Patiesība par centru

Ja nebūtu
uzcelti olimpiskie centri Ventspilī, Rīgā, Valmierā un Liepājā, Latvijā
nenotiktu Eiropas čempionāti ne modernajā pieccīņā, ne šorttrekā, ne arī
tagadējais dāmu basketbolā, par tūkstošiem iedzīvotāju iespējām nodarboties ar
sportu ikdienā nemaz nerunājot. Iespējams, ka Rīgai 2006. gadā pat nebūtu kur
uzņemt NATO samita dalībniekus. Bet tieši olimpiskā sporta centra Rīgā statusa likumību apšauba KNAB.

Tiek pārmests, ka
tas ar valdības rīkojumu pilnībā nodots Latvijas Olimpiskās komitejas rīcībā,
un ka no tā LOK, nevis valsts varot gūt peļņu.

Īpašuma vēsture

Olimpiskie centri
līdz šim būvēti tikai tajās pilsētās, kurās ir arī augstskolas un pēc
pašvaldību ierosmes. Izņēmums ir Rīga.

"Sākotnēji
2001. gadā šis objekts tika veidots, kā Policijas olimpiskais centrs, kura
īpašnieki vienādās daļās bija valsts Iekšlietu ministrijas personā un
LOK," skaidro LOK prezidents Aldons Vrubļevskis. "2003. gadā
iekšlietu ministrs Māris Gulbis pieņēma lēmumu izstāties no šī projekta. Bet
darbi jau bija sākti, valsts galvojums piešķirts, un mums nebija šaubu, ka
sportam Rīgā šāds centrs ir vajadzīgs. Lai celtniecību turpinātu, LOK atpirka
no Iekšlietu ministrijas valsts daļas un kļuva par vienīgo īpašnieci."

Visu pārējo
olimpisko centru līdzīpašniece ir valsts vai pašvaldība. "Turklāt ievērots
nosacījums, ka pašvaldībām šajos uzņēmumos jāpieder vairāk par 50
procentiem," precizē Vrubļevskis. "Tādējādi uz olimpiskajiem centriem
attiecas visi tie paši noteikumi un ierobežojumi kas uz valsts uzņēmumiem, algu
ierobežojumus, taupības režīmus un visu pārējo ieskaitot."

Olimpiskais centrs Rīgā pēc atklāšanas tika izmantots
tikai nepilnu gadu, kad par Aizsardzības ministrijas līdzekļiem sākās tā
pārbūve, lai to varētu izmantot NATO samitam. "Valsts kļuva par šī objekta
nomnieku," turpina Aldons Vrubļevskis. "Uz nomas līguma pamata
nomnieks drīkst veikt ieguldījumus nomātajā objektā, bet tas nerada īpašuma
tiesības. Kad valsts beidza nomāt olimpisko centru, tajā palika divi
nepabeigtās celtniecības objekti, jo tajos nebija iekārtots ne peldbaseins, ne
administrācijas telpas, to LOK veica par savu naudu. Valstij vienīgi radās
prasījuma tiesības pret LOK par derīgā ieguldījuma atlīdzināšanu, no kurām
valsts atteicās."

Kur ļaunums?

Tā LOK kļuva par 17
miljonus vērtā Rīgas olimpiskā centra vienīgo īpašnieci. Vai sportam, Rīgai,
rīdziniekiem un valstij no tā radies kāds ļaunums?

Olimpiskā centra
astoņas dažāda pielietojuma sporta zāles un peldbaseinu izmanto līdz 4000
cilvēkiem dienā. "Mūsu cenas ir tirgū vidējas, nekādā ziņā nav augstākās
Rīgā," stāsta Rīgas olimpiskā
centra vadītāja Zane Grundiņa-Arāja. "Visnoslogotākais – līdz 95
procentiem – ir peldbaseins, kas strādā 15 stundas dienā. Sporta spēļu zāle
aktīvajā sezonā no septembra līdz maijam noslogota vidēji par 90 procentiem.
Ir, kas grib nākt trenēties pat pusnaktī, ko mēs nevaram atļauties. Manēžas
pamatīrnieks ir Latvijas Universitāte plus sporta spēļu līgas, bērnu fiziskās
sagatavotības nodarbības. Futbola zāli apsaimnieko Latvijas Futbola federācija,
vingrošanas zāli – Vingrošanas olimpiskais centrs, cīņas zāli nomā džudo klubs Lido.
Trenažieru un aerobikas zāles – Fitness pluss."

Nerunāsim nemaz par
neskaitāmām dažādu līgu un čempionātu sporta spēļu turnīriem, kā arī, piemēram,
Latvijā lielākajām starptautiskajām sacensībām mākslas vingrošanā vai treniņu
iespējām gandrīz visu simt sporta veidu pārstāvjiem, kādi vien sastopami Latvijā.

Kur peļņa?

Kā tad ar peļņu, ko
varētu gūt valsts, bet gūst LOK?

"Neesam bagāti
dzīvojuši ne labos laikos un tagad vēl jo mazāk," nopūšas Zane
Grundiņa-Arāja. "Lai centru apsaimniekotu, nepieciešami 100 000 latu
mēnesī. Valsts dotācijā saņemam 45 000 gadā. Viss pārējais jānopelna pašiem.
Baseins ir lielākais mūsu ienākumu avots, lai gan to treniņiem izmanto arī
sportisti. Savulaik ar viszemāko cenu uzvarējām konkursā par vienpadsmit
Ziemeļu rajona skolu bērnu peldētapmācību, iegādājāmies pat speciālu autobusu,
ar ko bērnus vest uz baseinu. Tagad Rīgas dome no šī pakalpojuma atteikusies.
Mūsu pašu organizētās peldētapmācības maksas grupas ir pārpildītas.

Mūsu galvenais
mērķis šo centru apsaimniekot tā, lai tas ļaudīm būtu pieejams. Sabalansēt
ienākumus tā, lai tie nosegtu pašizmaksu. Bet mēs, piemēram, nezinām par
vairāku profesionālo sporta spēļu klubu likteni, no kura arī atkarīgi mūsu
ieņēmumi.

Katrā ziņā ļoti
aktīvi darbojamies, lai centram piesaistītu iespējami vairāk cilvēku. Otro
vasaru pie centra izveidoti pludmales volejbola laukumi. Par 5-10 latiem stundā
tos ikviens kvartets var izīrēt, saņemot ne tikai bumbu, bet arī iespēju
izmantot dušas un ģērbtuves."

Lai arī ne visas
organizācijas laikus apmaksājot rēķinus, apmeklētāju kritums neesot jūtams.
"Cilvēki šajā krīzes laikā tieši sportā meklē pozitīvas emocijas,"
vērtē olimpiskā centra vadītāja. Viņasprāt, Pārdaugavas pusē spētu darboties
otrs tāds pats komplekss.

Piebildīsim, ka
valsts ir vienīgā īpašniece Daugavas stadionam. Vai esat dzirdējuši, ka
tajā vispār vairs notiek kādas sporta aktivitātes?!

Dainis CAUNE

Olimpiskais
sporta centrs Rīgā

Sporta spēļu zāle
(1564 kvadrātmetri)

Manēža ar sporta
spēļu laukumiem un vieglatlētikas sektoru (4210 kvadrātmetri)

Vingrošanas zāle
(1822 kvadrātmetri)

Cīņas zāle (613
kvadrātmetri)

Futbola zāle (5566
kvadrātmetri)

Trenažieru zāle
(230 kvadrātmetri)

1. aerobikas zāle
(160 kvadrātmetri)

2. aerobikas zāle
(80 kvadrātmetri)

Peldbaseins (6421
kvadrātmetrs)