Manis ir vairāk
Tāds stāvoklis ar dzīvību nav savienojams,” pirms pieciem gadiem ārsti teica par Ievu Liepiņu. Tagad viņa atkal piedalās orientēšanās sacensībās, un nākamgad kādu brīdi Londonas spēļu olimpiskā uguns būs viņas rokās.
Viņas ikdiena paiet euroscript Baltic birojā, veicot tulces un redaktores pienākumus, pirms tam Ieva Liepiņa 10 gadus darbojusies profesijā, kas saistīta ar vides aizsardzību.
Ieva bilst, ka nekad neesot bijusi augstas klases sportiste, taču vienmēr paticis sevi fiziski izaicināt. Viņas sportiskā biogrāfija un arī dzīve strikti dalāma divās daļās — līdz 2006. gadam un no 2007. gada.
Ieva sportojusi un dejojusi vienmēr. Intereses bijušas dažādas. Visvairāk
saistījusi riteņbraukšana, orientēšanās sacensības, vēlāk aizrāvusies ar diennakts piedzīvojumu sacensībām. Tīkams darbs, divas meitas, līgavainis, sportošanas prieks un pārliecība par saviem spēkiem — likās, ka debesīs tumši mākoņi nemēdz būt. Tad 2006. gada augustā skaidrā dienas laikā uz tukšas šosejas smagā mašīna notrieca divus neaizsargātus riteņbraucējus. Ilze pamodās slimnīcā, draugs tur nogulēja 17 dienas un šajā dzīvē vairs neatgriezās.
Grūti atstāstīt, ko tobrīd juta 35 gadus vecā sportiskā sieviete, kura bija piekalta pie gultas, pieslēgta pie dažādiem vadiem un caurulītēm — bija salauzts un saplosīts viss, ko Dievs ielicis cilvēka ķermenī.
Ārsti darīja brīnumus. Ieva grib pateikt milzu paldies ārstam Oļegam Suhorukovam, Uģim Zariņam, Kasparam Rukam, kas maisu ar kauliem prata salikt pareizā secībā, kā arī pateikties visiem tuviniekiem par atbalstu. Par pašas nopelniem Ieva runā atturīgi — kad sapratusi, ka ceļš jāturpina, tad radies milzu spīts, apņēmība vismaz daļēji atgriezties pie tā, kas viņas dzīvi darīja krāšņāku pirms smagā negadījuma.
Ieva atceras, ka pēc 10 gultā pavadītām nedēļām viņa no jauna mācījās staigāt, vēlāk sēdās pie automašīnas stūres. Pirmais brauciens bija uz veikalu Gandrs, lai nopirktu… jaunu riteni. Pirmais pārbaudījums bija uz tā uzkāpt.
Jau nākamā gada pavasarī viņa piedalījās MTB riteņbraukšanas sacensībās, bet līdz finišam netika — braucamā pedāli salauza nomaldījies traktors.
Tas gan nesalauza Ievas apņēmību, un viņa atkal piedalās riteņbraukšanas un orientēšanās sacensībās, iet tālos pārgājienos, ik dienu vingro. Tie, kas nezina, viņā redz veselīgu sievieti, kas spēj tikt galā ar visai smagām fiziskām slodzēm. Tuvākie apbrīno, uzteic Ievas gribasspēku. Tikai pati Ieva zina, ka ķermenis nekad vairs nebūs tāds kā agrāk un ko prasa šāda fiziska piepūle. Iespējams, ka reizēm sāpes atvieglotu kāda spēcīga zāļu deva, taču Ieva līdz pēdējam nolēmusi sāpes remdēt vienīgi ar vingrojumu palīdzību.
Pat vairāk — Ieva pēc avārijas atklājusi sevī aicinājumu apciemot citus likteņa radiniekus. Iespējams, ka uzskatāms piemērs reizēm līdz vairāk nekā sanatorijas un medikamenti.
Ieva atzīstas, ka par iespējām pieteikties lāpnešu misijai neko neesot zinājusi. Sākumā pat neesot gribējusi ticēt māsai, kas viņu pieteica konkursam, ka olimpisko lāpu nest uztic arī vienkāršiem mirstīgajiem. Domājusi, ka šāds gods tiek tikai čempioniem un rekordistiem.
Par lielu godu viņa uzskatījusi iespēju piedalīties lāpnešu konkursa noslēgumā. Ieradusies agrāk un turpat Operas skvēriņā no kļavu lapām sapinusi savdabīgu ziedu buķeti, ar ko sveikt divus uzvarētājus, un pat nenojautusi, ka viens no tiem pienāksies viņai pašai.
Ieva ir pateicīga žūrijai, vērtētājiem, kas taustāmu rezultātu un sasniegumu īpašnieku vidū ir atraduši un uzteikuši viņu, kurai viss nācis nedaudz citādāk,
daudz smagāk.
Ieva rezumē: „Pēc visa, kas ar mani ir noticis, vienkārši manis ir vairāk.”
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
