reizi piedalījos tikai orientieristu sacensībās kopā ar
bērniem, tā ka, atklāti sakot, esmu visai pavārga.
– Pēc šādiem nobraucieniem
nerodas vēlēšanās likt visu iesākto pie malas un atkal mesties trasē?
–
Būtu desmit gadus jaunāka vai atrastos kāds sponsors, kuram nebūtu, kur likt
kādus 20 000 latu gadā (smejas)… Nē, tas laiks ir garām, man tagad ļoti
daudz darāmā. Varbūt kamaniņu sportā atgriezīšos, bet jau kā fizioterapeite, jo
pēc diviem gadiem par tādu kļūšu.
Prieka
pēc jau savu reizi vēl nobraukšu, jo tās izjūtas trasē, tas adrenalīns ne ar ko
nav aizstājams.
– Kā vērtē bobsleja posmu?
–
Saku paldies, jo pēc pēdējiem kritieniem un sieviešu bobsleja likvidācijas manā
sasistajā galvā dzima atziņa, ka nopietni jāmācās.
Ceru,
ka mani braucieni liks padomāt gan meitenēm, gan viņu treneriem, jo var
izveidoties bezdibenis – Anna ir aizgājusi, Maija laikam par to vēl
domā… Ja arī viņa aizies, tad pagaidām aizmirstiet par pirmo desmitu pasaulē.
Nedomāju, ka mūsu kamaniņu sports to būtu pelnījis.
– Kas jauns bērnudārzā –
mazie apsveica?
–
Interesanti, ka neviens neko īsti nezināja par manu sportisko pagātni, tikai
tagad, kad parādījos avīzēs un televīzijā, vecāki, bērni, kolēģi attapās un
mani sazīmēja.
Bija
jau puķes, apsveikumi, varbūt kāda bērna sirsniņā radās doma arī sportot.
Tāpēc jau šādas olimpiādes, par kurām tomēr plašāk runā, mums ir vajadzīgas.
Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS
