Tiesības audzināt čempionu…
Kā
nepazaudēt jaunos talantus? Vai specializētajām sporta skolām nepieciešama
konkurence un Murjāņu sporta ģimnāzijai īpašs statuss? Sports turpina
diskusiju par jaunatnes sportu.Diskusijā
piedalās Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents Andris Kalniņš,
Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieks sporta jautājumos
Edgars Šneps, Latvijas Olimpiskās vienības vadītājs, LOK viceprezidents Žoržs
Tikmers, Murjāņu sporta ģimnāzijas direktora vietnieks sporta darbā Aldis
Teteris un Latvijas vieglatlētikas izlases galvenais treneris Edvīns
Krūms.
Sports:
Pieņemsim, ka jūsu priekšā stāv 12
– 14 gadus vecs talantīgs, apzinīgs, fiziski labi attīstīts skolnieks, kas
cieši apņēmies kļūt par olimpisko čempionu. Kādu ceļu jūs viņam ieteiksiet?
E. Krūms: Rīgā viņam nebūtu problēmu atrast vietu, kur darboties,
te ir četras sporta skolas, kuras labprāt talantu izaudzinātu par olimpisko
čempionu. Ja viņam jau būtu 25 gadi, par šo sportistu treneris sporta skolā vairs
nesaņemtu algu, bet abu attiecības paliktu lieliskas, jo panākums gūts abu
kopējā darbā.
A.
Teteris: Vieglatlētikā šajā jomā nav nekādu
problēmu.
Sports: Bet jau eventuālais čempions dzīvo, teiksim, Balvu
rajona visattālākajā pagastā?E. Krūms: Tieši Balvos ir ļoti labi vieglatlētikas treneri. Ir ne
viens vien piemērs, ka arī no maziem ciematiem jaunieši brauc uz tuvākajiem
centriem, lai sportotu.
Sports: Ar vieglatlētiku tātad viss ir kārtībā!A.
Teteris: Nebūt tā nav. Tiesa, katrā rajonā
sporta skolas savus uzdevumus cenšas veikt. Vispirms notiek jaunieša sākuma
sagatavošana, kas balstīta uz vispārējo fizisko sagatavotību, bet pēc tam
treneris cenšas atrast viņam piemērotākās vieglatlētikas disciplīnas. Pienāk
brīdis, kad attālā rajonā dzīvojošais sportists izvēlas Murjāņu sporta
ģimnāziju, kurā uzņem audzēkņus no astotās klases. Protams, ir arī iespēja
doties uz Rīgu un mācīties parastā skolā tur.
Sports:
Cik olimpiskie čempioni nākuši no
Murjāņiem?A.
Teteris: Noteikti ir viens olimpiskais
čempions, kurš nācis no vieglatlētikas, bet titulus ieguvis bobslejā. Tas ir
Jānis Ķipurs. Olimpiskā titula pretendents noteikti bija lodes grūdējs Jānis
Bojārs, vien tajā gadā PSRS boikotēja olimpiskās spēles, bet viņš stabili bija
pasaules labāko trijniekā.
E. Krūms: Atgriezīsimies pie tēmas par jauno
cilvēku, kurš grib kļūt par čempionu. No tāliem laukiem nākušam, protams,
labākā vieta treniņiem un mācībām ir Murjāņi. Būtisks ir ģimenes atbalsts.
Ž.
Tikmers: Tikpat svarīga ir sakārtota vide,
kurā bērns ar ģimeni, draugiem uzsāk sporta gaitas. Tāda eksistē tikai
atsevišķās vietās, taču lauku rajonos, ārpus megapilsētas, šie apstākļi ir tālu
no vēlamā. Daudzi perspektīvi sportisti, ar kuriem mēs saistām cerības tuvākajā
laikā, nākuši tieši no laukiem. Viņi ir mērķtiecīgāki, viņiem sākumā varbūt nav
bijuši tie labvēlīgākie apstākļi, taču ir vēlēšanās kaut ko sasniegt.
Sports: Tikmera kungs ir olimpiskais vicečempions airēšanā.
Šajā sporta veidā bērniem un jauniešiem vide ir sakārtota?
Ž.
Tikmers: To nevaram apgalvot. Bet ar šo
sporta veidu var nodarboties. Ir treneri, kuri aizvadīto desmit piecpadsmit
gadu laikā pierādījuši, ka spēj sagatavot mūsu sportistus par pasaules jauniešu
un junioru čempioniem.
Bet kas
notiek ar šiem atlētiem pēc tam? Kāpēc viņu pašlaik nav Olimpiskajā vienībā un
viņi necīnās par pieaugušo čempionātu medaļām? Manuprāt, spilgti izpaužas
atsevišķu sporta veidu, arī olimpisko, savstarpēja konkurence. Nodarbojoties,
piemēram, ar tenisu, sportists var ne tikai nokļūt olimpiskajās spēlēs un izcīnīt
medaļu, bet arī nopelnīt ģimenei, veidot karjeru un būt materiāli neatkarīgs.
Ir sporta veidi, kuros diemžēl šādu iespējas nav.
Sports: Ko iesākt sporta veidiem, ar kuriem nodarbojoties nav
iespējams gūt lielu finansiālu labumu?
Ž.
Tikmers: Domāju, ka bez iespējām nopelnīt
ir arī citi faktori, piemēram, iespēja sevi apliecināt. Iet ceļu, kuru gājuši
daudzi Latvijas airētāji. Tagad arī ir virkne atlētu, kuri ne par sprīdi nav
sliktāki par mums, kas startēja pirms trīsdesmit gadiem. Ceļš ir vaļā.
Sports: Kādēļ Pekinas spēlēs neviens neairēs?
Ž. Tikmers: Tā jau būtu detalizētāka saruna, kurā vajadzētu
uzaicināt trenerus no Murjāņu sporta ģimnāzijas, no Airēšanas federācijas.
Galvenais – nav nodrošināts pārejas posms no jauniešu, junioru vecuma uz
pieaugušo izlasi. Šajā periodā sportistiem, manuprāt, zūd motivācija. Tas ir
loģiski, jo jādomā par izglītību, par finansiālo neatkarību. Profesionāli
ikdienā nodarbojoties ar šo sporta veidu, diemžēl nav iespējams pilnībā
atrisināt sadzīves un izglītības problēmas. Tikai tad, ja sportistam ir
pietiekami bagāta ģimene, labvēlīgi sponsori, viņš var trenēties, nedomājot par
iepriekš minēto.
E. Šneps: Tikmera kungs ir labs piemērs. Viņš, savulaik
startējot, varbūt nav guvis lielu finansiālu labumu, toties ceļojot un piedaloties
daudzās sacīkstēs citās valstīs, paplašinājis redzesloku un licis pamatu savam
turpmākajam darbam. Svarīgi, ar kādu motivāciju nāc sportā. Ir vecāki, kuri
sūta bērnus uzspēlēt hokeju, realizējot savus nepiepildītos sapņus.
Ir
jaunieši, kuri nāk no laukiem, saskatot iespēju ar sportu izsisties dzīvē. Un
iespējas ir. Tiesa, tās varētu būt vēl labākas, jo nesaraujami saistītas ar
valsts ekonomisko situāciju, bet attīstība ir. Tas atkarīgs arī no sporta
veida, no konkurences, no federācijas aktivitātēm. Tās ir dažādās attīstības
stadijās.
Ž.
Tikmers: Svarīgs faktors ir vēlme. Lai tā
rastos, nepieciešams piemērs, kas nevar būt mācību grāmatās vai vēstures
lappusēs par 70 gadu seniem notikumiem. Piemērs vajadzīgs no šodienas. Ja
šodien vieglatlētikā ir Vasiļevskis, vingrošanā Saproņenko un Vihrovs, par šiem
sporta veidiem ir interese. Rīgā Olimpiskajā centrā man šķiet, daudziem bērniem
tiek atteikts apmeklēt vingrošanas nodarbības, jo grupas ir pilnas, un visi
grib strādāt zālē, kurā trenē olimpiskais čempions un vicečempions. Viņi ir
tepat līdzās. Airēšanā, manuprāt, šāda izdevība ir nedaudz palaista garām.
Jāgaida, kad veidosies nākamais airētāju vilnis, kad būs līderis – aiz viņa
noteikti nāks nākamie.
Sports: Kuri ir tie mīnusi, kas visvieglāk būtu pavēršami
pluszīmēs?
E. Šneps: Kur izglītība ir kvalitatīva un dārga, sports ir viens
no veidiem, kā tikt pie tās. Mums ir daudzi piemēri, kad uz ārzemēm brauc
studēt gan sporta spēļu pārstāvji, gan vieglatlēti. Latvijā tas vēl ir
evolūcijas stadijā, zinu tikai dažus
piemērus sadarbībai starp sportistiem un augstskolām. Pagaidām tas nav
ekonomiski interesanti, bet mēs no savas puses esam sākuši finansiāli atbalstīt
labākos studentus. Protams, vēl nevaram atrisināt visas problēmas, tomēr tie ir
soļi palīdzības virzienā.
A.
Teteris: Valstī jānodrošina saikne sporta
skola – Murjāņu sporta ģimnāzija – olimpiskā vienība. Ja katrs izdarīs savu
darbu, nākamajam posmam nebūs problēmu, un talantīgie atlēti nepazudīs.
Ž.
Tikmers: Manos sportista laikos nebija
augstvērtīga inventāra, nebija tik labu treniņu apstākļu, kādi ir tagad Murjāņu
filiālē Majoros, bet mums bija izcili rezultāti. Ar katru gadu situācija
uzlabojas. Ieguldām resursus, gribam, lai sportisti sporto. Pēc pirmajiem
nopietnajiem sasniegumiem šīs aktivitātes apstājas. Tāpēc nepieciešami stimuli,
un viens no tiem ir izglītība, jo to šobrīd ne visur var iegūt bez maksas.
Kamēr
nebūsim nodrošinājuši minimāli nepieciešamo atbalsta programmu – sporta bāzi,
inventāru, treneri, iespēju piedalīties sacensībās, stipendiju, nākamās darba
perspektīvas (atsevišķos sporta veidos mums ir labas iestrādnes ar Iekšlietu
ministriju un Aizsardzības ministriju), nekas nesanāks. Kur ir sistēma, tur
veiksmīgi attīstās konkrēti sporta veidi, cilvēki trenējas vairākus olimpiskos
ciklus.
A.
Kalniņš: Piemēram, modernā pieccīņa balstās
uz peldētājiem. Mēdz teikt – nav slēpošanas, nav biatlona. Tāpat var salīdzināt
ar peldēšanu un moderno pieccīņu. Interesanta ir virzība Eiropas
vispārizglītojošo skolu sistēmā. Piemēram, Anglijā, Polijā, Francijā, populāra
ir divcīņa, kurā katrs skolēns piedalās peldēšanas un skriešanas sacensībās.
Pie mums
šodien ne viens vien sporta veids vēlas iekļūt obligātajā skolu mācību
programmā. Īpaši liela interese ir par sporta spēlēm – futbolu, basketbolu,
volejbolu, florbolu…
Modernajā
pieccīņā nonāk vispusīgi sagatavoti cilvēki, ar atbilstošu nervu sistēmu,
kuriem ir spēja pielāgoties diviem cikliskiem un trijiem necikliskiem sporta
veidiem. Tas nav vienkārši. Atlēts, iespējams, atsevišķos sporta veidos
nesasniedz pasaules klases rezultātus, bet, saliekot kopā vairākus veidus, tas
var izdoties. Ļoti grūti tik kompleksā sporta veidā atrast atbilstošus atlētus
un sagatavot viņus. Iepriekš pieminētā divcīņa skolās veicinātu aerobo spēju
attīstību, peldētprasme gādātu arī par bērnu drošību.
Ž.
Tikmers: Modernā pieccīņa kopš
deviņdesmitajiem gadiem spējusi saglabāt sportistus, startējot visās
turpmākajās olimpiskajās spēlēs. Tas ir ļoti svarīgi. Bet vēl svarīgāk ir tas,
ka modernajā pieccīņā saglabāti treneru kadri, lai arī tas nav masveidīgs
sporta veids. Svarīgi, ka ir līderi, ir aktīvs darbs, ir treneri, kuriem
sportisti tic, un, kopā strādājot, iespējams sasniegt augstu rezultātu. Šis ir
ļoti veiksmīgs modelis, kuru daudzi var apskaust.
A.
Kalniņš: Mums bieži nākas dzirdēt
starptautiskās sacīkstēs – Re, kur latvieši atbraukuši! Mūs pazīst
bobslejā, kamaniņās, modernajā pieccīņā, vieglatlētikā, basketbolā, futbolā,
hokejā. Apsveicami, ka Latvijā ieviešam jaunus sporta veidus. Bet viņi, vēl
neko nepaveikuši, jau grib pretendēt uz valsts finansējumu. Līdz ar to zaudē
tie, kuriem šodien vajadzētu palīdzēt, kuriem ir sasniegumi.
Ž.
Tikmers: Gribētu oponēt. Mēs šodien varam
lepoties ar rezultātiem salīdzinoši jaunajos sporta veidos – BMX, šorttrekā,
skeletonā, kur sākuma stadijā ieguldījums no valsts un pašvaldībām bija ļoti
minimāls, kuri līdz ļoti augstai attīstības pakāpei nonākuši, pateicoties
privātajai iniciatīvai, federācijas darbam, pašvaldībām un sponsoriem, šobrīd
arī valstij.
A.
Teteris: BMX nekad nebūs ļoti masveidīgs
augstākās sporta meistarības līmenī.
A.
Kalniņš: Patlaban Federāciju padomē
reģistrējušās 76 sporta veidu federācijas, no tām olimpiskajās spēlēs
pārstāvētas nedaudz vairāk par 30.
E. Šneps: Valsts neizdomā – mēs kultivēsim, teiksim, softbolu.
Viņiem ir iespēja darboties, bet varbūt izaugs kā florbols – no nekā mums ir
valsts čempionāts vairākās līgās, un tajā brīdī valsts institūcijas vairs nevar
palikt malā.
A.
Kalniņš: Gribētu iemest akmeni Šnepa kunga
dārziņā. Cik basketbols mums naudu paņēmis?
E. Šneps: Bet paskaties, cik daudz cilvēku nodarbojas ar
basketbolu!
A.
Teteris: Šobrīd tie, kas ir tuvu tautas
sportam, uzskata, ka paies 10 gadu, un mums nebūs ko vest uz olimpiskajām
spēlēm. Jo mums visi spēlē. Bet diemžēl šīs spēles nav olimpiskajā līmenī.
A.
Kalniņš: Gan jau kādreiz būs.
A.
Teteris: Atgriezīsimies pie iepriekš
runātā. Domāju, ka šobrīd 11 līdz 15 gadu veco sportistu problēmas ir
visnopietnākās. Ja sakām, ka mums kaut
kur neiet, kā vajag vidējā un augstākajā sporta līmenī, tad jāraugās, kas
notiek sporta skolās. 2010. gadā būs pirmās pasaules jaunatnes olimpiskās
spēles. Runājam par 12 gadu veciem sportistiem un konstatējam, ka viņu
meistarība vēl nav vērā ņemama, bet spēlēs startēs 14-17 gadu veci atlēti. Ja
tikai 12 gadu vecumā bērni sāks trenēties, nevis agrāk, iznāks tā, ka uz
olimpiskajām spēlēm būsim spiesti forsēt, lai mēs kaut cik labi izskatītos.
E. Krūms: Bet vai mums vien vajadzīgs, lai mēs labi izskatītos?
E. Šneps: Staņislavs Olijars, ja nemaldos, savā pirmajā Eiropas
jaunatnes olimpiādē bija pēdējais, Prokopčuka tāpat neko tur nevarēja izskriet.
E. Krūms: Vasiļevskis arī neko nesasniedza.
E. Šneps: Tas vēl nav rādītājs, latvieši fizioloģiski attīstās
lēnāk.
E. Krūms: Domāju, problēma ir cita. Ja Murjāņu treneri strādā ar
skolēniem līdz 12. klasei.
A.
Teteris: Līdz 13. klasei.
E. Krūms: Viņu uzdevums ir, lai audzēkņi jaunatnes olimpiādē būtu
vismaz pirmajā sešniekā. Jo treneris zina, ka pēc skolas absolvēšanas
kopdarbības vairs nebūs. Sportists aizies uz Rīgu.
