Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Kurš kāps stikla kalnā?

Jelgavā kopš ledus halles uzcelšanas izveidota ne viena
vien hokeja komanda, kas veiksmīgi cīnās Orbit
Latvijas bērnu un jaunatnes čempionātā. Tagad izveidots arī hokeja klubs Zemgale ar tālejošiem nodomiem.
Viens no kluba dibinātājiem –
treneris Andris Bartkevičs, kurš
desmit gadus strādājis Vācijā, stāsta par idejām nākotnei.- Pēc ilgiem gadiem beidzot
esmu atradis cilvēkus, kas mani uzklausīja, – Andris iesāk sarunu, – kas izprata
vajadzību pēc Latvijas hokeja sistēmas attīstības uzlabošanas. Nebaidos teikt:
mums nav neviena komanda, neviens treneris, kurš strādātu augstas klases
hokejistu sagatavošanā. Visi strādājam, lai piedalītos Latvijas čempionātā, lai
attīstītos jaunatnes hokejs, taču esam aizmirsuši par individualitātēm.
Protams, gadās izcili talanti, piemēram, Mārtiņš Karsums, Oskars Bārtulis, Kaspars
Daugaviņš.– Šajā dibināšanas procesā iesaistījusies arī Jelgavas
pašvaldība?
– Mani sadzirdējusi pilsētas
dome, Jelgavas halles vadītāji un sponsori. Viņi, domāju, ir ieinteresēti, ka
šo projektu var attīstīt savā pilsētā. Klubā, protams, tiek saglabātas visas Zemgales komandas. Taču veidosim arī jaunu
vienību no 1992./1993. gadā dzimušajiem hokejistiem, par pamatu ņemot mūsu pašu
komandu, kas ir valsts labāko vienību vidū.– Vai vēl kāds ieinteresējies par tavu ideju?– Daudzi varbūt smīkņās. Esmu
runājis un iepazīstinājis ar savu programmu gandrīz visas sporta atbildīgās
amatpersonas, uzrakstīju vēstuli Sporta pārvaldes vadītājam Liekniņam, arī par
to, ka nav pieļaujama krievu valodas lietošana treniņu procesā jauniešu un
bērnu komandās. Tā tika pārsūtīta Hokeja federācijai, un es vēl saņēmu par to pārmetumus.
Ir pat vairāki mūsu hokejisti, kuri augstvērtīgākas karjeras turpinājumam
pieņem citas valsts pilsonību. 1991. gadā dzimušais Edijs Leitāns dzīvo
Manheimā un ir Vācijas čempions. Šogad Volvo
turnīrā pirms U-18 pasaules čempionāta viņš tika atzīts par labāko uzbrucēju,
taču nebija vajadzīgs mūsu jauniešu izlasei pat treniņnometnē, jo savulaik
atļāvās trenerim pateikt: „Atvainojiet, es nesapratu, ko jūs teicāt." Lai gan
čempionātā, ja spēlētu, viņš Latvijas izlasē būtu viens no vadošajiem. Turklāt
dramatiski, ja federācijas prezidents Lipmans kādā no savām intervijām paziņo,
sak, ja manis nebūtu, hokejā nekas nenotiktu, ka mūsu speciālisti ir ar zemu
intelektu. Piedodiet, gandrīz visiem mūsu treneriem ir augstākā izglītība.
Vienīgi žēl, ka virkni komandu uztur naudas maisi, kuri uzskata, ka hokejā zina
vairāk nekā treneri. Un tad nav jābrīnās, ka laiku pa laikam izjūk pa kādai
vienībai. Latvijas hokejā nav sistēmas, nav jaunatnes attīstības programmas. Jauniešu
izlašu vadībā nelaiž citus trenerus, baidoties, ka kāds varētu izdarīt darbu
labāk.

– Gribi teikt, ka tagad paņemsi kādu Jāni un teiksi
viņam: es tevi izveidošu par augstas klases spēlētāju? Ko komandā teiks
pārējie?

