Piecās vienādās krāsās
Dalībnieku
rekordskaitu – 205 valstu pārstāvjus – pulcēja pasaules olimpisko komiteju
asociācijas 16. ģenerālā asambleja Pekinā, kuras dienaskārtībā aktuālākais
jautājums bija par politisko situāciju ap gaidāmajām vasaras spēlēm.Šajā četru dienu
forumā, kas tradicionāli notiek reizi divos gados, visu nacionālo olimpisko
komiteju pārstāvji tiekas ar SOK prezidentu un izpildkomiteju. Latviju
asamblejā pārstāvēja LOK prezidents Aldons Vrubļevskis (attēlā no labās) un
ģenerālsekretārs Einars Fogelis, kurš atbildēja uz Sporta jautājumiem.
– Kādu vēstījumu
jums sniedza SOK prezidents?
– Vispirms notika
kontinentālo asociāciju sanāksmes. 49 Eiropas NOK pusi dienas diskutēja par
savām problēmām, gatavojoties nākamajām spēlēm. Tika runāts arī par tām
politiskajām aktivitātēm, kas mūsu kontinenta valstīs vērstas pret notikumiem
Ķīnā un Tibetā un tiek saistītas ar spēlēm Pekinā.
Kāda bija
eiropiešu nostāja?
– Tāda pati kā
visām 205 olimpiskajām komitejām. Olimpiskās spēles pieder sportam, cilvēcei
kopumā. Olimpiskās kustības ideāli ir nesavienojami ar politisko cīņu. Tieši
olimpiskā kustība ir tā, kas nojauc sienas un veido tiltus starp atšķirīgām
valstīm un iekārtām.Situācija Eiropā ir
dažāda. Piemēram, Francijā ir ļoti liels mediju spiediens uz sportistiem,
pieprasot pat boikotēt spēles. Francijas NOK ziņoja, ka vairāki atlēti pat esot
spiesti turpināt gatavoties Pekinas spēlēm ārzemēs. Savukārt Vācijas Olimpiskā
konfederācija, kurā ietilpst NOK un federācijas, nākusi klajā ar aicinājumu
sportistiem brīvi paust savu viedokli, protams, olimpiskās hartas ietvaros.Pēc tam vesela
diena tika veltīta kopējām diskusijām par situāciju, kāda veidojas ap olimpisko
kustību. Daudzi spēki pasaulē šobrīd cenšas olimpisko spēļu ideju izmantot savu
politisko mērķu sasniegšanai. Tika pausta vienota nostāja pret mēģinājumiem
olimpiskās spēles politizēt.
Nav dzirdēts, ka
lielie ekonomiskie grupējumi vai valstis, kuru vadītāji izsaka mājienus par
spēļu boikotu, būtu gatavas aizvērt savas ražotnes vai izvākt investīcijas no
Ķīnas. Tas ir divkosīgi – politisku ideālu vārdā atņemt sportistiem iespēju
realizēt savu mūža sapni piedalīties olimpiskajās spēlēs un tajā pašā laikā,
Tibetu ne ar pušplēstu vārdu nepieminot, Ķīnā taisīt sekmīgu biznesu.
– Olimpiskā kustība
nedzīvo akvārijā un sabiedrības, arī politikas ietekme ir neizbēgama!
– SOK prezidents
Žaks Roge atgādināja, ka pirms septiņiem gadiem Pekinai piešķirot tiesības
rīkot spēles, tika uzsvērta nepieciešamība Ķīnā uzlabot stāvokli cilvēktiesību
jomā. SOK uzskata, ka šīs spēles ir katalizators, lai pasaulē par šīm lietām
runātu un cīnītos. Joprojām tiek pausta cerība, ka situācija uzlabosies un ka
pasaules sabiedrībai Ķīnas valdība dos iespēju iepazīties ar objektīvu
neatkarīgu informācijas avotu ziņojumiem arī par stāvokli Tibetā.
Tika analizēta
situācija, kāda ap olimpisko kustību izveidojās pēc Maskavas un Losandželosas
spēļu boikota un kuru ar rūgtumu sirdī atceras ne viens vien Latvijas sportists.