A.
Teteris: Konkrēts piemērs labai sadarbībai
ir Urtāns.
E. Krūms: Protams, ir izņēmumi.
A.
Teteris: Tie labākie īstenībā visi ir
izņēmumi.
Sports: Esam nonākuši pie jauniešu augsta līmeņa sacensībām.
E. Šneps: Notiek ģimnaziāde – starptautisks skolu čempionāts.
Mums jānodrošina trīs pamatsporta veidi – peldēšana, vieglatlētika un
vingrošana, kas ir sporta esence. Tās ir pamatzināšanas sportā, kas cilvēkam
jāprot izmantot mūža garumā. Viss pārējais ir improvizācija.
Domāju, ka
mūsu skolu sistēmai arī šādā veidā jārisina problēmas – jāveicina darboties
vispārizglītojošajai skolai. Latvijas Skolu sporta federācijai, kurā ir jauna
valde un prezidents, ir uzstādījums strādāt šajā virzienā, likt to par pamatu
un attīstīt daudzas lietas, kas to nodrošinātu. Ir Zemzara kauss peldēšanā,
notiks skolu krosi. Tie nav pietiekami kvalitatīvi, bet ir attīstības fāzē, un
pēc pāris gadiem to visu dzirdēsim pavisam citās skaņās.
Sports: Vai ir iemesls runāt arī par izmaiņām skolu mācību
programmā?
E. Šneps: Uzskatu, ka ārpusstundu fiziskās aktivitātes ir tās,
kas nosaka un nākotnē noteiks, vai skolēns veltīs savu dzīvi sportam vai
ne. Ir sporta skolotāju vidū izcilības,
kuras prot ieinteresēt jaunos cilvēkus un dod galveno pamatu. Divas vai trīs
sporta stundas nedēļā pa 40 minūtēm nespēj rosināt mīlestību uz sportu. Ja ir
sistēma ārpusstundu darbam, kurā iesaistīti visi, veidojot skolas sporta vidi,
būs arī nākamie čempioni. Daudzi sporta skolu mači notiek bez skatītājiem, bet
skolu sacensībās ir ļoti daudz līdzjutēju. Te arī veidojas skolas sporta šūniņa
un lokālpatriotisms. Vispārpieņemtais standarts nevar nodrošināt to, lai
skolēns nonāktu pie atziņas – sports man ir visai dzīvei. Tas jānodrošina
videi.
A.
Teteris: Piekrītu. Nevar likt mīlēt sportu,
ja tas nav ieaudzināts ģimenē, bērnudārzā un pamatskolā. Būtu svarīgi ik dienu
vismaz 40 minūtes iesaistīties fiziskās aktivitātēs. Vidusskolā īpaši meitenes
cenšas rast visdažādākos iemeslus, lai izvairītos sportot, jo viņām tā ir sveša
lieta. Vairums bērnu nav radināti sportot.
Sports: Ik pa laikam mūsu sarunā figurē Murjāņu vārds. Ceļš uz
augstiem sasniegumiem neizbēgami iet caur specializētajām sporta skolām, kuras
tiek pamatīgi kritizētas. Cik to ir?
E. Šneps: Valsts ir 12, bet ir vēl citas, kuras atbalsta
federācijas, arī pašvaldības līdzdarbojas. Šobrīd nav pilnīgi skaidrs, vienots
viedoklis un sistēma visos sporta veidos, lai pateiktu, ka visi var brīvi
konkurēt. Viss ir procesā. Nacionālās sporta padomes programmā tas ir noteikts
kā uzdevums. Domāju, ka Murjāņi šajā kontekstā ir būtisks elements.
Sports: Murjānieši apgalvo, ka viņiem nākotne neesot skaidra.
E. Šneps: Man bijušas sarunas Ventspilī, Kuldīgā. Ludzānieši grib
veidot internātu, audzināt prasmīgus handbolistus. Tam ir piemēroti apstākļi –
līdzās divas vidusskolas, sporta halle pa vidu. Izcili. Secinājām, ka viņi
varētu radīt konkurenci Murjāņiem. Ludzānieši – sporta dzīves vadītāji, sporta
skola, metodiskā apvienība – piedāvā izglītību, uzturēšanos, vien lūdz valsti
līdzfinansēt jauno sportistu ēdināšanu un braukšanu uz sacensībām. Tas ir
gandrīz tas pats pakalpojums, tikai sadarbībā ar pašvaldību, un izmaksā daudz
lētāk. Viņi vispirms strādās ar sava reģiona bērniem. Ja tur būs izcils
treneris, tad arī daudzsološs sportists no Liepājas, iespējams, dosies uz Ludzu.
Tas ir
aspekts, kas vēl daudz vērtējams. Esam tik daudz runājuši par to dažnedažādās
auditorijās, arī ar Murjāņu pārstāvjiem. Domāju, ka nepieciešams skats no
malas, analīze finansiālajam pamatojumam, lai nonāktu pie patiesības.
Pašvaldībai
jāorientējas uz kaut ko tādu, kas ir īpašs vienīgi Murjāņiem.
A.
Teteris: Piekrītu. Murjāņu audzēknim ir
augstāks statuss par valsts izlases dalībnieku – viņam ir 295 treniņu dienas
gadā, un viņš ir nodrošināts pilnībā. Jāpadomā, ja handbolam ir izredzes Ludzā
un valsts iedod finansējumu internāta veidošanai, vai handbols vajadzīgs
Murjāņos.
E. Šneps: Tas ir viens no virzieniem, kas ir diezgan skaidri
redzams, īpaši individuālajos sporta veidos. Komandu sporta veidi jāattīsta
tur, kur veidojas piramīda, kur sasaiste ar pašvaldībām, ar klubiem, ar
privātajām iniciatīvām. Nevar noliegt, ka Murjāņi nodrošina pietiekami lielu
kontroli jauniešu kritiskajā vecumā. Es kā bijušais basketbola internāta
audzēknis varu teikt, ka zinu, kāda ir izpratne un vēlme jaunajam cilvēkam, kas
uz ilgu laiku viens tiek lielpilsētā. Varētu strīdēties par to, ka Murjāņos
mācību darbs pakārtots sporta darbam. Tam it kā vajadzētu nodrošināt izaugsmi,
bet ir tik daudz citu faktoru, ka ne vienmēr tas ir noteicošais. Mācoties vispārizglītojošajā skolā, man
liekas, tikpat veiksmīgi var apvienot treniņus.
A.
Teteris: Noteikti nevar. Piemēram,
riteņbraucējiem ziemā jānobrauc 120-160
kilometri dienā. Var izmantot vienīgi dienas gaišo laiku, bet tad notiek
mācības. Pie mums var pārkārtot mācības citā laikā.
Sports: Runā, ka Murjāņos bāze nolietojusies, gandrīz
sabrukusi, daži pat uzskata, ka speciālās sporta skolas ir valsts līdzekļu
šķērdēšana…
A.
Teteris: Mūsu lielākā audzēkņu daļa ir
izlasēs, viņi braukā pa visu Eiropu. Atgriežoties viņi ir noskumuši, jo, kā
paši saka, esam atkal tajā miskastē. Nenoliegsim, ka mums ir smuks stadions,
kas pēc iespējas vairāk un labāk jāizmanto arī nacionālajai izlasei. Toties
ziemas treniņu apstākļi ir absolūti kritiski. Skolā koplietošanas telpās vēl ir
padomju laika krāsa un sarūsējušas ūdensvada caurules. Vienīgi internāts
izremontēts, toties mācību klases, zāle, kur trenējas četru sporta veidu
pārstāvji, ir briesmīgi.
E. Šneps: Ne jau šie apstākļi dod rezultātu.
A.
Teteris: Tas garantē audzēkņu nākšanu vai
nenākšanu pie mums. Patlaban Latvijas vieglatlētikā ir maza zvaigznīte – bijušo
vieglatlētu Ikaunieku meitiņa. Ņem jebkuru disciplīnu, arī daudzcīņā
viņa būs labākā. Runājām, ka viņai vajadzētu nākt uz Murjāņiem. Meitene bija
pie mums treniņnometnē, bet viņa saka – pie jums jau nekā nav!
E. Šneps: Kāpēc viņa neiet, teiksim, uz Kuldīgu, un valstij tas
izmaksātu divreiz lētāk?
