Mūža balva

Aivars Čaklis ir Zūru pamatskolas sporta skolotājs. Lai gan šī ir 58 gadus vecā mundrā vīra pirmā un vienīgā darba vieta, viņu zina daudz tālāk par mazo pagastu. Pasaulē dodas viņa skolēni, un arī viņš velti nesēž mājās.

Jau skolas gados Zlēkās Aivars esot izlēmis savu dzīvi saistīt ar sportu. Vispirms pats aizrāvies ar visdažādākajiem sporta veidiem — vieglatlētiku, sporta spēlēm, slēpošanu. Īsu brīdi pat pabijis Murjāņu internātskolā, taču ātri sapratis, ka visaugstākajiem mērķiem trūkst vajadzīgie dotumi, un vidusskolu beidzis Ugālē.
Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā, kur vajadzējis izvēlēties specializāciju, Aivars nolēmis, ka būs slēpotājs. Vēlākās bezsniega ziemas Kurzemē gan likušas ātri pārorientēties.
Tā sagadījies, ka dzimtajā pusē Zūru pamatskolā tolaik bijusi brīva vieta, un Aivars sāka strādāt par sporta skolotāju. Bijis sporta darba organizators, trenējis vieglatlētus. Arī šobrīd viņš strādā Ventspils novada sporta skolā par vieglatlētikas treneri.
Aivars vienmēr sportojis arī pats. Skrējis garos gabalus — neesot izlaidis nevienu gadu tradicionālajā skrējienā Apkārt Vīlandes ezeram. Arī pēdējos gadus piedalās Rīgas un Valmieras pusmaratonos. Joprojām skolotājs spēlē basketbolu un reizēm jaunajiem ir ko pamācīties, jo sporta spēles viņu interesējušas vienmēr.
Aivars jauniešu sportotprieku vērtējis daudzu gadu garumā un atzīst, ka aina nemaz neesot tik bēdīga, kā dažkārt liekoties. Sportotgribētāji esot bijuši vienmēr un viņa pusē jauno sportistu skaits esot tāds pats kā agrāk. Tiesa, sava nodeva ir jaunajām tehnoloģijām, dažādām mūsdienu izklaidēm, kas prasa jauniešu uzmanību un laiku. Aivars norāda, ka savulaik jauniešiem (vismaz laukos) bijis vairāk darba pašu saimniecībās un sports dažkārt bijis labs iemesls, kā no tiem izvairīties.
Skolotājs un treneris vienīgi pamanījis, ka šobrīd retāk viņa grupās trāpās patiesi talantīgi audzēkņu, agrāk tādi bijuši vai katru gadu. Toties kopējais fiziskās sagatavotības līmenis liekoties pat augstāks.
Aivars domā, ka vēlme nodarboties ar sportu nezudīs nekad, jo tā ir lieliska iespēja rūdīt raksturu, rūpēties par savu fizisko sagatavotību. Iespējams, ka mazāk būs augstākās klases sportistu, jo to sagatavošana mūsdienās prasa milzu līdzekļus, taču vēlēšanās uzvarēt vismaz savas skolas, pilsētas, rajona sacensībās būs vienmēr.
Par olimpiskā lāpneša titulu Aivars ir mazliet apmulsis un sākumā neesot spējis tam noticēt, jo licies, ka citu pretendentu nopelni ir krietni lielāki. Ideja piedalīties konkursā radusies dēlam, kurš sākumā pats gribējis izmēģināt spēkus, taču atbaidījušas nepieciešamās formalitātes. Tad pieteicis tēvu — paņēmis bildi no Vīlandes skrējiena (toreiz Aivaram bijušas problēmas ar kāju, un bildē viņš bijis ar kruķiem, kurus dēls veikli nogriezis nost), un aizsūtījis organizatoriem. Tēvs par to uzzinājis tikai tad, kad 20 finālisti aicināti uz Rīgu. Pat negribējis braukt, jo tieši todien skolā bērniem bijis jāskrien kross, tomēr nevēlējies konkursa rīkotājus pievilt un aizbraucis.
Kad nosaukts viņa kā uzvarētāja vārds, tad elpa aizrāvusies kā lēcienā no tramplīna. Tagad, kad puķes novītušas un visu var rāmi prātā pārcilāt, tad liekas, ka tā ticis novērtēts viņa darbs, sporta mīlestība un nemitīgais kustību prieks mūža garumā.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS