Kā tikt galā ar ikdienu
Grūti būtu noliegt, ka sports mūsu sabiedrībā
ieņem nozīmīgu vietu. Kā pārdzīvojam mūsu neveiksmes, kā priecājamies par
Latvijas sportistu panākumiem. Atcerēsimies kaut vai olimpiskās dienas Pekinā,
kad pasaules mērogā apliecinājām, ka arī mazajai Latvijai var būt čempions,
medaļnieki. Taču tās ir tikai mūsu sporta virsotnes, kuras zināmas teju vai visiem.
Taču sports vispirms ir sabiedrības attīstības spogulis, kurā netrūkst vietas
emocijām, kas liecina par nozīmi katra atsevišķa indivīda dzīvē, personības
vispusīgā attīstībā.Saruna ar Latvijas Sporta
pedagoģijas akadēmijas profesori, pedagoģijas doktori, Latvijas Treneru tālākmācības
izglītības centra docētāju Agitu Ābeli.– Kas, jūsuprāt, ir sports mūsdienu
sabiedrībā?– Uz to var skatīties
no dažādiem aspektiem. Domāju, ka valstij kopumā sports ir vajadzīgs kā
prestiža apliecinājums pasaules mērogā, to varam demonstrēt (vai censties
demonstrēt) visaugstākās raudzes sporta sarīkojumos – olimpiskajās spēlēs,
pasaules un Eiropas čempionātos.Taču valstiskās
intereses arī prasa, lai sporta kustībai būtu veselīgs pamats, jo
profesionālais sports ir tikai nelielas cilvēku daļas nodarbe, kur bieži vien
dominē materiālas, savtīgas intereses. Runāt par veselību, sporta aktivitātēm savam
dzīvespriekam, personības harmonisku fizisko un garīgo attīstību šajā gadījumā
nebūtu precīzi.
– Vai Latvijā šāda vispusīga sporta atīstība
ir pietiekami veicināta?
– Mēs vēl paši attīstāmies,
un sports nepavisam nav prioritāte. Attīstītajās valstīs privātie investori
daudz vairāk atbalsta savu darbinieku sportiskās aktivitātes, pasākumus kopā ar
ģimenēm. Pie mums tas vairāk ir kā izņēmums, kad darba kolektīvos tiek
veicināta sportiska kopā būšana. Spiedīgos apstākļos valsts iestādēs pat tiek ieteikts
neatvēlēt naudu sportiskām aktivitātēm. Ir jāsaprot, ka fiziski attīstīts
cilvēks ir tikai norma, nevis kaut kāds izņēmums. Mūsu ikdienas darbi, dzīšanās
pēc materiāliem labumiem bieži vien neļauj domāt par veselīgām nodarbēm, kas
kopumā noteikti paaugstinātu mūsu dzīves kvalitāti, jo arī savus tiešos darba
pienākumus noteikti labāk veiktu atpūties, psihoemocionāli stabils un fiziski
norūdīts cilvēks. Taču jāsaprot arī, ka pašreizējā attīstības stadijā, kad ir
tik daudz valstiski nesakārtotu jautājumu, tikai neliela daļa sabiedrības prot
atrast laiku sevis fiziskai pilnveidošanai vai aktīvai atpūtai. Loģiski, ja
nepieciešamība spiež rauties divos darbos ar trijām slodzēm, tad retajos
brīvajos mirkļos stadions vai sporta zāle nav prātā.
– Tomēr mums notiek masu pasākumi – dažādi
skrējieni, maratonus ieskaitot, slēpojumi, masveidīga ir orientieristu kustība,
kurā iesaistīti visdažādāko vecumu sportot gribētāji…
– Tas ir apsveicami,
bet, manuprāt, šie pasākumi lielākoties paredzēti domubiedru grupām, jo plašai
sabiedrībai trūkst vispārīgas informācijas par to, kas būs, kam jāgatavojas. Es
pati šad tad par kādu interesantu pasākumu – sportiskām ģimenes dienām, bērnu
sporta pasākumiem, dažādiem skrējieniem – uzzinu tikai tad, kad tas jau ir
noticis. Iespējams, ka daudzi piedalītos ar savām ģimenēm kaut vai bumbu mest
aplī vai jautrības stafetē.