A.
Teteris: Mums ir treneru trūkums, jebkurš
nevar augstā līmenī trenēt augstlēcējus, diska metējus, šķēpmetējus,
daudzcīņniekus. Labākajiem treneriem jāpiesaista labākie sportisti, lai būtu
labākais rezultāts.
E. Krūms: Nav jau viss tik labi. Piemēram Rīgā neviens sportists
vidusskolēns nevar atļauties trenēties divreiz dienā, kā ir Murjāņos. Bet
rīdzinieku vairums ir priekšā murjāniešiem. Šķēpmešanā, ne tikai daudzcīņā.
A.
Teteris: Par šķēpu nerunāsim. Te ir 50 %
murjānieši, 50 % pārējie valsts sportisti.
E. Šneps: Šī diskusija, kas sākās, ir atbilde, ka bez auksta
skata no malas nekā nebūs. Vajadzīga bezpersoniska analīze par rezultātiem, par
izmaksām, par pašvaldības interesi.
A.
Teteris: Tiešām, nepieciešams profesionāls
skats no malas, nevis tādu speciālistu, kas vakar ienākuši sportā un nu sāks
mūs mācīt.
A.
Kalniņš: Tādiem Murjāņiem, kādi tie ir
šodien, nākotnes nav. Kad pašvaldības izveidos savus sporta centrus ar tiem
sporta veidiem, kas iesakņojušies konkrētos reģionos, būs sabiedrības atbalsts.
Piesaistīs klubus, varbūt pirmo soli šajā lietā spers sporta spēļu pārstāvji,
internāts izveidosies Kurzemē, Kuldīgā. Līdz ar to Murjāņi būs kā Rīgas rajona
vai Siguldas novada sporta centrs. Siguldā paplašina internātu kamaniņu
sportam.
Kad
padomju laikos Maskavā Voicehovskis izveidoja peldēšanas centru, kurā bija arī
olimpiskais čempions Saļņikovs, reģionos treneri beidza strādāt, jo labākie audzēkņi
no Krasnodaras, Rostovas, Latvijas tika pieaicināti tur. Pārējie treneri
zaudēja stimulu strādāt. Murjāņi
atgādina miniatūru analogu.
Es domāju,
ka jādod iespēja dziļi elpot visai Latvijai sporta veidos ar valsts atbalstu
pašvaldībām, kas veidos internātus un sporta kompleksus. Kāpēc, piemēram,
Jelgavā nevarētu būt peldēšanas internāts? Labi, tur ir mīnuss – 25 metru
baseins, bet peldētājiem jātrenējas divreiz dienā, sagatavošanās periodā
jānopeld 12 kilometru. Līdz ar to mācīties skolā var sākt ap desmitiem rītā.
Ja
sabiedrība grib skatīties nākotnē, Rīgā jābūvē Nacionālais olimpiskais centrs,
kurā nonāk jau studējošā jaunatne. Te būtu manēža, baseins, treks, stadions,
būtu pieejama visa farmakoloģija, atjaunošanās ar nepieciešamo aparatūru utt.
Tiktu pieaicināti arī pasaules vadošie speciālisti, kuri strādātu ar mūsu
audzēkņiem.
Bet tur
nebūtu kā Murjāņos, kur jānokomplektē klase neatkarīgi no tā, vai jaunais
cilvēks ir sportists vai nav. Kā to panākt? – talkā ņemot Rīgas pašvaldību.
Šādi centri
ir visur Eiropā. Ja tā būtu arī pie mums, varētu sportam saglabāt 18-23 gadu
vecos atlētus. Šodien ar vienu centru Murjāņos bez vērā ņemamas konkurences ir
par maz. Būs konkurence, būs treneru tiekšanās pēc progresīvām zināšanām, būs
talantīgu sportistu nodrošināšanas iespēja.
Šodien
nevaram pateikt, kurā sporta veidā mums būs nākamais olimpiskais čempions.
Kuzminam šīs būs astotās olimpiskās spēles. Aiz viņa – vakuums. Bet varbūt
Rēzeknes rajonā, Daugavpilī vai Liepājā jau piedzimis bērns, kurš nākotnē būs
kā radīts šaušanai.