SOK atlētu komisijas pārstāvis Sergejs Bubka lūdza darīt visu, lai neļautu šīs
spēles izjaukt. Viņš izrēķinājis, ka no visiem olimpiešiem tikai 15 procentiem
rodas iespēja startēt vēl vienās spēlēs.
– Interesants
paradokss. Huanu Antonio Samaranču par SOK prezidentu ievēlēja Maskavā, un viņš
bija tas, kurš panāca, lai boikots tiktu izbeigts un lai politiskie pretinieki
olimpiskajā kustībā tiktu samierināti. Burtiski Samaranča prezidentūras pēdējās
dienās un atkal Maskavā 2001. gada jūlijā par olimpisko spēļu galvaspilsētu
tika izraudzīta Pekina. Pat Žaks Roge atzīst, ka olimpiskajai kustībai atkal ir
krīze.
– Roge pateica arī,
ka SOK ir pārcietusi daudz lielākas vētras, izgājusi cauri diviem pasaules
kariem, tomēr spējusi sevi ne tikai saglabāt, bet arī attīstīt.
– Bija jūtamas
kādas iezīmes, kā situāciju uzlabot? Pat olimpisko lāpu cauri Eiropas
demokrātijas zemēm vairs nav iespējams godam aiznest līdz spēļu norises vietai.
Ko darīt? Celt vēl lielāku žogu ap olimpiskajām spēlēm?
– Olimpiskās
kustības mērķis ir žogus noārdīt, ne būvēt. Papētot ziņojumus par olimpiskās
solidaritātes programmu izpildi, pārsteidz, cik milzīgs darbs veikts Āzijā un
Āfrikā, būvējot kopējus olimpiskos centrus, izglītojot trenerus un sportistus,
iesaistot ļoti plašas masas olimpismā. Pērn tika atbalstīta Roges ideja rīkot
pasaules jaunatnes olimpiskās spēles, kurās paredzētas ļoti plašas kultūras un
izglītības programmas. Šo spēļu dalībnieki savās zemēs savu vienaudžu vidū
atgriezīsies kā olimpiskie sūtņi, izplatot tālāk olimpisko ideoloģiju.
– Pat ja visa
pasaule pazīs olimpiskās idejas, tas neizslēgs nepieciešamību protestēt pret
vardarbību Tibetā!
– Protams.
Jautājums jau ir tikai pret ko un kurā vietā protestēt. Cilvēktiesības Tibetā
un olimpiskā lāpa ir divas dažādas lietas. Pats Tibetas garīgais līderis
Dalailama ir lūdzis toleranti izturēties pret olimpiskajiem ideāliem, olimpisko
lāpu un neboikotēt olimpiskās spēles. Mūsu tauta piedzīvojusi tibetiešiem
līdzīgus un ļoti sāpīgus cilvēktiesību pārkāpumus. Bet, atbalstu sniedzot,
neizmantosim olimpisko kustību! Ir arī citas iespējas.
– Aicinot uz
spēļu boikotu, notiek vēršanās nevis pret Ķīnu, bet pret olimpisko kustību!
– Tieši tāds arī
bija kopējais ģenerālās asamblejas viedoklis.
– Olimpiskajos
apļos ir visas piecas krāsas. Tiklīdz kāda tiks atzīta par labāku, olimpiskā
ideja būs mirusi!
– Jo spēles vairs
nespēs vienot sportā arī ideoloģiskus pretiniekus.
– Tika runāts
arī par ierobežojumiem spēļu laikā sportistiem nodarboties ar politisko
propagandu?
– Šādu aizliegumu
paredz olimpiskā harta. SOK Pekinas spēlēm sagatavos hartas 51. panta 3. punkta
skaidrojumu. Šis dokuments starp citu sportistiem aizliedz kurināt arī
starpnacionālo un rasu naidu. Tajā pašā laikā SOK uzsver, ka tiek respektēta
sportistu vārda un uzskatu brīvība.
– Savus
politiskos uzskatus viņi var paust ārpus spēlēm?
– Nekādu problēmu.
– Mūsdienu
spēles atšķirībā no senajām karus apturēt nespēj, toties var vismaz sporta
laukumos vienot karojošo valstu sportistus.
– Un parādīt
pasaulei karu bezjēdzību.
Dainis CAUNE
Foto: Juris Bērziņš-Soms,
Sports
