Ziedi un saknes

Neilgi
pirms savas simtās jubilejas nebūtībā aizgājis sporta klubs Marss.
Organizācija, kas Latvijas sporta vēsturē ierakstījusi ne tikai dižu
riteņbraucēju vārdus vien.1907. gadā grupa turīgu latviešu amatnieku (galdnieks Ēvalds Vilsons, juvelieris Roberts
Valdmanis, podnieks Kārlis Vibots u.c.)  nodibināja sporta biedrību Marss, kas kļuva par otro lielāko un ietekmīgāko latviešu sporta organizāciju. Dažu mēnešu laikā Marsā iestājās gandrīz 200 sportot gribētājuGadu vēlāk biedrība par saziedotiem līdzekļiem iegādājās zemes gabalu Pēterburgas šosejā 22 (tagad Brīvības gatvē 207), un Kārļa Meņģeles vadībā uzcēla velotreku, arī saimnieciskajai darbībai nepieciešamās ēkas. Visi būvdarbi tika veikti pašu amatnieku rokām. Viens no galvenajiem būvju finansētājiem bija Berga bazāra galdnieku darbnīcas īpašnieks Ēvalds Vilsons, kurš ilgus gadus darbojās arī biedrības vadībā.
Nosaukumi
un laika zobs
Biedrībā Marss riteņbraukšana nebija vienīgais sporta veids. Sacentās arī spēkavīri, vieglatlēti, bumbotāji, ziemā darbojās slidotava. Sportošana zēla un plauka.Šogad kopš 1. aprīļa riteņbraukšanas kluba Marss statuss mainījies (treka konstrukcijas tika nojauktas
jau krietni agrāk), jo atbilstoši Rīgas domes lēmumam notika kluba Marss un veloskolas Baltika
apvienošana, izveidojot jaunu struktūras vienību – Rīgas Riteņbraukšanas skolu ar bāzes mītni Pārdaugavā. Pēc II pasaules kara, mainoties varām, Marss tika izskausts no biedrību un klubu sarakstiem, laika gaitā to pārdēvējot dažādos citos nosaukumos – te par Daugavas CRK, te
bez likteņupes nosaukuma. Vēsturiskais nosaukums tika atgūts pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Laika zobs sagrauza vairākkārt atjaunoto treka celiņu, skatītāju tribīnes ar vēsturisko širmīti virs līdzjutēju galvām, līdz pienāca īpašuma liktenīgā dalīšana, kas treka riteņbraukšanai beidzās ar pilnīgu fiasko.    

Presinga
vēsture

1909. gadā iegādātajam zemes gabalam Brīvības gatvē 207 virsīpašuma tiesības tika saglabātas Rīgas pilsētai. No 1945. gada šo sporta bāzi izmantoja un uzturēja sporta biedrība Daugava, kopš 1991. gada – Rīgas Vidzemes priekšpilsētas Skolu valde. Riteņbraukšanas kluba Marss
saimniecisko darbību nodrošināja Rīgas some.

Šis zemes pleķītis Ropažu ielas un Brīvības gatves sadurē kļuva par  ļoti iekārojamu objektu citiem. Un tika darīts viss, lai to riteņbraucējiem atsavinātu. Akurāt pirms desmit gadiem Valsts Nekustamo īpašumu aģentūra (VNĪA) izdarīja pirmo spiedienu, pieprasot Skolu valdei, respektīvi – Rīgas domei par īpašumu Brīvības gatvē 12 000 latu
nomas maksu gadā, brīdinot, ja neatradīšoties finanses nomas maksai, būšot klienti, kuriem šāda summa nav problēma, un pēc trim mēnešiem nomas īpašums tikšot privatizēts. Tas viss notika pēc tam, kad Rīgas dome lūdza Ministru kabinetu  bez atlīdzības nodot 1004 nekustamos īpašumus, tajā skaitā teritoriju Brīvības gatvē 207 pašvaldības funkciju nodrošināšanai.

Pēc
tam notika brīnumainas lietas. Pēc VNĪA iniciatīvas, neinformējot Rīgas domi, īpašums tika ierakstīts Zemesgrāmatā uz valsts vārda Finanšu ministrijas personā, ļaujot īpašumu nodot VNĪA pārvaldījumā.

Likumi stiprajiem

Sākās tiesas darbi starp Rīgas domi un Finanšu ministriju,
piedaloties trešajai personai – riteņbraukšanas klubam Marss par īpašuma tiesību atjaunošanu atbilstoši piederībai. Piecu gadu laikā notika 12 tiesu sēdes dažādās instancēs, taču tikai dažās no tām atmirdzēja cerību stariņš prasības ierosinātājiem. Un tikai tāpēc, lai sagādātu vēl kādu žūksni izziņu. Tā nu beigās iznāca, ka VNĪA uzvarēja, tiesu duelī iesaistot spēcīgus advokātus, kuru galvenais trumpis bija satriecošs – tas
tiekot darīts valsts interesēs. Runa, protams, ir par teritorijas atsavināšanu. Arī Augstākās tiesas senāts nelēma par labu Rīgas domei un riteņbraukšanas klubam Marss.

Garajā tiesāšanās procesā uzvarējušas valsts intereses. Kā tas izpaudīsies? Kas tiks būvēts Brīvības gatvē 207? Par to nav informācijas ne bijušajiem tās mītniekiem, ne presei. Vien varam nojaust – pirms
buldozers brauks uz laukuma, simtgadīgās liepas diezin vai tiks saudzētas.

Gaišās
atmiņas

Alfreds Ruks bija viens no biedrības Marss dibinātājiem. Gados vēl ļoti jauns, ātri apguva organizatoriskā darba iemaņas, čakli sportoja un guva teicamus panākumus soļošanā, 1913. gadā kļūstot par Viskrievijas I olimpisko spēļu uzvarētāju Kijevā, pēc gada izcīnot kārtējo zelta godalgu Baltijas guberņu čempionātā. Piedalījies Stokholmas (1912) un Parīzes (1924) olimpiskajās spēlēs.

Par Alfredu Ruku stāsta viņa meita Inta Prauliņa (bijusī volejboliste ar neapskaužamu likteni), kas 82 gadu
vecumā joprojām saglabājusi gaišu atmiņu: „Tēvs bija ļoti ģimenisks cilvēks, kaut arī daudz laika veltīja sabiedriskajam darbam sportā. Bija LOK loceklis, palīdzēja Jānim Daliņam, kuru uzskatīja par savu sporta dēlu. Jānis viņam, visai mūsu ģimenei bija elks. Tēvs man
bija vīrieša ideāls – kādam jābūt pilsonim, darba cilvēkam. Viņš nebija kapitālists, vienkārši ierēdnis. Cēla māju, darbā iesaistot arī ģimenes
sievietes. Marsā bija plaša profila speciālists. Strādāja par uzraugu, bet veica arī citus darbus, kur vien bija roka jāpieliek. Gāju uz sacensībām trekā. Taču visbiežāk Marsā ierados, kad mači jau bija beigušies, un es mierīgi varēju lasīt liepziedus tējai."

LOK kadru kalve

Marsā izauga ne tikai labas klases riteņbraucējs, bet arī basketbolists, ātrslidotājs, peldētājs, vieglatlēts, šāvējs un ūdenspolo spēlētājs Roberts Plūme, biedrībā iestājoties jau 15 gadu vecumā. Viņš piedalījies gan ziemas, gan vasaras olimpiskajās spēlēs – 1928. gadā slēpošanā, 1924. un 1928. gadā riteņbraukšanā. LOK prezidents un Latvijas sporta organizāciju apvienības priekšsēdētājs 1933. un 1934. gadā.

Ar Marsa svētību
1921. gadā 
notika arī vēsturiskā pilnsapulce, kurā par Latvijas Olimpiskās komitejas pirmo prezidentu izvirzīja Jāni Dikmani, kurš XX gadsimta rītausmā riteņbraukšanā bija izcīnījis vairāk nekā 50 goda zīmju. Gadu vēlāk Dikmani apstiprināja izvirzītajā amatā, kurā viņš strādāja līdz 1933. gadam. Viņš paralēli darbojās arī citos augstos sporta amatos, SOK locekļa pienākumu
pildīšanu ieskaitot.  

Marsā izaugušas daudzas izcilas riteņbraukšanas personības arī pēc II pasaules kara, sešdesmitajos, septiņdesmitajos un 
astoņdesmitajos gados – Imants Bodnieks, Baiba
Morzika-Caune, Dzintars Lācis, Dainis Liepiņš, Gaļina
Aleksandrova, Jānis Deisons, Faris Kučinskis, Ivars Eiduks un daudzi citi.

Šim sarakstam turpinājuma
nebūs. Lai gan – cerības ir vienmēr.

Gatis ĶĪSIS

Foto

1.Vienmēr formā. Alfreds Ruks pirms starta kārtējās sacensībās

2. Marsieši pirmajā starta rindā. Priekšplānā (no kreisās) Vitolds Savičs, Andrejs Apsītis, Roberts Plūme

3. Universiālis. Roberta Plūmes daudzpusība sportā bija apbrīnojama

4. Ar savu karogu. Atklāšanas parādes priekšgalā cilvēks ar Marsa karogu rokās

5. 1913. gads. Marsa trekā sacenšas grupas braucēji. Vadībā Blumbergs

6. Latvijas I Olimpiskā komiteja. Pirmajā rindā piektais no kreisās prezidents Jānis Dikmanis, aizmugurē
trešais no kreisās sekretārs Alfreds Ruks

7. Astoņdesmitie gadi. Marsa skatītāju tribīnēs brīvu vietu nav. Publika jūsmo par
izcilo staieri Ivaru Eiduku, kurš grupas braucienā līderis

P.S. 5. attēls no Ernesta Pūces kolekcijas, visi pārējie no
Intas Prauliņas kolekcijas.