Karsumu klana kārtējais ieraksts

Vizītkartes

Liene Karsuma,

vieglatlēte

Dzimusi         1988. gada 27. janvārī

Augums, svars        1,74 m, 61 kg

Izglītība         Rīgas Uzņēmējdarbības koledža (2007. g.)

Sasniegumi  EČ U-20 2. vieta augstlēkšanā

Mārtiņš Karsums,

hokejists

Dzimis           1986. gada 26. februārī

Augums, svars        1,77 m, 86 kg

Pozīcija         uzbrucējs

Spēlējis         Prizma 83, Lido nafta, Rīga 2000, Vilki, Prizma/Rīga 86, Monktonas Wildcats (QMJHL), Providensas Bruins (AHL)

Sasniegumi   spēlējis trijos pasaules U-18, četros pasaules U-20 čempionātos; QMJHL debitantu izlasē (2003.-2004. g.); QMJHL izslēgšanas spēļu vērtīgākais hokejists (2005.-2006. g.); pasaules U-20 otrais rezultatīvākais spēlētājs (2004. g.); 2004. gadā Borstonas Bruins draftē otrajā kārtā

Ģimenes vienojošais spēks – arī sports. To var teikt par Karsumu ģimeni, kur vidējais brālis Mārtiņš izvēlējies vīrišķīgo sporta veidu hokeju. Savukārt pastarīte Liene, vispirms trenējusies daiļslidošanā, pēc tam gadu – tenisā, līdz beigu beigās gājusi pieteikties vieglatlētikā, jo skriešana varētu labāk padoties.

Mārtiņam īstais sportošanas laiks lielākoties ir no rudens līdz pavasarim, Lienei – tieši otrādi. Karsumiem vienojošais spēks ir saliedētībā, kad tiek fanots par viena vai otra startiem. Nedēļas sākumā visa ģimene Rīgas lidostā sagaidīja mājup atgriežamies Lieni, kura no Eiropas jauniešu (U-20) čempionāta mājup pārveda sudraba godalgu par sasniegto augstlēkšanā. Karsumu ģimenē tovakar sarunas nerima līdz vēlai vakara stundai.

– Kad uzzināji – Lienei Eiropas sudrabs, par ko domāji?

Mārtiņš: – Biju patiesi priecīgs. Mūsu ģimenē iegājies: kad Liene brauc uz mačiem, visi ceram, ka viņa tiks labāko trijniekā. Māsas sudrabs arī mums bija patīkams pārsteigums.

– Pirms trim gadiem bija tālruņna zvans no okeāna otra krasta: Mārtiņu draftējusi NHL komanda Bostonas Bruins…

Liene: – Biju sajūsmā: brālis tik augstu ticis.

– Kurš pielicis roku tavai izšķirošajai izvēlei par labu augstlēkšanai?

Liene: – Katrā ziņā Mārtiņš tas nebija. Sāku ar daiļslidošanu četru gadu vecumā. Brālis slidoja, es arī. Pēc trijiem gadiem šī nodarbošanās vairs nešķita vilinoša, un Sporta pilī gadu mācījos tenisu. Trenere Ausma Holcmane ieteica pāriet uz vieglatlētiku, jo man varētu labāk padoties skriešanu disciplīnas. Labu laiku trenējos daudzcīņā, līdz nonācu līdz augstlēkšanai.

Mārtiņš: – Lienei daiļslidošanā arī labi gāja, taču viņai vieglatlētika šķita interesantāka.

Liene: – Nav taisnība tiem, kuri apgalvo, ka skriešana esot vienmuļa nodarbošanās. Tā tikai no malas liekas. Turklāt augstlēkšana ir vēl aizraujošāka.

– Augstlēkšanā atšķirībā no hokeja izšķirošajos brīžos vēl ir mirklis salīdzinoši ilgākām pārdomām.

Liene: – Pirms ieskrējiena cenšos izdomāt, kā visu darīt pēc iespējas pareizāk. Man ir laba redzes atmiņa. Noskatoties uzfilmētos lēcienus, labprāt izpētu labāko izpildījumu. Esot gaisā virs latiņa, arī tad vēl iespējams mirklī kaut ko koriģēt, tomēr man pagaidām tas nav izdevies.

Mārtiņš: – Svarīgos brīžos arī man atliek vismaz sekundes simtdaļa pārdomām, pamanīt, kur partneri, kur konkurentu vārtsargs. Treniņos esam tik precīzi sastrādājušies, ka piespēles visbiežāk tomēr seko automātiskā izpildījumā.

– Padomus sportā viens otram esat devuši?

