Lielā ikdiena
Nākamnedēļ
sāksim dzīvot citā Latvijā, kurā būs 109 novadi un deviņas pilsētas. Tiesa,
līdz 1. jūlijam vēl funkcionēs līdzšinējais administratīvi teritoriālais
dalījums. Bet dzēšgumija kopā ar neziņu jau staigā pa karti, un šī ir pēdējā
iespēja Ēvaldu Gobu intervēt kā Rīgas rajona sporta dzīves vadītāju.
Šo funkciju viņš
veicis 27 gadus no vietas, un Rīgas rajona pēdējo sporta spēļu uzvarētājus
Ēvalds Goba apbalvo Siguldas slimnīcas svaigi rekonstruētajā administratīvajā
korpusā.
– Slimnīca
sportistu godināšanai izvēlēta simboliski?
– Var teikt arī tā.
Īpaši veseli mēs nejūtamies ne sportā, ne ekonomiskajā dzīvē. Te ir
reanimācijas nodaļa, kurā arī sportam būs jānonāk. Ceru, ka ne uz ilgu laiku.
Tiesa, arī slimnīcai par savu likteni vēl skaidrības nav. Pragmatiski runājot,
Siguldas novads šajā pārejas periodā ir rajona funkciju pildītājs, un slimnīcai
ir piemērota konferenču zāle.
– Tātad vakars
klāt?
– Nē, Rīgas rajona
teritorijā sporta dzīvei vakars nebūs. Visās pašreizējās 23 pašvaldībās ir
sporta dzīves vadītāji. Un, ja pagastā ir cilvēks, kas ar sportu ņemas, tad arī
tā uguns kuras, un nauda malkai, tagad varbūt tādām mazākām pagalītēm, atrodas.
Jo cilvēki grib sportot. Bāzes ir sabūvētas. Pēdējo atklās Zaķumuižā. Tā būs
jau otrā sporta zāle mazajā Ropažu novadiņā! Viena ir Ropažos pie vidusskolas,
otra būs pie Zaķumuižas pamatskolas.
– Tad jau būsi
diezgan daudz sakaitējis nākamajiem pašvaldību vadītājiem, viņu ļaudis
pieradinot sportot un liekot par sportu tērēties…
– Daži tieši tā arī
smej. Pat šogad rajona pēdējās sporta spēlēs piedalījās itin visas 23
pašvaldības. Programmā bija 14 sporta veidi, deviņi – ieskaitē, lielākā daļa
startēja gandrīz visās sacensībās. Atsaucība bija liela. Ja cilvēks sporto
šogad, kāpēc, lai viņš to negribētu darīt nākamgad? Viņš turpinās iet uz sporta
zāli, un jaunās pašvaldības jaunajam vai varbūt tam pašam vecajam vadītājam
vajadzēs kādu santīmu atrast, lai tā zāle būtu vaļā. Nepietiek pašvaldībām
šobrīd līdzekļu degvielai. Sportisti paši samet naudiņu, noīrē busu un brauc uz
mačiem. Tiesa, agrāk, piemēram, Rīgas rajona čempionāts volejbolā ilga četrus
mēnešus, un finālā cīnījās komandas, kurās puse spēlētāju bija valsts
meistarsacīkšu laureāti. Šogad sadalījām turnīru pa grupām, pa zonām, lai izmaksas
mazākas. Noskaidrojām čempionu ātrāk. Paši volejbolisti nemaz tik priecīgi par
to nav. Agrāk mēs pusgadu varējām spēlēt, tagad viss beidzas pārāk ātri! Viņi
saka.
Līdzšinējiem
pašvaldību vadītājiem bija grūti man atteikt. Ropaži – Antons Cibuļskis, bijušais
PSRS izlases dalībnieks soļošanā. Kad sāku strādāt Rīgas rajona Vārpā,
viņš startēja manā komandā kā sportists. Normunds Breidaks Ādažos, Tālis
Puķītis Siguldā… Es rajonā sāku strādāt tik jauns, ka viņi vēl bija aktīvi
sportisti. Tā, gadiem ejot, mēs kopīgi darbojamies.
– Rajona sporta
spēļu programmā bez tādiem tautiskiem sportiem kā šautriņu mešana, novuss,
dambrete ir arī florbols, volejbols, telpu futbols, peldēšana, kross…
Pašvaldības brauc cauri uz skolēnu rēķina?
– Tiešām nē. Rajona
sporta spēlēs varēja startēt tikai tie, kas dzimuši ne vēlāk kā 1992. gadā,
tātad, sākot no septiņpadsmitgadīgajiem. Mums skolēniem paralēli notiek savas
sacensības. Turklāt ieviest šo vecuma cenzu bija pašvaldību iniciatīva. Viņi
nav ieinteresēti, lai novada ļaudīm sports beigtos līdz ar skolas absolvēšanu.
