Mūsu veserraidis Sokolovs elitē!
Latvijas Universiādes sacensībās, startējot
ārpus konkursa, kārtējo valsts rekordu vesera mešanā sasniedza Igors Sokolovs (treneris
Jānis Kolidzejs) – 78,23 m. Tas šogad ir Igora trešais rekords, bet pavisam – jau
desmitais Latvijas rekorda labojums. Tas ir cienīgs rezultāts ne tikai
paplukušajā Daugavas stadiona
rezerves laukumā, bet arī pasaules mērogā. Mūsu veserraidis ir ceturtais Eiropā
un piektais pasaulē!
Ar Igoru ir viegli
runāt vienu reizi, divas, jo neko daudz viņš nestāsta, sak, trenējos, jūtos
labi, ceru mest tālāk. Par rezultātu daudz nedomāju, ja būšu formā, būs arī rezultāts.Jau pirms pāris dienām,
startējot vecmeistara Jēkabsona piemiņas mačos, Sokolovs meta stabili (73xxx)
un atzina, ka pēc pamatīgajiem fiziskajiem treniņiem ar sniegumu ir
apmierināts. Bet tad sekoja rekords, un tik vilinošā, izcilā atzīme – 80 metri – jau
nieka septiņu sprīžu attālumā. Vaicāts par līnijas iespējamo sasniegšanu, Igors
tik nosmej: gan jau. Viņa auto numurs sākas ar skaitli 88, līdz tam mierā nelikšoties. Igoram tagad ir 33 gadi, un vesera
metējam tas tāds brieduma laiks vien esot.Ko nevar izvilkt no Igora, to centos izzināt no
valsts eksrekordista (1988. gadā – 71,32 m) Viļņa Sudāra, kurš, nodarbojoties
ar nopietnu biznesu, vaļasbrīdī (kopā ar Valdi Kuzņecovu) trenē mūsu labāko
sieviešu vesera metēju.
– Ar Igoru Sokolovu iznāca kopā startēt?
– Es beidzu sportot un
metu septiņdesmit metru, Igors sāka un veseri lidināja ap metriem piecdesmit.
Kā tu tādu ievērosi? Kad es kā treneris pievērsos vesera mešanai, pēc ilgāka
pārtraukuma parādījās arī Igors ( arī viņš kādu laiku bija pametis vesera
mešanu. – Red.). Tad gan viņu ievēroju,
jo citu tajā brīdī nebija.
– Kādas Igora stiprās puses?
– Igors nenoliedzami ir
talants. Labs augums, garas rokas, ātrs. Bet tas neko nedotu, ja viņam nebūtu liels
gribasspēks un spēja analītiski domāt. Redzu, kā viņš treniņos met, prāto,
atkal nesteidzīgi gatavojas nākamajam metienam. Ap šiem tālumiem ar spēku vien vairs
neko nevar izdarīt, te vajag arī galvu. Nezinu, kā pašreiz, bet Igors bija
amatieris, kas trenējās prieka pēc. Tagad atbalstot Olimpiskā vienība, jo
Pekinā viņš var mērķēt arī uz finālu.
– Vari iedomāties, ka Igors pārsniegs
astoņdesmit metru robežu?
– Mierīgi, viņš jau
tagad ir tam gatavs, vienīgi ir dažas tehnikas nianses, kas jāpilnveido.
Populāri sakot, veseri iegriežot, nedaudz jāpalielina amplitūda. Ja aplī to var
pastiept garāku par centimetriem pieciem, veseris lidotu metrus piecus tālāk.
Domāju, ka Igors pamazām atkodīs šo
patiesību. Nezinu, cik nopietni viņš izmanto mediķu palīdzību, tagad sporta
medicīna ļoti attīstījusies. Manā laikā burtiski lika lietot neatļautus
medikamentus (tāpēc es no sporta aizgāju). Tagad tie ir stingrā kontrolē. Jābūt
izcilam talantam, lai bez dopinga mestu tik tālu. Lai nu Igors nekristu
kārdinājumā…
– Ko teiksi par Aināru Vaičulēnu, kurš tevi
atbīdījis (73,20 m) uz trešo vietu visu laiku Latvijas labākajo sarakstā?
– Aināram ir tikai 25
gadi, un fiziskie dotumi viņam, iespējams, vēl labāki nekā Igoram, bet
tehnika… Ja puisis spēs līdzināties rekordistam un vairāk domās pats, viņš
progresēs. Katrā ziņā labi, ka viņi trenējas kopā, un konkurence, kā zināms,
veicina progresu.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