– Es aicināšu uz savu Zemgales komandu talantīgus, spējīgus un
strādāt gribošus piecpadsmit sešpadsmit gadus vecus hokejistus, kuriem
galvenais ir vēlme kļūt par augstas klases hokejistiem. Lai pārējais viņiem
būtu pakārtots. Protams, sekošu līdzi mācībām, jo nesekmīgie man nav vajadzīgi.

– Tas nozīmē, ka jauksi citu pilsētu komandas un
aicināsi spēlētājus pie sevis?

– Tos, kuri gribēs. Latvijas
bērnu un jaunatnes čempionātā katrā vecuma grupā ir apmēram desmit komandas. Ja
no katras aizies divi cilvēki, vienība neizjuks. Vien tiks dota iespēja tiem,
kuri grib, iet augšup.

– Tevi nebaida, ka jaunais cilvēks, kurš hokejā ir jau
gadus desmit, vienudien pasaka, ka šī spēle viņam ir līdz kaklam. Un vēl.
Teiksim, pēc gada izrādīsies, ka šis daudzsološais Jānis nav nemaz tik
daudzsološs un talantīgs kā sākumā likās.

– Garantijas, protams, nav
nekādas. Traki, ja desmit gadu veci bērni sāk spēlēt pieaugušo hokeju. Mana
metode balstās pēc principa nevis ņem
vairāk, met tālāk,
kā tas agrāk bija padomju hokeja sistēmā un pēc kuras
visi strādājām. Treniņam jābūt nevis maksimālam, bet optimālam. Optimāli
tehniski, taktiski utt. Daudzi, kuri desmit gados spēlēja pieaugušo hokeju,
vairs nespēlē nemaz. Protams, ir arī citas galējības, kad šādā vecumā hokejisti
joprojām spēlējas smilšu kastē,
zaudējot savam vecumam atbilstošu iespēju augt meistarībā. Katram ir savas
metodes un nedomāju te nevienu pamācīt.

– Katrs cilvēciņš attīstās atsevišķi un nevar kā
savulaik padomju laikos, kad desmit gados VISIEM bija jāprot tas, divpadsmit
gados – vēl kaut kas.

– Tieši tāpēc mēs
jaunizveidotajā komandā katram individuāli tiks normētas slodzes, atbilstoši
uzdevumi. Mums Jelgavā jau sen divreiz nedēļā visiem spēlētājiem ir
individuālais treniņš. Katrs pilnveido sevi tieši konkrētā izpildījumā,
teiksim, kuram nav pietiekami stiprs metiens, kurš slikti slido, viņš tieši to
arī cenšas uzlabot.

Visa metodika tiks virzīta uz
jaunā sportista individuālo attīstību. Laukums ir liels, sadalām to tā, lai
katrs individuāli varētu darboties, bet galarezultāts būs kopējs.

– Jaunajā komandā pamatu veidos jau esošā jelgavnieku
vienība?

– Noteikti, man jau ir divas
jelgavnieku maiņas. Konkurss būs pārējiem talantīgākajiem, gribošākajiem,
turklāt skatīsimies arī uz skolas liecībām. Tiem, kuriem atzīmes zemākas par 6,
var nemaz nemeklēt ceļu uz Jelgavu. Tiem, kuri vēlēsies pretendēt uz vietu
komandā, daudz kas jau jāprot.

– Ko vari piedāvāt iespējamajiem spēlētājiem, kuri
ieradīsies uz konkursu no Rīgas, Liepājas vai Daugavpils?

Blakus
hallei ir viesnīca, un trešais stāvs tiks nodots hokejistu rīcībā. Skolas arī
ir netālu. Protams, ideāli būtu, ja puiši nonāktu vienā klasē. Tad ideāli būtu
savienot treniņu procesu ar mācībām.

– Kas par to visu maksās?

– Daļējs finansējums tomēr
gulsies uz vecāku pleciem, taču gandrīz 90% maksās sponsors, Jelgavas dome un
halle.

– Šķiet, šis projekts domāts ilgtermiņā?