Ar ko īsti sāk mūsu
sporta ziņas? Ar to, cik punktu vakarnakt guvis Biedriņš; vai Ivanāns sekmīgi
izkāvies; kā ir ar Ozoliņa atkarību… Man ir tāda sajūta, ka daudzi labāk zina
NHL vai NBA komandas nekā Latvijas čempionāta dalībniekus. Vārdam ir liels
spēks, tāpēc gribētos, lai arī plašsaziņas līdzekļi vispirms ziņotu par to, kas
notiek pie mums. Ja mūsu sports ir apritē un par to runā, tad aizvien lielāka
sabiedrības daļa aptvertu, ka kustēties, ļauties fiziskām aktivitātēm ir tikai
normāli.
Tas veicinātu mūsu
sabiedrības vispusēju attīstību, kas arvien vairāk vainagotos ar sasniegumiem
arī lielajā sportā. Jau Napoleons esot teicis, ka šaut var iemācīt katru, bet
tīri fiziski pacelt ieroci var ne katrs. Mūsu tautai, paldies Dievam, nav
jākaro, bet fizisks rūdījums lieti noderētu katra ikdienā.
Manā skatījumā sports
ir vajadzīgs katra pašapziņai, labsajūtai, jo apziņa – to es varu, to es spēju –
sniedz drošības sajūtu. Tāpēc svarīgs ir pirmais solis. Kaut vai pamēģināt, cik
es varu noskriet, ko varu fiziski izpildīt. Tas sniedz pārliecību, ka varēšu
tikt pāri depresijai, dažādām sadzīves negācijām, tas veicinās manu psihisko
stabilitāti. Tāda jau ir cilvēka daba, ka problēmu brīdī gribas fiziski izlādēties.
Sportot būtu daudz labāk, nekā nodoties dažādām citām postošām izklaidēm –
azartspēlēm, dzeršanai un narkotikām, skandāliem, kautiņiem.
Nav noslēpums, ka arī
ilgdzīvotāju vidū galvenais ir fiziski kustēties, būt psiholoģiski stabilam,
pārliecinātam par savām spējām, dzīvot veselīgu dzīvesveidu. Tās ir pamatvērtības,
par kurām ikdienā bieži vien piemirstam.
– Sports ir arī liels emociju avots.
Sacensības un skatītāji, čempioni un viņu atbalstītāji.
Vai šīs kaislības bieži vien nav pārmēru
lielas?
– Nedomāju. Tas ir pozitīvais
stimuls – ja reiz es kaut ko māku, spēju to pārliecinoši demonstrēt, tad
man apkārtējo atbalsts un uzmundrinājums tikai palīdz. Jo vairāk es varēšu, jo
lielāks būs manu līdzjutēju pulks. Jo vairāk man ticēs un no manis gaidīs, jo
centīgāks es būšu. Tas ir tāds pozitīvs apburtais loks.
Sportā tas ir jūtams
jau no pirmajiem soļiem. Negribu neko pretstatīt, bet kas skolā būs populārāks –
kāds čempions pazīstamā sporta veidā vai matemātikas olimpiādes uzvarētājs…
Mums ir nepieciešamas
asas izjūtas. Ja pa ielu brauc mašīnas, kas uz tām īpaši skatīsies? Notiek avārija,
un uzreiz salasās ziņkārīgo pūlītis.
Sports, manuprāt,ir
labākais veids, kā šīs dabiskās un cilvēciskās emocijas ievadīt labdabīgā
gultnē. It īpaši tad, kad tu pats vari būt līdzdalībnieks. Kaut dažkārt tikai
skatītāju lomā. Atceros, Rīgā bija pasaules čempionāts hokejā – spēlēja
somu un čehu hokejisti. Pilnas tribīnes, visi pārdzīvo, jūt līdzi un
vienbalsīgi skandē – sarauj, Latvija! Kaut gan laukumā mūsējo nemaz nav. Mēs
uzmundrinājām paši sevi, jo tie ir svētki, tās ir pozitīvas emocijas, kuru dienu
pelēcībā mums tik bieži pietrūkst. Jo sportiskāki mēs būsim, jo vieglāk tiksim
galā ar ikdienu.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
[Zem grāmatas otrā
vāka]
Sporta psiholoģijai veltīto grāmatu par
vairumtirdzniecības cenu (Ls 5,90) var iegādāties SIA Izdevniecība RaKa, K. Barona ielā 130, vai arī mazumtirdzniecībā labākajās
Latvijas grāmatnīcās
Attēlos:
Sporta virsotnes. Cik decibelu vērts pie TV ekrāniem bija
šķēpmetēja Aināra Kovala sudraba metiens olimpiskajās spēlēs Pekinā!
Visi kopā. Ja ģimene kā komanda piedalās arī sporta sacensībās, tad
kopdzīvei ir cita vērtība
Sarauj, Latvija! Kaislības sporta sacensībās sniedz daudz
pozitīvu emociju