Garkalnes novada
padomi vada Juris Silovs, regbija kluba Miesnieks prezidents,
sportists. Un Latvijā vienīgais starptautiskiem noteikumiem atbilstošais
regbija laukums tagad ir Garkalnē, Upesciemā. Noteikti palīdz arī tas, ka
rīkojam rajona pašvaldību darbinieku sporta spēles. Ar nosacījumu, ka startē
autentiski pagastveči un viņu ierēdņi, nevis dārznieki, kā tas bija
sākumā, kad komandās gadījās pat pa dažam svaigam olimpietim. Šos pasākumus
centāmies rīkot jaunās sporta bāzēs. Lai visi zinātu, kādas vēl iespējas rajonā
radušās un lai paši padomātu, ko savā pusē var šajā ziņā padarīt. Es nesaku, ka
šis bija galvenais faktors, tomēr arī tas ietekmēja sporta bāzu celtniecības
bumu rajonā. Kurš kādreiz varēja iedomāties, ka Guntis Liepiņš Sējā pie mazās
skoliņas uzcels sporta kompleksu ar internātu trīsdesmit vietām!
– Un ir, kas
tajā dzīvo un sporto?
– Ir, ir. Vispirms
jau murjānieši. Turklāt vietas jārezervē laicīgi. Jo uz turieni brauc igauņi,
somi brauc… Divvietīgi numuriņi ar visu ēdināšanu, blakus sporta zāle ar 12 m
augstiem griestiem, var rīkot starptautiskus mačus volejbolā. Tikai skatītājiem
nav 500 sēdvietu…
– Iznāk, sporta
dzīves organizēšana rajonā ir sporta kā produkta veiksmīga menedžēšana!
– Protams. Tikai
tas prasa laiku un pacietību. Salas pagastā Spuņciemā viņi ilgi domāja… Zini,
kāds viņiem tagad ir sporta komplekss? Gandrīz septiņdesmit metrus gara sporta
zāle! Tāda pati kā Mālpilī. Ķekavas florbolisti uz turieni brauc spēlēt savas
svarīgākās spēles.
– Kas tur notiek
tad, kad florbolisti nespēlē?
– Tad, piemēram,
spēlē rokasbumbu. Jūrmalas Sportam tā ir mājas vieta. Jūrmalā jau nav
nevienas tādas zāles. Basketbolisti šo halli iecienījuši… Ar 1. jūliju šo
sporta kompleksu pārņems Babītes novads, kuram centrā pie skolas ir tikai mazā
zālīte 36×18 m. Tagad būs kārtīga halle. Protams, ar visu kredītu.
– Ko viņi darīs
ar kredītu?
– Atmaksās. Zāle
tiks izmantota, bērni jau turpinās dzīvot gan Spuņciemā, gan Babītē, un
jūrmalnieki handbolu arī spēlēs.
– Tā tu tos
pašvaldību vadītājus esi iebarojis…
– Bet ēdiens ir
veselīgs, nekādas aizliegtās vielas nav piedāvātas! Mūsu moto ir – veselīgs
brīvais laiks! Rajona budžetā tieši sportam naudu paredzēt nevarēja, kultūrai
varēja. Šie izdevumi iekļāvās sadaļā – brīvais laiks, pie kura vienubrīd tika
skaitīta pat reliģija. Viss kopā – baznīca, kapi un sports…
– Nemitīgi
piemini pa kādai jaunai sporta zālei. Kas vēl rajonā sportam sabūvēts?
– Vai dieniņ! Ka
tik kādu neaizmirstu. Pēdējo sporta kompleksu – 1. augustā atklās Zaķumuižā,
bet peldbaseina tur nebūs. Peldbaseinu nupat nodeva ekspluatācijā pie Olaines
2. vidusskolas – 4 celiņi, 25 m. Šogad darbu sāka lielais Mālpils sporta
komplekss – ar peldbaseinu, ar lielo zāli, ar aerobikas un cīņas zālēm, tur
taču izauga olimpiskie cīkstoņi Jansoni, diemžēl Tālis Ģēvele tagad tur par
treneri vairs nestrādā. Tad nodevām sporta zāli pie Allažu skolas.
Pērn – Salaspils
stadions, 12 skrejceļi, starptautiskiem noteikumiem atbilstošs. Vēl tajā pusē –
peldbaseins pie Ulbrokas vidusskolas. Sigulda jau deviņdesmitajos gados pirmā
pamatskolai uzbūvēja jaunu sporta zāli. Krimuldā rekonstruēts peldbaseins.
Saulkrastos uzbūvēta lielā sporta zāle, kurā arī Barons/LMT trenējas.
Ādažos vēl nav līdz galam pabeigts stadions, bet pirms diviem gadiem ar
peldbaseinu, aerobikas un cīņas zālēm pielikām punktu kolhoza laikos sāktajam
kompleksam. Mārupē ir trīs sporta zāles… Rajonā ir vairāk nekā 220 tā saucamo
sporta objektu, no tiem 150 pieder pašvaldībām.
– Nav par daudz
sabūvēts?
– Nē. Domas mazliet
dalās par Mālpili. Bet, galu galā, ja paskatās pāri Rīgas rajona robežām uz
Nītaures, Zaubes pusi, tur taču nav nekā! Tagad šim apvidum ir viens liels
centrs. Sporta būvju noteikti nav par daudz.
– Zināms, cik
Rīgas rajonā ir aktīvo sportotāju?
– Aptuveni 170 000
Rīgas rajonā deklarējuši savu dzīvesvietu. Mēs rēķinām, ka no tiem sporto 7-8
procenti. Rajonā ir 93 sporta organizācijas, ieskaitot trīs sporta skolas, un
apmēram 230 sporta darbinieki. No tiem kādi 50 treneri, kurus algo ne tikai
sporta skolas, bet arī pašvaldības. Piemēram, Mārupē ir septiņi treneri, kas
arī strādā ar bērniem.
– Jums jau
izdevīgi. Krietna daļa iedzīvotāju strādā Rīgā, guļ rajonā un nodokļus maksā
jums.
– Drīzāk otrādi.
Diezin vai pat puse no tiem, kas guļ Pierīgas pļavās, tajās arī ir
deklarējušies.
– Pašvaldības
balsta arī lielo, olimpisko sportu!
– Protams. Turklāt
pašvaldību loma parasti netiek novērtēta. Visi čempioni sākuši sportot savā
pagastā, savā skoliņā. Pēc tam federācijas nāk pie mums ar vēstulēm – lūk, tāds
un tāds jūsējais iekļauts valsts izlasē startam pasaules čempionātā, gatavojas
olimpiskajām spēlēm, lūdzu, palīdziet! Rīgas rajonā mums pat šādiem nolūkiem
bija izveidots īpašs sporta atbalsta fonds. Padomei mēnesī četrus piecus tādus
iesniegumus nereti nācās izskatīt, un savējos tiešām centāmies atbalstīt. Ne
jau tikai olimpiskajos sporta veidos. Arī roku cīņās vai autosportā.
Cepuri nost,
augstas klases sportistu priekšā! Viņi parasti savu pašvaldību neaizmirst.
Gunta Baško rajona čempionātos ir cīnījusies par Olaini, un Aija Brumermane
vienmēr pārstāvējusi Saulkrastus, tikai šogad līgums ar TTT viņai to liedza
darīt.
– No ziemas
sporta pārstāvjiem jums laikam nav vienīgi biatlonistu?!
– Pat Sandis
Ozoliņš ir dzimis siguldietis, un mūsu rajonā dzīvo gan Znaroks, gan Beresņevs.
Tomēr savu čempionātu hokejā nerīkojam. Ir amatieru komanda Olainē, kas braukā
uz Jelgavas čempionātu. Piņķos puikas spēlē, siguldieši – Valmierā…
– Rīgas rajonā šobrīd
vēl ir 23 pašvaldības, nākamnedēļ vairs būs tikai 17. Kas pazudīs no kartes?
– Allaži aiziet pie
Siguldas. Vangaži apvienojas ar Inčukalnu. Krimulda izplešas, pievienojot
Limbažu Lēdurgu. Salas pagasts pievienojas Babītei, Olaines pagasts – Olaines pilsētai,
Baloži un Daugmale – Ķekavai.
– Izskatās, ka
būs diezgan stingri novadiņi.
– Arī līdz šim
visas Rīgas rajona pašvaldības izlīdzināšanas fondā maksājušas citiem.
– Visi bija
pieraduši regulāri savstarpēji mačoties dažādās rajona sacensībās. Tagad nekā
vairs nebūs?
– Jāsagaida 7.
jūnija rīts un tad jāpalūko, kā te apkārt viss izskatīsies. Šajās vēlēšanās nav
neviena novada, kurā nebūtu vismaz pieci saraksti…
Vēl jau rajona
komanda jāaizved uz Latvijas jaunatnes olimpiādi. Tad pagaidīsim, lai pa vasaru
viss nostājas savās vietās, un rudenī sarīkosim pirmās spēles jaunajiem novadu
darbiniekiem. Kaut vai sabiedriskā kārtā.
Joprojām nav
zināms, kāds būs otrais pārvaldības līmenis. Vai katra novada sporta dzīves
organizatoram būs pa taisno jāiet uz ministriju, uz federāciju padomi?