E. Krūms: Vieglatlētikā ir problēma. 12 gadu vecs bērns vēl var
izvēlēties – palikt sporta skolā vai ne. Bet 18 gados viņam jāizvēlas –
mācīties vai trenēties, jo Rīgā nav atbilstošas bāzes. Šāds Nacionālais sporta
centrs varētu šo problēmu risināt.
E. Šneps: Vieglatlētikas problēma numur viens ir atbilstoša
infrastruktūra Rīgā. Par to nevajadzētu pat diskutēt. Ja būtu kvalitatīva
manēža galvaspilsētā, ap to varētu veidot internātu un visu pārējo.
A.
Teteris: Mēs nomirsim dabīgā nāvē, jo mūsu
treneri nebūs mūžīgie cietēji. Šādos apstākļos, kādi mums ir, esmu sagatavojies
Jāni Bojāru, strādājot ar vaļinkiem kājās. Daļa sporta priekšnieku apgalvo –
būvēsim Murjāņos, taisīsim daudz ko. Citi saka – Kam tie Murjāņi vajadzīgi?
Šodien šeit strīdoties un debatējot, tā vien liekas, ka mēs tiešām neesam
nevienam vajadzīgi.
A.
Kalniņš: Tā jūs iedomājaties. Runa ir par
to, ka tādus Murjāņus Latvijā vajag piecus, sešus, septiņus dažādos sporta
veidos.
A.
Teteris: Tiksim galā ar vieniem. Un par to,
ko esam paveikuši, viegli pasmejas.
A.
Kalniņš: Kad notiek Latvijas olimpiāde, no
Rīgas pa reģioniem tiek izpirkti sportisti par kaut kādu mazu naudiņu, lai
varētu pārstāvēt kādu rajonu. Vai tā ir Latvijas sporta attīstība? Un vēl? Vai
ir vērts vecu buku remontēt? Uzbūvē jaunu vai privatizē un strādā kā
Tallinā.
A.
Teteris: Tā ir cita runa. Zinu, kā tur ir.
Uztaisīja internātu ar 12 sporta veidiem pēc vācu parauga.
A.
Kalniņš: Ko gribi piedāvāt Latvijai? Vien
Gaujas krastus un Murjāņus? Ko darīs Liepājā un citur?
E. Krūms: Internāts ir vajadzīgs, bet, ja būs konkurence, tas būs
vēl labāk. Kuldīgā uzbūvēja manēžu, kur nav vieglatlētikas, bet esmu
pārliecināts, ka pēc gadiem pieciem sešiem būs. Tāpat kā Ventspilī.
E. Šneps: Pašvaldības akumulē iespējamos resursus. Kuldīdznieki
jau interesējas, kā gūt atbalstu internāta izveidei, un pēc gadiem viņiem būs
labi vieglatlēti.
Sports
Žoržs
Tikmers: Lai rastos vēlme, nepieciešams
piemērs, kas nevar būt mācību grāmatās par 70 gadu veciem notikumiem. Piemērs
vajadzīgs no šodienas
Edgars
Šneps: Kur izglītība ir kvalitatīva un
dārga, sports ir viens no veidiem, kā tikt pie tās
Edvīns
Krūms: Rīgā neviens vidusskolēns nevar
atļauties trenēties divreiz dienā, kā ir Murjāņos. Bet rīdzinieku vairums ir
priekšā murjāniešiem
Andris
Kalniņš: Rīgā jābūvē Nacionālais olimpiskais
centrs ar manēžu, baseinu, treku, stadionu… Tā mēs sportam varētu saglabāt
18-23 gadus vecos atlētus
Aldis
Teteris: Nepieciešams profesionāls skats no
malas, nevis tādu speciālistu, kas vakar ienākuši sportā un nu sāks mūs mācīt
Foto:
Juris Bērziņš-Soms, Sports
Mēs šodien
pamatoti varam lepoties ar sasniegumiem salīdzinoši jaunos sporta veidos – BMX,
šortrekā, skeletonā, kur sākuma stadijā ieguldījums no valsts un pašvaldībām
bija ļoti minimāls, kuri līdz augstai attīstības pakāpei nonākuši, pateicoties
privātajai iniciatīvai, federācijas darbam