Mārtiņš: – Abi lieliski zinām, ka jātrenējas cītīgi, ja gribam sasniegt maksimālo rezultātu. Laiku pa laikam viens otram to arī atgādinām.

– Esi redzējusi, kādā tehnikā agrāk lēca augstumā?

Liene: – Vien grāmatās. Interesanti izskatās, kā savulaik sportisti lekuši ar šķērīti. Mēģināju iedomāties, kāds būtu mans rezultāts šādā izpildījumā. Tomēr izmēģinājusi seno tehniku ne reizi neesmu.

– Ja bijuši divi neveiksmīgi mēģinājumi viena augstuma pārvarēšanā, trešais liek pamatīgi satraukties?

Liene: – Man nepatīk lieks stress, tādēļ cenšos ar visu tikt galā vismaz divos mēģinājumos. Trešais prasa daudz vairāk spēka, tomēr, ja ļoti grib, var saņemties.

– Vieglatlētika tev ir sevis apliecināšana, ierocis labai izglītībai nākotnē vai vēl kas cits?

Liene: – Prieks.

– Kad Karsumu vecākās atvases devās izklaidēties, māšuks kā jaunākā tika atstāta mājās?

Mārtiņš: – Agrāk un tagad nebija bieži brīži, kad daudz kur varējām iet atpūsties. Bet ja reiz gājām, tad visi kopā – vecākais brālis Andris, Liene un es. Arī ar vecākiem lieliski izklaidējamies, spēlējot boulingu.

Liene: – Ļoti patīk arī atpūsties mūsu laukos Jelgavkrastos vai pastaigāt gar jūras krastu.

– Viens otra mačus klātienē skatāties?

Mārtiņš: – Ar tēti centāmies iet uz visām sacīkstēm, kur Liene startēja. Mūsu klātbūtnē māsai nekad neveicās, tādēļ tribīnēs vairs nesēžam, kad viņa lec.

Liene: – Ja Mārtiņš spēlē Latvijā, skatos visus viņa mačus. Pirms vairākiem gadiem auroju citiem līdzi arī Narvā, kur mūsu U-20 hokeja izlase tika elites grupā. Fantastiski!

– Augstlēcējas izceļas ar īpaši staltu augumu. Kā tev šķiet, cik maksimāli lielu augstumu varētu pārvarēt, ja ņemam vērā, ka neesi staltākā sava amata māsu vidū?

Liene: – Domāju, nedaudz virs metra un deviņdesmit centimetriem.

– Vismaz reizi ienākusi prātā doma, ko darītu, ja nebūtu sporta?

Liene: – Zīmētu. Varbūt kādreiz mācīšos to darīt profesionāli. Pagaidām zīmējumus dāvinu saviem mīļajiem. Ja vāzē ielikti ziedi, vislabprātāk tos arī zīmēju.

Mārtiņš: – Ar šādām domām īpaši neaizraujos, jo daru to, ko vislabāk protu un kas visvairāk patīk.

– Jums katram ir izcīnīto trofeju glabātava?

Mārtiņš: – Katrs savā istabā esam izvietojuši vērtīgākās un interesantākās balvas. Lienei to ir bez sava gala, bet, ja man paprasītu, no kādiem mačiem ir viena vai otra viņas medaļa, tiešām nezinātu atbildēt. Man jau to godalgu ir krietni mazāk.

– Tavi tuvākie un arī tālākie mērķi?

Liene: – Man ir pusgads laika, lai izlemtu, kur mācīties. Iespējams, ka studēšu Losandželosā un, protams, turpināšu trenēties. Bet par to vairāk runāsim vien tad, kad viss būs pavisam skaidrs.

Mārtiņš: – Nesen atgriezos no Bostonas Bruins vasaras nometnes Vilmingtonā. Nedēļu bija treniņi ar pārtraukumiem no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Smagi. Bijām divdesmit pieci jaunie spēlētāji. Tas bija kā ievads lielajai sezonas sākuma treniņnometnei, kas sāksies septembrī. Protams, lielākā vēlēšanās iekļūt galvenajā komandā. (Pēc nometnes treneri publiski vispirms uzteikuši Krejči, Leišofru, Karsumu un Treveleinu, uzskatot, ka viņi var būt vieni no pirmajiem kandidātiem, kas varētu papildināt galveno Bruins vienību.- M J.).

*   *   *

Jau pavisam drīz māsas un brāļa ceļi atkal šķirsies. Iespējams, ka abi ziemā satiksies okeāna viņā krastā. Taču, lai kur arī viņi būtu, vienmēr no sirds dzīvos līdzi otra veiksmēm un uzmundrinās, ja arī reizēm neveiksies. Bet neveiksmes vislabprātāk izsvītrotu no sava leksikona.

Māra JURŠEVICA