– Noteikti. Mums taču ir
jaunāku gadu spēlētāju komandas, kuru dalībnieki varēs papildināt jauno
vienību. Jaunākus dalībniekus negribējam aicināt šurp, jo tad viņi pārāk agri
tiktu atrauti no mājām. Mums ir ļoti labi divpadsmit trīspadsmit gadu veci
spēlētāji, taču viņu laiks vēl būs.

– Savukārt sešpadsmit gadu veci hokejisti, ja ne paši,
tad viņu vecāki pēta ģeogrāfijas atlasu, meklējot ceļus, uz kurām ārzemēm
doties. Kā pārliecināsi, lai viņi nedodas uz Zviedriju, Vāciju vai Kanādu, bet
gan – uz Jelgavu?

– Pienāks laiks, un mēs paši
dosimies gan uz Zviedriju, gan uz Kanādu. Mac`s
Tournament Calgari
 ir jauniešu ļoti
spēcīgs turnīrs, kurā ierodas vairāki simti skautu no Ziemeļamerikas. Sacīkstes
parasti ir Ziemassvētkos, piedalās labākās Ziemeļamerikas komandas un īpaši
uzaicinātās vienības no visas pasaules. Man pagaidām ir mutiska vienošanās ar
turnīra rīkotājiem, ka arī mēs tur piedalīsimies, lai dotu iespēju Latvijas
hokejistiem parādīt sevi skautiem. Lai, pienākot junioru vecumam, puiši varētu
pretendēt uz draftu un būtu atvērts ceļš augšup. Man prieks, ka Jelgavas
hokejistu vecāki iet vienā solī ar savām atvasēm un treneriem. Mēs uzticamies,
viens otru saprotam, un tas ir galvenais.

– Ja nu agri vai vēlu kāds tavu komandu pametīs,
sekojot skautu uzaicinājumam?

– Es būšu gandarīts. Taču izstrādāsim
kaut kādu mehānismu, lai slēgtu līgumu ar sportistu, kamēr viņi nav pilngadīgi,
vecākiem. Ja nākotnē hokejists noslēgtu profesionāļa līgumu, vismaz viens
procents atgrieztos mūsu klubā. Bet, ja esi cilvēks ar sirdi, palīdzēsi savam
klubam, kas tevi izaudzinājis, un tad pat nekādi līgumi nav vajadzīgi.

– Pēc gadiem trijiem šie spēlētāji beigs skolu. Viņu
nākotnei kaut ko vari solīt?

– Esmu pārliecināts, ka viņi
būs pietiekami augstas klases hokejisti, lai iekļūtu Amerikas un Kanādas
junioru līgās. Otrs ceļš – viņi varētu būt pamats Jelgavas meistarkomandai, kura
gan vēl nav, turpinot izglītību, jo tepat taču ir arī universitāte, kur iegūt
augstskolas diplomu. Ja būsim labākie, būs arī mecenāti, kuri vēlēsies, lai
puiši turpina karjeru. Ja ir cilvēki, kuri ir gatavi ieguldīt 10 miljonus
neesošā, principā cittautiešiem domātā komandā, kurā sākumā kodols gan būšot no
Latvijas izlases, vai neatradīsies citi, kas vēlēsies finansiāli veicināt mūsu
jauniešu hokeja augšupeju.

– Tevi nemulsina, ka pārējie treneri pārmetīs, ka
lepojies ar svešām spalvām?

– Vai kādam ir ar ko lepoties?
Katru gadu zaudējam, nevis uzvaram. Vien pateicoties Karsuma savulaik trīs
vārtiem, pateicoties šogad Enkuzena spēlei vārtos un Bukarta metienam, kaut kas
ir panākts. Taču plašā mērogā neesam neko ieguvuši. Ja sešpadsmit gadu vecumā
nekas nav noticis, nav iemesla lepoties. Varu vien lepoties ar savu darbu, ar
to, ko esmu panācis. Protams, paldies treneriem, kas paveikuši darbu, lai
puikas saprastu hokeju. Taču iesim tālāk!

Māra JURŠEVICA

Foto

Ceļā uz sapņa piepildījumu. Jelgavnieki apņēmības pilni kāpt meistarības kalnā

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports