Sergejs Semjonovs uz pareizā ceļa
Šīs sezonas Latvijas futbola čempionāta lielākais pārsteigums ir pagājušā gada virslīgas priekšpēdējās komandas FK Rīga pārliecinošais sniegums, kas pirmo reizi vēsturē iesaistījusies cīņā par medaļām. FK Rīga galvenais treneris ir bijušais Rīgas Daugavas meistarkomandas aizsargs Sergejs Semjonovs, kurš šajā amatā stājās tikai pirms gada. Šo sestdien Semjonova vadītajai komandai jauns pārbaudījums – tikšanās ar līdervienību Liepājas metalurgu.
Ilggadējie futbola līdzjutēji noteikti atceras Semjonovu no astoņdesmito gadu Daugavas ziedu laikiem, kur viņš deviņas sezonas (1983.-1991. g.) bija stabils pamatsastāva aizsargs. Starp citu, tēva pēdās gājuši arī abi Sergeja dēli – Jevgēņijs un Igors. Labākos panākumus guvis pastarītis Igors, kurš spēlē Skonto un jau debitējis Latvijas valstsvienībā.
Trenera karjeru Sergejs Semjonovs sāka 1995. gadā, kļūstot par komandas Amstrig (vēlāk nomainīja nosaukumu uz Daugava) otro treneri, bet pēc četriem gadiem pārcēlās uz FK Ventspils, kur sešas sezonas strādāja ar dublieru komandu. 2005. gada sezonu Semjonovs sāka dzeltenzilo galvenā trenera amatā, taču čempionāta vidū šķīrās no Ventspils. Atgriežoties galvaspilsētā, viņš sāka strādāt ar FK Rīga dublieriem, bet pagājušās sezonas vidū pārņēma pirmās komandas vadību, kas sezonas beigās bija spiesta pat piedalīties pārspēlēs par palikšanu virslīgā.
Šogad rīdziniekus vairs nevar pazīt – 15 mačos FK Rīga piedzīvojusi tikai vienu zaudējumu, iekārtojoties turnīra tabulas otrajā pozīcijā. No līdervienības Liepājas metalurga rīdziniekus šķir astoņi punkti, taču liepājnieki aizvadījuši par vienu spēli vairāk.
– Ja sestdienas mačā uzvarēs Liepājas metalurgs, viņus vairs neviens nepanāks, ja uzvarēsim mēs, situācija turnīra tabulā kļūs pavisam interesanta. Uz mums droši vien cer arī FK Ventspils un Skonto, kas vēl vēlas saasināt cīņu par čempionu titulu, – Sergejs Semjonovs izvērtē sestdienas mača nozīmi.
– Pirms sezonas kluba vadība izvirzīja uzdevumu izcīnīt ceturto vietu. Tagad latiņa pavirzīta augstāk?
– Būšu apmierināts ar jebkura kaluma medaļām. Ja reāli vērtē, mums vēl pāragri domāt par čempionu titulu. Vispirms jāizveido labs stadions, treniņu bāze. Priecē, ka šogad parādījies komandas gars. Mūs vairs nav tik vienkārši izsist no līdzsvara. Pāris reižu esam atspēlējušies, kad rezultāts bija 0:2. Mainījusies futbolistu psiholoģija. FK Rīga ilggadējie spēlētāji noguruši katru gadu cīnīties par izdzīvošanu, viņi alkst beidzot kaut ko uzvarēt. Vēlamies uzvarēt katrā mačā, neatkarīgi no tā, kas stājas pretī. Esam uz pareizā ceļa.
– FK Rīga atrašanās otrajā vietā daudziem ir pārsteigums. Vai jūs kaut ko tādu gaidījāt?
– Varbūt nedomāju, ka sezonas vidū tiksim otrajā vietā, taču biju pārliecināts, ka būsim līderu grupā.
– Sākumā skeptiķi rīdzinieku panākumus norakstīja uz pavasara futbolu, apgalvojot, ka uz labākiem laukumiem viss nostāsies savās vietās.
– Man vēl Daugavas laikos mācīja, ka uz jebkādas kvalitātes laukuma abas komandas vienmēr ir vienādos apstākļos. Kādam varbūt nepatīk laukums, citam atkal pie vainas bumbas vai tiesnesis ne tā svilpo. Ja jāspēlē kartupeļu laukā, jādomā, kā spēlēt šādos apstākļos. Vajag parādīt raksturu un cīņassparu.
– Ar ko izskaidrojamas komandas brīnumainās pārvērtības, salīdzinot ar pagājušo sezonu?
– Izveidoju komandu, kurā ir futbolisti, kam es ticu un kuri tic man. Mums ir abpusēja uzticēšanās. Šogad pēc treniņiem man spēlētāji jādzen nost no laukuma, bet ir komandas, kur pēc trenera svilpes ātri vien vairs nevienu nevar atrast.
– Kādi ir FK Rīga galvenie trumpji?
– Mums ir saliedēts kolektīvs. Arī individuāli spēcīgi futbolisti – Andrejs Nikolajevs, Dmitrijs Skobļakovs, Juris Žigajevs. Katrā līnijā ir pieredzējuši futbolisti. Vienā spēlē uzspīd viens, nākamajā – cits. Labi, ka arī rezervē ir futbolisti, kas var iznākt laukumā un izšķirt mača likteni. Piemēram, Sergejs Jakovenko.
– Statistika liecina, ka rīdziniekiem ir labākā aizsardzība virslīgā?
– Tik un tā uzskatu, ka puse no zaudētajiem vārtiem ir uz mūsu sirdsapziņas. Nav runa tikai par aizsargiem, jo aizsardzības spēlē jāpiedalās visai komandai. Piemēram, mačā ar Skonto (4:4) man bija pretenzijas pret pussargu Žigajevu, kurš guva divus vārtus, taču pāris epizodēs neatstrādāja aizsardzībā. Uzskatu, ka tieši aizsardzības spēlē vēl varam progresēt. Mums ir ātri pussargi, labi snaiperi, tāpēc uzbrukumā savu izdevību sagaidīsim. Jo biežāk paliksim sausā, jo vairāk būs punktu. Varat paņemt jebkura čempionāta tabulu un apskatīties zaudēto vārtu aili. Tur arī parādīsies komandu vietu kārtība.
– Kura bija FK Rīga sezonas pirmās puses labākā spēle?
– Mūsu labākais mačs bija pirmajā riņķī ar Liepājas metalurgu (3:0), kad pēc visiem parametriem pārspējām pretinieku. Visas pārējās spēles bija ļoti grūtas, katrs punkts mums nācis smagā cīņā. Pat ar Olimpu, kas irpēdējā vietā, abas reizes ļoti nomocījāmies.
-Līdzīgs spēku samērs mūsu čempionātā, šķit, sen nav bijis?
– Pārējās komandas pietuvojušās ierastajiem līderiem. Pat jauniešu vienība Olimps, kas ieguvusi tikai divus punktus, gandrīz katrā mačā izrāda sīkstu pretestību. Šogad daudzas spēles ir neparedzamas. Vairs nav kā agrāk, kad par medaļām cīnījās trīs klubi, bet pārējo sapņu kalngals bija ceturtā vieta.
– Jūlijā FK Rīga sastāvā tika pieteikti trīs jauni futbolisti – pieredzējušais aizsargs Vladimirs Žavoronkovs, bulgārs Ivans Karamanovs un Igaunijas pārstāvis Jevgēņijs Novikovs. Latvijas līdzjutējiem no šīs trijotnes pazīstams tikai Žavoronkovs. Iepazīstiniet ar pārējiem diviem.
– Novikovs jau spēlēja vienu puslaiku mačā ar Daugavu. Viņš ir balsta pussargs. Bulgārs atbrauca, uzspēlēja dublieru sastāvā, bet vēlāk izrādījās, ka viņam ir veselības problēmas. Tuvākajā laikā viņš atsāks trenēties. Pēc ampluā Karamanovs ir saspēles vadītājs. Šogad vairs neplānojam iegādāties citus futbolistus.
– Kurus virslīgas futbolistus varētu izcelt pēc sezonas pirmās puses?
– Nikolajevu. Ne jau tāpēc, ka viņš ir no manas komandas. Viņš arī jebkurā citā komandā izceltos. Mūsu čempionātā ir parādījies neordinārs spēlētājs ar labu tehniku, ātrumu, arī nekaunību un pašaizliedzību. Čempionāta sākumā ļoti patika Daugavas uzbrucējs Nikolajs Rindjuks, interesants spēlētājs ir FK Jūrmala pussargs Anatolijs Ņežeļevs. Tie gan visi ir leģionāri. No mūsējiem jāizceļ liepājnieks Ģirts Karlsons.
– Sezonas sākumā sešos no astoņiem virslīgas klubiem galvenā trenera amatā bija ārzemnieki. Vai tas nozīmē, ka mums trūkst labu speciālistu?
– Tas ir atkarīgs no klubu īpašniekiem. Manuprāt, mums ir pietiekami daudz labu pašmāju treneru, kuri varētu strādāt virslīgā. Viņiem tikai jādod iespēja strādāt un laiks.
– Bieži vien trenerus iedala divās kategorijās – demokrātos vai diktatoros. Kāds ir jūsu darba stils?
– Noteikti neesmu diktators. Kad pats biju spēlētājs, arī nepacietu, ja uz mani bļāva. Tas tikai izraisīja atbildes reakciju. Parasti pēc spēles pāris dienu nogaidu un tikai tad, kad futbolistam jau norimušas emocijas, paskaidroju, kur bija viņa kļūda. Tā mēs nebojājam viens otram nervus. Sacensību laikā arī nekliedzu, lai gan citi saka, ka jau pēc mana izskata var pateikt, vai esmu apmierināts ar spēli. Futbolisti piedalās darba procesā, bet es pieņemu gala lēmumu. Tā ka esmu vairāk demokrāts. Tomēr ir jābūt robežlīnijai starp treneri un spēlētājiem.
Kristiāns GIRVIČS