– Tev jau ir
laba pieredze. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmitajos biji gan rajona
sporta priekšnieks, gan Kalnu slēpošanas federācijas prezidents!
– Pamatā jau šis
sporta veids fokusējās Siguldā. Padomju laikos bija jānoslēpj valmierieši, kuriem viņu rajons nedeva ne rubli.
Būtībā Ulla Lodziņa, Ilze Ābola un vēl daži talanti tika audzināti par Rīgas
rajona naudu.
Saņemot īpašu
Maskavas atļauju, 1986. gadā tika nodibināta specializētā kalnu slēpošanas
sporta skola. Lai nu kā dažs par to smīnēja, bet 1986. gadā Ulla Lodziņa
pasaules junioru čempionātā izcīnīja bronzas medaļu nobraucienā un vēlāk
vairākas reizes iekļuva labāko desmitniekā Pasaules kausa izcīņā. Būtībā šo
skolu finansēja Rīgas rajona Vārpa. No tās izauga arī vairākkārtējie
olimpieši Ilze Ābola un Ivars Ciaguns.
– Kur tagad
paliks jūsu rajona kompleksā sporta skola?
– Ar 1. augustu tā
būs Ādažu novada sporta skola. Bet patlaban tai ir grupas Olainē, Ķekavā,
Babītē, Carnikavā, Saulkrastos, Stopiņos, Ropažos… Pirms kāda mēneša sanācām
kopā ar šo pašvaldību vadītājiem un spriedām, ko darīt. Visas runas sākās ar
vārdiem – ja es palieku… Tad slēdzu līgumu ar Ādažiem, un bērni turpina
trenēties manā pašvaldībā.
– Savulaik biji
Latvijā jaunākais Vārpas rajona priekšsēdētājs, piedzīvoji sporta
biedrību apvienošanu un izjukšanu. Tagad atkal kardinālas pārmaiņas plus
ekonomiskā krīze. Kurš bija grūtākais laiks tavā karjerā?
– Pats deviņdesmito
gadu sākums. Tad vispār nekas nenotika, izņemot īpašumu dalīšanu. Sporta dzīve
rajonā atsākās 1994. gadā. Lēnām, soli pa solītim. Cik tad mums bija sporta
darbinieku? Trijās četrās pašvaldībās varbūt, uz pusslodzīti… Uz sportu
mudinot, klasiskais vadītāju iebildums bija – kāpēc man to vajag?!
– Ko viņi tagad
atbild?
– Tagad viņi šādu
jautājumu nemaz neuzdod. Tādas sarunas mums vairs nenotiek. Tas ir pats par
sevi saprotams, ka sports pašvaldībā ir vajadzīgs.
– Kas patlaban
pašvaldībās sportu piebremzē vairāk – reforma vai krīze?
– Domāju, ka
reforma. Ekonomiskās krīzes sekas vēl tikai nāks. Tas ir tāpat kā ar pašvaldību
reformu. Par rajonu likvidāciju runāja jau vismaz septiņus gadus, un visi pie
tām runām bija pieraduši. Līdz pēkšņi – patiešām likvidē! Tāpat tiekam ierunāti krīzē. Dod Dievs, lai
nenokrītam zemāk par 2002. gada līmeni! Tad samērā ātri atgūsimies, cilvēki vēl
nepazudīs, domāšana viņiem iestādīta, bāzes ir.
– Kas būs,
piemēram, nākamgad?
– Latvijas II
ziemas olimpiāde, ko rīkos Siguldas novads! Mani jau aicina par konsultantu…
Dainis CAUNE
Ēvalds Goba
sporta darbinieks
Dzimis: 1951. gada 16. jūnijā Madonas raj.
Izglītība: Rīgas 4. vidusskola, LSPA
Sportā: kopš sešdesmito gadu vidus, bijis sprinteris,
barjerskrējējs
Darba gaitas: sporta metodiķis Rīgas elektrotīklu uzņēmumā
(1971.), sporta skolotājs Daugmales pamatskolā (1972.), Olaines vidusskolā
(1975.), Vārpas Rīgas rajona sporta skolas direktors (1979.), Vārpas
Rīgas rajona padomes priekšsēdētājs (1982.), Rīgas rajona sporta apvienības
vadītājs(1992.), kopš 2001. gada Rīgas rajona sporta iniciatīvu centra vadītājs
Sabiedriskās
aktivitātes: Latvijas Kalnu
slēpošanas federācijas prezidents (1989. – 2004.)
Ģimenes stāvoklis:
precējies, divu bērnu tēvs
Aizraušanās: kalnu slēpošana un citas aktivitātes svaigā
gaisā
